Maskavas marmelāde
Foto: Iļja Mordvinkins

Ar Grigoriju Čhartišvili sarunājas Inese Zandere

Maskavas marmelāde

Literārās Maskavas pagājušā gada sensācija bija kāda intervija laikrakstā Vedomosti. Tajā populāro, slepenpadomnieka Fandorina varoņdarbiem veltīto detektīvromānu autors B. Akuņins, kura īsto vārdu atminēt centās daudzi, bet zināja nedaudzi, beidzot noņēma masku un atzinās: es esmu Grigorijs Čhartišvili, japāņu literatūras tulkotājs, topošās 20 sējumu japāņu literatūras antoloģijas galvenais redaktors, žurnāla Inostrannaja literatura galvenā redaktora vietnieks, grāmatas Rakstnieks un pašnāvība autors.

Viņa retroromānos ir gan 19. gadsimta beigu krievu literatūra, gan japāņi, gan pašnāvības. Kā raksta laikraksts Vesti, šis intriģējošais gadījums “ļauj uzspēlēt “invarianta meklēšanas” spēli: meklēt, kas pret paša autora gribu tomēr izpaužas visos viņa tekstos” un piedāvā lasītājam būt par Čhartišvili psihoanalītiķi. “Tiešām, romānos par Fandorinu netrūkst pašnāvību, taču gandrīz visas izrādās viltotas un inscenētas. Kaut ko tas, protams, nozīmē — nav tikai skaidrs, ko... Piemēram, Dostojevskim gandrīz katrā romānā kāds padara sev galu — viņam pa īstam, bet Akuņinam ne. Varētu to interpretēt tā, ka Dostojevskis ir oriģināls, bet Akuņins — imitācija. Tas ir, pašnāvība kļūtu it kā par īstuma kritēriju. Dostojevska Kirillovam būtu paticis šāds sižeta pavērsiens... Jāpiebilst, ka pseidonīma atklāšana arī ir pašnāvības invariants, jo vairāk tāpēc, ka Dieva pašnāvība pieder pie atdzimšanas mīta un krievu lasītājam rakstnieks, protams, ir Dievs. Tātad pēc raksta avīzē Vedomosti B. Akuņins nomira un augšāmcēlās kā Čhartišvili — ja vēlamies, varam to uzskatīt par sublimāciju...”

Rīgas Laiks: Es gribētu jūs lūgt sākumā izstāstīt savu mīlas stāstu — par mīlestību pret dažām pieturzīmēm.

Grigorijs Čhartišvili: Manas mīļotās pieturzīmes ir domu zīme un kols, īpašas pārmērības es atļaujos, lietojot domuzīmi. Jo domuzīme... kāpēc domuzīme? — Domuzīme palīdz iezīmēt intonatīvās pauzes un tuvina rakstu valodu runātajai, imitē sarunvalodas stilu. Acīmredzot aiz dziļas neuzticēšanās lasītājam es visu laiku cenšos viņam palīdzēt ar domuzīmi. Bet kols — tā ir tāda iedzimta sīkumainība, jo kols ir paskaidrojoša pieturzīme. “Bet konkrēti — šādi”, un tad seko kols, es lasītājam visu laiku kaut ko ieskaidroju. Lai tikai, nedod Dievs, mani nepārprastu. Un vēl es ļoti mīlu iekavas. Iekavas — tas ir tāpēc, ka frāze ļoti bieži nespēj ietilpināt sevī visu, ko es tajā gribu iebāzt. Tāpēc visu laiku notiek tāda grūstīšanās, lieku iekavas, visādus parazītus.

RL: Lasot jūsu grāmatā par Mišimu, pievērsu uzmanību šādam formulējumam — ka viņš visu mūžu centies nospēlēt izraudzīto lomu un nekādā ziņā neparādīt savu “būtību”. Jautājums ir, vai vispār pastāv iespēja spriest par šo būtību?

Čhartišvili: Domāju, ka spriest var, jo tas, ko cilvēks par sevi slēpj, pasaka ne mazāk kā tas, ko viņš par sevi stāsta. Tikai uzdevums kļūst daudz sarežģītāks un tādēļ daudz interesantāks. Man ir īpaši interesanti tas, ka nekad nevar būt līdz galam pārliecināts, ka esi šādu cilvēku — šajā gadījumā Mišimu — pareizi atminējis. Cilvēkam ir ļoti svarīgi nebūt skaidram un acīmredzamam līdz pašam galam.

RL: Tātad, ja jūs gribat uzminēt, ko cilvēks slēpj...

Čhartišvili: Nu, Mišima, vispirms, ir pašvaks komuflators. Viņš visu laiku izpļāpājas. Viņš vispār ļoti daudz runā. Viņš visu laiku runā par sevi, gandrīz visos savos darbos, tas viņam ir galvenais dzīves un daiļrades personāžs — kā, starp citu, vairumam cilvēku, taču citiem labāk izdodas to noslēpt, bet viņš ir narcisists. Ļoti daudzvārdīgs, tik daudz sevi paskaidro. Es tulkoju viņa eseju grāmatu, kurā viņš visādi atmasko vārdu — raksta, ka ir vīlies vārdā un kļuvis par rīcības piekritēju. Taču šī grāmata — tā ir nepārtraukta muldēšana simt lappušu garumā. Vārdi tiek maukti cits citam virsū... tā ir spoža grāmata tieši tajā nozīmē, ka pati sevi atmasko katrā lappusē, katrā rindā. Un tas visu laiku ir par sevi, par sevi, par sevi.

RL: Bet ja jūs pats uz sevi paraudzītos no šīs masku spēles, ļiceģeistva, un biogrāfijas romantizēšanas viedokļa? Autora B. Akuņina parādīšanās un 19. gadsimta detektīvam Fandorinam veltīto romānu stils — tas ir, stilizācija — liecina, ka jums piemīt pretenzija uz spēli, īpaši, ja zina, ko jūs tulkojat un par ko rakstāt ārpus šīs kriminālromānu sērijas.

Čhartišvili: Jā, bet es tomēr domāju, ka tas ir pavisam cits sižets, tāpēc, ka es pats savu dzīvi nekādā “atrakcionā” nepārvēršu un necenšos kādu ieinteresēt ar savu personu, taisni otrādi, tas man nepatīkami traucē, es rādu tikai tekstus, bet savā privātumā nevienu ielaist netaisos. Mana pseidonīma intriga bija apšaubāma un tagad es no tās viegli, bez nožēlas esmu šķīries, ažiotāža ap šo “noslēpumu” ir rimusies. Manas spēles ir teksta spēles — atšķirībā no Mišimas, kura spēle bija viņa dzīve, ko viņš atbilstoši pabeidza. Tur nu literatūra ieguva ārkārtīgi taustāmu un visai šausmīgu veidu. Man — jo tā taču ir beletristika, un izklaidējošās literatūras žanrs vispār ir spēle! — protams, ir pietiekami daudz spēļu gan pašā tekstā, gan ap to. Turklāt tām ir dažādi līmeņi, kas saprotami atšķirīgam cilvēku daudzumam. Tas ir caurspīdīgs teksts, ko var lasīt kā tīru fabulu, nepārslogojot smadzenes. Protams, tur ir arī jociņi savējiem, ir jociņi, ko saprot mana sieva un ir jociņi, ko vispār neviens, izņemot mani pašu, nesaprot. (Sarunu pārtrauc telefona zvans: zvana viena no piecām vācu izdevniecībām, kas vēlas izdot B. Akuņina detektīvromānus.)

RL: Ja es pareizi uztvēru, jūsuprāt, detektīvromāns ir spēle “pēc definīcijas”, neatkarīgi no autora un kvalitātes?

Čhartišvili: Principā jā. Un es nevaru ciest, ja masu literatūra izliekas par kaut ko citu, par kaut ko vairāk — tai skaitā “ideoloģiskais detektīvs” un “sociālais detektīvs”, šajā ziņā krievu rakstnieki visvairāk grēko.

Bet es ar savu detektīvromānu piederu postmodernismam, tas ir, literatūrai, ko radījusi literatūra.

RL: Arī bailes — ņemtas no literatūras?

Čhartišvili: Ar bailēm man ir sarežģītas attiecības. Manos detektīvromānos ir ļoti maz briesmīgā, es domāju, no tiem drī­zāk paliek gaišas sajūtas, nomods. Akuņina romāni ir kā... marmelāde, s pričmokivaņijem, kaut kas mājīgs, maskavisks? Kad es gribu pabaidīt, sanāk slikti. Es vāji pārvaldu šo tehniku. Man grāmatā Īpašie uzdevumi ir stāsts Deko­rators — tam vajadzēja būt ļoti briesmī­gam, bet diemžēl nav izdevies. Bailes ir kaut kas iracionāls, lai tās izsauktu, lite­ra­tūrai ar kaut ko jāaizvieto dzirde, redze, oža, tas ir ļoti sarežģīts mehā­nisms. Visu, kas krieviski sarakstīts par visādiem vurdalakiem, pieaugušam cilvēkam grūti lasīt nesmejoties. Starp citu, ļoti grūti krievu valodā ir arī uzrakstīt labu erotisko literatūru, pat porno­grā­fisko. Valodas aparāts nav tam pielāgots.

RL: ??

Čhartišvili: Nav tāda rakstura tekstu tradīcijas, tas ir — vienmēr iznāk vai nu ļoti banāli vai ļoti... medicīniski. Vienīgā veiksme ir specifisks darbs, kas uzrakstīts senlaicīgā valodā piecdesmitajos gados, kad Krievijā neviens tā nerunāja un nerakstīja.

RL: Jūs, starp citu, rakstāt, ka citātu īpatsvars var nozīmēt nedrošību tēmas priekšā. Vai to nav iespējams attiecināt uz literatūru — un ne tikai uz literatūru — vai jūs piekristu, ka postmodernisms vispār ir bailes no dzīves? Bailes no rīcības, no nepieciešamības reāli rīkoties?

Čhartišvili: Nē. Jūs atsaucāties uz manu grāmatu Rakstnieks un pašnāvība, nevis uz detektīvromāniem. Tur ir pavisam cita situācija, jo tēma ir tāda īpaša. Pa šo tēmu jāiet kā pa mīnu lauku. Daudzi sapieri, kas to jau agrāk pētījuši, ir uzrāvušies. Tur nemitīgā citēšana palīdz orientēties telpā, citāti ir kā karodziņi. Runājot par citēšanu jeb kolāžu kā postmodernisma literāro paņēmienu, tas ir veids, kā spēlēt. Rakstot beletristiku, tu spēlē ar lasītāju. Pirmais, redzamais spēles līmenis ir sižets — un tam jābūt pašpietiekamam, jo pārējiem slāņiem it kā nav nozīmes. Taču maldīgi būtu domāt, ka pārējo slāņu nav. Ir literāri fragmenti: slēpti, aizslēgti, pilnīgi paslēpti citāti un alūzijas, pieejami lasītājam, kas zina literatūru. Viņam tas būs interesanti. Tur ir arī visādi fokusi un sīkumi tiem, kas mīl vēsturi. Vai tiem, kas orientējas Austrumu reālijās. Bet nekādu citu lomu un nozīmi es citēšanai nepiešķiru.

RL: Pat ne kā vēlmei aplinkus izteikt savu viedokli?

Čhartišvili: Nē, ne beletristikā. Tā saucamajā “tiešajā tekstā”, kad autors neslēpjas ne aiz kādiem varoņiem vai pseidonīmiem — jā, varbūt. Tad varbūt tā liecina par nedrošību vai arī par nevēlēšanos izgaismot savu pozīciju.

RL: Tātad jūs pret apzīmējumu “postmodernisms” izturaties tehniski un vēsi, un jums nav nekas pretī arī personiski tikt tā raksturotam?

Čhartišvili: Es šajā apzīmējumā neko apvainojošu nesaskatu. Jā, jā, jā, tā mani var klasificēt, jo vairāk tāpēc, ka tādā nozīmē, kā es saprotu postmodernismu, es personiski zinu, piemēram, tikai vienu japāņu rakstnieku, kurš nav postmodernists. Viņš ir lasījis tikai vienu grāmatu — Mobijs Diks. Es pats redzēju — jā, viņam mājās stāv viena grāmata: Mobijs Diks. Viņš teica, ka šajā grāmatā esot viss, ko vajag zināt par literatūru. Un viņš patiešām raksta... viņa teksti nav no literatūras, bet no dzīves. Ir tāda nepastarpinātība.

RL: Izglītības trūkums kā metode?

Čhartišvili: Jā, ļoti veiksmīgi. Es, piemēram, it nemaz nelasu detektīvus. It nemaz nelasu. Baidos ar kaut ko aplipt, pret savu gribu kļūt par plaģiatoru. Es uzrakstīju lugu. Es neeju uz teātri un neko nezinu par dramaturģiju. Tas man dod papildus brīvības pakāpi — tādu ignorances brīvību. Tikai nevajag jaukt — dramaturģija bija nejaušība, es vienu reizi pamēģināju dažādības pēc, taču detektīvā es uzskatu sevi par profesionāli. Es esmu profesionāls literāts un profesionāls literāts var strādāt dažādos žanros. Es zināmā mērā uzskatu sacerēšanu par izklaidēšanos, bet par visnotaļ kvalificētu izklaidēšanos.

RL: Jūs, atsaucoties uz Ļeņina autoritāti, rakstāt, ka Krievijā ir divas nācijas un divas kultūras, tikai Ļeņins nepareizi definē, nevis bagātie un nabagie, bet tauta un ne-tauta, kuru jūs esat ar mieru saukt par inteliģenci. Un pat pašnāvības katra no tām izdara pavisam citādi. Un, ka būtu laiks pazust šai plaisai. Bet jūsu izdevēja Irina Prohorova apgalvo, ka intelektuāļiem “jāaizstāv savas tiesības”. (Jautājumu pārtrauc telefona zvans no kāda elitāra gardēžu kluba, kas uzaicina rakstnieku būt par goda viesi.)

Čhartišvili: Nu, lūk, sēdēšu starp baņķieriem, kam uz pirksta zelta zīmoggredzens.

Pazust... būtu laiks. Un šis process notiek, tas nav atraujams no vidusšķiras veidošanās, kas norisinās 90. gados — pieņemsim, galvaspilsētās tam pat ir izšķiroša nozīme, provincē vēl nē. Taču es nevaru nepiekrist Irai Prohorovai, jo šausmīgi kaitīga padarīšana ir tā slāņa, ko agrāk sauca par inteliģenci — nezinu, kā to tagad nosaukt, teiksim, Krievijas izglītotā slāņa — mūžīgā pašpazemošanās. Šim slānim nav ko kautrēties. Tam jāuzņemas arī politiska atbildība. Es neesmu diez kāds demokrātijas piekritējs — Krievijā. Demokrātija ir domāta pieaugušiem cilvēkiem, bet Krievijas sabiedrība ir pusaudzis, un tas nozīmē, ka kādam ir jāuzņemas vairāk atbildības, jāpieņem lēmumi. Protams, tie, kas pie mums reāli izrādās augšā un pieņem lēmumus, man nav pieņemami. Un tas notiek tā saucamās inteliģences cimperlības (čistopļuistvo) dēļ, jo tā mēdz turēties tālāk no visa, kur var sasmērēties. Vajag no runājošā slāņa kļūt par darošo slāni. Bet ar to Krievijas inteliģencei vienmēr ir bijušas problēmas. Nu, tad iznāk — tā vairs nebūs “inteliģence”. Es nedomāju, ka Anatoliju Čubaisu varētu saukt par “inteliģentu” — tā jau ir cita kvalitāte. Tas ir lietišķs cilvēks — būdams izglītots. Ir taču citi jēdzieni. Profesionāļi. Intelektuāļi. Nu, notiek taču Krievijā kaut kāda normalizācija — kā pie mums saka, nomierināšanās. Inteliģence ir iespējama tikai sabiedrībā, kuru šķeļ tiešām būtiska, dziļa plaisa, kas sadala nāciju “tīrajos” un”netīrajos”. Kad vieni staigā vīzēs un otri cilindros.

RL: Starp citu, kāda ir atšķirība starp japāņu kolektīvismu un padomju kolektīvismu?

Čhartišvili: Tie nemaz nav tik tāli viens no otra. Modelis — Austrumu civilizācijas modelis — ir viens: kopienas intereses ir pārākas par indivīda interesēm, kopienas izdzīvošana svarīgāka par atsevišķa cilvēka izdzīvošanu. Krievijā šis modelis dominē viļņiem — ik pa laikam, mijoties ar Rietumu individuālistisko modeli. Japānā, manuprāt, tas pašlaik ir atavisms, jo valsts stils ir visnotaļ okcidentāls Japāņu kolektīvisms varbūt arī cementē, nostiprina sabiedrību, taču traucē tai attīstīties. Taču tas, kas Japānā pašlaik notiek — proti, mēģinājums ieviest otru valsts valodu, angļu valodu, ir kaut kas pilnīgi revolucionārs, tas, manuprāt, no iekšpuses saārda visu japāņu sabiedrību. Bet krievu padomju kolektīvisms atkal pieder pie tā paša dalījuma divās nācijās: viena orientējas uz kolektīvajām, otra uz individuālajām vērtībām, un pirmo Krievijā paliek aizvien mazāk.

RL: Vai jūs varētu uz jebkuru no uzdotajiem jautājumiem atbildēt kā Akuņins, nevis kā Čhartišvili? Vai, piemēram, izskaidrot savu popularitāti kā Akuņins?

Čhartišvili: Redziet, cienītā kundze... Kas zīmējas uz šā literāta popularitāti (smejas)... Tas nav tik daudz viņa nopelns, cik atspoguļo vispārējo situāciju ar lasāmvielu. Ilgas pēc nediletantiskas, profesionālas brīvā laika kavēkļa literatūras bija kļuvušas jau tik spēcīgas, ka jebkurš mēģinājums tika uzņemts ar milzu pateicību... (Telefona zvans no kādas televīzijas, kas vēlas uzņemt filmas pēc B. Akuņina sacerējumiem.) Mana sieva ir redzējusi kādu pārdevēju, kas, rādīdama otrai manu grāmatu, teikusi: “Pagarlaicīgi, bet mierīgi var lasīt.” Man tas ir kompliments. Es pilnīgi apzinos tā visa cenu, es spēju reāli... strukturēt. Bet ar tulkošanu arī vairs nenodarbošos. Sacerēt ir interesantāk.

Raksts no Jūlijs, 2000 žurnāla