Neizprotamie deviņi mēneši
Foto: Kaspars Goba

Ilmārs Šlāpins, Inga Spriņģe

Neizprotamie deviņi mēneši

Sievietes dzemde parasti ir bumbiera lielumā un tikai grūtniecības laikā izaug par orgānu, kas piepilda visu vēdera dobumu, kļūstot par galveno organismā. Sākot ar ceturto mēnesi tas ir pamanāms no malas. Vēdera āda nostiepjas, tajā parādās zilgani sarkanas svītras, kas pēc dzemdībām kļūst baltas. Arī krūtis kļūst lielākas un sāk izdalīt dzeltenu šķidrumu. Šādiem vai atsevišķos gadījumos mazliet pārveidotiem teikumiem grūtniecība tiek raksturota medicīnas grāmatās un sieviešu žurnālos. Vēl ērtāk ir uzskatīt, ka sieviete ir tikai staigājoša, no mīkstiem audiem veidota mašīna, kas periodiski izplešas un saraujas. Mašīna, kuras uzdevums ir nepatīkams — iznēsāt vīrieša īpašumu, bērnu. Vairākus miljonus gadu, ko cilvēku suga pavadījusi uz Zemes, attieksme pret grūtniecību nav būtiski mainījusies. Šobrīd, ne tik daudz sieviešu emancipācijas, cik mākslīgās apaugļošanas un klonēšanas tehnoloģiju attīstības rezultātā ir izveidojusies situācija, kurā beidzot iespējams paskatīties uz to visu pilnīgi savādāk.

Najaratas indiāņi, kas dzīvoja Meksikas ziemeļrietumu krastā, mākslā sievieti mātes cerībās attēloja kailu un ļoti spēcīgu. Grūt¬nieču figūrās ir tik tikko samanāms kaut¬rīgums un vārīgums. Skulptūrās redzamā sieviete parasti ir ļoti kareivīgi noskaņota, spēcīgas miesas būves, ar lieko svaru un draudīgu izskatu. Vienā no šodien redzamajām skulptūrām grūtnieces plati izples¬tās kājas, kas atgādina lāča ķepas, droši stāv uz zemes. Rokas ir satvērušas lielo vēde¬ru, mute plati atplesta. Lai arī sieviete ir kaila, riņķi ausīs un degunā ir smalki veidoti.  Par spīti ekscentriskajām iezīmēm un ķermeņa nesamērīgajām proporcijām, figūrās parādās spilgti izteiktas reālisma pazīmes, kas jo sevišķi koncentrējas uz izvirzīto vēderu.
Najaratas indiāņi, kas dzīvoja Meksikas ziemeļrietumu krastā, mākslā sievieti mātes cerībās attēloja kailu un ļoti spēcīgu. Grūt¬nieču figūrās ir tik tikko samanāms kaut¬rīgums un vārīgums. Skulptūrās redzamā sieviete parasti ir ļoti kareivīgi noskaņota, spēcīgas miesas būves, ar lieko svaru un draudīgu izskatu. Vienā no šodien redzamajām skulptūrām grūtnieces plati izples¬tās kājas, kas atgādina lāča ķepas, droši stāv uz zemes. Rokas ir satvērušas lielo vēde¬ru, mute plati atplesta. Lai arī sieviete ir kaila, riņķi ausīs un degunā ir smalki veidoti.
Par spīti ekscentriskajām iezīmēm un ķermeņa nesamērīgajām proporcijām, figūrās parādās spilgti izteiktas reālisma pazīmes, kas jo sevišķi koncentrējas uz izvirzīto vēderu.

Sievietes kļūst aizvien patstāvīgākas un neatkarīgākas no vīrieša. Viņas ieņem vadošus amatus, brauc dārgās automašīnās, sēž bārā pie viskija glāzes — dara visu to pašu, ko vīrietis un paralēli visam vēl dzemdē. Šajā aspektā sieviete vienmēr ir bijusi pārāka par vīrieti. Skolas mācību grāmatu neapgāžamā loģika mums apgalvo, ka tā bijis cilvēces pirmsākumos, kad pastāvēja mātes ģints, matriarhāts. Tikai vēlāk, uzlabojoties medību ieroču un darbarīku kvalitātei, noteicējs saimē ir vīrietis. Kopš tā laika cilvēce dzīvo patriarhālā un diezgan samaitātā sabiedrībā. Tas, ka šodien sievietes kļūst patstāvīgākas, nenozīmē, ka atgriežamies pie pirmavotiem. Krievijas nacionālboļševiku ideologs un Domes spīkera padomnieks Dugins to nicīgi dēvē par ginekokrātiju — garā un miesā vājo varu, taču progresīvāki domātāji uzskata, ka sācis veidoties pavisam jauns attiecību modelis. Sieviete piesaka sevi par līdzvērtīgu partneri vīrietim. Medicīnas pakalpojumu kvalitātes uzlabošanās pamazām, bet neatlaidīgi iznīcina anomālijas jēdzienu, iekļaujot jebkuru novirzi aizvien plašākajā normas kategorijā. Šobrīd pasaulē ir reģistrēti vairāki desmiti gadījumu, kad bērns attīstās (un pēcāk arī izdzīvo) nevis dzemdē, bet gan — ārpus tās. Analizējot šos gadījumus, mediķi secina, ka dzemdei nav noteicošās nozīmes, tātad arī dzimumam — nē.

9RigasLaiks_3 9RigasLaiks_95 

Cilvēces zināšanas par procesiem grūtniecības laikā vienmēr ir bijušas slepenas un mistiskas, citiem vārdiem sakot — tumšas. Skaidrs ir tas, ka tam visam ir bijis kāds sakars ar zemes elementu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas skaidri parādās paleolīta dieviešu māšu figūriņās, kas nebūt ne vienmēr tika attēlotas ar lielu un apaļu vēderu. Vienā no Meksikā atrastajām marmora figūrām, kas ir vairāk nekā 4 500 gadu veca, redzama izteikti kalsna dzemdējoša sieviete, pareizāk sakot — būtne ar atbaidošu izskatu. Skaidrs, ka atbaidošs senajam autoram licies ne jau konkrētais modelis, bet gan pats radīšanas process. Kāda cita, grūti identificējama civilizācija Kiklādu salās ir atstājusi unikālu elku figūriņu slēptuvi — neskaitāmos veidos tajās attēlotas sievietes pirmajos grūtniecības mēnešos — spēcīgiem pleciem un jaunavīgām krūtīm. Dažas no tām stāv, ar rokām aptvērušas to ķermeņa daļu, kurā top jaunā dzīvība. Daudzām no tām ir neizprotama forma: rokas, kā jau minēts, piekļautas līknes veidā pie vidukļa, dažas sēž, pacēlušas krūzītes, it kā uzsaucot tostu vai arī spēlējot koka pūšamos instrumentus. Iespējams, brīdī, kad figūras apglabāja kapenēs, tam bija kāds sakars ar uzskatiem par aizkapa dzīvi. Iespējams, šīs figūras simbolizēja dzīvības dievietes un saistījās ar spožām cerībām un iespējām, kas sagaidāmas, nonākot citā pasaulē.

6. gadsimtā pirms mūsu ēras Kiprā ir radīta skulptūra, kurā attēlotas dzemdības. Divas sievietes palīdz trešajai — viena tur dzemdētāju no mugurpuses, sniedzot ne tikai fizisku atbalstu attiecīgajā pozā, bet reizē arī papildus komfortu, piespiežot savus plecus pie dzemdētājas pleciem un apliekot rokas viņai ap vidukli. Otra sieviete atrodas priekšpusē, gatava pieņemt dzimstošo bērnu. Uzskata, ka šī skulptūriņa tika izveidota par godu Afrodītei, kuru šobrīd atceras tikai kā mīlas dievieti, taču viņai bija arī vara pār dzimšanu, nāvi un jūru; viņa bija noteicēja laulības, grūtniecības un dzemdību lietās. Attiecībā uz visu, kas saistīts ar grūtniecību un dzemdībām, viņa tika saukta par dievišķo vecmāti Iltiju. Tieši pie viņas Kipras un Grieķijas sievietes vērsās ar dažādiem lūgumiem — galvenokārt pēc drošības un līdzdalības dzemdību laikā, gluži tāpat kā latviešu sievietes sauca pēc Māras un Laimas.

9RigasLaiks_100

Grūti izprotamo un biedējošo dzīvības iznākšanu no sievietes klēpja jau senatnē ir mēģināts izslēgt no tā, kas acīm redzams. Mitoloģijas simbolu lokā dzimšana, kāda tā attēlota Kipras skulptūriņā, parādās tikai atsevišķos gadījumos. Dievi parasti dzimst un dzemdē savādāk. Indiāņu mitoloģijā pirmos cilvēkus no zemes, zāles, kauliem un putekļiem rada Krauklis. Skandināviem visa dzīvā pirmbūtne ir hermafrodīts — milzis Īmirs. Viņš radies no sarmas, kas veidojās no atdziestošo pazemes upju ūdeņiem, kas savukārt piepildījuši pasaules bezibeni Ginnungagapu. No Īmira padusēm un kājām piedzima citi milži, kurus sauca par hrimtursiem vai sarmas milžiem. Reizē ar Īmiru no aukstuma un karstuma mijiedarbības radās arī govs Audumla, no kuras piena milži pārtika. Audumla pati dzīvoja, laizīdama apsarmojošos un sāļos akmeņus, no kuriem tā arī izlaiza vīru vārdā Buri. Japāņu mitoloģijā Idranagi un Idzanami radīja visu dzīvo un nedzīvo, stāvot uz Debesu tiltiņa un iegremdējot jūrā dievišķo šķēpu. Pilieni, krītot no šķēpa smailes, sacietēja, veidojot salas. Tikai pēc tam abi dievi nolaidās uz jaunizveidotās zemes, nolēmuši tur veikt izsmalcinātu laulības rituālu, kas sevī ietvēra noklusēšanas ideju. Pirmā maģiskos vārdus izrunāja dieviete, līdz ar to pārkāpjot laulības rituālu. Sekas šai kļūdai bija neizdevušies pēcnācēji, kropļi, citiem vārdiem sakot — cilvēki.

Šumeru-akadiešu mitoloģijā gudrības dievs Enki pārojas ar zemes dievieti Nimahu, kas veidota no māliem. Arī viņi rīko dzīres un pārmērīgā līksmībā “no māliem, kas virs bezdibeņa” veido kropļus — neauglīgu sievieti, bezdzimuma būtni, garā vāju un fiziski nevarīgu cilvēku utt. Visi cilvēciskie procesi un viņu dzimšana pirmām kārtām ir sava veida kroplība, regress, deformācija. Šādus priekšstatus nav izdomājuši mūslaiku dekadenti, ar tiem cilvēce ir dzīvojusi tūkstošiem gadu garumā, tajos balstījies viss, ko šobrīd saucam par kultūru. Nav brīnums, ka cilvēces slepenais sapnis kļūt līdzīgai dieviem ir izpaudies klonētā aitā. Jau minētā Afrodīte, perfektā būtne, taču dzimst no jūras viļņu, asins un spermas sakultajām sniegbaltajām putām. Un Arnolda Švarcenegera cienīgu piemēru demonstrē Zevs, vairākkārt izciešot ārpusdzemdes grūtniecību un dzemdības ar ķirurģisku iejaukšanos. Atēnu Pallādu viņš iznēsā galvā, līdz galam neiznēsāto dēlu Dionīsu implantē gurnā, kur tas sava tēva miesā pieņemas spēkā un piedzimst vēlreiz.

Rafaēls, gleznojot grūtnieci, izmanto gandrīz skulpturālu vienkāršību, uztverot sievietes stāvokli  kā dabisku procesu nevis, kā varētu sagaidīt, dievišķās Madonnas atspulgu. Par spīti šai acīmredzamajai vienkāršībai, viņa portretos parādās daži mīklaini vaibsti, kas sasaucas ar Leonardo Mona Lisa. Viņa grūtniece izskatās harmoniska, aizdomājusies par dzīvību, kas kustas vēderā zem uzliktās rokas. Tajā pašā laikā seja pauž arī rūpes un raizes.  Viņai ir arī pamats uztraukumam, jo renesanses laikā Itālijā bērna izdzīvošanas iespēja bija piecdesmit no simta. Arī dzemdības bija liels risks mātes dzīvībai.
Rafaēls, gleznojot grūtnieci, izmanto gandrīz skulpturālu vienkāršību, uztverot sievietes stāvokli
kā dabisku procesu nevis, kā varētu sagaidīt, dievišķās Madonnas atspulgu. Par spīti šai acīmredzamajai vienkāršībai, viņa portretos parādās daži mīklaini vaibsti, kas sasaucas ar Leonardo Mona Lisa. Viņa grūtniece izskatās harmoniska, aizdomājusies par dzīvību, kas kustas vēderā zem uzliktās rokas. Tajā pašā laikā seja pauž arī rūpes un raizes.
Viņai ir arī pamats uztraukumam, jo renesanses laikā Itālijā bērna izdzīvošanas iespēja bija piecdesmit no simta. Arī dzemdības bija liels risks mātes dzīvībai.

“Normāla” grūtniecība nekad nav tikusi uzskatīta par normālu — tā nicināta kā pārāk cilvēciska, nereti — kā sods vai pazemojums, kas piešķirts sievietei, kaut vai par to, ka viņa padevās čūskas kārdinājumam tā muļķīgā ābola sakarā. Vai tur bijis tā vai citādi, bet sievieti Dievs nepārprotami ir uzrunājis atsevišķi, vēršoties pie viņas ar īpašu vēstījumu, šādi uz daudziem tūkstošiem gadu definējot dzimumu segregāciju, diskrimināciju un dabisko nevienlīdzību, kas nodarbinājusi teorētiķu prātus un praktiķu palaistās rokas.

Sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi.”

(1. Mozus grāmata 3:16)

Grūtniecība ir nepārprotama vājuma pazīme — grūti ir tikai tiem, kas vāji. Vājais dzimums ir sievietes. Tātad — grūtniecība attiecas tikai uz sievietēm. Rietumu kultūrā tikai pēdējās desmitgadēs sāk mazināties pārliecība, ka vīriešu aktīva līdzdalība bērna iznēsāšanas un dzemdību laikā ir nepieklājīga. Arī pašas sievietes savu stāvokli labprāt uztvērušas kā slimību, turklāt vēl tādu, no kuras jākaunas. Latviešu tautasdziesmās pateikts skaidri un gaiši: “esmu nevesela”. Kriminālajā likumā pateikts nedaudz iejūtīgāk: Likums atzīst par vainu mīkstinošu apstākli arī to, ja noziedzīgo nodarījumu ir izdarījusi grūtniece, ņemot vērā viņas īpašo stāvokli, kas parasti saistīts ar paaugstinātu uzbudināmību un jūtīgumu.” Nepieskaitāmā, no kuras labāk turēties pa gabalu. Vēl pavisam nesen grūtnieces vairījās parādīties uz ielas, nēsāja ļoti platus apģērbus, kas slēpa viņas stāvokli. Nav brīnums, ka agri vai vēlu tas izraisa pretreakciju.

Protestējot pret vīriešu nevērību un demonstrējot savu neatkarību, mūsu laikmeta sievietes vēl vairāk izceļ savu savu stāvokli grūtniecības laikā. Grūtnieču apģērbu, kosmētikas un dažādu īpašu aksesuāru tirdzniecība ir kļuvusi par izdevīgu un modernu biznesa nozari. Sievietes valkā apspīlētus apģērbus, liek nabā dažādus aksesuārus, jau iepriekš konsultējas par gaidāmā bērna dzimumu, izdomā vārdu utt. Par savdabīgu mākslas veidu un vienlaicīgi izaicinājumu sabiedrībai kļuvuši pazīstamu sieviešu grūtnieču kailfoto žurnālos. Piemēram, Brūsa Vilisa sieva Demija Mūra, latviešu dziedātāja Agnese. Cilvēku reakcija uz šādiem attēliem ir dažāda, taču reti šādas fotogrāfijas skatītāju atstāj pilnīgi vienaldzīgu. Attēli piesaista uzmanību, jo tajos skaistais mijas ar īpatnēju kroplumu, kaut ko noslēpumainu, deformētu un līdz ar to arī biedējošu. Grūtnieces izkropļotais ķermenis vienlaikus ir nenoliedzami dabisks, savā ziņā — legāls. Varbūt tieši tāpēc grūtnieču fetiša izmantošana pornobiznesā ir viena no aizkustinošākajām mūsdienu perversijām. Tāpat kā iekāre stāties seksuālās attiecībās ar sievieti stāvoklī — nez kāpēc ilgstoši uzskatīta par aizliegto augli, tā biedē un valdzina vīriešus.

Alise Nīla savos darbos parāda, ka grūtniecība ir viegli ievainojams psiholoģisks laiks sievietes dzīvē, kad visas emocijas parādās daudz sakāpinātākā formā.  Viņa uzskata, ka lielais vēders grūtniecības pēdējos mēnešos mākslā nav dekoratīvi jānoslēpj vai arī jāminimizē, tieši otrādi — to nepieciešams izvirzīt priekšplānā un akcentēt jo īpaši. Modelim parasti ir paplašinātas acis, šauri pleci, stīvās, krampjaini savilktās rokas nodod spriegumu, bet plaukstas tik cieši satver krēsla polsterējumu, ka šķiet, grūtniece varētu katapultēt tieši debesīs. Par spīti šim spriegumam un saspringumam, portretos var sajust triumfa pieskaņu.
Alise Nīla savos darbos parāda, ka grūtniecība ir viegli ievainojams psiholoģisks laiks sievietes dzīvē, kad visas emocijas parādās daudz sakāpinātākā formā.
Viņa uzskata, ka lielais vēders grūtniecības pēdējos mēnešos mākslā nav dekoratīvi jānoslēpj vai arī jāminimizē, tieši otrādi — to nepieciešams izvirzīt priekšplānā un akcentēt jo īpaši. Modelim parasti ir paplašinātas acis, šauri pleci, stīvās, krampjaini savilktās rokas nodod spriegumu, bet plaukstas tik cieši satver krēsla polsterējumu, ka šķiet, grūtniece varētu katapultēt tieši debesīs. Par spīti šim spriegumam un saspringumam, portretos var sajust triumfa pieskaņu.

Internetā iespējams atrast īpašas lapas, kurās grūtnieces apmainās ar informāciju un dod viena otrai dažādus padomus. Sekss grūtniecības laikā ir viena no biežāk pieminētajām un apspriestajām tēmām un, par šausmām pedofilijas apkarotājiem, populārs ir sauklis “Trīs vienā gultā!” Sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, daudz izteiktāka ir apziņa, ka dzimumaktā piedalās arī nākamais bērns, taču tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc sekss šajā laikā sievietēm ir īpaši patīkams. Ir zudušas bailes apaugļoties, ir palielinājies ķermeņa jūtīgums, sieviete daudz ātrāk sasniedz orgasmu, un, pats galvenais, viņai ir attaisnojums atrasties vīrietim virsu un līdz ar to būt par situācijas noteicēju. Protams, ne visas sievietes, gaidot bērnu, kļūst seksuāli aktīvas. Citas, gluži pretēji, emocionāli jūtas tik piepildītas, kas no seksa atsakās vispār. Taču ilgojas pēc maiguma un glāstiem.

Speciālisti izdala atsevišķas sapņu grupas, kuras parādās konkrētā grūtniecības periodā. Otrajā grūtniecības trimestrī sapņos dominē dzīvnieki, vairāk gan to mazuļi — kucēni, cālīši, kaķēni utt. Atšķirībā no tā, kāda ir sievietes attieksme pret savu stāvokli, dzīvnieki ir vai nu draudīgi vai arī ļoti mīļi. Atsevišķa grupa ir erotiskie sapņi, kas parādās pēdējos trīs mēnešos. Zīmīgi, ka sapņos grūtnieces mīlējas nevis ar bērna tēvu, bet gan izbijušajiem mīļākajiem vai arī jaunības dienu pirmajām mīlestībām. Vēl viena sapņu tēma ir vīra neuzticība, kas saistīta ar bailēm zaudēt atbalstu — gan garīgu, gan materiālu.

Abstrakti grūtniecību savās gleznās parāda Marks Šagāls. Viņa gleznām raksturīgas dažādas vīzijas;  ļoti bieži dzīvespriecīgas krāsas virmo atmiņu un fantāziju pasaulē. Tādi vispārzināmi spēki kā gravitāte vai arī vizuālā perspektivitāte projektē krāsainu sapņu pasauli, kurā govis lidinās ap mēnesi, mājas ir uzceltas uz mākoņiem un mīlnieki paceļas kosmosā, lai sniegtu viens otram sajūsmas skūpstu. Savos darbos Šagāls atskatās uz Krievijā pavadīto bērnību. Kalpu būdiņas, lopu kūtis un plašā debesu velve vedina uz domām, ka darbos viņš attēlojis dzimto ciemu Vitebskā. Ļoti iespējams, ka šīs emocijas sasaucas ar atmiņām par paša māti, kura Šagālam ir mīlestības, drošības un aizsardzības avots. Lai arī viņas dzīvi ierobežoja atkarība no vīrieša, Šagāla māte bija ģimenes galva. Viņa bija tā, kas pasargāja mazo un emocionāli jūtīgo Šagālu no brutālās apkārtējās pasaules ietekmes. Šis fakts arī nosaka to, kādēļ viņa gleznas rāda drošu bērna pasauli, kuras galvenā sargātāja ir māte. Intere¬santi, ka tēva vaibstus iespējams saskatīt mātes profilā.
Abstrakti grūtniecību savās gleznās parāda Marks Šagāls. Viņa gleznām raksturīgas dažādas vīzijas;
ļoti bieži dzīvespriecīgas krāsas virmo atmiņu un fantāziju pasaulē. Tādi vispārzināmi spēki kā gravitāte vai arī vizuālā perspektivitāte projektē krāsainu sapņu pasauli, kurā govis lidinās ap mēnesi, mājas ir uzceltas uz mākoņiem un mīlnieki paceļas kosmosā, lai sniegtu viens otram sajūsmas skūpstu. Savos darbos Šagāls atskatās uz Krievijā pavadīto bērnību. Kalpu būdiņas, lopu kūtis un plašā debesu velve vedina uz domām, ka darbos viņš attēlojis dzimto ciemu Vitebskā. Ļoti iespējams, ka šīs emocijas sasaucas ar atmiņām par paša māti, kura Šagālam ir mīlestības, drošības un aizsardzības avots. Lai arī viņas dzīvi ierobežoja atkarība no vīrieša, Šagāla māte bija ģimenes galva. Viņa bija tā, kas pasargāja mazo un emocionāli jūtīgo Šagālu no brutālās apkārtējās pasaules ietekmes. Šis fakts arī nosaka to, kādēļ viņa gleznas rāda drošu bērna pasauli, kuras galvenā sargātāja ir māte. Intere¬santi, ka tēva vaibstus iespējams saskatīt mātes profilā.

Grūtniecības laikā izmaiņas nenotiek tikai dzimumdzīvē. Šajā laikā, sevišķi pirmās grūtniecības laikā, mainās sievietes dzīves koncepcija, viņas psihiskais status. Daudzas no šīm izmaiņām ir neatgriezeniskas, bet dažas mobilizē konkrētus fiziskus un psihiskus spēkus, ievērojami paaugstinot organisma izturību. Vairākkārt noliegts, tomēr eksistē mīts par grūtniecības izmantošanu VDR sporta sasniegumu kaldināšanā. Skrējējas, peldētājas vai riteņbraucējas grūtniecības pirmajos mēnešos pārsniedz kārtējo pasaules rekordu, lai pēc sacensībām izdarītu kārtējo abortu.

Jans Vermērs, pretēji Šagālam, veidoja rāmas, labi apmaksātas un pieprasītas kompozīcijas. Tajās sieviete, no apkārtējās pa¬saules izolēta, mierīgi šuva, lasīja vēstules vai arī vienkārši raudzījās pa logu, baltas saules apspīdēta. Vermēra māksla atmo¬dina mūžīguma un sapņa noskaņu. Viņa darbos grūtnieces mīmika ir rāma un apgarota. No viņas plūst iekšēja gaisma. Neskatoties uz dažādām grūtībām, ko izraisa kataklizmas un kam seko nāve, viņa ir pilna cerību un gatava jaunam sākumam. Vermēra sieviete ļoti sasaucas ar šodienas grūtnieci, kurai arī cerība ir nepieciešamība un vienīgais mierinā¬jums. Ķīmisko un ko¬dol¬karu draudi, neatgriezeniskie dabas pos¬tījumi un informācija par ciešanām vakara ziņu programmās emocionāli pārpludina mūsdienu sievieti. Grūtniecība šajā nedrošības stāvoklī tiek uztverta kā cerību signāls.
Jans Vermērs, pretēji Šagālam, veidoja rāmas, labi apmaksātas un pieprasītas kompozīcijas. Tajās sieviete, no apkārtējās pa¬saules izolēta, mierīgi šuva, lasīja vēstules vai arī vienkārši raudzījās pa logu, baltas saules apspīdēta. Vermēra māksla atmo¬dina mūžīguma un sapņa noskaņu. Viņa darbos grūtnieces mīmika ir rāma un apgarota. No viņas plūst iekšēja gaisma. Neskatoties uz dažādām grūtībām, ko izraisa kataklizmas un kam seko nāve, viņa ir pilna cerību un gatava jaunam sākumam. Vermēra sieviete ļoti sasaucas ar šodienas grūtnieci, kurai arī cerība ir nepieciešamība un vienīgais mierinā¬jums. Ķīmisko un ko¬dol¬karu draudi, neatgriezeniskie dabas pos¬tījumi un informācija par ciešanām vakara ziņu programmās emocionāli pārpludina mūsdienu sievieti. Grūtniecība šajā nedrošības stāvoklī tiek uztverta kā cerību signāls.

Savā ziņā par mākslīgu grūtniecību var runāt arī totalitāro valstu auglības kulta sakarā — gan fašistiskajā Vācijā, gan PSRS sievietēm tika maksāts par to, ka tās dzemdē, viņām tika piešķirts Mātes Varones statuss un medaļas, atlaides un privilēģijas. Pretējā tendence — atbrīvot cilvēkus no dabiskā jūga ar pretapaugļošanās līdzekļu attīstību vienmēr sevī nesusi “pūstošā kapitālisma” brīvības sērgu, taču beigu beigās panākusi to pašu rezultātu — grūtniecību no neizprotamas Dieva dāvanas pārvērtusi pielietojamā tehnoloģijā. Laikā, kad tapa šis materiāls, presē parādījās ziņa par kādu zinātnieku, kurš izgatavojis mākslīgo sievieti. Pagaidām gan viņa varot tikai gatavot ēst un izdauzīt paklājus, taču autors sola panākt to, lai viņa spētu arī dzemdēt. Pasūtījumi šādam projektam jau šobrīd nākot vairumā. Cilvēki ir noguruši no visas tās jezgas un vēlas, lai viņu vietā iedzimto grēku izpērk kāds cits.

Raksts no Septembris, 2000 žurnāla