Meli par mežiem

Māris Strazds

Meli par mežiem

Justīcijā ir būtisks princips: likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Tāpēc labāk ir svarīgākos likumus zināt, lai aiz muļķības neiegrieztu pats sev. Teiksim, braucot uz Malaiziju, ir prātīgi nevest līdzi narkotikas, jo šajā valstī par to soda ar nāvi. To der zināt, arī plānojot savu dzīvi, piemēram, laiku pa laikam paskatīties spogulī, lai zinātu, kā iz­ska­tāmies. Tāds spogulis, kurā palūkoties, ir arī daba — tie ir putni. Ap­mēram 1200 putnu sugu no nepilniem 10 000 zināmo ir apdraudētas. Šis attēls spogulī liecina par mūsu veselību, tāpat kā pietūkušas smaganas ir cingas pirmā pazīme. No apdraudētajām un izmirstošajām 1200 putnu sugām 81% ir atkarīgas no mežiem. Tātad — kaut kas nav kartībā ar mežu veselību.

Dolāru koki

Kamēr cilvēce cīnījās pret dabu ar cirvīti un divroku zāģi, mežs atauga ātrāk, nekā cilvēks spēja to iespaidot. Pirmais lielākais mežu “noņēmējs”, kas aprija Eiropas ozolu mežus un slaidākās priedes, bija kuģu būve. Sākoties rūpniecības attīstībai, vajadzība pēc kokoglēm ātri vien noslaucīja no Zemes virsas vairumu atlikušo Eiropas mežu. Eiropā ainavas maiņa notika lēni. Daudzas sugas spēja piemēroties jaunajiem apstākļiem, tāpēc ar mežu izciršanu saistītu izmiršanu te bija maz. Ziemeļamerikā viss notika jau straujāk. Vērtīgākais skujkoku masīvs pasaulē, kur aug augstākie (pāri 100 metriem) un vecākie koki, šī gadsimta laikā izzudis ar dramatisku ātrumu. No meža, kas kādreiz aizņēma vairāk nekā 180 000 kvadrātkilometrus un stiepās no Aļaskas līdz Ziemeļkalifornijai, ASV daļā ir nocirsti 90%, Kanādā — 60%. Visoptimistiskākās prognozes paredz, ka šī meža atliekas saglabāsies līdz nākamā gadsimta vidum, dabas aizsardzības organizācijas lēš, ka atlikuši ne vairāk kā 20 gadi. Nu pienākusi kārta tropiem. Bet tropos ir daudz lielāka sugu bagātība — piemēram, Borneo salā 10 vienu hektāru lielos laukumiņos tika saskaitītas 700 koku sugas — tikpat, cik visā Kanādā un kontinentālajā ASV teritorijā kopā.

Meži, it īpaši tropiskie meži, nozīmē ne tikai kokus un koksni. Tas būtu apmēram tas pats, kas Pikaso Gerniku novērtēt un izmantot kā pakojamo materiālu — tas taču ir liels un raupjš audekls. Meži ir viena no nozīmīgākajām Zemes ekosistēmām, bet kopējie 17 dažādu ekosistēmu cilvēcei sniegtie

“pakalpojumi” — sākot ar ūdens deponēšanu un beidzot ar augu (t.sk. visu pārtikas augu) apputeksnē­šanu – ir novērtēti starp 16 un 54 triljoniem ASV dolāru gadā — apmēram divas reizes vairāk, nekā visu zemeslodes valstu kopprodukts. Šos pakalpojumus neviens nepārdod tirgū, tiem nav cenu zīmes, kas brīdinātu sabiedrību par krājumu izbeigšanos vai ekosistēmu degradēšanu, no kā šie pakalpojumi ir atkarīgi. Piemēra pēc — tikai kaučuka eksports vien tropiskajām valstīm dod 3 miljardus ASV dolāru gadā. Civilizācija ir veidojusies, tikai izmantojot dabu. Mēs arī šodien joprojām esam no dabas atkarīgi, ņemot no tās pārtiku, izejmateriālus rūpniecībai un medikamentus. 120 dažādas ķīmiskās vielas, kas tiek izmantotas medicīniskajā rūpniecībā, tiek iegūtas no mazāk nekā 90 augstāko augu sugām (kaut gan, piemēram, Amazones mežu indiāņi medicīniskiem mērķiem lieto vairāk nekā 1300 augu sugas). 40% no pasaules medikamentiem ir ar dabisku izcelsmi, pārdošanas cenās tas nozīmē 40 miljardus ASV dolāru gadā. ASV nacionālais vēža izpētes institūts ir identificējis vairāk nekā 2000 tropisko mežu sugas, kuras ir iespējams izmantot vēža ārstēšanai, taču pagaidām attiecībā uz iespēju izmantot medikamentu ražošanā ir pārbaudītas mazāk nekā 1% no 250 000 zināmajām tropisko lietus mežu sugām. Vēl vairāk — pēc ekspertu novērtējuma no 5–30 miljoniem sugu, kas varētu būt uz Zemes, tikai nepilns pusotrs miljons ir zinātniski aprakstītas. Toties izmirdinātas, spriežot pēc pašreizējās progresa gaitas, 10% no sugām būs ap 2000. gadu, bet ap 2005. gadu — jau 25%. Tikai 22% no Zemes sākotnējā mežu seguma ir saglabājušies lielos, salīdzinoši neskartos blokos un 40% no tiem ir apdraudēti. 1990. gadā publicētais Pasaules resursu pētījums liecina, ka katru gadu neatgriezeniski tiek izcirsti 16,4–20,4 miljoni hektāru meža — apmēram trīs reizes vairāk nekā Latvijas platība. Vismaz piektdaļa no pasaules kopējās tropisko mežu platības — ap 450 miljonu ha — ir nocirsta laikā no 1960. līdz 1990. gadam. Viegli izrēķināt, cik vajag, lai nocirstu pārējo.

Vēss dvielis uz pārkarsušas pieres

Ne tikai fiziska iznīcināšana, nocērtot vai pārvēršot lauksaimniecības zemēs, apdraud mežu. Cirtējus parasti interesē tikai neliela daļa no mežā augošajām sugām — piemēram no Dienvidāzijā sastopamajām apmēram 630 cietkoksnes koku sugām gandrīz visu eksportu veido tikai 12. Taču tropiskajā lietus mežā 1000 hektāros ir atrodamas apmēram 1500 ziedaugu un 750 koku sugas, tā ir mājvieta vidēji 400 putnu, 150 tauriņu, 100 rāpuļu un 60 abinieku sugām. Kukaiņu ir pārāk daudz lai tos saskaitītu. Šo milzīgo daudzveidību nodrošina meža daudzstāvainums un daudzveidīgās struktūras, ļoti lielā mērā — liels sauso, stāvus nokaltušo, cauro un dobumaino koku īpatsvars. Mēģinot no šīs bagātības izlasīt pāris komerciāli interesējošas koku sugas, ļoti bieži daudz kas tiek izpostīts vienkārši tāpat — pa ceļam.

Boreālie un mērenās joslas — tātad arī Latvijas — meži satur daudz mazāk sugu, taču strukturālā atšķirība starp džungļiem un mežu, kādam tam vajadzētu būt arī šeit — nav nemaz tik liela. Tāpat iespaids uz dabu mežos no saimnieciskās darbības Eiropā ir stipri līdzīgs. Uz putniem vislielāko ietekmi atstāj nepareiza mežsaimniecība — veco koku trūkums mežā, ciršanas vecumu samazināšana, sausokņu aizvākšana, samazināta koku sugu un strukturālā daudzveidība un viensugas, bieži eksotisku plantāciju ierīkošana dabiskas izcelsmes vietējo mežu vietā. (skat. diagrammu).

Mežam ir arī daudzas citas funkcijas. Mežs nodrošina stabilu ūdens noteci un nokrišņus. Mežu izciršana ūdensšķirtnēs iespaido lauksaimniecības produkcijas ražu. Himalajos, kur augsnes erozija izcirsto mežu dēļ ir visdramatiskākā, tikai piecu gadu laikā 80. gadu sākumā rīsu raža samazinājās par trešdaļu un kukurūzas raža — par piektdaļu. Izskalotās augsnes daļiņas vairāk nekā 3 miljardus tonnu katru gadu Ganga un Bramaputra nes uz Bengālijas līci, kur izklāj tos vairāk nekā 3 miljonu kvadrātkilometru platībā, tā dramatiski iespaidojot piekrastes zveju. Latvija nav Himalaji, taču senāk, stāvot uz Gaujas tilta pie Velnalas, varēja vērot upes smilšaino dibenu, bet tagad redz vien duļķainu ūdeni. Arī Latvijā nozīmīgs ienākumu — un kas svarīgāk, pārtikas avots ir zveja Rīgas līcī un arī to ietekmē Rīgas līcī ietekošo upju ūdens kvalitāte.

Mežs ir galvenais oglekļa dioksīda uzkrājējs, bet oglekļa dioksīds ir galvenā siltumnīcas efektu izraisošā gāze. Globālā sasilšana siltumnīcas efekta dēļ ir nenovēršama un ir sākusi izpausties arī praktiski. Pēc ekspertu vērtējuma 2020. gadā pasaule būs par 1,3 grādiem siltāka, bet ap 2070. gadu — par 3°. Tas liekas nedaudz, taču temperatūrai paaugstinoties par vienu grādu, augu un koku sugām jāpārvietojas par 90 km tuvāk polam, lai izdzīvotu. Galvenā problēma, ka pārmaiņu ātrums var būt lielāks, nekā sugu spējas tam sekot. Temperatūras celšanās nozīmēs jūras ūdens līmeņa celšanos un auglīgo, cilvēku biezi apdzīvoto piekrastes rajonu applūšanu, taču vēl nopietnāka problēma būs nokrišņu sezonas maiņa, kas dramatiski ietekmēs pārtikas ražošanu. Vienīgais veids, kā kontrolēt oglekļa dioksīda emisiju, ir kontrolēt kurināmā izmantošanu, pārtraukt mežu izciršanu un stādīt vairāk koku.

Neēdiet banānus un neticiet deputātiem

Partiju jau sadibināts bez jēgas, un visas tās pretendē uz mūsu interešu īstenošanu. Taču pat tad, ja vēlēšanās kā rubeņu vistai kārtējā riestā vienīgā izvēle ir starp diviem vienlīdz nošņurkušiem gailēniem, kas nestimulē vēlmi ar viņiem “pāroties”, mums tomēr ir iespēja visu ietekmēt. Ne vairs deleģējot tiesības, bet pašiem apzināti rīkojoties. Aiz politiķiem stāv tie, kas viņus ar naudu bīda un regulē. Kā formulē Mērfija Zelta likums — tie, kam ir zelts, taisa likumus. Lai tiktu pie zelta, visi līdzekļi ir labi — piemēram, populāriem dzērieniem pievieno pieradumu izraisošas vielas, un mēs jau dzeram nevis tāpēc, ka slāpst, bet tāpēc, ka kāds grib, lai mēs dzeram. Stilam nav nozīmes, visu izšķir nauda. Taču tieši tādēļ visvairāk nosaka pircējs, kas par visu maksā un palīdz to zeltu krāt. Mēs varam, piemēram, nesmēķēt, par spīti piedāvājumam, mēs varam neizvēlēties lepnāko automobili, mēs varam... tā var turpināt ļoti ilgi. Ja mēs saprotam, kā mūsu rīcība ietekmē pasauli un mūs pašus.

Cēlkoku parketi, koka apdares paneļi greznos automobiļos u.tml. dabas resursu pielietojumi var būt radīti ar pretenziju uz “labāku ģenētisko kvalitāti”, bet patiesībā tie liecina par lietotāju saprāta trūkumu. Parketi un luksusmašīnas it kā neattiecas uz sabiedrības lielāko daļu, taču mežus postīt palīdzam mēs visi. Un sekmēt šo procesu pārtraukšanu arī varam mēs katrs. Var, piemēram, sākt ar to, ka pārstāt ikdienā lietot “lētos” banānus. Lai tie mētātos pie mums katrā kioskā, ir iznīcināti tūkstošiem kvadrātkilometru mežu. Ikviens ierēdnis no premjera līdz pēdējam nomales klerkam ar saviem lēmumiem ietekmē to, cik tievs vēl palicis tas zars, uz kura sēžam. Mēs varam pārtraukt producēt reklāmas lapeles, kuras vairums izmet nelasītas, neiespiest katrā avīzē visur vienādas TV programmas, ja pietiktu ar vienu, šodienas datoru laikmetā nepieprasīt atskaites katram valsts kantorim trijos eksemplāros ik mēnesī, kvartālā, pusgadā un gadā — un mēs neliksim nocirst citus tūkstošus hektāru meža. Gan tepat Latvijā, gan tropos. Piemēri nav tālu jāmeklē. Kādas Japānas kompānijas rīcība, Papua–Jaungvinejas mežu cēlkoksni izmantojot iepakojuma ražošanai eksportējamiem telefoniem, kalkulatoriem un videokamerām, daudz neatšķiras no latviešu domas par celulozes kombinātu, kuru grib būvēt nevis tāpēc, ka mums un citur pasaulē trūktu papīra, bet tāpēc, lai būtu kur pārstrādāt koksni, ko jācērt, lai būtu, ko pārstrādāt, un tā nodrošinātu daudz darba vietu. Šī pieeja bezdarba problēmas risinājumam ir pazīstama kopš padomju armijas laikiem: roc no sētas līdz pirmdienai, bet pēc tam ber ciet no pusdienām līdz demobilizācijai.

Mežs ir atjaunojošs resurss, kuru var izmantot nenoplicinot. Taču šai izmantošanai ir jābūt vajadzību diktētai, nevis otrādi. Lauksaimniecībā sen vairs nedarbojas “savāc un apēd” metode — tas, ko grib novākt, tiek vispirms iestādīts, tādēļ par ilgtspējīgu mežsaimniecību varētu sākt runāt no tā brīža, kad katrs ar mežu pelnīt gribētājs vispirms iestādītu un ieaudzētu tik lielas platības mežu, cik plāno nocirst. Īpaši ņemot vērā, ka nocirsts jau ir par daudz. Tie, kas tepat Latvijā visvairāk pretendē uz ātru ciršanu, paši nav iestādījuši gandrīz neko.

Plānos un aprēķinos Latvijā ir pāri par 40% meža, mēs it kā piederam mežu (liel)valstīm, bet patiesībā meža mums ir daudz mazāk — arī tur, kur tam būtu jābūt. Lepošanās ar lielām platībām uz papīra it kā aizsargātu mežu, ir vismaz naiva. Pats sevi taču nevar apmānīt un smuki cipari atskaitēs stāvokli dabā neuzlabos. Politiķi spēlējas ar cipariem, mēģinot pierādīt, ka mēs varam cirst vēl vairāk, ka mēs neizmantojam savus resursus utt., bet mežā ir jēga no katra iestādīta kociņa, kas aug, nevis no tā, ka mēs X vai Y pierādīsim, ka esam labāki nekā Z vai W. Dabas likumi darbojas, un pasaules okeāna ūdens līmenis no globālās sasilšanas celsies arī tad, ja Saeima nobalsos pret to vienprātīgi kā sociālisma laikos. Bet to var dramatiski ietekmēt paragrāfi un formulējumi likumos un lēmumos, ko mūsu izvirzītie deputāti pieņem šodien, un mēs paši, nocērtot pēdējo koku pašā ūdens malā, lai vairāk nopelnītu, lai nopirktu...

——————————————————————–

Izmantotas grāmatas:

Tucker & M. Evans (Ed.). Habitats for Birds in Europe. A Conservation Strategy for Wider Environment. Cambridge, BirdLife International (BirdLife Conservation series no. 6), 1997.

Together for birds and people. BirdLife International, 1999. G. Lean, D. Hinrichsen, A. Markham. WWF Atlas of the Environment. Arrow Books. London, 1990.

Raksts no Janvāris, 2000 žurnāla