Grieta

Meitene un mākoņi

Pa vasarām Grieta dzīvo laukos. No rītiem atvērusi acis, viņa redz Ineša ezeru un rožābeli ar āboliem. Viņa ceļas tādēļ, ka jāpabaro zvēri: divi kaķi, taksīte un divi zirgi. Pēc tam Grieta guļ zālē, pīpē, dzer kafiju un lasa Remarka grāmatas. Viņai ir septiņpadsmit gadu.

Parunāšanās ar Grietu ir kā ieskatīšanās svešā dienasgrāmatā: meitenes diena vasarā. Viss ir nesasniedzams un atrodas pašā virspusē.

RL: Vai tu raudi, lasot grāmatas?

Grieta: Es. Jāā! Vakardien raudāju. Lasot Remarku.

RL: Nevis tāpēc, ka draugs aizbraucis uz Spāniju un tevi nav paņēmis līdzi?

Grieta: Nē. Ko es tur darītu ar viņa vecā­kiem kopā!

RL: Kā ir labāk — ar draugu Šeit vai bez drauga?

Grieta: Vienā ziņā — ar, un otrā ziņā — bez. Ar — tādā ziņā, ka ir ko pielikt pie zāles pļaušanas. Un bez — ... nezi­nu, nē, nav, nav bez, fui, ko es runāju — nav bez. Nevar taču būt bez. Ir tādi draugi, ar ko ir foršāk satikties īru krogā nevis laukos un kaut ko pabazarēt pie aliņa nekā šeit sēžot. Jo ir jau ari tā, ka kāds atbrauc un ielaužas šeit iekšā, un galīgi to nenovērtē. Un kaut kā izjauc to pasauli, kurā es dzīvoju.

RL: Bet tu teici arī, ka esot garlaicīgi.

Grieta: Tā nav garlaicība, tas drīzāk ir besis, ka tev ir daudz draugu, un viņi saka — jā, es braukšu. Davai, gaidi, es atbraukšu, nedēļu padzīvošos — baigi labi. Pagleznošu, tur visas lietas. Bet, kad ir jāatbrauc, tad ir kaput. Ne, nu okei, man jau nekas nav pretim, es te dzīvoju un lasu grāmatas — to, ko man ziemā nebūs laika darīt. Garlaicī­gi tādā ziņā, ka cilvēki čakarē. Bet nu reizēm viņi atbrauc un dzer šņabi ēnā, bet to jau var darīt ari Rīgā. Bet kad pieliek pie zāles pļaušanas, tad ir: "Oii..."

Grieta: Patiesībā man visa dzīvošana šeit saistās ar zvēriem.

RL: Kas viņos ir tāds. Viņi ir labā­ki par cilvēkiem?

Grieta: Jāā. Tāpēc, ka ar zvēriem ir tā, ka ir visu laiku jādo­mā, lai pret vi­ņiem pareizi iztu­rētos. Nevar pa­teikt: "Piedod ve­cīt, es tev negribē­ju iespert." Nevar tā — izlaisties kā veca sēta un darīt kā iepatīkas. Un pret viņiem var būt patiess — viņi nekad nesaka: "Tas nav pieklājī­gi," vai tamlīdzīgas muļķības.

RL: Kas tiem dzīv­niekiem ir rak­sturīgs?

Grieta: Tas ir ūnikums. Teiksim, Prūde, ja. Viņa ir mazais murmulis, viņa ir tā muļķīgi pakļāvusies, un kad viņai kaut ko pasaka, viņa nokrīt uz muguras un tirina kājas. Un luncina asti, ierāvusi starp kājām. Es nezinu, ko viņa grib panākt — lai viņai neko sliktu nesaka. Pie visa vēl — jo svešāks, jo mīļāks. Kādreiz viņa vazājās pa ceļu līdzi vi­siem svešiem cilvēkiem, bet tagad viņa nedara to tāpēc vien, ka zina — ja vi­ņa atnāks atpakaļ, dabūs kādu upeni no manis. Un šitā pakļaušanās ir tā, ko es ienīstu. Un mazais melnais Piliens arī ir tāds: kad viņam smērē pretodu zāles, viņš stāv mierīgi tāpēc vien, ka viņam kaut ko garšīgu iedos. Teiksim, lielais Dāvis stāv mierīgi, jo viņš zina, ka tad, kad vi­ņam uzsmērēs, viņam nekodis mušas. Un viņš pieņem to maizi, ko es viņam dodu, vienkārši kā labestības apliecinā­jumu. Prūde, nevelc kaķi aiz auss! Tie zvēri ir viena lieliska būšana, un arī vi­ņu dēļ es esmu kļuvusi par veģetārieti.

RL: Kāpēc?

Grieta: Tāpēc, ka man nepatīk tā mušīšana.

RL: Bet tev nav jāmušī, tev tik jāēd.

Grieta: Jā, bet redzi, ja es neēdu, tādā veidā var gadā ietaupīt kādu zvēru. Visvairāk mani kaitina tas, kā tiek audzināti bēr­ni — ka aiziet uz mežu un nošaut kādu zaķi, atnest mājās un apēst — tas ir tā labi. — Tas tā nav! Tad vēl tāda doma pavīdēja no viena drauga — nu kā, cil­vēkiem taču kaut kur savs ļaunums ir jāizliek. Labāk lai viņi mušī nost dzīvniekus, nekā viņi mušī nost viens otru. Sorī, es nemušīšu nost ne cilvē­kus, ne zvērus. Viņi tak — ārprāts, ko viņi putni­ņus ir noēduši! Pa abiem ar Arčiju. Tā kā tādi — nezinu kādi. Viņi atrod — pa baļķiem spēlējas putniņi. Viņi sēž tur visu dienu, līdz noķer kādu un tad nēsājas ar to pa pagalmu. Vakar Prūde kurmi noķēra.

RL: Vai tu viņus nenosodi par šādām izrīcībām?

Grieta: Es? Es viņiem atņemu un nokremēju. Lai neņirgājas, viņi jau tāpat neēd. Nafig viņiem vajag nēsāties pa pagal­mu un ķēpāties. Tad es atņemu, ietinu avīzē un ielieku krāsni. Lai miers put­niņa dvēselei. Visvairāk no šitiem pieciem dzīv­niekiem es cienu Dāvi un Rūdolfu, jo viņi ir neatkarīgi un viņi ir saglabājuši savu zvēru. Viņi staigā apkārt paši un viņi neuzmācas ar savu pielišanu, kā to dara Prūde un mazais riebeklis Piliens, patiesībā viņu sauc Pompidū, krievu rikšotājs.

RL: Vai tev nav bailīgi te dzīvot vienai pašai?

Grieta: Nē! Lai gan es baidos no visādām lietām. Nesen konstatēju, ka nez kāda vella pēc es esmu sākusi baidīties no zirgiem, es baidos no lieliem nikniem suņiem, es baidos no piedzērušiem cil­vēkiem un tamlīdzīgām muļķībām. No ūdens, no elektrības. Es nebaidos no tumsas, nebaidos braukt ar stopiem. Nu un, ka es palie­ku viena — kas man ko var padarīt!

Jo, pirmkārt, tā ir milzīga atbildība — zirgi. Un tam vienam ari notikās — viņš vienkārši pārāk strauji izaudzis, un viņš guļ un nevar piecelties. Ārstus saucu, un viens piesolija, ka būs jātaisa operācija. — Viss te ir viens liels pie­dzīvojums. Tas, kā kaķis ielec akā, un jāvelk ārā — mamma viņu izķeksēja ar spaini un duršlagu.

RL: Kura ir tava mīļākā vieta šeit?

Grieta: Šitā, es te varu nosēdēt stundām il­gi. Sēžu un skatos mākoņos, tā ir viena forša nodarbošanās. Bija atbraucis draugs, mēs tā sēžam, saule riet, vien­kārši burvīgi mākoņi, un es redzu, ka pa debesīm peld Maskavas olimpiskais lācītis. Nu, perfekti. A viņam brilles lācītis. Nu, perfekti. A viņam brilles iekšā palikušas, slinkums iet pakaļ — viņš neredz.

RL: Vai tu esi lidojusi ar lidmašīnu?

Grieta: Jā, bet tad viņiem vairs nav tās bur­vības, tad viņi ir apakšā, un tu vai kāds cits ir viņus pakļāvis. Bet šeit viņi nav aizsniedzami, un vējš viņus pārveido, un tu vari vienkārši par viņiem priecā­ties. Patiesībā ir forši sajusties mazam, ka tu nevari mā­koņus pārbīdīt. Man patīk kaut kas lielāks, kam var labprātīgi pa­kļauties.

RL: Kad tu te sēdi uz beņķīša, kāda ir tava lielā do­ma, ko tu risini?

Grieta: Vai!... Nezinu. Lielās domas... Visādi brīnumi galvā nāk. Mirkļa domas no kaut kā piedzīvota, no grā­matas vai — kaut vai no mākoņiem.

RL: Vai tu raksti dzejoļus?

Grieta: Es? — Nē. Es tikai vienreiz uz­rakstīju vienu dze­joli. Uzspļauj Zemes gravitācijai, pace­lies virs Alpu kalniem, pacelies kā ēr­glis jeb kā kondors, nē... sajuka... pa­celies virs Alpu kalniem, virs ne­liešiem un meļiem, pacelies kā ērglis jeb kā kondors un var jau arī kā zvir­bulis, es kā saule kā kantains pusmēne­ss vaigs, kas rāda taisnu ceļu cilvē­kiem, kas maldu ceļiem iet.

RL: Cik tev ir gadu?

Grieta: Septiņpadsmit.

RL: Vai tu esi pieaugusi?
Grieta: Nēe.

RL: Kas tad?

Grieta: Patiesībā — kaut kāds mistrojums starp cilvēku un bērnu. Un man tas patīk.

RL: Kādas priekšrocības ir bērnam un kādas — pieaugušajam?

Grieta: Bērna priekšrocības ir tādas, ka var laist muļķi. Bet pieaugušajiem nav ne­kādu priekšrocību. — Braukt ar mašī­nu. Vienīgi tik, cik legāli var nopirkt cigaretes un alkoholu.

Raksts no Septembris, 1998 žurnāla