Nekonkrētības ziņā

Vai es maz zināju, kas notiek Latvijas ārēs, pirms šovasar pārcēlos šurp.
Zināju gandrīz visu par Rīgu, šo to par skaistajām mazpilsētām un štātīgajiem rajonu centriem, kuru iedzimtos vieno apskaužams lokālpatriotisms. Par “riktīgajiem laukiem” zināju, un savrupām viensētām, ko gleznainās ainavās restaurē mieru meklējoši rīdzinieki.
Bet šādas vietas nepazinu. Latvijā ir gana tai līdzīgu, un vēl vairāk līdzīgu Krievijā. Skat., piemēram, lielisko Borisa Hļebņikova filmu “Brīvais peldējums” (Свободное плавание, 2006). To nevar saukt ne par pilsētu, nedz laukiem (un šobrīd vairs vispār nekā nevar saukt... bet par visu pēc kārtas). Cilvēku mājas šeit gan atrodas pļavā vai mežmalā, bet tām ir daudz stāvu un daudz dzīvokļu. Tālu no jūras vai jebkā cita, kas varētu kādu interesēt, savulaik tapušas par godu kādai rūpnīcai, bet tagad nīkuļo un skumji vēstī par aizgājušo laiku godību. Līgatne, Staicele un Seda varētu būt skaistākās no tai līdzīgajām.
Tomēr nekonkrētības ziņā šai vietai spēj līdzināties retā. Te nav nekā izteikta. Nekā, ko likt uz pastkartes. Industriālā apbūve nav nedz tā pārspīlēta, nedz iedzīvotāji tik trūcīgi un savādi, lai kāds no Rīgas brauktu šurp uzņemt filmas. Sagrāves un bezcerības elementi nekur nekoncentrējas tādā mērā, lai ainavu varētu pieskaitīt graustu vai pēc-atomkara ainavu estētikai, to allaž iztraucē kāda koka mājiņa, nopļauts mauriņš, ziedošu ūdensrožu dīķītis, meža galotņu līnija, kuru atkal negaidīti lauž dzelzsbetona, dzeloņdrāšu un sarūsējuša skārda elementi. Izrādās, šī pļava ir uzaugusi virsū grants laukam ar asfalta fragmentiem, pa to nav iespējams pabraukt ar riteni, tomēr nevarētu teikt, ka neglītais šeit saplaucis ziedos, jo tā ir tikai gadu desmitiem nepļauta B kategorijas pļava no cilvēka garuma nātrēm. Rūpnīcas bijusī buļļu audzētava – grandiozs betona stabu skelets – starp kājām slēpj senus pakaišus un vēl dzīvu mēslu smaku, un meža vidū starp sēnēm un brūklenēm piepeši trāpās dzelzceļa sliedes. Divi objekti, kam vietējie var pateikties par savu pašapziņu, labajām automašīnām un pat nelielu biezo kvartāliņu, ir spirta rūpnīca un ...arborētums (nezinu tieši, kas tas ir). Mana dzīvesvieta ir starp abiem minētajiem. Tā ir 60. gados celta divstāvu ēka, sākotnēji šeit bijis grāmatvedības kantoris, vēlāk izmitināti arī rūpnīcas strādnieki. Šobrīd viņi visi ir pensionēti, bet rūpnīca viņu acu priekšā turpina savu dzīvi. Te ir šķūnīši, augļu dārzs ar nodalījumiem un neliels puķu dārziņš ar betonētu baseiniņu, ap kuru viņi (viņas) augu dienu sēž un sarunājas.
Mūsu senči esot pazinuši divus “meža spokus” – vadātāju un pretimnācēju. Vadātāju jau visi zinās, bet spoku – pretimnācēju nevar uzreiz atšķirt no jebkura svešinieka, kas nāk pretī pa ceļu. No cilvēka tas atšķiras ar to, ka piecus līdz desmit metrus pirms sastapšanās piepeši sāniski ieslīd krūmos un pazūd, un nav atrodams pat pēc rūpīgas apkārtnes pārmeklēšanas. Šeit viņi vai nu brauc slēgtās automašīnās, vai paretam un pa vienam pavīd tālumā aiz kāda stūra. Te ir daudz māju, kuru lieveņi ir aizauguši sīkiem kociņiem un staipīgiem augiem – tajās sen neviens nav gājis. Jo pretimnācējs līdz mājas durvīm neaiziet, bet piecus metrus no tām sastingst un sāniski ieslīd...

Neredzēšanas un nerunāšanas kultūra

Tā man allaž šķitusi mistiska lieta. Vienā brīdī tu izdari kaut ko, kā dēļ tevi vairs tieši neuzrunā. Tu neatceries nekādu vienošanos par to, kas nav smuki un kā šeit nedara. Tas, ko tu esi izdarījis, nav noziegums, bet tajā pašā laikā – raisa tādu sašutumu, ka vienkārši trūkst vārdu. Nevis trūkst, bet nemaz nav vārdu, ar kuriem tas izsakāms, tādēļ pār tevi nolaižas burvju mētelis, kas padara neredzamu un nedzirdamu.

Tas balstīts kādā nemanāmā, bet brutālā “patieso vērtību” diktātā, kas pastāv aiz miera un brīvības, ko mēs šķietamies pelnījuši ar likumdošanas un bauslības ievērošanu. Tur noteikts, kad jāatsakās no personiskā un jāmaksā nodevas nekonkrētajam, tas veido īpašu “vispārpieņemtā” pārklājumu, tranšejas, pa kurām ir jālien, bet militāro karti tev neizsniedz, nekur nekas nav rakstīts, vai arī norādes ir nesaprotamas un maldinošas (piemēram, ASV mazās sarunas, kas rada maldīgu iespaidu par to, ka jums ir ļauts kratīt sirdi). Un, īpaši, ja tu savā dzīvē kopumā neievēro “labāk tā uzmanīgāk un klusāk” principu, ir iespējams pieļaut neatgriezeniskas kļūdas, kas tev vairs neļauj slēgt sociāli izdevīgus darījumus. Citi tavā ceļā kļūst nekonkrēti un nemateriāli, ar tevi nekontaktējas, tev vienīgi spokojas. Kafku laikam vēl nevienam nav izdevies pārspēt šajā nekonkrētības tīklu paranojā.

Nekur nekas nav rakstīts

Sākumā norāžu trūkums šajā vietā stipri ērcināja. Par orientieriem nevarēja izmantot arī vietējos iedzīvotājus, jo tos vienkārši nemanīja. Bet veikalā ar pārdevējām sarunas neizdevās. Manuprāt, viņas jutās diezgan slikti pēc “ – Bankomāts? – Nav. – Internets? – Nav. – Autobusu saraksts? – Nav.” Es taču negribēju te tagad likt viņiem attapties, ka NEKĀ šeit nav. Savukārt pati jutos slikti pēc sarunas “– Bibliotēka? – Kā?!?!, – Autoosta? – Kā?!?, – Rūpnīcas iela – Ko?!?!” – vārdu sakot, viss šeit tik pašsaprotams, jākaunas prasīt. Jākaunas, ka esmu svešinieks, kādi šeit, visticamāk, nav manīti jau gadiem – citādi viņi noteikti būtu iedomājušies starppilsētu autobusu pieturvietā, sauktā par autoostu, piestiprināt ja ne autobusu sarakstu, tad vismaz apdzīvotās vietas nosaukumu. Jo sākumā nav pat skaidrs, vai esi ieradies īstajā vietā.

Arī ēkai, kurā atradu bibliotēku, nebija atbilstošas norādes. Nedz arī norādes par zobārsta kabinetu, ziedu veikalu, pašvaldības aģentūru un visu pārējo šīs vietas sabiedrisko dzīvi, kas izrādījās paslēpta milzīgajā namā kalna galā, uz kuras vienīgais skaidri saskatāmais uzraksts
SILVA INCUNABULA –
GENTIS HUMANAE –
nekādi par to neliecināja.

Tādi ir teju visi uzraksti – nesaprotami, nepilnīgi vai maldinoši. Frizētavas izkārtne nenorāda ne to, kur būtu jāiet iekšā, ne darba laikus. Bāram, no kura visi aizgājuši jau pirms daudziem gadiem, visapkārt ir norādes uz jautrāko izklaides un atpūtas vietu pagastā, bet pie durvīm – it kā spēkā esošs darbalaiks. Koka ziņojumu dēļi stāv sašķiebušies un tukši. Tāda mēroga norāžu trūkums vietā, kur iedzīvotāju skaits sniedzas pāri diviem tūkstošiem, pat rada kaut kādu īpaša veida vientulību. Tomēr nevajag domāt, ka esmu izlutināta. Jutos pārlieku pateicīga par atbrīvošanos no lielpilsētas, lai te uzstādītu savas prasības. Apgrūtināto orientēšanos var uztvert kā uzdevumu, kura nolūks ir iemācīt man dzīvot lēnāk, klīst ilgāk un atgriezties vēlāk. Varbūt, ka ko jaunu par pazemību un darba tikumu man var iemācīt elektriķis, kas mums promejot sacīja: “Pierakstiet manu numuru – XXXXX. Elektriķis.” Vienkārši elektriķis.

Tāpēc sākumā es biju saldējuma dievs

Tāpēc sākumā šeit mēģināju darīt tā, kā dara slaveni rakstnieki. Klīst, vēro, dod jaunus vārdus visam, ko iedzimtais varētu saukt arī par nabadzību, netīrību vai muļķību. Izmantojot savu nezināšanu – īstu vai tēlotu, rada jaunas brīnumu pasaules. Ja neievēro vispārējo viedokli un informāciju, kas liecina, ka vieta nav paša uzburta, rodas balti laukumi, kuru vietā cilvēks tad liek savu sirdi.

Tāpēc sākumā man gadījās arī brīnumi un draugi.

... Krēmīgi karamelīgā kaķene (kaķenes atšķiru pēc sejas) gulēja koka guļbaļķu namiņa logā nepieklājīgā pozā, kas cēlās tā: kaķene bija gara, bet palodze, uz kuras viņa mēģina ierūmēties pa saulei – daudz īsāka. Tādēļ bija jāizloka gurni pozā, kuru man garāmejot bija kauns skatīties. Es tomēr gāju un skatījos, katru dienu, un naktīs redzēju sapnī (sweet baby).

... Te smaržo tāpat kā tajā vasarā pirms kādiem 20 gadiem, kad šeit vadīju skolas brīvlaiku. Saldena rūgstošu graudu smaka, tā sauktais šķiedenis, labības un spirta starpposms, kas vakaros vārās cisternās (tik lielās, ka apakšā ir ierīkota mājiņa un iekšā sēž cilvēks). Un ik pa laikam – svaigu mēslu smaku – otrpus mājai “arborētuma” vajadzībām gatavo laukus. Abas smakas ir neiedomājami dzīvas un kustīgas, buķete mainās no patīkamas līdz ļoti nepatīkamai. Nav pat iespējams saprast, kad kārīgi kampt gaisu, kad – spiest degunu, lai arī šie abi pārlieku piedien manierīgam pilsētniekam, kas sastopas ar “provinces ekzotiku”. Tad nu es izvēlējos darīt kā vietējie – vienkārši elpot. Par atlīdzību no rītiem, man sēžot uz soliņa mājas priekšā, vējš nesa virsū saldu jasmīna smaržu.

... Un zelta ābele. Minētās B kategorijas pļavas vidū – pamesta baltu ķieģeļu ēka apgrauztiem stūriem, kurai kāds cerējis būvēt otro stāvu, bet tad gājis laiks, konkrēts “nē” otrajam stāvam nav teikts, bet vienkārši kaut kā nav sanācis, un tad šīferis uzlikts tāpat, uz pirmā stāva griestiem. Bet graustam pie sienas – ābele (ābeles ir visskaistākie koki), saknēm urbjas pamatos, trīskārt apgriezusies ap savu asi, bet tomēr izaugusi, augumā pārspējusi zudušo cerību par otro stāvu, zari snaikstās iekšā pa logiem. Un pilna āboliem. Kā jau 2007. gada vasarā. Pie kājām kritušo un puvušo klājiens, un starp tiem – arī dzīvie, kas kļūst par maniem šīs vasaras āboliem, gardiem un saldskābiem (antonovkas?) – ābele tur nav stādīta, tādās vietās neviens nestāda ābeles. Varbūt izbēgusi no tā “arborētuma”? Varbūt tieši ābele piespiedusi pamest māju, apgrauzusi ķieģeļus un izēdusi iedzīvotājus?

... Kādu nakti, kad sēdēju apgaismotā atvērtā logā (un izšuvu), kaut kas smagi nopakšķēja uz virtuves grīdas. Kāds no tumsas man bija iemetis pa logu baltu, treknu pujenes galvu. Izliecos pa logu – bija piķmelnās jūnija naktis, nemanīja ne kustības, ne skaņas. Pa dienu biju redzējusi, kā šīs neparasto izmēru pujenes top: viena no vecajām māmiņām pusgarās puķaina auduma biksēs ik rītu tās rūpīgi kopj. Viņai galvā ir ļengana drēbes cepurīte, no augšas pati līdzīga vecai pujenītei. Kaut kādā ziņā pat skumji, ka mans neredzamais pielūdzējs izpostīja viņas dārziņu, tomēr vecajai paaudzei ir jāsaprot – jaunība paliek jaunība.

... Un vēl man te uzradās maza gandrīz iedomu draudzenīte, pujeņu vecmāmiņas mazmeita. Viņa klauvēja pie durvīm, atstāja zīmītes un pazuda. Pēc klauvējiena zemē allaž bija nolikta zīmīte – jautājumi ar apvelkamiem atbilžu variantiem vai mīklas: KAS TU ESI AGNESE INGA APVELC. /// ATŠIFRĒ MANAS MAMMAS UZVĀRDU ŠIFRA ATSLĒGA PASTKASTĪTĒ /// KĀ TAVU MAMMU SAUC MANU SAUC VINETA. ATBILDE IR JĀUZNES AUGŠĀ. Augšā: viņa bija atvērusi bēniņu lūku, pa kāpnēm tur uzrāpusies un kārstījās gar sijām. Es uzkāpu pa kāpnēm uznest zīmīti un izlikos, ka viņu neredzu: manu sauc Māra, vai tu gribi šokolādes saldējumu, jā/nē apvelc. – TĀ KĀ GRIBĒTOS TĀ KĀ NE KO MAN TEIKT?? – Atbildes vietā uznesu viņai saldējumu, nolieku bēniņos, un pēc brīža atkal klauvē, un tur stāv izēstā saldējuma bļodiņa, ap karoti ir aprullēta zīmīte un piesprausta ar mazu sprādzīti, kurai virsū ir drēbes puķīte (laikam dāvaniņa man): THANKS. ICE CRIM GOD.

Bet to visu es zaudēju. Pastrādāju kaut ko, kā dēļ neredzamie draugi pazuda, āboli kļuva tārpaini, jasmīns noziedēja un karameļkaķeni no loga izņēma. Uz mani sāka iedarboties noteikumi, brīnumpasaules āliņģi aizvērās, virs manis savilkās nosodījums.

Es vēl cerēju uz lauku labumiem

Karameļkaķeni nenometa beigtu arī manā durvjupriekšā, tādēļ vēl cerēju vismaz uz dillēm un ērkšķogām. Pirms sapratu, ka par jautājumiem (“vai te nav kāds, kas man varētu pārdot dillītes no sava dārza?”) soda ar izbrīnu, tam sekojošu plecu paraustīšanu un skatu tālumā. Un norādi uz noļukušām nedabiskas krāsas Spānijas dillēm veikala plauktā. Lūdzu!

Ir vasara! Vai tiešām man būs jāēd kaut kādi ūdeņaini Ķīnas kāposti no Polijas un miltaini, izkurtējuši arbūzi bez konkrētas garšas? Laikā, kad tepat dārzos (apjoztos maziņām šķībām sētiņām un vārtiņiem, kuros viņi lēni ieslīd un aiz sevis atkal aizķibina ar drātiņu) ienākas ogas un kraukšķīgi gurķīši?

Es vēl cerēju izskaidroties. Ne jau nožēlot vai aizstāvēties, bet aptuveni tā – “man tiešām nebija vēlēšanās nevienam ar to nodarīt pāri”. Neviens, kam to teikt, neparādījās. Toties parādījās arvien vairāk nekonkrētu norāžu, ka esmu rīkojusies nepareizi. Caur trešajām un ceturtajām personām, kurām kāds kaut ko teicis, zvanījis, sūdzējies, kāds esot saticis kādu, kurš ir pensijas vecumā un ļoti smagi pārdzīvo, nekad dzīvē tāds kauns neesot piedzīvots, utt. Tālumā vairākas reizes redzēju melnu suni (spoku suni?), pēc silueta un krāsas uz mata kā suns no “Stalkera” (Сталкер, 1979). Reiz kāds man teica, ka suns filmā simbolizējot strīdu, to viņš patiešām darīja arī šeit, skraidelēja acu priekšā, rīdīdams mani pašu pret sevi, līdz biju pat gatava krist uz vaiga pie zemes, bez jebkādas skaidrošanās, vien dziļā nožēlā – “Atkal es! Atkal, atkal es! Žēlojiet!”, bet neuzradās neviens, kura priekšā krist un, tuvāk nepienācis, izgaisa arī suns.

Mūsu senči esot zinājuši, kā pareizi veidot attiecības ar mirušajiem. Zinājuši, ka tos nedrīkst traucēt, un tad viņi neko sliktu arī nedarījuši. Viņi pratuši tos labināt, barojot bēniņos ar saldējumu. Saspringtas attiecības, spokošanās un baidīšanās sākušās vien karu laikos, kad kapsētas piebūvētas pārāk tuvu nemierīgiem lielceļiem.

Drīkstēja tikai arborētumu

Vakar nopirku rajona laikrakstu, uz pirmās lapas – stāsts par vāciešu delegāciju no sadraudzības pilsētas, kas viesojusies... “arborētumā”. Īpaši uzsvērts tas, ka vāciešiem paticis arborētuma ūdensrožu dīķis. Viņi nerimuši vien cits citu tur fotografēt, esot apbrīnojuši un teikuši, ka tas esot ļoti labs un ļoti skaists, “ne sliktāk kā Vācijā”.

Tātad, arborētums ir tas, par ko šeit drīkstēja rakstīt. Savu pārkāpumu nespēju skaidrot citādi, kā vien noraudzīšanos tajā, ko pieņemts neredzēt. Ciemata centrālajā laukumā, kur manu sirdi iekaroja “smalciņš, brūns puisis, uz gadiem 18, kurš ienāca veikalā un jautāja kaut ko pret galvassāpēm. Viņam mugurā bija peldbikses un tumšpelēka auduma žakete, vairākus izmērus pa lielu, nenormāli platiem pleciem un pāri dibenam. – Kāpēc tev pret galvassāpēm, tev tač tāda žakete – pārdevēja ķircinājās. – Man jāsaņemas, viņš vienkārši atteica un izgāja laukumā. [1. Pārkāpuma fragments]” – šitā nevajadzēja. Nevajadzēja arī teikt par tām mašīnām: “šeit kļuvis skaidrs arī, kāpēc cilvēkam vajadzīga mašīna. Tās dēļ var strādāt un krāt, tās dēļ ir jēga nedzert. Vakaros var pabraukāt uz ātrumu pa vienīgo ciemata asfaltēto ielu, rītos var remontēt. Brīvdienās var iebraukt centrālajā laukumā, attaisīt visas durvis, uzgriezt mūziku, šitos, kāviņtur, sabbūferus uz maksimālo, salikt uz kapota aliņus, izmesties kailam līdz vidam, atbalstīties ar elkoņiem uz jumta un piemiegtām acīm vērot rietošo sauli, nu labi, nepārspīlēsim, mani, kad eju uz veikalu iepirkties sadzīves ķīmiju” [2. Tas pats].

Tā visa vietā man bija jāņem arborētums.

Kādā tumšākā vakarā uzdrošinājos ar riteni apbraukt tam apkārt un atklāju stindzinošu noslēpumu – no priekšas tur gan ziedina ūdensrozes, burvju lazdas, Virdžīnijas sniegpārslu koku un Kobus magnoliju, bet sētas pusē to visu maļ šķeldā, viss gaiss piešķiests svaigām koku asinīm. Paldies par kūkām.

Tomēr... nu jā, ko vairs varu teikt tagad, kad mani ir nodevuši arī tie, kurus iemīlēju un par kuriem uzrakstīju. Arī viņi esot solidarizējušies ar saviem vecākiem un uzplaukuši sašutumā, kāds esot nācis no tumsas piedzēries un netiešus teterkāpostus solīdams, lādējies, ka viss, b***, tā ir nod***** tajā rakstā, nenormāls vienkārši uzbrauciens, pa visu Latviju pazors, un tas, kas mani aizstāvēs, būs nodevējs, utt.

Kaut es būtu bijusi tur klāt

Manis mājās nebija, un tā es nokavēju vienīgo iespēju kaut ko vērst par labu. Ar dzīviem cilvēkiem un konkrētiem iebildumiem tikt galā ir daudz vieglāk. Nav nekā, pēc kā es šobrīd ilgotos vairāk kā pēc kautiņa. Ilgojos, kā var ilgoties vien pēc tā, kas nekad nenotiks, nebūs nekādas atpestīšanas un ar mani notiks tas pats, kas šeit ir noticis ar visiem... laikam esmu sapratusi to, kā rodas “pretimnācējs”. Jau jūtu, kā tas ir sācies – inficējos ar nekonkrētību, kuras dēļ šobrīd vairs nespēju nosaukt šo vietu vārdā. Neeju uz veikalu nedēļas nogalēs, izvairos no centrālā laukuma pēc sešiem vakarā un peldēties vairs neeju nemaz. Jo ilgāk šeit uzkavēšos, jo vairāk palielinās iespēja, ka mēs ar jums vairs nesatiksimies. Jo es piecus līdz desmit metrus no satikšanās vietas sastingšu un sāniski ieslīdēšu mežā.

Mežā nav slikti

Līdz atkal iznirst kārtējais drāšu žogs, virs kura divas kārtas senu dzeloņdrāšu, virs vārtiem – atkal nesaprotama norāde sarkaniem burtiem:
Priežu starptautiskās
ģeogrāfiskās kultūras
1975. g.
platība 3 ha

Kas tas ir? Ko tas nozīmē? Eju iekšā paskatīties, un tur uzrakstu ziņā kļūst vēl trakāk – mežs – priedes kā jau priedes, nekas īpašs – sastādītas taisnās līnijās, un ik pēc trim metriem zemē iesprausts dēlis ar uzrakstiem – Neustrelitz 138, Oranienburg 145, Eibenstock 146, Tardz 137, Peitz 162 – pirmais, ko tas atgādina, ir nacistu koncentrācijas nometnes. Viss apaudzis milzu brūklenēm, neviena nenolasītām, un zemē vienīgos atkritumus – mugurkaulu un galvas kaulus – ir atstājis, laikam, vilks, un tad acu priekšā iznirst nākamais uzraksts:
Priežu hibrīdie pēcnācēji
1975. g.
platība 1, 2 ha

Un atkal turpinās mežs ar nedaudz tievākām priedēm, un atkal zemē iespraustie dēlīši ar ebreju uzvārdiem. Par hibrīdiem un kropļiem mēs pamatskolā mēdzām lamāt tos, kam tā arī vajadzēja, un iespējams – kā tādu hibrīdo pēcnācēju mani šeit redz arī viss ciemats (es taču mitinos savas vecāsmātes nelaiķa māsīcas – ciemā savulaik ļoti cienītas, izglītotas kundzes, kas, izrādās ir autore arī SILVA INCUNABULA uzrakstam – bijušajā dzīvoklī). Gan jau atkal esmu ielīdusi kaut kur, kur nedrīkst, un, ja mani šeit noķertu – ja vien kāds mani ķertu... – mani noteikti ieliktu tieši šajā nodalījumā, hibrīdo pēcnācēju masu kapos.