Inga Bogdānova

Marginālais labirints

Foto: Inga Bogdanova Foto: Inga Bogdanova

Otraja marta Krievija paredzētas prezidenta vēlēšanas. Diezin vai gaidāmi kadi pārsteigumi, iznākums ir gandrīz droši zinams - tagadēja prezidenta Putina vieta stasies viņa kursa turpinatajs, pirmais vicepremjers un vadošais prezidenta amata kandidats Dmitrijs Medvedevs. Bet pats Putins sēdīsies premjera krēsla, kura sabija līdz savas pirmas prezidentūras sakumam 2000. gada. Tada formala apmainīšanas krēsliem, lai turpinatu Putina kursu.

Formali vēlēšanas notiks arī viena no Krievijas rūpju reģioniem - Ziemelkaukaza. Interesanti, vai Medvedevs šeit saņems tikpat lielu atbalstu no tikpat aktīviem vēlētajiem ka pirms trim mēnešiem viņa partija “Vienota Krievija" valsts parlamenta apakšpalatas vēlēšanas? Ziemelkaukaza viss ir pa vecam - joprojam spēka usiļeņije, kas visdraudīgakos un nepatīkamakos apmērus pašlaik sasniegusi Ingušija (tur vairaki ciemi un lielaka pilsēta nesen pasludinati par pretterorisma cīņas zonu), apsteidzot ierasti tik “nostiprinato" Čečeniju, nemierīgo Dagestanu un dumpīgo Kabarda-Balkariju. Visapkart skaista ziema - skaidras kalnu grēdu aprises, saule un sniegs uz celiem, laukiem un bruņumašīnu stobriem.

„Es balsoju par lauksaimniekiem” viņš saka, labsirdīgi smaidīdams. “Par Agrāro partiju”, - piemetina, manīdams manu neizpratni. Viņš ir pavecs vīrs, kuram nekādi vēstures pagriezieni nav spējuši atņemt mierīgas virzības izjūtu, kurš pazīst Čečenijas lauku ceļus kā savu kabatu, jo agrāk vadājis dažādus kompartiju sekretārus un kolhozu priekšniekus, zina teikt, kādas ražotnes, uzņēmumi un atpūtas bāzes atradušās tagadējo neglīto palieku vietā. Seko ziņām, atreferē tās man, dusmojas, sūkstās un sūdzas, nespējot saprast šolaiku tikumus. “Par Agrāro partiju ... ” - visaptveroša farsa miglā viņš spēj spert godīgu soli - pārdomāt, izvēlēties un rīkoties, zinot, ka tam nav pilnīgi nekādas jēgas.

Nu kāda vēl te Agrārā partija?! Ja atbalsts pat labi pazīstamiem un salīdzinoši ietekmīgākiem veidojumiem (saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, protams) - Krievijas Komunistiskajai partijai, Taisnīgajai Krievijai, Labējo spēku savienībai, Žirinovska liberāldemokrātiem un kādreiz progresīvi jūsmīgajam demokrātu blokam Jabloko Krievijas domes vēlēšanās Čečenijā svārstījās viena procenta robežās (vislabāko rezultātu sasniedza komunisti - 0, 13 %)? Lai gan uz šī fona lauksaimnieku partijas veikums nemaz nebija tik slikts - 0, 4 %. Tikmēr Krievijas prezidenta Vladimira Putina vadītā Vienotā Krievija ar Čečenijas prezidentu Ramzanu Kadirovu vietējās nodaļas priekšgalā - vienīgā iespējamā, nepieciešamā un visspējīgā varas partija, bija aizlidojusi nesasniedzamās tālēs, gūstot 99, 36 % vēlētāju balsu no kopējā ļoti augstā vēlējušo pilsoņu skaita - 99, 5 %. Tāpat iedzīvotāji kolosālā vienotībā - 85 % “par” - atbalstīja arī izmaiņas republikas konstitūcijā, arī pagarinot Čečenijas saimnieka prezidentūras laiku no četriem līdz pieciem gadiem un atceļot ierobežojumu prezidentam būt amatā tikai divus termiņus pēc kārtas.

Čečenijas politisko dzīvi raksturo kāda ļoti izteikta īpatnība, kas gan lielākā vai mazākā mērā piemīt ikvienai valstij, proti, nereāli un neesoši procesi tiek aizstāti ar ļoti konkrētām it kā šos procesus izsakošām darbībām. Precīza forma rada noteikta satura iespaidu, lai gan saturs var būt pilnīgi citāds, pretējs, vai tā var vispār nebūt. Vietējās avīzēs redzam fotogrāfijas, kurās Čečenijas prezidents met urnā savu balsošanas biļetenu, un lasām, kurās vietās un kā vēlējuši citi valdības pārstāvji. Arī televīzija tur bijusi klāt, un pēc tam ziņu izlaidumā paveras rosīgs vēlēšanu iecirknis, zibsnī spuldzes un mirgo papīri, rit “demokrātiskas vēlēšanas demokrātiskā valstī”, kur čečenu valstsvīra vietā varētu būt Merkele, Klintone, Sarkozī vai Bušs. Vienā no laikrakstiem mūs sveic šādi prezidenta Kadirova vārdi: “Man vissvarīgāk šķiet tas, ka cilvēkus nevajadzēja pierunāt piedalīties vēlēšanās. Tas apliecina, ka ikviens Čečenijas iedzīvotājs ne tikai juridiski, bet arī garīgi izjutis sevi kā daļu no visas Krievijas tautas.”

...Ne nu bija, nekā. Labi atceros šo vēlēšanu dienu Groznijā. Rīts pienāca pelēks, drēgns un tukšs. Sīks lietiņš sijāja tukšajās ielās ap tukšajiem vēlēšanu iecirkņiem, pamazām mērcēdams plakātus un karogus, kas sauca: “2. decembrī visi uz vēlēšanām!”. Pilsēta ar tās papildus drošības posteņiem bija tinusies miglā, iedzīvotāji patvērušies mājās pie tējas tases. Neviens no manis aptaujātajiem draugiem un paziņām, izņemot Agrārās partijas simpatizētāju un kādas meitenes veco tēvu, kurš tika raksturots kā “no laika gala likumu ievērojoša persona” vēlēt nebija gājis. Daži pat nezināja vēlēšanu datumu. Kāda laba paziņa jokoja, ka bija sagatavojusies iet balsot, bet tad iestrēgusi kafejnīcā ar kavalieri, un pēc tam nav gribējies smērēt dubļos zābakus. Citi rezignēti nodevās pa nedēļu nepaspētajam mājas solim. Vēlēšanu iecirkņa apmeklējuma izdarāmo darbu sarakstā nebija. Nepaveicās vienīgi valsts iestāžu darbiniekiem, dažviet arī studentiem, kuriem saskaņā ar rīkojumu no augšas savs pilsoņa pienākums bija jāpilda obligātā kārtā un atbilstoši pareizas izvēles vadlīnijām. Vēl nepatīkamāk izgāja skolotājiem - tiem skolās izvietotajos iecirkņos bija jāuzturas visu dienu, aktīvi cīnoties ar tukšumu.

Atceros arī, kā pirms vēlēšanām tika veikti papildus drošības pasākumi, paaugstinot modrību un tehniski papildinot republikā izvietotos federālās armijas spēkus. Kādudien pagāja gandrīz pusstunda, kamēr no UAZikiem, kravas mašīnām un bruņutransportieriem sastāvoša kolonna paslīdēja man garām kalnu rajona centra virzienā. Provokācijas vēlēšanu dienā nevienam nebija vajadzīgas.

Bet atgriezīsimies pie Kadirova klaji melīgā, lepni optimistiskā vēlēšanu procesa novērtējuma. Patiesi, Čečenijā iedzīvotājus nevajadzēja pierunāt iet balsot - lielākā daļa tāpat to nedarītu. Protams, bija ciemi gan līdzenumā, gan kalnos, kur vēlētāji bija visai aktīvi - vecākā paaudze, sekodama mošejās izskanējušo imamu aicinājumiem, dažviet atbalstīja Vienoto Krieviju, jaunākā - Jabloko. Kāda ciema iedzīvotāji, kuriem karadarbības un ar to saistīto tīrīšanu un citu pretterorisma pasākumu dēļ pirms dažiem gadiem nācās pamest savas sagrautās mājas kalnos un pārcelties uz dzīvi līdzenumā, pat visi kopā devās uz sava bijušā rajona centru, lai atdotu balsis augšminētajam demokrātiskajam blokam. Tomēr mani ne-statistiskie novērojumi tā vien liek domāt, ka balsošanā Čečenijā piedalījās labi ja kādi 15 % vēlētāju. Manus minējumus apstiprināja arī daži publiski izteikumi par zemo vēlēšanu apmeklējumu. Piemēram, vienīgās daudzmaz neatkarīgās čečenu avīzes Cečenskoje Obščestvo redaktors Timurs Alijevs, kurš Krievijas domes vēlēšanās balotējās no Labējo spēku savienības saraksta, norādīja, ka saskaņā ar viņa aprēķiniem balsojuši tikai 30 %. Šos vārdus viņam nācās nožēlot un taisnoties, ka ticis pārprasts, kad avīzei drīz vien tika atņemtas telpas valsts Preses namā Groznijā. Skaidrs, ka pie varas esošie Čečenijā politikas procesu inscenēšanā bija stipri pārcentušies, sasniedzot tādu muļķības un neticamības pakāpi, ka rezultātu viltošana kļuva acīmredzama. Nevienā no Krievijas Ziemeļkaukāza republikām (kur vēlētāju aktivitāte un atbalsts Vienotajai Krievijai tāpat bija neticami liels) procentuālā atbalsta latiņa neuzkāpa tik augstu kā Čečenijā. Vēlēšanu iznākums varētu likties nedaudz pārspīlēts pat Putinam un viņa stūrētajai lielpartijai, kuru dēļ vietvaldis Kadirovs tik ļoti centās. Tomēr nevarētu teikt “kas par daudz, tas par skādi” - Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadība Čečenijā sasniegtos rezultātus vērtēja kā “pilnīgi dabīgus, caurspīdīgus un likumsakarīgus”.

Tikmēr vairākums republikas iedzīvotāju klusēja un turpina klusēt, un vispār šo nejēdzīgo balsošanu jau aizmirsuši. Daudzus mācbezspēcības radīta vienaldzība, citiem neiešana uz vēlēšanām kļuvusi par mēma protesta formu. Lai gan oficiāli tiek apgalvots, ka Čečenija atbalsta vienotu un spēcīgu Krievijas valsti un ka čečeni arvien pilntiesīgāk iekļaujas Krievijas tautas dzīvē, viņi drīzāk nejūtas piederīgi ne šai valstij, ne tautai. (Ir aizdomas, ka valstij īpaši piederīgas nejūtas arī daudzas citas iedzīvotāju grupas.)

Ja pieņemam, ka mūsdienu valsti veido noteikta teritorija, šīs teritorijas iedzīvotāji, tā sauktā sabiedrība, un valsts vara, ko īsteno atbilstošs institūciju kopums, kas rada un ievieš likumus un patur galīgās tiesības pielietot spēku un vardarbību, tad čečeniem ir konceptuālas problēmas ar visiem trim minētajiem elementiem. Iztirzājot šīs attiecības, var noderēt britu sociologa Filipa Abramsa skatījums uz valsti: “Valsts nav realitāte, kas slēpjas aiz politiskās prakses maskas. Valsts pati par sevi ir maska, kas neļauj ieraudzīt politisko praksi tādu, kāda tā ir. Pastāv valsts-sistēma: taustāma saikne starp praksi un valdībā balstītu institucionālu struktūru, kas ir daudzmaz izvērsta un dominē jebkurā sabiedrībā. Pastāv arī valsts-ideja, kura dažādās sabiedrībās un dažādos laikos tiek veidota, uzturēta un uztverta atšķirīgi. Mēs tikai radām sev grūtības, ja pieņemam, ka mums jāpētī valsts arī kā atsevišķs objekts, spēks, funkcija vai attiecību modelis, kas ietver un pārklāj valsti-sistēmu un valsti-ideju. Valsts roda politiskās prakses strukturēšanas gaitā; tā sāk dzīvi kā netieša ideja, kas tiek īstenota kā res publica... [tad] iegūst simbolisku jēgu un pakāpeniski tiek nošķirta no prakses kā iluzors šīs prakses novērtējums”. Čečenijas kontekstā valsts-sistēma izpaužas kā milzīgs labirints, kas, Borhesa vārdiem runājot, pazūd sazaroto taku dārzā. Tas ir mistisks, līdz galam neizprotams, vienlaikus nežēlīgs, vardarbīgs un bīstams spēks. Valsts aparāts darbojas nerimstoši un precīzi, atbilstoši iekšējai, bieži vien absurdai loģikai. Padomju birokrātiju nomainījusi tās mūslaiku versija, ministrijas pārsauktas, KGB kļuvis par FSB, visi ir savās vietās. Šī sistēma regulē vai ikvienu pilsoņu soli, to apstiprinot (un tādējādi leģitimējot) ar attiecīgiem dokumentiem, parakstiem un zīmogiem. Nepieciešamības gadījumā, piemēram, apkarojot terorismu, likums tiek paplests, radot visatļautības zonu, kur liegta nav neviena nelikumība. Tāpēc, piemēram, Čečenijas karu laikā varēja masveidā nogalināt, mocīt un aplaupīt civiliedzīvotājus. Un tāpēc tagad vēl joprojām var nelikumīgi aizturēt, spīdzināt, apsūdzēt terorismā un tiesāt nevainīgus cilvēkus. Valsts var darīt un dara ar cilvēkiem visu, tā rada citus - svešos un bīstamos, ar kuriem cīnoties, kļūst stiprāka un vienotāka. Ziemeļkaukāzs, it īpaši Čečenija, Krievijai vienmēr bijuši “svešo zeme”.

Kaukāzieši bija un turpina būt “melnie”, starp kuriem čečeni tiek uzskatīti par īpaši neparedzamiem un mežonīgiem. Paši klišeju upuri par to rūgti ironizē, bet vienlaikus to arī izmanto, spēlējas un reizēm pat notic savam šabloniskajam tēlam. Toties viņi vairs netic iespējai (lai gan joprojām mēģina to īstenot) šajā valstī aizstāvēt sevi likumīgā ceļā. Tas izskaidro nepārtraukto sūdzību birumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā un to, ka “čečeni pret Krievijas valsti” lietās kā likums uzvar sūdzību sniedzēji. Sarunās čečeni bieži uzsver, ka viņiem nekas neesot pret pašu krievu tautu (kaut gan tās kultūras un sadzīves īpatnības tiem bieži vien nav pieņemamas), bet pret Krievijas valsti gan. “Neko labu mums šī valsts nav izdarījusi, mēs pilnībā būtu varējuši iztikt bez šīs valsts”, “Labāk būtu ļāvuši mums dzīvot”, - šādas piezīmes dzirdamas bieži. 1. novembrī izdarīja pirmais neatkarīgās republikas prezidents Džohars Dudajevs, kuru drīz vien atbalstīja Čečenijas parlaments.

Valsts-sistēma ir ne tikai naidīga, tā ir arī uzbāzīga. Nozīmīgākos dzīves jautājumus, piemēram, tīši vai netīši izraisītu nāvi, ģimenes veidošanu un tās goda aizstāvēšanu, čečeni joprojām pārsvarā risina nevalstiskā ceļā - ar reliģisko autoritāšu un dzimtas vecajo starpniecību, un valstij tur nav nekāda teikšana. Bieži vien pat tad, kad domstarpības tiek šķetinātas tiesā un vainīgie saņem sodu likuma ietvaros, viņiem jārēķinās ar to, ka nāksies panākt privātu samierināšanos - ja vien tas jau nav izdarīts - ar cilvēkiem (tas ir, viņu plašo ģimeni), kuriem vainīgais nodarījis kaitējumu. Valsts nav spējusi izkonkurēt garos gadsimtos veidojušās vērtības un paņēmienus strīdu un citu sarežģījumu risināšanā. Tas var šķist primitīvi un mežonīgi, bet vai daudz mežonīgāka nav “civilizētas” valsts sankcionēta neierobežota vardarbība, ko čečeni pieredzējuši prātam neaptveramā mērogā? Lai vai kā, no valsts klātbūtnes izvairīties nevar, mistiski sarežģītajā labirintā cilvēks var pazust jebkurā brīdī: vai nu tie būtu visaptverošās birokrātijas līkloči, Kadirova aparāta autoritārisms un brutalitāte, vai arī federālajam centram tieši pakļauto spēka struktūru, piemēram, FSB un ORB-2  vardarbība. Samudžinātajā ikdienā šie faktori var ielauzties cilvēka dzīvē pa vienam vai visi kopā, savstarpēji papildinošā saskaņā, izraisot pilsoņos aizkaitinājumu vai niknumu, pretošanos, bet biežāk pasivitāti, bailes, pazemojumu un ciešanas. Čečenijā no valsts vai nu bīstas (piemēram, tie, kuru radinieki tikuši nelikumīgi aizturēti un spīdzināti un kuru ģimenēm ir draudēts), vai distancējas (piemēram, sūfisma novirzienu pārstāvji, kuri atbalsta norobežošanos no laicīgajiem politiskajiem procesiem), to vai nu ignorē, vai rezignēti vēro (piemēram, kā tie iedzīvotāji, kuri noguruši no karadarbības, grautiņiem un zaudējumiem un vienkārši vēlas, lai viņus liek mierā), vai arī pret to cīnās (piemēram, kā separātisku vai reliģiski ideoloģisku mērķu vadīti kaujinieki, kuri joprojām slēpjas mežu un kalnu rajonos, vai arī kā cilvēktiesību aizstāvji un no varas rokas cietušie, kuri, apguvuši birokrātijas un likumdošanas smalkumus, stājas pretī valdošajām aprindām un izplata nepatīkamas ziņas nacionālā un starptautiskā mērogā).

Turklāt neatkarīgi no ieņemtās nostājas ļoti daudzi vēlas no šīs valsts aizbraukt. Nevis doties no Groznijas uz Maskavu, lai tur visiem spēkiem mēģinātu pelnīt iztikas līdzekļus un balstītu mājās palikušo ģimeni, nē, drīzāk doties tālu prom aiz Krievijas robežām un vismaz kādu laiku neatgriezties. “Шдоела мне эта Чечня ... нету толка в этой жизни”, saka Zainaba, vēlēšanu dienā cienājot mani ar tēju savā mājīgajā virtuvē. Arī viņa gribētu aizbraukt. Viens no Zainabas brāļiem gāja bojā Čečenijas kara laikā, otrs pirms vairākiem gadiem kā bēglis devās uz Eiropu. Arī māsas ģimene dzīvo Eiropā, bet vēl viena māsa - Amerikā. Zainaba palika tepat, kur viņas ģimenei izdevās atjaunot vienu no divām sagrautajām mājām, tagad strādā (it pateicīga par šo necerēto veiksmi), kopj veco sirgstošo māti, baidās par nākotni un nekādas cerības nelolo. Kad tas viss beigsies? - viņa mēdz vaicāt pēc kārtējās cilvēku aizturēšanas vai pazušanas, varas struktūru nežēlīgajiem izlēcieniem, bruņotām sadursmēm un vispārējiem nedrošības un baiļu viļņiem gan Čečenijā, gan kaimiņrepublikās. Nekādu ilūziju vairs nav.

Tikmēr pie varas esošie cenšas stiprināt savas pozīcijas un turpina karot ar “valsts grāvējiem”- teroristiem un ekstrēmistiem. Lielākā daļa valsts iestādēs strādājošo (vairums darba vietu rodamas dažādajās iekšlietu struktūrās) gan ir vienkārši priecīgi par to, ka ir darbs un maize. Kritizēt politisko praksi nav viņu interesēs.

Gribot negribot valstī-sistēmā visi ir saistīti - gan tajā iekļautie, gan no tās izstumtie. Turklāt valsti ne tikai nicina un noraida, no tās sagaida arī tēvišķu gādību un atbalstu, piemēram, morālas un materiālas kompensācijas un sociālas garantijas (pēdējās tiek izdalītas regulāri - pensiju un dažādu, lai arī nelielu, sociālu pabalstu formā).

Bet varbūt pilsoņi grib citu, kas zina, citādu valsti? Ir taču bijuši mēģinājumi tādu radīt. Ir piedzīvots nacionālais pacēlums un deklarēta neatkarīga Čečenijas Republika.

Kāds mans draugs uzskata: ja čečeniem šodien vaicātu, vai viņi vēlētos izveidot neatkarīgu valsti, ja tas nedraudētu ar karu un citiem sarežģījumiem, vairākums atbildētu apstiprinoši. Varbūt. Tomēr atcerēsimies, ka arī šķietami tālajā 90. gadu sākumā, vēl pirms kara, nacionālās neatkarības ideja nemaz neguva tik viennozīmīgu atbalstu. Dudajevam (čečenu neatkarības kustības līderim un pirmajam 1991. gadā pasludinātās neatkarīgās Čečenijas prezidentam) nācās spēkoties ar iekšējo opozīciju, kas, tāpat kā čečeniem radniecīgie inguši, deva priekšroku Čečenijas palikšanai Krievijas Federācijas sastāvā. Protams, Krievijas armijas ofensīva mainīja situāciju, saliedējot tautu Dudajeva atbalstam.

Daudz ūdens aiztecējis kopš tā laika, skalojot un mainot sapni par valsti. Daļu no izsapņotās valsts-idejas mozaīkas pašlaik veido oficiālā retorika (“mēs par vienotu Krieviju un Čečeniju kā tās bagātinošu daļu”), pragmatisms (“pietiek karu, mums nekas cits neatliek kā normāli iekļauties Krievijas valsts dzīvē, atdalīties mums tāpat neviens neļaus, vēlme pēc neatkarības ir nepiepildāma), un rezignācija (“kā ir, tā ir, nekas tāpat nemainīsies, kaut kā jādzīvo, bet kā, nav saprotams”). Un tomēr turpat blakus pastāv vēl citas autentiskas (daži teiktu, naivas vai drosmīgas) fantāzijas. Piemēram, brīvības ideāls, kas ietver gan individuālo, gan kopienas neatkarību.

Ideālajā veidolā ikviens čečens ir brīvs un nepakļaujams, un tādi paši, važām nesaistāmi, ir visi čečeni kopumā. Vai ne tāpēc jau 350 gadus ritējusi cīņa pret Krieviju - gan carisko, gan padomju un pēcpadomju valsti? - šādi jautājumi it bieži izskan privātās sarunās un pat publiskās debatēs publiskajā telpā. Ar brīvību cieši saistīta ir vienlīdzības ideja. Čečeni nebeidz atsaukties uz pagātni, kad visi bijuši vienlīdzīgi neatkarīgi no mantiskā stāvokļa. Joprojām tiek uzsvērts, ka ikviens morāli pilnvērtīgs cilvēks pelnījis cieņpilnu attieksmi, kas liecina par to, cik sāpīgi čečeni uztver pašreizējo Kadirova personas kultu, saskaņā ar kuru ikvienam, pat godājamam sirmgalvim, jāzemojas un jādzied slavas dziesmas trīsdesmit vienu gadu vecam un nebūt ne tikumīgam (drīzāk varaskāram, brutālam, nepieklājīgam un neizglītotam) vadonim.

Brīvības un vienlīdzības jēdzieni veido tā dēvētās “kalnu demokrātijas” ideoloģisko pamatu. Šis pētnieku radītais un tautas akceptētais termins apzīmē pārvaldes sistēmu, ko veido vecajo padomes, kas pārstāv paplašinātās ģimenes, dzimtas un dzimtu apvienības. Augstākajā līmenī šīs padomes saplūst nacionālajā sapulcē jeb padomē. Šāda sistēma sen vairs nepastāv, taču vecajo padomēm (drīzāk neformālām grupām, kurās parasti ietilpst ciema cienījamākie respektējama vecuma ļaudis no katras paplašinātās ģimenes vai dzimtas un vietējās reliģiskās autoritātes) joprojām ir teikšana sabiedrības dzīves organizēšanā.

Deviņdesmitajos gados - gan pirms, gan starp kariem, norisa plašas debates par vecā modeļa atdzīvināšanu un izmantošanu, veidojot jaunu, neatkarīgu un demokrātisku valsti. Daži uzskatīja, ka tas padarītu valsts pārvaldes sistēmu bezjēdzīgi arhaisku, kamēr citi slavēja modeļa atbilstību čečenu sabiedrības uzbūvei un vērtībām. Pie kopsaucēja toreiz tā arī nenonāca, valsti nodibināt neizdevās, lielā mērā tāpēc, ka šādu iznākumu negribēja pieļaut Maskava.

Čečeniem nekad nav bijusi sava valsts - tā, kā to saprot mūsdienu Rietumu pasaulē.

Bet varbūt tādu valsti viņiem nemaz nevajag?

Kā kādreiz izteicies otrais likumīgi ievēlētais, 2005. gadā nogalinātais, neatkarīgās Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs (starp citu, daudzi no tiem, kuri negāja vēlēt, man teica, ka pēdējo reizi piedalījušies balsošanā 1997. gadā, kad tika ievēlēts Mashadovs, un ka tās bijušas pēdējās īstās vēlēšanas ar patiesi augstu vēlētāju aktivitāti): “Čečeni būtībā vienmēr bijuši un joprojām ir uztverami kā nobriedusi civilā sabiedrība ar ļoti attīstītu garīgo sistēmu.[..] Balstoties uz šo viedokli, civilā sabiedrība varētu izveidot valsti (būvējot tās struktūru atbilstoši sabiedrības un tās garīgās sistēmas vajadzībām) un likvidēt valsti, kad tā sāktu apdraudēt vispārpieņemtās pilsoņu tiesības.”

Tā, lūk. Bet katram savi sapņi. Tikmēr Krievijas valsts ar marginālā Ziemeļkaukāza vēl marginālākās Čečenijas palīdzību turpina fantazēt pati par sevi, noticot fantāzijas patiesumam un cītīgi īstenojot savu iztēles radīto tēlu. Kā teiktu Džordžo Agambens, tur, šajā marginālajā izņēmuma zonā, vardarbīgais valdnieks pēc savas patikas rīkojas ar tiem, kuru dzīves reducētas līdz kailai dzīvībai. Marginālajā zonā valdošais izņēmuma stāvoklis ir dzīve, kurā var notikt jebkas. 

Raksts no Marts, 2008 žurnāla