Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kad runa ir par suņiem, krievi reizēm izturas kā īsti ķertie. To lieliski ilustrē kaut vai pirms dažiem gadiem notikušais incidents, kurā bija iejaukta 22 gadus veca modele vārdā Jūlija Romanova. Kādā ziemas vakarā Romanova ar savu karsti mīlēto Stafordšīras terjeru atgriezās no vizītes pie dizainera, kura specializācija ir jaunākās modes apģērbi četrkājainajiem maskaviešiem. Uzcirties tikko pirktā zaļā militārā stila jaciņā, terjers kopā ar saimnieci iesoļoja ļaužu pilnajā Mendeļejeva metro stacijā. Un tur viņi sastapās aci pret aci ar Maļčiku, melnu klaiņojošu jaukteni, kurš staciju bija izvēlējies par savu mājvietu un sargāja to no dzērājiem un citiem suņiem. Aizstāvot savu teritoriju, Maļčiks abiem nikni uzrēja. Romanova nepagriezās un nedevās citā virzienā – iebāzusi roku savā rozā mugursomiņā, viņa izvilka virtuves nazi un sastrēgumstundas pasažieru pūļa acu priekšā Maļčiku nodūra.
Romanovu arestēja un tiesāja; viņai piesprieda gadu ilgu piespiedu psihiatrisko ārstēšanos. Krievijai tipisks ir fakts, ka pēc šī šausmu stāsta pār Maskavas klaiņojošajiem suņiem gāzās vesela līdzcietības lavīna. Pie Mendeļejeva stacijas ieejas tagad slejas par ziedojumiem uzstādīta Maļčika bronzas statuja. Tā kļuvusi par simbolu tiem 35 000 klaiņojošu suņu, kas skraida pa Krievijas galvaspilsētu – aptuveni 32 suņi uz vienu kvadrātkilometru.
Suņi ir visur. Tie gulšņā dzīvojamo namu pagalmos, klaiņo gar tirgiem un kioskiem un nakšņo metro stacijās un gājēju pazemes pārejās. Naktī dzirdama suņu sariešanās un gaudošana. Un četrkājainie Maskavas ielu klaidoņi ne drusciņas nelīdzinās maskaviešu iecienītajiem šķirnes suņiem, kuri uzskatāmi apliecina savu saimnieku sociālo stāvokli. Pērn es ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi Maskavā un biju pārsteigta, redzot tik daudz klaiņojošu suņu. Tos vērojot, es ar laiku sapratu, ka, ja neskaita zināmas krāsas variācijas (daži ir melni, citi – dzeltenīgi balti vai rūsgani), visi ielas suņi izskatās vairāk vai mazāk vienādi. Visi ir vidēji lieli, ar biezu kažoku, smailiem purniem un mandeļveidīgām acīm; astes ir garas, bet ausis – stāvas.
Arī ielas suņu uzvedība ir pilnīgi citāda. Ik pa laikam kādu var redzēt gaidām uz metro perona. Kad pienāk vilciens, suns tajā iekāpj un vai nu uzraušas uz sēdekļa, vai, ja vagons ir pilns, apguļas uz grīdas; pēc dažām pieturām tas izkāpj. Metro suņiem pat veltīta sava interneta vietne Metrodog, kurā pasažieri var ievietot ar mobilajiem telefoniem uzņemtus attēlus vai video, kuros redzams, kā paši attapīgākie no šī bara izmanto sabiedriskā transporta pakalpojumus tikpat vienkārši kā jebkurš cits maskavietis.
Kur šie dzīvnieki radušies? Tas ir jautājums, kam pievērsies Andrejs Pojarkovs, 56 gadus vecs biologs, kura specialitāte ir vilki. Viņa pētījuma centrā ir tas, kā atšķirīga vide ietekmē suņu uzvedību un sociālo hierarhiju. Maskavas klaiņojošos suņus viņš sācis pētīt aptuveni pirms 30 gadiem. Pojarkovs apgalvo, ka šo suņu izskats un uzvedība pēdējo gadu desmitu gaitā mainījušies – mainoties Krievijas galvaspilsētas vaibstiem, tiem pielāgojušies arī šie dzīvnieki. Gandrīz visi pilsētas klaiņojošie suņi par tādiem jau piedzimuši – uz ielas izmests mājas suns Maskavā nolemts gandrīz drošai nāvei. Pojarkovs lēš, ka izdzīvo tikai nepilni trīs procenti.
Pojarkovs strādā A.N. Severcova Ekoloģijas un evolūcijas institūtā, Maskavas dienvidrietumos. Viņa kabinets ir mazs, toties var lepoties ar augstiem griestiem un lieliem logiem. Uz galda telpas centrā atrodas vairāki stiepļu sprosti. Tajos pa tuneļiem un riteņiem tekalē četras zebiekstes. Mēs ar Pojarkovu esam iekārtojušies netālu no dzīvniekiem un dzeram zaļo tēju.
Klaiņojošu suņu uzvedībai viņš pievērsās 1979. gadā, sākot ar tiem, kuri mitinājās netālu no viņa mājām un kurus viņš ik rītu sastapa ceļā uz darbu. Pojarkova apgūtā teritorija pamazām izauga līdz 10 km2 , un tajā dzīvoja aptuveni 100 suņu. Viņš sāka ierakstīt ielas suņu izdotās skaņas un pētīt viņu barā valdošās attiecības. Viņš nofotografēja un piereģistrēja katru suni, atzīmējot kartē tā apmešanās vietu. Pojarkovs ātri vien saprata, ka pētīt klaiņojošos suņus ir vieglāk nekā vilkus. “Satikšanās ar savvaļas vilku ir īsts notikums,” viņš saka. “Vilkus gadās ieraudzīt, taču uz īsu brīdi un lielā attālumā. Ielas suņus var novērot, cik vien ilgi patīk, un lielākoties pavisam tuvu.” Pojarkovs zina teikt, ka Maskavā dzīvo 30–35 tūkstoši klaiņojošu suņu, bet vilku skaits svārstās starp 50 un 60 tūkstošiem visā Krievijas teritorijā. Apdzīvotības blīvums nosaka to, cik bieži dzīvnieki cits ar citu nonāk kontaktā, bet tas savukārt iespaido to uzvedību, psiholoģiju, stresa līmeņus, fizioloģiju un attiecības ar vidi.
“Otra atšķirība starp ielas suņiem un vilkiem ir tāda, ka suņi caurmērā ir daudz mazāk agresīvi un iecietīgāki savstarpējās attiecībās,” Pojarkovs saka. Vilki uzturas tikai sava bara robežās – pat, ja dala teritoriju ar citu baru. Turpretim suņu bars var dominēt pār citiem bariem, un tā vadonis bieži kontrolē arī pārējos barus, periodiski pievienojoties tiem vai atkal aizejot. Balstoties uz novērojumiem, Pojarkovs secinājis, ka vadonis ne vienmēr ir bara spēcīgākais suns vai suns ar vislielāko tieksmi dominēt, taču vienmēr – pats gudrākais, un pārējie bara locekļi to novērtē. No šī suņa taču atkarīgs, vai bars izdzīvos.
Pojarkovs spriež, ka Maskavas ielas suņi esot kaut kas pa vidu starp mājas mīluļiem un vilkiem, taču no mājdzīvniekiem tie jau sākuši pārvērsties atpakaļ par savvaļas dzīvniekiem – esot vērojamas šī procesa sākuma stadijas. To esot visai maz izredžu apturēt. Piejaucēt ielas suni ir praktiski neiespējami – daudzi nespēj paciest dzīvi telpās.
“Tīri ģenētiski vilki un suņi ir gandrīz identiski,” saka Pojarkovs. “Būtiski mainījušies vairāki hormonu līmeņa un izturēšanās parametri; par to jāpateicas brutālajai dabiskajai izlasei, kas atsijājusi daudzus agresīvus dzīvniekus.” Viņš man īsumā pārstāsta padomju biologa Dmitrija Beļajeva atziņas; 1948. gadā Staļina režīms Beļajevu izraidīja no Maskavas par uzticību klasiskās ģenētikas principiem, kas bieži bija pretrunā ar tā laika padomju oficiālo zinātnisko doktrīnu.
Dzīvnieku fizioloģijas pētījumu programmas aizsegā Beļajevs Novosibirskā izveidoja sudrablapsu selekcijas centru, lai mēģinātu pierādīt teoriju, ka suņu domestikācijā pati būtiskākā no kultivētajām īpašībām bija agresijas trūkums. Viņš sāka atlasīt lapsas, kuras izrādīja vismazāk baiļu no cilvēkiem, un pavairoja tās. Pēc 10–15 gadiem viņa izaudzētās lapsas jau sāka izrādīt pieķeršanos saviem kopējiem, pat laizīja viņiem rokas. Šīs lapsas rēja, tām bija nokarenas ausis un tās luncināja astes. Lapsām parādījās arī plankumaini kažoki. Šis negaidītais pavērsiens izrādījās saistīts ar adrenalīna līmeņa pazemināšanos; adrenalīns organismā izmanto vienus bioķīmiskos ceļus ar melanīnu un kontrolē pigmentu ražošanu.
“Gadījumā ar ielas suņiem mūsu acu priekšā notiek pretējais process,” paskaidro Pojarkovs, “proti, atgriešanās mežonīgākā, nepiejaucētā – “dabiskākā” stadijā.” Šo viedokli vismaz šķietami apstiprina fakts, ka ielu suņiem nemēdz būt plankumaini kažoki, tie reti luncina asti un turas pa gabalu no cilvēkiem, neizrādot pret tiem ne mazākās pieķeršanās pazīmes.
Maskavas klejojošie suņi pirmoreiz pieminēti žurnālista un rakstnieka Vladimira Giļarovska rakstos 19. gadsimta otrajā pusē. Tomēr Pojarkovs apgalvo, ka tie šajā teritorijā dzīvojuši kopš pašiem pilsētas pirmsākumiem. Klejojošie suņi vēl joprojām būtiski atšķiras no vilkiem, īpaši jau tāpēc, ka demonstrē spilgti izteiktu “polimorfismu” – vairākas uzvedības īpatnības, ko daļēji veidojusi dzīvnieku ieņemtā “ekoloģiskā niša”. Un tieši šī spēja pielāgoties izskaidro, kāpēc ielas suņi savas teritorijas apdzīvo krietni blīvāk nekā vilki. “Jo vairāk nišu, jo vairāk resursu un iespēju.” Ielas suņus var iedalīt četros tipos; tos nosaka dzīvnieku raksturs, tas, kā tie atrod barību, kā sadzīvo ar cilvēkiem un kādu ekoloģisko nišu tie apdzīvo.
Tos, kuri cilvēku tuvumā jūtas visbrīvāk, Pojarkovs sauc par “sargsuņiem”. Šo suņu teritorija parasti ir garāžas, noliktavas, slimnīcas un citas iežogotas iestādes, un tie dibina zināmas attiecības ar apsargiem, no kuriem dzīvnieki saņem ēdienu un kurus tie uzskata par saviem saimniekiem. Šādus suņus esmu redzējusi arī pie savām mājām, netālu no Civilās aviācijas Centrālās klīniskās slimnīcas vārtiem. Kad es ar savu suni eju garām pa pretējo ietvi, tie, skaļi riedami, skrien pāri ielai uz mūsu pusi.
“Nākamā stadija šajā procesā ir tāda, ka suns vēl joprojām ir pietiekami socializēts, lai kontaktētos ar cilvēkiem vispār, taču ne personiskā līmenī,” Pojarkovs stāsta. “Tie ir ubagi – brīnišķīgi psihologi.” Viņš min piemēru – suni, kurš šķietami snauž, kamēr garām plūst ļaužu straume, bet paceļ galvu, tiklīdz redzeslaukā parādās pateicīgs mērķis. “Suns izvēlēsies vecu kundzīti – pienāks klāt, smaidīs un luncinās asti; skaidrs, ka viņu pacienās.” Šie suņi ne tikai saož, kuram somā ir kaut kas garšīgs, bet arī sajūt, kurš apstāsies un tos pacienās.
Ubagi dzīvo salīdzinoši nelielos baros un pakļaujas vienam vadonim. Ja suns ir gudrs, taču hierarhijā ieņem zemu rangu un lāgā netiek pie ēšanas, tas mēdz nošķirties no bara un dodas patstāvīgos barības meklējumos. Redzot, kā diedelē citi suņi, tas vēro un mācās.
Trešās grupas suņi gan sadzīvo ar cilvēkiem, tomēr attiecības veido gandrīz tikai un vienīgi ar citiem ielu suņiem. Barības meklējumos tie paļaujas galvenokārt uz ēdiena atliekām, kas mētājas uz ielas, un neskaitāmajiem atkritumu konteineriem. Padomju laikos šādi varēja sameklēt visai maz ēdamā, un tas stipri ierobežoja ielas suņu daudzumu (tāpat kā fakts, ka klaiņojošus dzīvniekus toreiz ķēra un iznīcināja). Taču pēcpadomju gados, kad Krievijā sākās ekonomikas uzplaukums, valsts pūliņi regulēt klejojošo suņu skaitu pamazām panīka, toties atkritumu konteineros parādījās arvien vairāk gardu kumosiņu. Ielas suņu populācija uzplauka.
Pēdējā no Pojarkova grupām ir savvaļas suņi. “Tie ir pilsētā dzīvojoši ielas suņi, kuri neveido nekādas attiecības ar cilvēkiem. Šie suņi cilvēkus pazīst, bet uzskata par bīstamiem radījumiem. Tie ir plēsoņas, ķer peles, žurkas un pa kādam kaķim. Savvaļas suņi dzīvo pilsētā, taču gandrīz vienmēr industriālu kompleksu tuvumā vai mežainos parkos. Tie ir nakts dzīvnieki un pārvietojas stundās, kad uz ielas ir maz cilvēku.”
Es dzīvoju Maskavas ziemeļrietumos, starp lielu, kokiem bagātu parku un vienu no Maskavas kanāliem. Reiz pavasarī, kad beidzot bija sācies īsts atkusnis, pa nakti biju atstājusi vaļā logu; no paša dziļākā miega mani izrāva šaušalīga kakofonija – šķita, ka tepat mūsu dzīvojamo namu kompleksa tuvumā uz dzīvību un nāvi sakāvušies vairāki suņu bari. Tādi trokšņi naktīs turpinājās vairākas nedēļas. Vēlāk uzzināju, ka pavasaris ielas suņiem ir pārošanās jeb kāzu laiks, kā to dzejiski apzīmē krievi.
Ir kāda klejojošo suņu apakšgrupa, kas atšķiras no visām pārējām: tie ir Maskavas metro suņi. “Metro suņi parādījās viena vienīga vienkārša iemesla dēļ – tie tika tur ielaisti,” saka Andrejs Ņeuronovs, rakstnieks un suņu uzvedības un psiholoģijas speciālists, kurš strādājis ar Vladimira Putina melno labradoru kucīti Koniju (“ļoti jauks suņuks”). “Tas sākās vēlīnajos 80. gados, Perestroikas laikā,” viņš stāsta. “Parādījās vairāk ēdiena, cilvēki sāka dzīvot labāk un piebarot ielu suņus.” Suņi sāka vizināties arī tramvajos un autobusos, kur konduktori bija sastopami arvien retāk.
Ņeuronovs saka, ka metro stacijās dzīvo apmēram 500 suņu, īpaši gada aukstākajos mēnešos, taču tikai kādi 20 iemanījušies braukāt ar vilcieniem. Tas noticis pakāpeniski, iesākumā kā mēģinājums paplašināt teritoriju. Vēlāk tas jau kļuva par dzīvesveidu. “Kāpēc lai suņi staigātu kājām, ja tie var izmantot sabiedrisko transportu?” viņš jautā. “Suņi orientējas visdažādākajā veidā,” Ņeuronovs piemetina. “To, kur tieši šie dzīvnieki atrodas, tie nosaka pēc smakām, pazīstot metro atskaņotajā ierakstā stacijas nosaukumu un arī pēc ceļā pavadītā laika. Piemēram, ja jūs katru pirmdienu ierodaties un pabarojat suni, dzīvnieks drīz vien jau pratīs noteikt, kad pienākusi pirmdiena un noteiktā stunda, kad jūs var gaidīt – viņa bioloģiskais pulkstenis ļaus izmērīt, cik laika pagājis.” Tāpat metro suņi neticami precīzi novērtē cilvēkus, līksmi apsveicinoties ar labvēlīgi noskaņotiem garāmgājējiem un aizlavoties uz tuvāko eskalatoru, lai nevajadzētu sastapties ar kašķīgajām metro elektronisko turniketu uzraudzēm. “Pie šīs pašas metro stacijas uz paklājiņa guļ kāds melns suns,” Ņeuronovs saka, norādot uz Frunzes staciju, kas atrodas mazu gabaliņu no parka, kurā norisinās mūsu saruna. “Viņa vārds ir Mališs. Un, lūk, ko es viendien ieraudzīju – viņam priekšā nolikta bļodiņa ar svaigi maltu liellopa gaļu, un suns lēni un ļoti slinki no tās cienājas, pat nepūloties piecelties kājās.”
Ielu suņi maskaviešos izraisa spēcīgu reakciju. Viena galējība ir gadījums ar minēto modeli Romanovu, kura nodūra suni, bet otru iemieso šī dzīvnieka piemiņai uzstādītā statuja. Pilsētas pašvaldība bijusi spiesta rīkoties, lai klaiņojošos suņus aizsargātu, taču rezultāti nav viennozīmīgi. 2002. gadā mērs Jurijs Lužkovs pieņēma likumu, kas aizliedz nogalināt klaiņojošus dzīvniekus, paredz uzturēt patversmes un sterilizēt noķertos suņus un kaķus. Taču, kamēr pašiem krieviem nekļūs par normālu paradumu sterilizēt savus mājas suņus, šie soļi palīdzēs tikai nedaudz. Kāds krievs, pamanījis, ka mans ridžbeku puika ir kastrēts, izsaucās: “Kāpēc gan jums ievajadzējies tā sakropļot suni?!” Lai gan pilsētas budžets pērn atvēlēja vairāk nekā 30 miljonus dolāru 15 jaunu dzīvnieku patversmju celtniecībai, ar to ne tuvu nepietiek, lai atrastu vietu visiem klaiņojošajiem suņiem. Zināmas aprindas mēģina panākt, lai varasiestādes atgriežas pie agrākās prakses – ielas suņu izķeršanas un iznīcināšanas. Pojarkovs uzskata, ka tas būtu bīstami. Viņš atzīst, ka šādas politikas mērķis būtu “izskaust suņus, kas izplata trakumsērgu, lenteņus, toksoplazmozi un citas infekcijas, tomēr patiesībā viss beigtos ar to, ka pilsētā ienāktu jauni inficēti suņi un citi dzīvnieki, kas šobrīd dzīvo ārpus Maskavas – galvaspilsētas klaiņojošo suņu populācijas uzturētā bioloģiskā barjera būtu nojaukta. Vide kļūtu haotiska un neprognozējama, un epidemioloģiskā situācija pasliktinātos.” Aleksejs Vereščagins, 33 gadus vecs aspirants, kurš strādā kopā ar Pojarkovu, domā, ka Maskava, visticamāk, atrastu veidu, kā kontrolēt šo iespējamo suņu pieplūdumu. Tas nenozīmē, ka viņš gribētu, lai no Maskavas ielām pazūd klaiņojošie suņi. “Es esmu ar viņiem uzaudzis,” viņš saka. “Es uzskatu, ka ar viņiem dzīve šajā pilsētā ir interesantāka.” Vereščagins pievienojas daudziem citiem ekspertiem, kuri šaubās, vai ielas suņus vispār būtu iespējams pilnībā izskaust, īpaši, ņemot vērā Maskavas tradicionāli haotisko pieeju pārvaldes jautājumiem.
Pojarkovs atzīst, ka metodiski īstenota sterilizācijas programma ļautu kontrolēt ielas suņu skaitu. Taču viņa pētījums liek domāt, ka to populācija jau tā pati regulējas. Pieejamais barības daudzums liek suņu skaitam noturēties aptuveni nemainīgam, svārstoties ap 35 000. Maskavā patlaban mājo maksimālais iespējamais klaiņojošo suņu skaits; rezultātā vairums ielas suņiem piedzimušo kucēnu līdz briedumam nenodzīvo. “Izdzīvojušie vienkārši aizvieto nomirušos,” saka Pojarkovs. Neraugoties uz to, šo suņu dzīves ilgums reti pārsniedz 10 gadus. Pojarkovs savu darba mūžu pavadījis, pētot Maskavas ielas suņus un vērojot, kā tie pamazām atgriežas savvaļas dzīvnieku stadijā, tāpēc nebūt nekāro ieraudzīt, kā no šiem dzīvniekiem attīra pilsētas ielas.
“Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka Maskavai vajadzētu palikt bez saviem klaiņojošajiem suņiem. Ja ar ielas suņiem uztur pareizas attiecības, tie nodrošina pilsētas tīrību un neļauj savairoties žurkām. Vai tiešām pilsētai vajadzētu kļūt par betona tuksnesi? Kāpēc izskaust ielas suņus, kuri vienmēr dzīvojuši mums līdzās?”
Publicēts Financial Times, 2010. gada 16. janvārī
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola