Meklējot personas kungu

Lisabonas grandiozais, saulē balti mirdzošais piemineklis netālu no slavenā Hieronīma klostera Belemas rajonā, vietā, no kuras pa Težu upi uz Atlantiju un tālāk uz Indijas un Kluso okeānu devās slavenie portugāļu jūrasbraucēji, ir sava veida paradokss. Pirmā vieta bīstami pārblīvētajā laivā atvēlēta cilvēkam, kura nāves 500. gadskārtai par godu piemineklis celts: tas ir Henriks Navigators, kurš, burinieku rokā, raugās kaut kur tālu pāri Težu un tās kreisajam krastam. Taču “navigators” ir tikai iesauka - patiesībā Henriks no jūrlietām neko daudz nezināja, viņš bija gluži parasts karalis, kuru drīzāk varbūt vajadzētu dēvēt par Vecmāti, jo vēsturnieka Mārtina Peidža vārdiem runājot, “viņš palīdzēja piedzimt Āfrikas vergu tirdzniecībai”, vai par Laupītāju, jo viņa rīkotie reidi uz Ziemeļāfrikas musulmaņu pilsētām Seūtu un Tanžīru bija tik nepārliecinoši piesegti ar nepieciešamību izplatīt kristīgos ideālus, ka pieredzējušāki krustneši no citām Eiropas vietām neuzskatīja par vajadzīgu šais avantūrās piedalīties. Starp citām slavenībām laivā atvēlēta vieta arī pirmajam Labās Cerības raga apbraucējam Bartolomeu Diašam, kurš vēlāk posās līdzi Pedru Alvarešam Kabralam rietumu virzienā, taču Brazīlijas atklāšanā piedalīties tā arī nevarēja, jo gāja bojā jau netālu no minētā raga, ko pats bija gribējis dēvēt trāpīgāk - par Vētru ragu. Protams, tur ir arī Vasko (pareizāk gan - Vašku) da Gama, vīrs, kurš Lisabonu un visu Eiropu iepazīstināja ar Indijas pipariem un kokvilnu, Indonēzijas smaržvielām un vircēm, Ķīnas zīdu un porcelānu; tieši viņam Portugāle varēja pateikties par iespēju veselu gadsimtu neierobežoti valdīt pār pasakaini ienesīgo jūras ceļu uz Indiju un Tālajiem Austrumiem. Piemineklis celts 1960. gadā, kad pie varas bija diktators Antoniu de Oliveira Salazars. Viņš, atšķirībā no tiem, kas drūzmējas baltajā kuģī, uzstāja, lai tauta neilgotos nekādu tālumu, bet turētos pie nekaitīgām nacionālajām vērtībām, kādas, viņa ieskatā, esot “futbols, Fatima, fadu”. Taču milzīgais piemineklis viņam bija vajadzīgs, lai uzsvērtu, ka Portugāle nav tikai atpalicis Eiropas nostūris, bet, jau kopš da Gamas laikiem - impērija. Tas vairāku gadsimtu gaitā būtu varējis arī piemirsties, jo, atšķirībā no citām koloniālajām varām, portugāļi savējo bija īstenojuši salīdzinoši maigi - pretendējot uz kustamo, nevis nekustamo īpašumu un sevišķi necenšoties mainīt vietējos tikumus un likumus; viņi pat mēdza integrēties vietējā kultūrā, arī jauktās laulības un citas ādas krāsas bērnu atzīšana par savējiem nebija nekas neparasts. Taču, lūk, sešdesmito gadu sākumā, kad citas impērijas no saviem ekstrateritoriālajiem īpašumiem bija jau atteikušās, Salazars savējos centās noturēt par katru cenu, ar lielu novēlošanos ķeroties pie visnežēlīgākajiem kolonizācijas paņēmieniem.

Fernandu Pesoas fotoattēls identitātes kartei, 1928 

Tas, ko varētu nosaukt par Lisabonas poēziju, slēpjas tieši šādos šķietami nesavienojamu parādību savienojumos, vēstures paradoksos un absurdi literārās likumsakarībās. Pilsēta ir it kā nedefinējama, peldoša, atvērta ūdeņiem, vējiem, un šaubām, nemitīgi liekot sev pārjautāt, vai tas, ko redzi un dzirdi - un izlasi grāmatās - varētu būt pa īstam. Tu esi pašos Eiropas rietumos, bet valoda, ko dzirdi visapkārt, mīksti šņācošo skaņu dēļ šķiet pazīstama un mājīga, tikai jāieklausās ciešāk un visu sapratīsi; vienubrīd tu stāvi un brīnies par nosūbējušā zeltā un marmorā vizošo Svētā Roka baznīcu, lai pēc īsa brīža jau mīdītu līdz spīdumam nodeldēto calcada - no romiešiem pārņemto t.s. “portugāļu trotuāru”, ko veido kaļķakmeņu un bazalta klucīši, un sajustos kā klusā lauku mazpilsētā, nevis reiz bagātākajā Eiropas metropolē. Pie logiem piekārtajos būrīšos čivina kanārijputniņi, garāmgājēji sirsnīgi sasveicinās, cauri ierastajam grillēto mencu aromātam izspraucas svaiga rozmarīna smarža. Senajā Alfamā viduslaiku ieliņas atgādina tuneļu labirintu un šķiet ķeram pašas savas astes, bet kaut kur lejāk, uz apakšā plūstošo Težu zigzagā aizlēkā vēl citas ielas. Pa vienu no platākajām brauc tramvajs, kura vadītājs, ieraudzījis uz sliedēm nule kā uzsistu futbola bumbu, strauji piebremzē un, šķiet, būtu gatavs kāpt laukā, lai to atdotu puikām, ja nepasteigtos kāds tuvumā gadījies vīrs ar biznesmeņa pazīmēm.

“Pār septiņiem pakalniem, septiņiem skatu laukumiem, no kuriem var baudīt visbrīnišķīgākās panorāmas, izkaisīts neregulārais un daudzkrāsainais namu kopums, kas veido Lisabonu”, ar šādu ievadu sākas grāmataLisboa: o que o turista deve ver (Lisabona: kas tūristam jāredz). “Ceļotājam, kas ierodas no jūras, Lisabona pat no tālienes atgādina skaistu sapņu vīziju, kas skaidri iezīmējas pret spilgti zilajām, saules zelta caurstrāvotajām debesīm. Un kupoli, pieminekļi, senās pilis slejas virs namu klājuma kā šīs brīnumainās vietas, šī svētītā reģiona tālīni vēstneši.” Grāmata pieejama jau gadus divdesmit, tulkota arī angliski, franciski, spāniski un itāliski un Lisabonas grāmatnīcās ir pirktāko ceļvežu vidū, kaut gan sarakstīta pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem. Ja vēlas iepazīties ar Lisabonas pastkaršu variantu - proti, pabūt vietās, ko mēdz dēvēt par “ievērojamiem tūrisma objektiem” - tad grāmata patiesi noder, jo, Eiropai samērā neraksturīgi, šo gadu desmitu laikā - par spīti Māršala plānam un ar to parasti saistītajai amerikanizācijai - nav mainījies tikpat kā nekas. Taču, ja pilsētu starp rindām grib arī sajust, saost, sagaršot, tad lasītājs būs vīlies - autora izklāsts ir skopāks un sausāks nekā jebkura puslīdz talantīga gida stāstījums. Citētās rindas ir to nedaudzo vidū, kuras kaut attāli liecina, ka autors ir daudzu ieskatā visnozīmīgākais portugāļu rakstnieks un dzejnieks Fernandu Pesoa. Tiesa gan, nav zināms, vai viņš jebkad būtu šo grāmatu nodevis kādam apgādam (galu galā, būdams fenomenāli ražīgs, dzīves laikā viņš Portugālē izdeva tikai vienu dzejoļu grāmatu,) un, ja būtu, tad, iespējams, nebūtu to publicējis ar savu vārdu. Viņu mēdz daudzināt par Lisabonas dzejnieku, un viņš, varētu sacīt, arī ir mainīgs kā Lisabona. Tomēr tas būtu ne vien banāli, bet arī neprecīzi. Jo Pesoa ir daudzi, kaut gan daži saka - neviens. Viņš ir nenotverams kaut vai tāpēc, ka bez jau pieminētā krājuma Mensagem (Vēsts) un periodikā publicētajiem dzejoļiem un esejām atstājis aiz sevis ķīpu aprakstīta papīra, aptuveni 25 tūkstošus vienību (tai skaitā vēstules, piezīmes uz aploksnēm, nelielām lapiņām, manuskriptu “kreisās” puses vai sīkām skrandām u.tml.). Šis grandiozais apjoms vēl arvien tiek pētīts, kārtots, kataloģizēts un palaikam arī izdots, turklāt ik pa pāris gadiem izrādās, ka atsevišķi, līdz šim par nesaistītiem uzskatīti fragmenti, visticamāk, iecerēti kā vienots darbs - 2006. gadā, piemēram, tika atrasts visai rūpīgi izstrādāts sacerējums, kas veltīts Edgaram Po. Bez tam samērā regulāri nākas revidēt jau publicētus darbus, jo piepeši atrodas autora labojumi (turklāt nereti ar divām trim un vēl vairāk alternatīvām) vai pilnīgi jauns variants (vai varianti), bet izlemt, kā tad galu galā liktos vislabāk pašam Pesoam, nav iespējams - atliek paļauties tikai uz labu redaktoru vai tulkotāju, taču viņu uzdevums ir neapskaužams. Pesoas milzu lāde, kurā pēc viņa nāves tika uzieti portugāļu, angļu un franču valodā sarakstītie teksti, literatūras vēsturē mitoloģizējusies līdzīgi kā, teiksim, Valtera Benjamina koferis, kurā it kā atradies manuskripts varbūt pat slavenā Passagenwerk gala variants. Ar Benjaminu viņu saista arī pēcnāves slava - arī Pesoas gadījumā tā lielā mērā balstās ne vien literārajā mantojumā, bet viņa personībā vai mītos par to. Benjamins ir kļuvis par idealizētu ebreju intelektuāli, mītisku nacisma ēras varoni -upuri, kurš miris dramatiskos, līdz galam nenoskaidrotos apstākļos, kamēr Pesoas mīts ir viņa kā autora apzināta nāve, kas tik ļoti iet pie sirds postmodernistiem. Un tik tiešām - kā atzīmē Pesoas darbu pētnieks un tulkotājs Ričards Zīnits: “Vēl ilgi pirms Liotāra un Deridā viņš bez liela trokšņa izdzīvoja ko līdzīgu intertekstuālam sapnim - vai murgam - pats ar savu miesu vai miesu noliedzot.”

Lisabonā Pesoa (pilnā vārdā Fernandu Nogueira Seabra Pesoa;pessoa portugāļu valodā nozīmē “persona”, “indivīds”, “cilvēks”, “identitāte”) ir dzimis (1888. gada 13. jūnijā, Lisabonas aizgādņa Svētā Antonija svētkos), miris (1935. gada 30. novembrī) un nodzīvojis gandrīz visu mūžu, izbraucot no tās tikai dažas reizes. Visilgstošākā no tām gan ietvēra lielu daļu bērnības un pusaudža gadu - kad Fernandu bija pieci gadi, ar tuberkulozi nomira viņa tēvs, pazīstams mūzikas kritiķis, bet gadu vēlāk mazais brālītis, māte drīz vien apprecējās otrreiz ar vīru, vārdā Žoau Migels duš Santušs Rosa, kurš neilgi pēc tam tika iecelts par Portugāles konsulu Dērbanā Dienvidāfrikā, un ģimene pārcēlās uz turieni. Visautoritatīvākajam - un pašam pirmajam no Pesoas nedaudzajiem biogrāfiem Žoau Gasparu Simoinšam (1903-1987), kura klaji freidiskās interpretācijas gan lāgiem kļūst uzbāzīgas, droši vien taisnība, ka tēva nāve un mātes nedalītās uzmanības zaudējums (viņa turklāt kopa vīramāti, kuras plānprātības agresīvie brīži izpaudās naidā pret bērniem) Fernandu bija dziļa trauma (“Esmu pārliecinājies, ka tiem, kuriem bijuši audžu vecāki, dzīvē vienmēr pietrūcis maiguma, neatkarīgi no tā, vai viņi ir mākslinieki vai parasti cilvēki”). Par to nešaubās arī viņa māsas meita un literārā mantojuma aprūpētāja Manuela Nogueira, ar kuras gādību pirms pāris gadiem iznāca krāšņa Pesoam veltīta grāmata Imagens de uma vida (Kādas dzīves attēli) ar daudziem iepriekš neredzētiem Pesoas fotoattēliem un viņa rakstīto vēstuļu, pastkaršu, manuskriptu un citu dokumentu reprodukcijām. Zaudējumiemjāpieskaita arī māja netālu no šobrīd elegantā Čiado rajona - toreiz tā atradusies klusā vietā, kur valdījusi “nelielam ciematam raksturīga gaisotne”, bet tai tieši pretī bijis Svētā Kārļa operas nams, no kura, kā iztēlojas Simoinšs, mazais Fernandu izrāžu laikā noteikti varējis saklausīt savas pirmās Verdi un Vāgnera taktis līdz ar Mocekļu baznīcas zvaniem, kas “dolente na tarde calma” (“sēri zvanīja rāmajā vakarā”) - taču varbūt pārspīlēti būs uzskatīt, ka šīs skaņas būtu daudzu viņa dzejoļu muzikalitātes (tos, starp citu, labprāt izmanto fadu dziedātājas - sākot ar portugāļu “Edīti Piafu” Amāliju Rodrigešu un beidzot ar Rīgā koncertējušo Mīziju un afrikāņu izcelsmes Marisu) avots. No mājas logiem pavēries skats uz Atlantijas apvārsni un burās plīvojošo Težu. Laimīgā kārtā šo “pasaulē skaistāko skatu” - pat ar visām burām - joprojām var vērot katrs, kurš devies meklēt jau sen vairs neeksistējošo adresiLargodo TeatroSao CarlosN°4- to piedāvā viena no Lisabonas lielākajām autostāvvietām, kas izbūvēta šī nama un laukuma vietā. Nostalģiju pēc šīs vietas, pēc bērnības un pagātnes vispār Pesoa ielicis dzejolī “Dzimšanas diena” (Nogueira raksta, ka sakarā ar ģimenes traģēdiju Fernandu piektā dzimšanas diena tā arī palikusi neatzīmēta): “Tolaik, kad svinēja manu dzimšanas dienu.../ Es mīlu šos svētkus gluži tāpat kā cilvēku!/ Izjūtot bezmaz vai fizisku dvēseles vēlmi vēlreiz pabūt tajos/ Metafiziskas vai miesiskas pārvietošanās ceļā,/ Ar duālistisku “es” apzināšanos pašam savā priekšā.../ Apēst pagātni kā badamaizi bez laika sviesta uz zobiem!..” *

*Atdzejojis Leons Briedis

Varbūt tā bija vēlēšanās norobežoties no bēdām, kas radīja Ševaljē de Pā? Lai nu kā, šis personāžs sešgadīgajam Fernandu sāka rakstīt vēstules, uz kurām viņš cītīgi atbildēja. Ševaljē de Pā (oriģinālā Chevalier de Pa ar variantu Cavalier de Pa - Lāpstas Bruņinieks? T.i., ja pieņemam, ka ar Pa domāts portugāļu vārds) vārds parādās arī

Fernandu mātei Marijai Madalēnai piederējušā, ziedu vītnēm rotātā dzimšanas dienu kalendārā un, pēc ekspertu domām, ir pats pirmais no veselas plejādes (pētniece Terēsa Rita Lopeša saskaitījusi 72, bet Ričards Zīnits apgalvo, ka viņas sastādītais saraksts neesot pilnīgs) heteronīmu, kā pats Pesoa vēlāk nodēvēja savus alter ego; heteronīmi no pseidonīmiem atšķiras ar to, ka tiem ir savas autonomas biogrāfijas, uzskati un, protams, rakstības stils. Jā, latvietis Juris Kunnoss vēl bija arī Juris Benedikts Lox, Aleksandrs Krems un Džonijs Ikss, Knuts Skujenieks, kā nesen atklājies, reizēm ir arī Aleksandrs, taču Pesoa allaž uzsvēra, ka viņš nepavisam un nekad nav kāds no heteronīmiem, ka viņš tos gan pazīst, taču nekontrolē - tie ir it kā no viņa “es” atdalījušās suverēnas daļas, kas dzīvo pašas savu dzīvi. To vidū, starp citu, arī heteronīms “Pats Fernandu Pesoa”: “Tas pārstāv tukšumu, kas palicis dzejniekā pēc tam, kad visi pārējie aizbēguši.” Taču tas viss kulminēja pēc atgriešanās Lisabonā. Dērbanā Fernandu apmeklēja skolu, kur mācību valoda, protams, bija angļu. Būdams apdāvināts un centīgs zēns, viņš to iemācījās teicami, turklāt pa īstam rakstīt sāka tieši šajā valodā un angļu literatūras ietekmē. Dikenss, sevišķi “Pikvika kluba piezīmes”, tolaik bijis viņa pastāvīgs pavadonis, vēlāk piebiedroti arī Šekspīrs (“šī monstrozā parādība, ko sauc par Šekspīru!”), Miltons, Kolridžs, Vailds un citi. Savus agrīnos dzejoļus - piemēram, 35 sonetu kopu - jau pēc atgriešanās Portugālē Pesoa sūtīja britu laikrakstiem un saņēma pat pieklājīgas, lai arī atturīgas, recenzijas: “Līmenis, kādā Pesoas kungs pārvalda angļu valodu,” 1918. gadā rakstīja Times Literary Supplement, ir mazāk iespaidīgs nekā viņa Elizabetes laikmeta angļu valodas zināšanas.” Par savu spēju eleganti izteikties franču valodā īsti nebija drošs arī pats Pesoa, tāpēc franciski rakstītos tekstus (dažos pēcnāves krājumos, piemēram,iekļauts savāds prozas fragments ar nosaukumu “Francija 1950. gadā” - kā tā autors tiek minēts Žans Seuls de Melirē) nekur nepublicēja , turpretim angliski rakstītos uzskatīja par valodas ziņā nevainojamiem.

Fernandu mātei piederošais dzimšanas dienu kalendārs, kur viņš reģistrējis savu pirmo alter ego: Chevalier de pa, 1894 (Foto no "Fernando Pessoa: Imagens de uma vida". Assirio & Alvim, Lisboa, 2005)

Lisabonā Pesoa atgriezās 1905. gadā, septiņpadsmit gadu vecumā un iestājās universitātē, lai studētu literatūru. Taču jau gadu vēlāk viņš palīdzēja organizēt studentu streiku, lai protestētu pret “netaisnību un stulbumu”, kāds valdot universitātē, un drīz no tās izstājās (vai bija spiests to darīt), vēl vienu gadu turpinādams mācības privāti. Iztiku viņam palīdzēja nopelnīt vārdiskā veiklība - kā dzimtajā portugāļu, tā vairākās citās valodās; sākumā viņš palīdzēja rakstīt darījumu vēstules un tulkot līgumus kādam biznesmenim, taču pamazām klientu skaits pieauga un viņš staigāja no kantora uz kantori - vienmēr apmēram tajās Baišas rajona robežās, kādas iezīmētas slavenajā, tā arī nepabeigtajā, taču līdz šim visgarākajā publicētajā prozas darbā Livro do desassossego (Nemiera grāmata), kuru Pesoa aizsāka 1912. gadā un turpināja rakstīt līdz pat nāvei - tātad vairāk nekā divus gadu desmitus - gan rokrakstā piezīmju burtnīcās, gan uz rakstāmmašīnas. Liela daļa lapu nav datētas, līdz ar to nav zināms kādā secībā Pesoa - vai viņa “es” koleģiālais atvasinājums Bernardu Suarešs (kurš neesot uzskatāms par īstu heteronīmu, jo esot pārlieku intīmi radniecīgs Pesoam) - tās būtu nodevis lasītāju rīcībā. Suarešs pārsvarā pārvietojas pa vienu un to pašu trajektoriju, viņš gan dzīvo, gan strādā Rua dos Douradores (Zeltītāju ielā) - vienā no ielām ģeometriski precīzajā un arhitektoniski garlaicīgajā režģī, kas atrodas starp milzīgo Praca do Comercio (Tirdzniecības laukumu) Težu krastā un Praca dos Restauradores (Atjaunotāju laukumu), kur, starp citu, velti meklēju namu ar “visbrīnišķīgāko kāpņu margu pasaulē” (tā teikts Pesoas ceļveža visiedvesmojošākajā rindkopā). “Reizēm man šķiet, ka es nekad neatstāšu Rua dos Douradores,” tāds ir “Nemiera grāmatas” pirmais teikums. “Varbūt itin viss eksistē tikai tāpēc, ka eksistē kas cits. Nekas nav tāds, kas vienkārši ir, viss līdzpastāv; varbūt tā arī jābūt. Man ir sajūta, ka es šai stundā neeksistētu (vai neeksistētu tieši tā, kā eksistēju, ar savu pašreizējo sevis apziņu, kura, tāpēc, ka ir apziņa un ir pašreiz, šajā mirklī ir tieši tas, kas esmu es), ja šī lampa nebūtu iedegta tur, kaut kur, kā bāka, kas iezīmē neko, balstīdamās uz šaubīgajām privilēģijām, ko sniedz tās augstums. Es to jūtu, jo nejūtu neko. Es to domāju tāpēc, ka tas viss nav nekas. Nekas, itin nekas, tikai daļa no nakts un klusuma un no tā tukšuma, negācijas un nepastāvības, kas man ar tiem kopīgi - telpa, kas pastāv starp mani un mani, kaut kas, lieta, ko nozaudējis kāds dievs...” - tā izdziest pēdējā rindkopa.

Pesoa (no kreisās) savā iemīļotajā Cafe Martinho da Arcada, kopā ar publicistu Kostu Bročadu (Foto no "Fernando Pessoa: Imagens de uma vida". Assirio & Alvim, Lisboa, 2005)

Reizēm šķiet, ka šo eksistences gaisīgumu, varbūt jāsaka, tās “nekādību”, kas ir tik ļoti “nekāda”, ka pat nešķiet nomācoša, kaut kā izraisa pati Lisabona - piemēram, ar kādu netveramu atmiņas nospiedumu, ko atstājusi baismīgā 1755. gada 1. novembra zemestrīce (vai pareizāk sakot, trīs zemestrīču sērija, kam sekoja cunami un ugunsgrēki). Tā sagrāva 17 tūkstošus no 20 tūkstošiem Lisabonas toreizējo namu, ieskaitot 51 no tās 56 baznīcām, kurās, kā jau Visu Svēto dienā, pulcējās daudz ļaužu. Lēš, ka bojā aizgājusi viena trešā daļa no Lisabonas 270 tūkstošiem iedzīvotāju. No Parīzes importētās precīzās kvartālu rūtiņas Baišā ir tiešs zemestrīces rezultāts - tās ieviesa nežēlīgā, bet apsviedīgā un laikmetīgi domājošā marķīza Pombala noalgotie pilsētplānotāji. Ja Pesoa būtu staigājis tikai pa šīm vienādajām ielām, kā varētu secināt no “Nemiera grāmatas”... Nu, patiesībā, kas zina, kas tad būtu. Laimīgā kārtā zināms, ka viņš nebija tikai angliski solīdi (katliņš, tauriņš, makintošs) ģērbies klerks, bet arī krietns baudītājs - vismaz, kas attiecas uz cigaretēm, ēdienu un dzērienu, - labprāt vadīdams dažu labu stundu kopā ar draugiem un domubiedriem krodziņā vai kafejnīcā. Čiado, kuras nekārtīgās kvartālu trapeces un trijstūri atrodas tieši blakus Baišas nomācoši glītajiem četrstūrīšiem, Pesoa bija bieži redzams literātu iecienītajā Café a Brasileira, kuras tuvumā tagad attēlots reālistiskā sēdošā skulptūrā. Savukārt Lisabonas vecākajā kafejnīcā Café Martinho da Arcada ēdiens joprojām ir tikpat izcils kā tolaik, turklāt pašreizējais īpašnieks Antoniu de Sousa saglabājis dzejnieka iemīļoto galdiņu (vai tā imitāciju, kas lai zina?), pie kura viņš ceturtdienās mēdzis pārspriest literārās un politiskās lietas ar paziņām, reizumis apmaksājot rēķinu ar pāris dzejoļiem. Antonio allaž gatavs izstāstīt kādu literāru epizodi no kafejnīcas garās vēstures Pesoas interesentiem (“Iedomājieties, mums te brauc pat ķīnieši un japāņi, kas runā portugāliski! Un viss Pesoas dēļ!”) un izrādīt ar viņu saistīto fotoattēlu kolekciju - tādu nemaz nav tik daudz, jo Pesoa ne vien baidījās no zibens uzliesmojumiem, bet vairījās atstāt pēdas gaismas jutīgā matērijā, kāda ir fotofilma.

Suareša/Pesoas saikne ar savu dzimto pilsētu ir paradoksāla: kaut arī viņš jūtas atsvešināts no itin visa ap sevi, Lisabona tiek aprakstīta ar kartogrāfa precizitāti, pat neizteiksmīga garāmgājēja mugura melnā mētelī spēj izsaukt lappusēm garas refleksijas - viņa paša eksistence patiesībā kļūst neiespējama bez šī “cita”, šīm parādībām “tur ārā” - ārpus sevis: “Nostalģija! Es to izjūtu pat pret cilvēkiem un lietām, kas man neko nav nozīmējuši, jo laika ritējums man ir mokas un dzīves noslēpums - ciešanas. Sejas, ko ierasti redzu ierastajās ielās - ja piepeši tās vairs neredzu, mani pārņem skumjas. Un viņi jau nekas nav, vienīgivarbūt visas dzīvības simbols.” Literatūras pētnieks Volters Kaminss apgalvo, ka detaļu pārbagātība ir tipiska Lisabonas rakstniekiem - viņi izjūtot nepieciešamību sīki aprakstīt vietu, kur darbojas viņu varoņi, jo konkrētais pilsētas rajons būtiski ietekmē to identitāti. Ārpusniekam grūti spriest par šīs identitātes detaļām, taču sajūta, ka esi pārkāpis neredzamu viena anklāva robežu un nonācis citā, bieži vien ir ļoti spēcīga. Vietā, no kurienes vislabāk pārskatāms attiecīgais rajoniņš, noteikti ir sols, uz kura dažādos diennakts laikos sasēdusi grupa vecāku vīru naģenēs, smēķē, sarunājas un neuzkrītoši, bet jo uzmanīgi vēro apkārtni. Pat visbravūrīgākais kaimiņu panks vai drūmākais gots garāmiedams noteikti apstāsies pie šī soliņa un apsveicināsies ar večukiem, katram goddevīgi paspiezdams roku. Turpat netālu būs arī kāda pastelaria ar savām kārdinošajām, austrumnieciski saldajām kūciņām, kuras intriģē jau ar nosaukumiem vien - ne tikai cristas-de-galo (gaiļu sekstes) un esperancas (cerībiņas), bet arī orelhasdeabade (abata austiņas),gargantasde freira (mūķeņu rīklītes) un barrigas de freira (mūķeņu vēderiņi). Apmeklētāju vairums ir cienījamas kundzītes - iespējams, uz soliņa sēdošo sievas, kuras pa ceļam uz mājām, aromātiskās saldumu tūtas neizlaizdamas no rokām, droši vien iegriezīsies noskaitīt ātru lūgšanu vietējā baznīcā - vai ģimenes ar bērniem. Pašā rajona sirdī, bez baznīcas būs, protams, arī otrs nozīmīgākais sociālās saskarsmes centrs - krogs/restorāns/kafejnīca.

Kolēģi, ar kuriem Pesoa sastapās un sadzēra dažādos Lisabonas krodziņos un klubos, bija tolaik interesantākie un brīvdomīgākie jaunie portugāļu rakstnieki, kuri publicējās modernistu žurnālos A Aguia, Orpheu (“Portugālē ir tikai divas interesantas lietas - ainava un Orpheu”, rakstīja Pesoa, taču žurnāls sabiedrības lielākajai daļai šķita par avangardisku un beidza pastāvēt jau pēc otrā numura iznākšanas) un vēlāk Presenca, kuras redaktori Žoau Gaspars Simoinšs un Adolfu Kašaišs Monteiru publicēja virkni izcilāko Pesoas darbu, to skaitā dzejoļus ‘Autopsihogrāfija” un “Tabakas veikaliņš”, kā arī “Nemiera grāmatas” fragmentus. Sevišķi tuvas attiecības Pesoam izveidojās ar dzejnieku un gleznotāju Žozē de Almadu Negreirušu (1893-1970) un talantīgo Mariu de Sā-Karneiru (1890-1916), kurš rakstīja gan dzeju, gan prozu un kuru nodarbināja līdzīgi jautājumi attiecībā uz paša identitāti, eksistenci, robežu starp realitāti un sapni, pašizziņu un ārprātu. Jau divdesmit gadu vecumā Pesoas angliskais heteronīms Aleksandrs Sērčs rakstīja: “Viens no maniem garīgajiem sarežģījumiem - un tas ir vārdos neizsakāmi šausminošs - ir bailes no vājprāta, kas jau pašas par sevi ir vājprāts.” Viens no Sā-Karneiru nozīmīgākajiem darbiem ir neliela apjoma romāns “Lūsiu atzīšanās”, kura darbība notiek Parīzē un Lisabonā. Galvenie varoņi ir divi jauni portugāļu dzejnieki, Lūsiu un Rikardu de Lureiru, kuri savu nedrošo identitāti cer nostiprināt ar mīlestības starpniecību. Runa ir par erotisku mīlestību pret sievieti, taču grāmatā netrūkst arī nianšu, ko var tulkot kā homoerotiskas, un tās seksa lietu interesentiem ļauj saskatīt mājienus uz homoseksualitāti Pesoas manuskriptos, kā arī viņa glabātajās Sā-Kareiru vēstulēs. 1914. gadā Sā-Kareiru pārcēlās uz Parīzi, lai Koimbrā uzsāktās studijas turpinātu Sorbonnā, taču drīz vien tās pameta, ar tēva sūtītajiem līdzekļiem apmaksādams savas bohēmiskās izklaides, tomēr turpinādams intensīvu saraksti ar draugu Fernandu Lisabonā. Pesoas lādē tika atrasts liels žūksnis šo vēstuļu, savukārt līdzīgu žūksni Portugāles konsuls Parīzē esot redzējis Hôtel de Nice viesnīcas numurā, kur Sā-Kareiru 26 gadu vecumā izdarīja pašnāvību, norijot piecas ampulas strihnīna. Tā kā par istabu nelaiķis bija parādā prāvu summu, viesnīca arestēja viņa niecīgo mantību, kuru pēc tam pārdeva ūtrupē, un Pesoas vēstules nonāca nezināmās rokās vai tika vienkārši iznīcinātas.

Pesoas piezīmes, studējot savu horoskopu (Foto no "Fernando Pessoa: Imagens de uma vida". Assirio & Alvim, Lisboa, 2005)

Lai nu kā, lielākā daļa to, kuriem bijusi izdevība iepazīties ar leģendārās lādes saturu, uzskata, ka Pesoa visticamāk miris seksuāli nevainīgs. Vienīgās zināmās puslīdz erotiskās attiecības viņam bijušas ar sievieti, vārdā Ofēlija Keiruša, kuru viņš drīz pēc iepazīšanās (tolaik viņai bija deviņpadsmit, viņam - trīsdesmit viens) pat “skūpstījis kaislīgi, kā jucis”. Šīs attiecības tika izspēlētas divos cēlienos, taču gandrīz tikpat bezsižetiski kā Pesoas “statiskā viencēliena drāma” “Jūrnieks”, kurā trīs sievietes sēž ap ceturto, kas ir mirusi, un sarunājas - par sarunāšanos, par sarunas neiespējamību, par sapni par jūrnieku, kurš arī sapņo sapni, kas ir tikpat reāls un nereāls kā kādas runātājas sapnis par viņu pašu, kā trīs sieviešu saruna par sapni, šīs trijotnes esamība un galu galā Pesoa, kurš izsapņojis to visu. Pesoa nav īsti vienisprātis ar tieši simt gadus par viņu vecāko Baironu, kurš, šķiet, poēmā par donu Žuanu rakstīja, ka patiesība vienmēr ir dīvaina, dīvaināka par izdomu (“fiction”). Pesoa laikam gan iebilstu, ka starp patiesību un izdomu nav atšķirības, ka patiesība ir fikcija un fikcija - patiesība un ka absolūti viss, pat visnenozīmīgākā doma, apziņas uzplaiksnījums vai sapnis ir vesela, suverēna pasaule un - ja vien esam gatavi to aplūkot tuvāk - dīvaināka par dīvainu. Turklāt par to nav ko brīnīties, “tad jau drīzāk pārsteidzoši ir tas, ka pastāv lietas, kas neizraisa mūsu izbrīnu.”

Arī statisko drāmu ar Ofēliju Pesoa galvenokārt risināja sarunu formā - gan epistolāri (vēstulēs izraugoties te panaivi jūsmīga pielūdzēja, te aizvainota mīlnieka, te tēvišķīga ironizētāja lomu), gan aci pret aci retās pastaigās un izbraucienos ar tramvaju svētdienas pēcpusdienās. Pesoas svaidīgajam noskaņojumam grūti saskatīt motivāciju, attiecības ar Ofēliju galu galā šķiet tikai eksperiments, par kura neveiksmi viņš visdrīzāk bijis pārliecināts jau iepriekš, kā aktieris vienkārši cenšoties uztaustīt to spēles paņēmienu, kas vērotājam no malas liktos visdabiskākais un neviltotākais. Šādas iespējas ticamību apstiprina arī viņa atziņa: “Mans intelekts sasniedzis tādu elastīgumu un mērogu, ka varu piesavināties jebkuras emocijas, kādas vien vēlos, un iedzīvoties jebkurā noskaņojumā.” Pesoas vēstule 1920. gada novembrī, kad šķietami romantiskais sakars ildzis aptuveni pusgadu, stilistiski atgādina Hamleta auksti skarbo uzrunu citai Ofēlijai - teju teju paspruks kas līdzīgs ņirdzīgajai frāzei “get thee to a nunnery” (“posies nu uz klosteri”), tomēr nē, viņš vienkārši pompozi paziņo, ka viņa “Liktenis ir cita Likuma varā, par kura pastāvēšanu jūs pat nenojaušat, un tas vergo tādiem Meistariem, kuri nedod atlaides un nepiedod.” Pēc tam viņš vēl pagriež dzīvā miesā (jo, šķiet, arī šī Ofēlija bija patiesi mīloša sieviete) iedurto asmeni, nevajadzīgi piemetinādams: “Jums nav obligāti mēģināt to saprast.” Ofēlijas pašcieņai par godu jāsaka, ka viņas atbilde bija visnotaļ sarkastiska, un abu attiecības pārtrūka uz veseliem deviņiem gadiem, lai tad uz īsu brīdi atjaunotos - atkal galvenokārt kā sarakste: gandrīz nepārtraukta maigu vēstuļu plūsma no viņas (“Niniņu”, viņa to uzrunā; pārmet nerakstīšanu, uzbur fantāzijas par viņu iespējamo laulības dzīvi), neregulāri (dzērumā vai īpaši labilos dvēseles stāvokļos pierakstīti) izvirdumi no viņa (taču, ja viņš arī reiz precēšoties, tad tikai ar viņu, savu “mazulīti”, savu “saldo meitenīti”, savu “lapsenīti”...) Un tad aizvien biežāk Ofēlija sāk saņemt vēstules nevis no “Niniņu”, bet no navigācijas inženiera Ālvaru de Kampuša, kurš, uzdodamies par Fernandu draugu, brīdina viņa sirdsdāmu, ka šis cilvēks esot pilnīgi nožēlojams, nekam nederīgs “pseidohumāns” radījums, kurš neesot pelnījis ne viņas mīlestību, ne uzticēšanos, pat ne vēstules. Visbeidzot Ofēlija pārtrauc rakstīt, samierinādamās ar dzimšanas dienas apsveikuma nosūtīšanu vienreiz gadā - un līdz pat mūža galam Fernandu atbild ar to pašu. Savukārt apmēram mēnesi pirms Pesoas nāves Kampušs savā pēdējā dzejolī raksta: “Visas mīlestības vēstules ir/ Smieklīgas./ Tās nebūtu mīlestības vēstules, ja nebūtu/ Smieklīgas. [..] //Mīlestības vēstulēm, ja vien ir mīlestība,/ Jābūt/ Smieklīgām.// Taču patiesībā/ Tikai tie, kas nekad nav rakstījuši/ Mīlestības vēstules/ Ir/ Smieklīgi.// Ja vien varētu atgriezties/ Laikā, kad rakstīju mīlestības vēstules,/ Nedomādams, cik/ Smieklīgi.”

Ālvaru Kampušs ir viens no trim galvenajiem Pesoas heteronīmiem (neskaitot “pašu Pesoa”, kurš arī daudz publicējies un, ja tā var izteikties, monopolizējis kolektīvā autora pēcnāves slavu) - pārējie divi ir Rikardu Reišs un Albertu Kaeiru - viņi visi kopā veido to, ko Pesoa kādā pamfletā nosauca par “Lisabonas skolu”, vienīgo patiesi kosmopolītisko virzienu portugāļu literatūrā. Ar heteronīmu starpniecību viņš pievērsa portugāļu literatūru modernismam, aizsākot tādas kustības un virzienus kā vertiginisms, abstrakcionisms, dinamisms, fūzionisms, paulisms, sensasionisms, intersekcionisms. Visbiežāk attiecīgais heteronīms tā arī palika vienīgais vai viens no gluži nedaudzajiem jaunizveidotā strāvojuma pārstāvjiem, taču nereti aizsākto pavedienu pārtvēra citi jauni literāti, paplašinot lasītāju uztveri laikmetīgo tendenču virzienā. Heteronīmi dod iespēju savienot nesavienojamo, izdomāt līdz galam un izlikt uz papīra daudzas savstarpēji pretrunīgas domas (un vai tad ir vēl kas cilvēcīgāks nekā nonākt ar sevi pastāvīgās pretrunās? Vai nav taisnība de Viljē de Liladamam, kurš saka, ka nekad ne par ko nešaubās tikai dievi? Un Pesoam, kurš atzīmē, ka “trako nami ir pilni ar stingras pārliecības cilvēkiem”?), dzīvot daudzas dzīves vai, pareizāk sakot, izdzīvojot idejas par šīm iespējamām dzīvēm, cik vien iespējams, izvairīties no savas vienīgās fiziskās dzīves.

Slavenā vēstulē redaktoram Adolfu Kasaišam Monteiru (1908-1972) Pesoa skaidro, kā minētie heteronīmi radušies - vai pieteikušies. 1912. gadā, pēc neveiksmīga mēģinājuma sarakstīt “pagāniskus dzejoļus”, viņš apjautis, ka tie patiesībā jāsacer citam autoram - tā viņš “iepazinies” ar Rikardu Reišu, epikūrieti, antīkās kultūras erudītu un materiālistu, kuram padodas Horācija stila odas. Divus gadus vēlāk, “1914. gada 8. martā es piegāju pie rakstāmpults un, paņēmis papīra lapu, sāku rakstīt - stāvus, kā mēdzu darīt, kad vien varu. Un es vienā paņēmienā sarakstīju pāri par trīsdesmit dzejoļiem. Tā bija īsta triumfa diena manā mūžā, otru tādu es noteikti nepiedzīvošu. Es sāku ar nosaukumu “Avju gans”. Un tūliņ pēc tam es sajutu sevī uzrodamies kādu parādību, kuru turpat uz vietas nosaucu par Albertu Kaeiru. Piedodiet šo absurdu: mans meistars uzradās manī. Bet tāda nudien bija tā brīža sajūta.” Galvenie heteronīmi ir savstarpēji pazīstami - vismaz patur cits citu acīs - kaut arī atšķiras cits no cita gan pēc biogrāfiskajiem, gan literārajiem parametriem (“Te ir tāds puisis, vārdā Rikardu Reišs, ar kuru jums noteikti būtu patīkami iepazīties. Viņš ļoti atšķiras no jums. Itin viss no mums atšķiras, un tikai tā jau tas arī var pastāvēt.”) Cits pret citu viņi jūt labvēlīgu skaudību un draudzīgu konkurenci, ir atturīgi un korekti, tikai viens - Albertu Kaeiru ir kopīgs nedalītas apbrīnas objekts, jo ir “visnesamākslotākais”, “viengabalainākais” - varbūt jāsaka, no sevis nastas brīvākais un dzeja viņam plūst kaut kā organiski, bez piepūles un mocīšanās pretrunās. Vienīgais viņa postulāts ir pilnībā atteikties no refleksijas: “Mans misticisms ir nevis lūkot uzzināt/ Bet dzīvot un par to nedomāt”. Turpretim Ālvaru de Kampušs, kā apgalvo Pesoa, ir “vishistēriskākais manas personības histēriķis”, taču vienlaikus arī dumpinieks pret lielu daļu pagātnes un sava laika literatūras un sensasionists (sensasionismu varētu aptuveni definēt kā spontāni impulsīvu jutekliskumu): “Skaties, klausies, osti, garšo, tausti - tie ir Dieva baušļi. Mūsu maņas ir dievišķas, jo tās ir mūsu attiecības ar visumu, un mūsu attiecības ar Visumu ir Dievs.

Lai cik tas būtu dīvaini, ir iespējams dzirdēt ar acīm, redzēt ar ausīm, redzēt un dzirdēt, un sagaršot smaržas, sagaršot krāsas un skaņas, dzirdēt garšas un tā tālāk, bezgalīgi. Tikai jātrenējas.”

Vēl nesasniedzis divdesmit gadu vecumu, Pesoa jau bija apguvis izglītota cilvēka minimumu - pamatīgi izstudējis grieķu un vācu klasisko filozofiju, kā arī paguvis iedziļināties ortodoksālajā un heterodoksālajā kristīgajā teoloģijā, jūdaismā un t.s. Austrumu reliģijās. Taču nevienā no tām viņš neatrada to, ko meklēja - varbūt tādu mistēriju, kas palīdzētu atbrīvoties no mūžīgajām šaubām, pretrunām un daudzu patiesību līdzāspastāvēšanas apziņas. 1912. -1914. gadā Pesoa dzīvoja kopā ar savu tanti Aniku, kura, iespējams, bija viens no katalizatoriem viņa interesei par okultajām zinībām - šajā laikā viņš sāka eksperimentēt ar medija lomu, transa stāvoklī veikdams t.s. automātiskos pierakstus uz vairākiem simtiem lapu. Tas tomēr viņu netraucēja uzrakstīt eseju, kura spirituālismu pilnībā diskreditēja; daudzus rakstu darbus viņš parakstīja arī kā Rafaels Baldaja, astrologs, kurš sastādījis gan Pesoas, gan arī daudzu heteronīmu un pat citu autoru literāro tēlu horoskopus. Nevar nepieminēt arī Pesoas gadiem ilgo intensīvo saraksti ar slaveno angļu mistiķi, astrologu un hedonistu, t.s. “Lielo Nezvēru” Alisteru Krouliju. Iespējams, ka abus saistīja ne tikai alkatīgā interese par itin visām - kā redzamajām, tā slēptajām pasaules izpausmēm un ilgas uzburt ideālu pasauli, kāda Pesoam bija senā Grieķija (“kur bija svešs bezgalības jēdziens un nepastāvēja arī grēks un grēku nožēla”), bet vēl dziļāka radniecība. Par to varētu liecināt pēdējie vārdi, ko, saskaņā ar leģendu, mirstot izdvesis Kroulijs: “Reizēm es ienīstu pats sevi.” 1930. gadā, kad Kroulijs apciemoja Lisabonu un pēc mīlnieku ķīviņa viņu pameta kārtējā sieviete, Pesoa palīdzēja viņam inscenēt pašnāvību. Atstājis atvadu vēstuli klintīs virs draudīgās grotas Boca do Inferno (Elles rīkle), kas atrodas dažus kilometrus uz rietumiem no Lisabonas, Kroulijs radīja iespaidu, ka meties okeāna dzelmē, taču patiesībā vienkārši devās caur Spāniju atpakaļ uz Angliju, pa ceļam izklaidēdamies ar sev veltītajiem nekrologiem Eiropas laikrakstos. Savukārt Pesoa uzstājās eksperta lomā, Lisabonas avīzēm skaidrojot dažādās maģiskās zīmes, kas rotāja Kroulija vēstulīti, un apliecinot, ka nākamajā dienā redzējis viņa spoku.

Ir grūti aiz visām šīm dramatispersonae beidzot notvert Pesoa - nevis “pašu Pesoa”, bet īsto Pesoa. No vienas puses ir visas šīs okultās studijas, interese par kabalu, rozenkreiciešiem, templiešiem, madame Blavatsku un citiem mistiķiem, numeroloģija, astroloģija, spiritisms, kam, portreta vispusības vārdā, vēl jāpievieno sebastiānisms - proti, ticība t.s. Piektajai Impērijai, kuru Portugālē iedibinās reinkarnējies jauneklīgais karalis Sebastjans I, portugāļu populārajā mitoloģijā o Desejado, “ilgotais” un o Encoberto “apslēptais” - patiesībā noziedzīgi vieglprātīgs avantūrists, kura steigšus sarīkotajā krusta gājienā uz Maroku 1578. gadā gāja bojā lielākā daļa algotņu karaspēka un, visticamāk, arī viņš pats, valsts tika novājināta un uz sešdesmit gadiem nonāca Spānijas pakļautībā. Tā kā Sebastjana nāves brīdim nebija liecinieku, tas deva vielu dažādām baumām un cerībām, ka Sebastjans atgriezīsies un atbrīvos portugāļus no spāņu kundzības. Vēlāk, kad Portugāle jau sen bija brīva, Sebastjans kļuva par valsts garīga un materiāla uzplaukuma simbolu. Pesoa rūpīgi pētīja bijušo un esošo valstsvīru horoskopus, lai noskaidrotu, vai kāds no viņiem nav iemiesojies Sebastjans. Galu galā izrādījās, ka nav. Lai arī starp viņa neskaitāmajiem rakstiem ir arī tādi, kas veltīti politikai, rezumējošā atziņa tomēr bija, ka “Nodoties politiskām idejām ir vieglākais ceļš, kā tikt vaļā no jebkādām idejām. Politika ir tādu vīru kļūmīgā godkāre, kuri dzimuši būt kučieri.” Arī viņa pabeigtākais, jau dzīves laikā izdotais darbs, Mensagem, kur apspēlēta Piektās impērijas ideja, laimīgā kārtā tomēr ir literatūra, nevis politiska programma. Savukārt “Nemiera grāmatas” autors atklāj, ka arī ar misticismu viņam tomēr nav pa ceļam - galvenokārt tādēļ, ka visi lielie mistiķi ir tik bezgaumīgi no literārā viedokļa: “Vēstot par savām mistērijām, viņi raksta vienkārši briesmīgi. Tas ir apvainojums manai inteliģencei, ka cilvēks var apgūt Sātanu, nespēdams apgūt portugāļu valodu.” Un ne jau tikai par sātanistiem ir runa. “Tas, ka tev bijis tas gods pieskarties Kristus kājām, vēl nav nekāds attaisnojums interpunkcijas nepārzināšanai.” Lūk, šais izteikumos, manuprāt, slēpjas Pesoas noslēpuma gluži elementārais atrisinājums - viņš un visi, ko viņš satur sevī, ir tikai un vienīgi literatūra, jeb, kā izsakās erudītais, bet visai kaprīzais literatūrkritiķis Harolds Blūms: “Pesoa nav nekāds trakais un nav arī parasts ironists; viņš ir jaundzimis Vitmens, taču plašāks par Vitmenu, jo viņam izdevies nošķirt “manu es” no “īstā manis” un “manis paša”, turklāt viņš raksta brīnišķīgas dzejoļu grāmatas ne vien minētās trijotnes, bet arī pats savā vārdā.”

Atzīmējot Pesoas simto dzimšanas dienu, viņa pīšļi no nelielās Pražerešas kapsētiņas, kur pirms vairāk nekā piecdesmit trim gadiem viņš bija guldīts vienā kapā ar vecmāmiņu, tika pārvesti uz Hieronīma klosteri Belemā un apglabāti netālu no da Gamas. Par da Gamu informācija ir pretrunīga - daži apgalvo, ka viņa kaps esot tukšs, taču mēs domājam, ka zinām - viņš ir eksistējis. Pesoa daudzkārt atkārtoja, ka viņa eksistencei neesot nekādu pierādījumu, taču viņa lādes neizsmeļamais saturs tāds ir - neapstrīdami un nešaubīgi. Un - “Kad mēs lasām, tad pārtraucam dzīvot. Lai tāda būtu jūsu nostāja. Beidziet dzīvot un lasiet.

Jo kas gan ir dzīve?”