Nāks lielās pārmaiņas

Imants Kalniņš: No tām mājām, kas mums šobrīd ir - Vecpiebalgā, Liepājā un Rīgā - protams, ka Liepājā vislabāk. Tā ir tā vieta, kur mēs jau desmito gadu dzīvojam. Jo ilgāk vienā vietā dzīvo, jo vairāk tā vieta kļūst par mājām. Tur ir ģimene, tur ir lielāks miers, nav tās saspringtās atmosfēras, kas parasti ir lielajās pilsētās. Rīga šajā ziņā īpaši neatšķiras no pārējām lielajām pilsētām. Man viņa šķiet nervoza - tāda nervoza pilsēta, pārblīvēta ar informāciju, kas man nav vajadzīga. Bet Liepāja ir mierīga provinces pilsētiņa ar savu tempu, ar savu ritmu, ar savu tirgus laukumu blakus.

RL: Kāda informācija tad jums ir vajadzīga?

Kalniņš: Mūsdienās drīzāk ir jānodarbojas ar nevajadzīgās informācijas atmešanu, ar atteikšanos no tās. Un tas paņem milzum daudz enerģijas. Man nav vajadzīgs pastāvīgs informācijas avots, bez kura es nekādi nevarētu dzīvot - skanošas mūzikas veidā vai ieslēgta televizora veidā, vai pastāvīga interneta pieslēguma veidā. Tāda veida informācija man nav vajadzīga.

RL: Tā nepieciešamība pēc miera jums ir parādījusies nesen? Jo tas priekšstats, kāds par jums ir izveidojies sabiedrībā, ir kā par visai nemierīgu cilvēku.

Kalniņš: Tas mani ārkārtīgi maz interesē. Uz mani praktiski nekādu iespaidu neatstāj tas, kāds iespaids par mani ir radies citiem cilvēkiem. Tas mani nedz stimulē, nedz bremzē. Kas varētu būt tie iemesli, kādēļ es tiktu uztverts kā nemierīgs sabiedrības izpratnē? Manas attiecības ar cilvēkiem un citiem sev līdzīgajiem? Protams, jaunība ir tas laiks, kad pasaulē ir ārkārtīgi daudz neredzētu lietu un neredzētu cilvēku, kad jautājumi rodas ik uz soļa. Bet pašlaik šo fāzi es esmu pabeidzis un šobrīd nevaru runāt ne par kādu nemieru sevī. Tas gan nenozīmē, ka es pēkšņi nevarētu sadusmoties vai kļūt nemierīgs. Protams, kā jebkurai dzīvai radībai, arī man tas viss ir.

RL: Ir vēl viens nemiera veids, kas izpaužas bažās par nākotni. Šis jautājums, protams, jums kā politiķim ir nedaudz divdomīgs, bet vai jūs esat nobažījies par nākotni?

Kalniņš: Mans tētis teica tā - ja valdnieks spēj panākt to, ka viņa valstī cilvēkiem ne par ko citu nav jāuztraucas, kā tikai par to, vai es rīt būšu paēdis un vai man būs jumts virs galvas, tad valdnieks vai valdība var būt droša, ka cilvēkiem nenāks prātā analizēt pastāvošo kārtību vai kaut ko tādu. Tā viņš teica. Bet tas bija sen. Manas bažas par nākotni... protams, es kā jebkurš cilvēks arī bažījos par to, vai šajā mēnesī es varēšu nomaksāt visus rēķinus un vai man pēc tam vēl paliks nauda kaut kam citam. Tas man viss ir, tās eksistenciālās bažas. Bažas par cilvēci, tas ir cits jautājums. Protams, man nepaiet garām tas viss, par ko cilvēki runā - sākot ar planētas sasilšanas jautājumiem un beidzot ar 2012. gadu un tā tālāk. Taču te drīzāk darbojas mana ziņkāre, nevis bažas. Tās ir lietas, ko cilvēks nespēj ietekmēt. Tā ir pasaules kārtība, un šeit man bažu nav, es ļauju laikam plūst un skatos, kas notiek.

RL: Jūs pieminējāt 2012. gadu - vai jūs gribētu pieredzēt pasaules galu? Stāvēt aizas malā un skatīties?

Kalniņš: Diez vai es to gribētu pieredzēt, jo tāds notikums ir saistīts ar lielām cilvēku ciešanām. Bet, ja tur nebūtu cilvēku, tad tas noteiktu būtu krāšņs skats.

RL: Šādas bailes bieži vien ir saistītas ar nevēlēšanos uzņemties atbildību. Kāpēc cilvēki neapstājas, ja redz avāriju un ievainotu cilvēku? Jo tajā brīdī, kad viņi apstāsies, viņi uzņemsies atbildību par šā cilvēka dzīvību.

Kalniņš: Es domāju, ka tas ir tāds aizsargmehānisms, kas darbojas tīri instinktīvā līmenī. Tajā brīdī jau nedarbojas argumenti, tas ir kustību mehānisms, kas cilvēku sargā no ļaunām vietām.

RL: Jums patīk atbildības sajūta?

Kalniņš: Kā jūs to domājat? Ir pasaules kārtība. Ja cilvēka garīgajā telpā pastāv kaut kādi orientieri, kas viņam ir saistoši, tad tāda cilvēka rīcība, ko mēs saucam par atbildību, ir dabiska rīcība. Tā ir saskaņā ar to, kas viņam ir pieņemams.

RL: Bet cilvēku taču ietekmē arī tas, vai viņam patīk vai nepatīk.

Kalniņš: Ja mēs mēģinātu apskatīt cilvēkus kā tādus, tad šī saruna varētu būt bezgalīga. Ir tādi, kam tiešām sagādā gandarījumu, teiksim, būt par priekšnieku. Un tas nemaz nav slikti. Tādiem cilvēkiem tas ir enerģijas avots un rīcības stimuls, un visas dzīves piepildījums. Bet ir arī cilvēki, kam tas ir savādāk. Līdz ar to mēs redzam, cik dažāds ir tas Dieva dārzs, kurā šie cilvēki aug. Un katrs no tiem ir pilnīgi savādāks.

RL: Bet kā ir jums?

Kalniņš: Ja es uzņemos atbildību, es to uzņemos apzināti. Ja es kaut ko daru, es par to uzņemos atbildību. Citādi jau sanāktu, ka viss, ko es daru, ir tikai tā - vai nu patīk, vai nepatīk. Ka es tikai eju pa dzīvi un daru, pat nekonstatējos, vai man tas patīk vai nepatīk. Nu jā, ir arī cilvēki, kas tā dara. Es nepiederu pie viņiem. Man tas šķiet ļoti traucējoši. Un mulsinoši.

RL: Kādā ziņā mulsinoši?

Kalniņš: Mulsinoši tajā ziņā, ka es nezinātu, kādas sekas mana rīcība radīs. Veltīt manas dzīves laiku un enerģiju, izdarīt kaut ko tādu, kam būs sekas visu atlikušo mūžu - tas ir neprāts. Lai gan, es negribu noliegt, ka jaunībā man tā ir bijis. Esmu ļoti bezatbildīgi rīkojies. Bet tieši tādēļ es tā vairs nedaru.

RL: Skatoties atpakaļ uz savu dzīvi un iedalot to periodos, kurš jums ir skaistākais periods dzīvē?

Kalniņš: Tas ir pavisam skaidrs. Šis periods beidzās līdz ar skolas beigām. Bet no tā skaistākais ir laiks, kad es gāju pamatskolā. Nē, ja vēl sīkāk iedala, tad tas laiks, pirms es vispār sāku iet skolā.

RL: Jūs to periodu atceraties?

Kalniņš: Perfekti atceros. Absolūti perfekti atceros. Bērnība katram cilvēkam ir visskaistākais laiks.

RL: Tā ir tāda likumsakarība, ka cilvēkam ir bērnība un pēc tam viss kļūst tikai sliktāk?

Kalniņš: Protams. Manuprāt, tas ir tā iemesla dēļ, ka bērns, kļūdams par pieaugušu cilvēku, kļūst deformēts. Deformēts ar to informāciju, ar kuru viņu piebāž pieaugušo pasaule. Te man nāk prātā kāds stāstiņš par puisēnu, kurš prata lidot. Kad cilvēki to atklāja, saradās eksperti, kas sāka viņu pētīt un piedāvāt savus risinājumus tam, kā viņuprāt būtu jālido. Un piedāvāja tikmēr, kamēr viņš vairs nespēja palidot. Tā, lūk, notiek ar bērniem, kad viņi kļūst par pieaugušajiem. Tās cilvēku pseidozināšanas un informācija, ar ko viņi ir pārblīvēti, arī bērnu padara par vienu no viņiem. Un tur tā lidošana beidzas.

RL: Kas ir tas, kā jums pietrūkst no bērnības?

Kalniņš: Tēvs-māmiņa pietrūkst. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, nevis pietrūkst, bet ir par daudz - tas viss, ko es zinu par cilvēkiem. Tas man traucē. Kad man tā nebija, es varēju uz pasauli skatīties kā uz brīnumu. Viss bija brīnums - debesis,
mākoņi, saule, vējš. Un pat katrs cilvēks bija brīnums. Katra jauna iepazīšanās bija brīnums. Viss bija atklāsme. Bērnam tā ir. Lielam vairs nav. Tagad, pirmoreiz satiekot kādu jaunu cilvēku, es uz viņu neskatos kā uz kaut ko jaunu. Gluži otrādi - es apskatos un mani lokatori, manas kontrolsistēmas momentā nostrādā, lai iegūtu informāciju un noskaidrotu, kas viņš tāds ir. Tas ir ļoti traucējoši. Jums tā nav?

RL: Nu, jā - bieži ir žēl par daudz ko, ko tu vairs nevari uzzināt kā kaut ko jaunu.

Kalniņš: Patiesībā jau var uzzināt. Tikai ir jāmēģina iet pa to ceļu atpakaļ. Ja ir tāda sajūta cilvēkam, ka viņš ir kaut ko pazaudējis, kas ir bijis bērnībā, ir jāmēģina iet pa to ceļu atpakaļ un jāskatās, kurā brīdī viņš to ir pazaudējis.

RL: Jūs interesē jaunas lietas? Jaunieši, tas, kas tagad ir modē, jaunumi?

Kalniņš: Jūs tagad gribat, lai es ar jums runāju tādā vidusmēra pieprasījuma līmenī? Nē, man tas neliekas interesanti. Tas, par ko interesējas jaunieši, tas mani neinteresē. Ja mēs runājam par to, kas ir modē, man tas liekas ļoti banāli. Es labi zinu, kas ir mode - tas, kas ir interesants šodien. Rīt tas vairs nebūs interesants. Mode ir tas, kas uz brīdi aizmirsts un pēc tam izcelts gaismā. Tādu modi es vēl neesmu redzējis, kas būtu unikāla un vienreizēja. Nē, mani neinteresē šīs lietas - ne mode, ne tas, ko dara jaunatne.

RL : Vai to procesu, kurā jūs radāt mūziku, jūs neuztverat kā kaut kā jauna radīšanu?

Kalniņš: Es esmu mācīts mūziķis. Mani skolotāji man ir centušies iemācīt to, kas pasaulē ir bijis pirms manis, ja runājam par mūziku. Es ceru, ka daudzmaz to esmu iemācījies, esmu uzzinājis to, kā cilvēki ir rakstījuši mūziku. Tad, kad es rakstu savu mūziku, man vairs nav jāanalizē vai jāsalīdzina. Man nav jāpārbauda, vai tā mūzika, ko es rakstu, gadījumā jau nav tikusi uzrakstīta. Tā jau ir automātika, kas manī nostrādā. Principā, nevarētu tā būt, ka melodija, ko es uzrakstu, būtu līdzīga Šūmaņa “Sapņojumam” vai Bēthovena “Apasionātai”. Bet, ja runājam par mūzikas radīšanu, tad māksla, literatūra, dzeja un mūzika ir tā sfēra, kur cilvēks radīšanā ir tikpat brīvs kā Dievs. Šī ir viena no tām kvalitātēm, kurās cilvēks ir līdzīgs Dievam.

RL : Vai jūs ir sajūsminājusi paša rakstīta mūzika?

Kalniņš: Sajūsminājusi? Es cenšos nerādīt cilvēkiem tādu mūziku, kas man pašam nav patikusi.

RL: Daudz ir tādas mūzikas - izmestās?

Kalniņš: Mūzika tiek rakstīta un rakstīta, bet, ja es, kaut ko rakstot, esmu sajutis, ka šo darbu nevajag turpināt, tad es to neesmu turpinājis. Bet to, ko esmu turpinājis, esmu centies pabeigt tā, lai nebūtu kauns cilvēkiem rādīt.

RL: Bet vai pēc tam, klausoties savas mūzikas izpildījumu, jūs esat bijis aizkustināts.

Kalniņš: Es esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam ir tādas lietas, tādas teritorijas, par kurām viņš publiski nevēlas runāt. Tās ir dziļi intīmas lietas, kurām jāatrodas tikai tajā telpā, kuras durtiņas nedrīkst atvērt. Man ir tāda sajūta, ka es nevēlos runāt par šādu pārdzīvojumu. Nevēlos publicēt šāda tipa pārdzīvojumus. Tas būtu jocīgi, ja es par to sāktu runāt.

RL : Vai ir kāda autora mūzika, ko klausoties jūs jūtat, ka būtu varējis vai būtu gribējis to uzrakstīt?

Kalniņš: Nē, man ir autoritātes mūzikā, ir komponisti, kuri ir nenoliedzamas autoritātes, taču man nav bijusi vēlēšanās uzrakstīt, teiksim, Bēthovena 9. simfoniju. Ir tādi skaņdarbi, kas kā mākslas darbi tik tiešām ir pilnīgi. Gan formas, gan satura ziņā tas ir pilnīgs. Tad ir tāda sajūta, kā pieskaroties brīnumam.

Man ir trīs tādi autori: Bēthovens, Šopēns, Lists. Es bieži esmu domājis, kāpēc tieši šie trīs ir tie, kas mani valdzina no visas lieliskās plejādes. Tur es atrodu to saturu, to kvalitāti, kas sasaucas ar manu muzikālo pasaules izjūtu.

RL: Kas jums liek skaņdarbā ieraudzīt šo pilnību - tas, ka jūs redzat, cik perfekti tas ir “uztaisīts” vai tas, ka jūs nevarat saprast, kā tas ir iespējams?

Kalniņš: Tas jau nav atdalāms. Ja skaņdarbs ir pilnīgs, jūs to vienkārši klausāties. Un klausoties nevienu brīdi nerodas jautājumi - kas tur tagad bija tāds? Pilnība sevi dara zināmu ar to, ka jūs to pieņemat. Jums nav nekādu iebildumu. Vienīgais komentārs, ko jūs par to varat pateikt ir: “Nu, mīļie, tā ir pati pilnība!” Izanalizēt to nav iespējams. Var jau mēģināt skaidrot, bet tā jau ir cita cilvēka darbības sfēra. Izskaitļot, kādēļ šis mākslas darbs ir pilnīgs. Ir jau tāda profesija - mūzikas teorētiķi, mākslas teorētiķi. Bet lielākoties viņi nodarbojas ar klasificēšanu, žanra noteikšanu. Mēģināt paskaidrot, kāpēc mākslas darbs ir pilnīgs, nozīmē to pašu, ko analizēt skaistu ziedu, to sadalot ziedlapiņās, bet paturēt smaržu tad vairs nav iespējams.

RL: Jūs mēdzat klausīties šo mūziku ikdienā?

Kalniņš: Es tik tiešām to mūziku galvenokārt klausījos skolas laikā. Tas apjoms bija fantastisks. Tā, ikdienā... es klausos, bet tikai tad, kad es zinu, kāpēc es to gribu noklausīties. Teiksim, Šostakoviča 16. simfoniju vai Jēkaba Graubiņa tautasdziesmu apdares. Bet tie jau ir tādi tīri profesionāli jautājumi, kas rodas noteiktā brīdī un uz kuriem tiek meklētas atbildes. Tā, tradicionāli, ēdot brokastis vai vakariņas. man nav tādas regularitātes tajā, kā es klausos mūziku.

RL: Un kā ar sešdesmito, septiņdesmito gadu mūziku? Jums taču bija savi prototipi, savi elki.

Kalniņš: Protams, tas jau nav nekāds noslēpums. Mūsu paaudzei bija tādi nepārspēti elki. Bītli, tie bija mūsu elki. Katrai paaudzei ir savi elki, tas jau nav nekas slikts. Jaunībā tā ir jābūt, jaunībā ir vajadzīgi orientieri, uz kuriem līdzināties.

RL: Bet tagad tas ir aizgājis? Bītlu mūzika jūs vairs neuzbudina?

Kalniņš: Nē, nekur nav aizgājis. Viss, kas ar mani ir noticis, ir kopā ar mani. Bītlus es tāpat klausos. Es esmu savācis fantastisku bītlu kolekciju, ieskaitot platēs neizdoto, studijas ierakstus, televīzijas ierakstus. Es par viņiem zinu pietiekoši daudz. Ja ne visu. Viņu mūzika ir unikāla. Viņi ir īsti mūzikas autori, tur ir tā muzikālā vērtība iekšā. Viņi ir rakstījuši autentisku, unikālu mūziku. Viņi jau kā parādība bija šokējoši. Būtībā, bītli pirmie ieviesa to procedūru, kas saistīta ar milzīgu pielūdzēju pūli. Viņi radīja šo masu žanru. Viņi bija pirmie. Protams, gan jau arī bez viņiem tas būtu noticis, turpat jau uz papēžiem mina Rolling Stones, taču, ja mēs salīdzinām kaut vai šīs divas grupas, mēs redzam drausmīgu starpību tieši mūzikas ziņā. Bītlu mūzika tik tiešām bija fantastiski augsta līmeņa mūzika. Tā muzikālās vērtības starpība ir milzīga. Deviņdesmit procenti no viņu dziesmām ir hiti. Pēc viņiem uz pirkstiem ir saskaitāmas tās dziesmas, kuru muzikālā vērtība līdzinātos lielākai daļai viņu dziesmu. Starpība ir tajā kvalitātes līmenī - kādu produktu šie Liverpūles puikas ir devuši pasaulei. Viss slēpjas mūzikā, viss ir notīs, nekur citur.

RL: Un no šīm emocijām mīlestība ir svarīgākā?

Kalniņš: Tā jau ir atsevišķa tēma, bet katrā ziņā mīlestība pieder pie emocionāliem pārdzīvojumiem. Kaut gan, ne tikai. Tas ir kaut kas daudz vairāk.

RL : Vai jums ir svarīgs dumpis? Sacelšanās. Vai tas arī nav kaut kas romantisks? Sešdesmito gadu popmūzikā sacelšanās taču bija svarīgs elements.

Kalniņš: Manuprāt, tas nav tikai par sešdesmitajiem, tas nav par atsevišķu cilvēku. Šis dumpis un sacelšanās nāk ar katru nākamo paaudzi. Tā ir cikliska parādība, katra paaudze nāk ar savu dumpības garu, kas tai ir enerģijas avots. Redzot, kā bērns aug un veidojas par tīni, var pamanīt, ka viņam ir viena tāda fāze, kad šķiet - nu jau es gan zinu, kas tā pasaule tāda ir. Tā ir tā fāze, kad pirmoreiz parādās dumpības gars.

Otrreiz tas parādās, kad viņš nokļūst līdz robežai starp jauniešu pasauli un pieaugušo pasauli. Tad viņa pieredze jau atļauj saskatīt šo pieaugušo pasauli, un viņš tajā ierauga ārkārtīgi daudz lietu, kas viņam nav pieņemamas. Pēc tam, laikam ejot uz priekšu, viņā kā saprātīgā būtnē, kas dabūjusi uz savas ādas izjust likteņa nagus, dumpības gars sāk lēnām pazust. Mans dumpības gars ne ar ko neatšķiras no tā, kas ir citiem. Es arī esmu izgājis cauri visām šīm fāzēm, izņemot varbūt vienu dumpību, taču to es sauktu drīzāk par nesamierināšanos ar vērtībām, kas man tiek ar varu uzspiestas. Šis dumpības gars var iet cauri visam mūžam un tam nav nekāda sakara ar pusaudža dumpību. Cilvēks vai nu pakļaujas tam, ko viņam uzspiež, vai arī nepakļaujas. Nav cita varianta. Mans liktenis šajā ziņā ir bijis ļoti interesants.

Es esmu dzīvojis smagā nacionālā jūgā, man ir bijusi iespēja redzēt, kā šis jūgs tiek nokratīts. Un tagad man vēl ir lemts pieredzēt tādu fāzi, kad jau globālā līmenī tiek izdarīts mēģinājums nospiest un pakļaut cilvēka garīgo telpu. Un šeit ir īstā vieta dumpim. Un es esmu gatavs dumpoties.

RL: Kā jūs to saprotat - pakļaut cilvēka garīgo telpu? Jūs domājat - indivīdu?

Kalniņš: Kolektīvās garīgās telpas jau nemaz nav. Jebkura garīgā telpa ir tikai indivīdam. Tā ir subjektīva. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir dotas divas pasaules. Pirmā ir šī brīnišķīgā, skaistā un lielā fiziskā pasaule, kas ir tik skaista un varena, ka mēs tajā neko nevaram izmainīt. Un cilvēkam ir dota vēl arī otra telpa. Tā ir viņa garīgā telpa, kuru viņš ir brīvs apdzīvot tādā veidā, kādā viņš to vēlas. Viņš var atļaut šajā telpā ienākt tikai tam, kam viņš piekrīt. Ja es vēlos, lai šajā telpā būtu sātans, tad viņš tur ir. Ja es nevēlos, tad viņa tur nav. Šī garīgā telpa ir tā vieta, kurā es uzstādu savu vērtību sistēmu, savus kritērijus un savus orientierus. Un tajā brīdī, kad civilizācija ar dažādiem paņēmieniem - uzpirkšanu, materiālo ietekmēšanu, bailēm, citiem nosacījumiem - spiež mani rīkoties citādi, tajā brīdī es tieku paverdzināts. Es tieku deformēts. Un es šobrīd neesmu gatavs ne uz kādiem kompromisiem. Es neesmu gatavs deformēt savu garīgo telpu. Es vairs neesmu gatavs to darīt.

RL: Bet vai tad šis spiediens nav bijis vienmēr?

RL: Vai tad mūsdienu pasauli neraksturo tieši tas, ka dažādu sabiedrisku vienošanos un konvenciju ir kļuvis aizvien vairāk: nesmēķēt, alkoholu nepirkt pēc desmitiem, šajā vietā nebraukt ar tādu ātrumu, šajā - ar tādu? Šādu vienošanos tīkls ir tik sarežģīts, ka drīz vairs ne soli nevarēs paspert, lai kaut ko nepārkāptu. Kāds tur vairs individuālisms?

Kalniņš: Tie visi jau ir tādi sīkumi. Tajā pašā laikā par tādām lietām, kas skar visu cilvēci, mēs nevaram vienoties. Par globālo klimatu, par karu un mieru, par nāciju pašnoteikšanos - šie jautājumi nonāk arvien lielākā strupceļā. Tas ir ļoti interesanti - mēs varam vienoties nepīpēt sabiedriskās vietās, bet nekādi nevaram panākt, lai viena valsts neuzbrūk otrai valstij un nedzen tās iedzīvotājus ārā no mājām.

RL: Tad jūs tomēr esat pesimists?

Kalniņš: Es redzu varmācības eskalāciju šajā civilizācijā. Es redzu jebkuru tiesību un taisnības ignorēšanu. Es redzu spēka triumfu un spēka diktatūru. Neko citu šajā civilizācijā es neredzu. Manuprāt, tās pretrunas, kurās šī civilizācija nonākusi, ir neatrisināmas. Tas ir pilnīgs strupceļš. Taču man tas nav pesimisms. Es uz pasauli un uz pasaules galu skatos lielākā laika mērogā. Es cenšos uzzināt to, kas ir bijis pirms tam, un es redzu, ka tas nav gals. Civilizācijas bojāeja nenozīmē pasaules galu. Gluži otrādi - katrs gals ir jauns sākums.

RL: Bet tas jau nav nekāds mierinājums tiem, kas iet bojā.

Kalniņš: Ko nu tur daudz mierināt? Visi - pieauguši cilvēki. Lai gan Homo sapiens arī savā pieauguša cilvēka izteiksmē ir pietiekoši nožēlojama radība. Tāds ir mans vienīgais secinājums.

RL: Kas, jūsuprāt, ir vainojams pie ekonomiskās krīzes dziļuma Latvijā?

Kalniņš: Lai kā mums arī gribētos, mēs nevaram runāt par Latvijas ekonomisko krīzi atrauti no globālās ekonomiskās krīzes. Protams, ir kaut kāds atvieglojums, ja tu vari nosaukt vienu cilvēku vārdā un uzvārdā un pateikt, lūk, tas ir vainīgs pie tā, ka man ir tik slikti. Bet īstenībā tā tas nav. Ne velti cilvēki tagad analizē situāciju un izdara secinājumus, ka pasaules ekonomiskajā sistēmā kā tādā ir nepieciešamas korekcijas. Kas ir jauns, salīdzinot ar iepriekšējo pieredzi? Planētas iedzīvotāju skaits ir fantastiski pieaudzis. Tāds tas agrāk nekad nav bijis. Šajā situācijā ir neizskaidrojams un nesaprotams - ne no cilvēktiesību viedokļa, ne no kāda cita - fakts, ka apmēram trešā daļa no šiem iedzīvotājiem dzīvo badā. Tās sekas, ko var radīt šāds ilgstošs stāvoklis, var būt daudz briesmīgākas par tām, ko pasaule pārcieš pašlaik. Tas ir vēl viens strupceļš, kurā šī civilizācija ir nonākusi. Bet Latvijai par attaisnojumu var sacīt to, ka mēs bijām ļoti nepieredzējuši savā jaunajā valstī. Zināmā mērā mēs uzvedāmies kā bērni, kurus bagāti vecāki ieveduši lielveikalā un ļauj izvēlēties visu, ko sirds kāro. Es varu atrast, un es arī gribu atrast ļoti daudz attaisnojumu tiem cilvēkiem, kas mūsu valsti ir vadījuši kopš neatkarības atjaunošanas. Jo starp viņiem es maz varu ieraudzīt tādus, kas ir izmantojuši situāciju savā labā - lai iegūtu personisku labumu. Es redzu maz šādu cilvēku. Lielākoties viņi ir godprātīgi darījuši savu darbu. Taču neapdomība arī ir bijusi ārkārtīgi liela - gan no pilsoņu puses, gan no pilsoņu deleģēto priekšstāvju puses. Un atbildīgi par to situāciju, kāda šobrīd ir Latvijā, ir pilnīgi visi. Un, protams, arī es. Neko citu es arī nevaru piebilst. Kaut ko konkretizēt šeit absolūti nav nepieciešams. Tādā pasaulē, kurā nav garīgo vērtību sistēmas un garīgo orientieru, pasaulē, kurā netiek ievērots taisnīguma princips, tur tas viss tā arī notiek. Ir lielas valstis un ir mazas valstis. Ir valstis, kurām ar ekonomisko sviru palīdzību ir iespējams paverdzināt citas valstis. Šī globalitāte ir kļuvusi par tādu mehānismu, ar kuru ir iespējams pasauli kā procesu vadīt. Runa ir tikai par interesēm. Kā interesēs tas notiek. Es domāju, ka Eiropas Savienība arī ir visai problemātiska sistēma. Es neesmu pārliecināts, ka tas Latvijai ir veiksmes stāsts. Kaut vai tās pašas cukurfabrikas. Tagad tiek runāts par bezdarbu, bet tās tomēr bija trīs fabrikas! Saglabājot tās, mēs ne tikai būtu saglabājuši darbavietas, bet arī latviešu zemniekiem saglabājuši visai ienesīgo iespēju audzēt šīs cukurbietes. Bet tas mums tiek atņemts. Tāpat - zvejas kvotas. Un tie jau nav vienīgie jautājumi.

RL: Kāda ir jūsu atbilde uz jautājumu, kāpēc ir vajadzīga latviešu kultūra? Kāpēc par to būtu jāuztraucas?

Kalniņš: Nezinu, vai tā vispār šo jautājumu var uzstādīt - kāpēc par to būtu jāuztraucas. Katram cilvēkam ir sevis saglabāšanas instinkts un katrai tautai arī piemīt šis sevis saglabāšanas instinkts. Tas jau arī nosaka to, kādēļ tautai ir vajadzīga tās kultūra. Kultūra nav nekas cits kā šīs tautas garīgo vērtību sistēma, valoda, identitāte. Ja tauta negrib iet bojā, tai ir jāsaglabā visas tās pazīmes, kas to identificē pārējo starpā.

RL: Bet kas notiek tad, ja šie divi pašsaglabāšanās instinkti konfliktē, ja cilvēkam ir jāizvēlas, ko atbalstīt - koncertzāles būvniecību vai pensijas saglabāšanu?

Kalniņš: Ja runa ir par to, ka vispirms ir jāpaliek dzīvam, tad tajā brīdī tā ir prioritāte - palikt dzīvam. Tas ir elementārākais. Kad dzīvība ir pasargāta, mēs varam risināt pārējos jautājumus. Pēc tam mēs varam būvēt koncertzāli. Kad mums ir, ko paēst. Es saprotu, ka par šo laiku var runāt kā par tieši šādu laiku. Taču šajā ziņā es esmu optimists. Vismaz cerība man ir, ka šis tumšais laiks beigsies. Ir taču bijis vēl trakāk - ar visiem kariem, ar mēra laikiem. Bet kultūra ir. Kultūra paliek.

RL: Ko jūs uzskatāt par svarīgāko, ko esat izdarījis?

Kalniņš: Svarīgāko? Līdz šim? Es vispār nekad tā neesmu domājis. Vai vispār var sameklēt atbildi uz tādu jautājumu? Es ne ar ko neatšķiros no jebkura cita cilvēka, kas piedzimst, dzīvo un kaut ko dara. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

RL: Bet, ja jums piedāvātu izvēlēties - vai nu jūs tagad mirstat vai arī mēs iznīcinām visus 4. simfonijas nošu pierakstus. Ko jūs izvēlētos?

Kalniņš: (Smejas.) Nē, es pret saviem darbiem tā neattiecos. Tik tiešām, es neesmu par tiem tik augstās domās.

RL: Ļautu iznīcināt 4. simfoniju?

Kalniņš: Tad man būtu jāredz, kas ir tas, kurš to piedāvā.

RL: Izklausās pēc sātana.

Kalniņš: Manā garīgajā telpā sātanam nav vietas. (Smejas.) Tēju negribat? Nē? Es domāju, ka esmu pietiekoši daudz to mūziku uzrakstījis. Un esmu godprātīgi pildījis savu misiju zemes virsū. Esmu godprātīgi darījis to darbu, ko esmu mācījies. Man nav nekāda diskomforta attiecībā uz to, ko esmu radījis. Taču izcelt vienu akcentu es nevaru. Atrast kaut ko vienu, ko izcelt kā vislabāko.

RL: Ko jūs vēl gribētu izdarīt?

Kalniņš: Visu kaut ko. Es gribētu iemācīties ēģiptiešu valodu un apgūt viņu hieroglifisko rakstību. Protams, vēl ir daudz mūzikas, kas jāuzraksta. Un viss kaut kas cits.

RL: Bet - priekš kam?

Kalniņš: Priekš kam? Ziniet, es jau vairāk nevaru tā vienkārši nerakstīt mūziku. Tas nav iespējams - nerakstīt. Mani neviens no tā nav atbrīvojis. Tā jau gluži par velti cilvēkam netiek dots - vienam grāmatas rakstīt, vienam bildes taisīt, vienam mūziku rakstīt. Ja viņam tas tiek dots, tas tiek dots tādēļ, lai viņš arī to darītu. Zināmā mērā tā ir zīme, ka viņa misija ir tāda. Kā es varu atteikties no šīs misijas, kas man dota piedzimstot?

RL: Bet jums ir pilnīgi skaidra pārliecība, ka tieši šī ir jūsu misija?

Kalniņš: Tā pat nav pārliecība, es to vienkārši zinu. Tas man ir dots. Es esmu piedzimis ar šo misiju. Citādi man nebūtu dotas šīs spējas - rakstīt mūziku.

RL: Bet jūs neesat mēģinājis darīt kaut ko citu? Gleznot.

Kalniņš: Nē. Lai gan mani visas mākslas vienmēr ir aizrāvušas. Mani vispār aizrauj tā dimensija, kas saucas “māksla”. Tas, ko cilvēks var radīt. Spēja radīt ir tas, par ko Dievs Mozus grāmatā teicis - jūs būsiet līdzīgi. Māksla ir tas visvieglāk ieraugāmais, bet šī radošā spēja var izpausties visur. Ne velti senie ēģiptieši zināja, ka viņi ir tiešie dievu pēcteči. Nevis tur no māla vai no ribas, nē, viņi zināja, ka ir tiešie dievu pēcteči. Radītāji. Nevis postītāji. Senā Ēģipte ir fantastiska ar šo savu uzstādījumu. Tur ir gaišums, harmonija.

RL: Jums ir skaidrs priekšstats par to, kas ar jums notiks pēc nāves?

Kalniņš: Mēs redzam, ka cilvēki vienmēr ir mēģinājuši par šīm lietām domāt. Viņi ir mēģinājuši arī meklēt atbildes uz šo jautājumu. Mēs redzam, ka dažādas tautas un dažādas ciltis ir arī dažādi atbildējušas. Vieni ir izveidojuši tādu leģendu, citi izveidojuši citu leģendu. Es zinu, kas ar mani notiks pēc nāves. Es tikšu ievests Maatas zālē, kur man būs jāatbild uz četrdesmit diviem jautājumiem. Pēc tam tiks svērta mana sirds. Ja tā būs smagāka par Maatas strausa spalvu, es tikšu anihilēts. Ja tā būs vieglāka, es nonākšu pie Ozīrisa, kur tikšu sagatavots jaunai dzīvei.

RL: Kas jums sagādā prieku ikdienā?

Kalniņš: Visvairāk man prieku sagādā tas, ja mājās viss ir kārtībā. Bērni ir mājās, ir silts, ir, ko paēst. Un ir harmonija, ir līdzsvars. Ja mājās viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā. Jo ārpus savas mājas es zinu, ka es nevaru nodrošināt kārtību.

RL: Jūs nekad neesat mēģinājis dzīvot ārpus Latvijas?

Kalniņš: Fantazēt jau var visu ko. It īpaši, ja salasās visādas grāmatas. Kādreiz izlasīju vienu Aleksandra Grīna, tā krievu Grīna grāmatu par to, kā viens cilvēks braucis ar savu kuģi, ieraudzījis pilsētu, šķiet, tā bija Aleksandrija, un viņš nokāpis un palicis šajā pilsētā. Tāds priekšstats arī man ir bijis, ka es varētu tā ceļot un ieraudzīt kādu pilsētu, kur palikt uz visiem laikiem. Iedomas jau visvisādas ir bijušas. Par to pašu Grieķiju - kad es skolas laikā iepazinos ar Hellādas kultūru, es iedomājos, ka tas gan būtu forši, ja es varētu dzīvot tur, izjust un pārdzīvot to kā vietu, no kuras sākusies visa Eiropas kultūra. Vai, piemēram, kuram mūziķim sapņos nav rādījusies Itālija? Milānas La Scala, Romas opera. Tur gan varētu dzīvot! Kad es biju jauns, man bija daudz draugu starp gleznotājiem, es lasīju grāmatas par franču glezniecību, par impresionistiem, tad es dienām un naktīm sapņoju par Monmartru un Parīzi. Tas viss ir skaisti, bet tajā pašā laikā es skaidri zinu, ka tā Grieķija, kas eksistē manās iedomās, tā jau tur nav atrodama, tā Itālija, kas manā dvēselē ir tik krāšņa, tās vairs nav.

Pasarg, Dievs, Parīze ar savām priekšpilsētām! Es to redzēt negribu! Es esmu bijis Londonā, kad mēs tur stažējāmies Anglijas parlamentā. Kad tu pastaigā no rīta pa Londonu, nu tiešām, tā ir tik burvīga! Bet kad tu pastaigā pa dienu un ieraugi tos cilvēkus - pasarg, Dievs, ātrāk prom no turienes! Es tiešām nezinu, kura vieta pasaulē šobrīd būtu tāda, kurā es vēlētos dzīvot un justies labi. Nav tādas vietas pasaulē! Ja nu vienīgi. tur Andos, pašā augšā, pie Titikakas ezera. Bet gan jau tur arī ir tūristiem mājiņas sabūvētas. Un pilns ar atkritumiem. Es nekur negribētu pārcelties.

RL: Bet Latvijā jūs vēl varat atrast to Latviju, kas eksistē jūsu sapņos?

Kalniņš: Grūti. Mājās man ir, dzīvoklī. Vasarā - Vecpiebalgā. Tās ir tās teritorijas, kurās netiek ielaista ārpasaule. Bet Latvija vēl ir nosargājama. Vai tas izdosies, īstas pārliecības nav, bet pēc manas pārliecības šobrīd tā vēl ir nosargājama. Vai tad tiešām tas spiediens būs tik liels, ka viņi te visu noasfaltēs? Varbūt, ka arī nepaspēs. Nāks lielās pārmaiņas. Zeme attīrīsies. Vai ne?