ORLAN

Miesas mākslas manifests

DEFINĪCIJA

Miesas māksla ir pašportrets tā klasiskajā nozīmē, bet izmantojot sava laika tehniskos līdzekļus. Tā svārstās starp formas atņemšanu un tās pārveidi. Tā atstāj ierakstu miesā, jo mūsu laikmets sāk sniegt tādu iespēju. Ķermenis kļūst par “izmainītu ready-made”[1. Mākslinieka Marsela Dišāna (1887–1968) ieviests termins, ar kuru viņš apzīmēja ikdienišķu priekšmetu, kam māk­slinieks piešķir mākslas darba statusu. Viņa pirmais ready-made bija ķeblim piestiprināts velosipēda rats (“Velosipēda rats”, 1913), bet slavenākais – ačgārni apgriezts pisuārs (“Strūklaka”, 1917).]; ķermenis vairs nav ideāls ready made, zem kura atliktu vien parak­stīties.NOŠĶĪRUMS

Pretēji ķermeņa mākslai (Body Art), no kuras tā atšķiras, miesas māksla netiecas pēc sāpēm, nemeklē tās kā attīrīšanās avotu, neuztver tās kā pestīšanu. Miesas mākslu interesē nevis plastiskais gala rezultāts, bet gan ķirurģiskās operācijas performance un izmainītā ķermeņa kļūšana par sabiedrības diskusiju vietu.ATEISMS

Miesas māksla nav kristīgās tradīcijas pārmantotāja, tā cīnās pret to! Tā izgaismo ķermenisko baudu noliegumu kristiešu tradīcijā un atsedz šī nolieguma vājumu zinātnisku atklājumu gaismā.

Miesas māksla neturpina hagiogrāfiju, ko caurvij dekapitācija un citas moceklības formas; tā vairāk pieliek nekā atņem, vairo, nevis mazina spējas, miesas māksla neatzīst pašsakropļošanos.

Miesas māksla pārvērš ķermeni valodā un ap­vērš kristīgo priekšstatu par vārdu, kas tapa miesa; tā vietā miesa top par vārdu. Vien ORLAN balss paliek nemainīga. Mākslinieks strādā ar attēlojumu (représentation).

Miesas māksla uzskata, ka slavenais “sāpēs tu dzemdēsi bērnus” ir anahronisks absurds; gluži kā Antonēns Arto, tā vēlas atmest Dieva spriesto tiesu; tagad un turpmāk mums ir epidurālā un lokālā anestēzija un dažādi pretsāpju līdzekļi. Lai dzīvo morfīns! Nost ar sāpēm!UZTVERE

Tagad un turpmāk es varu bez ciešanām uzlūkot savu uzšķērsto ķermeni. Es varu sevi redzēt līdz iekšām, jaunā redzējumā. “Es varu skatīt sava mīļotā sirdi un tās pārsteidzoši skaisto veidolu, kam ar tās atveidei ierastajām simboliskajām salkanībām nav nekā kopīga.”

– Dārgais, es mīlu tavu liesu, es mīlu tavas aknas, dievinu tavu aizkuņģa dziedzeri, un tava augšstilba kaula liekums mani uzbudina.BRĪVĪBA

Miesas māksla apliecina mākslinieka personī­go brīvību un šādā nozīmē cīnās arī pret ie­­priekšpieņēmumiem un diktātiem; tādēļ tā ie­­saistās sabiedrībā un masu medijos (kur satricina aizspriedumainos priekšstatus un izraisa skandālu) un ies pat līdz tiesai (lai mainītu ORLAN vārdu).PASKAIDROJUMS

Miesas māksla nav pret estētisko ķirurģiju, bet gan pret tās izplatītajiem standartiem, kas īpaši dziļi iegraužas sieviešu ķermeņos, bet mazākā mērā – arī vīriešu. Miesas mākslai ir jābūt feministiskai, tas ir nepieciešams. Miesas mākslu interesē estētiskā ķirurģija, kā arī augstākās medicīnas un bioloģijas tehnoloģijas, kas kas pārskata ķermeņa statusu un izvirza ētiskas problē­mas.STILS

Miesas māksla mīl baroku un parodiju, grotesku un nicinātus stilus, jo miesas māksla pretojas sabiedriskajam spiedienam gan uz cilvēka, gan arī uz mākslas darba ķermeni.

Miesas māksla ir pret formālismu un konformismu.RL mājaslapā lasāma Arņa Rītupa saruna ar ORLAN Intensitāte bez nabas.

Raksts no Novembris, 2014 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">