Mājas mierinājums

Ja neskaita ikgadējo apzinīgo atgriešanos Londonā, no Rīgas man negadās izrauties bieži. Un tāpēc šovasar, pošoties divu nedēļu braucienam uz Sietlu, es jutos gluži vai apskurbis no bērnišķīgas sajūsmas.

Es apmetos Mērserailendā, mazā pilsētiņā, no kādām sastāv visa lielā Sietlas metropole. Tā ir pārticīga un mierīga vieta, kas šķiet kā atgriešanās kādā pagājušā laikā – tajā mītiskajā ērā, kad ārdurvis pa nakti palika neaizslēgtas un kaimiņi risināja draudzīgas sarunas pāri baltiem dēļu žogiem.

Pēdējos gados šī sala kļuvusi par visnotaļ iekārojamu dzīvesvietu. Sietla ir otrā straujāk augošā pilsēta Savienotajās Valstīs un bieži vien ieņem pirmo vietu aptaujās par vietu, kur amerikāņi vislabprātāk vēlētos dzīvot. Un Mērserailenda ir kā iemiesojums visam tam, kā dēļ tik daudz cilvēku pārceļas uz Sietlu. No nekustamā īpašuma viedokļa tā ir ideāla.

Pirmajā dienā es pamodos četros no rīta; galva griezās no priecīga satraukuma un ceļojuma izjauktajiem diennakts ritmiem. Es piecēlos, kādu brīdi ļāvos šim reibumam un tad izlēmu aiziet un nopirkt sev vienu espreso tuvējā caurbraucamajā espreso bārā.

Tur strādājošā jaunā sieviete mani uzņēma ar gandrīz nereālu draudzīgumu, itin kā es viņai būtu kāds dārgs draugs vai pasaulē aizklīdis brālis. Es aši vien ievirzīju mūsu attiecības oficiālākā gultnē, pasūtot divkāršo espreso, lūdzu. Kad pasniedzu 100 dolāru naudas zīmi, viņa izsaucās: “Mīlulīt, vai tu esi traks? Es tak to nevaru samainīt! Atnāc un samaksā man vēlāk!” Jaunās sievietes kūsājošā sirsnība mani tā apstulbināja, ka es neattapos atbildēt savā parastajā nesatricināmajā pārliecībā, tikai nobubināju pāris pateicības vārdu un devos uz tuvāko parku.

Apziņa, ka biju nonācis šeit, otrpus ekrānam, man lika justies kā septītajās debesīs. Es aizdedzināju savu rituālo cigareti, pa pusei sagaidot, ka tūdaļ līdzās skaļi nobremzēs policijas patruļas mašīna un es tikšu arestēts par publiskā īpašuma aptraipīšanu ar savu klātbūtni. Taču tā vietā garām gāja vecs vīrs ar mazu baltu pūdeli. Es cerēju, ka viņš nemēģinās mani uzrunāt, taču vīrs nodibināja ar mani acu kontaktu jau no kādu divdesmit metru attāluma.

Un tik tiešām, tiklīdz es biju nonācis dzirdamības lokā, vecais kungs uzsāka sarunu. Viņam bija 85 gadi – vīrs darīja zināmu, un, lieki nevilcinoties, ķērās pie sava dzīvesstāsta. Trīs minūtēs es paguvu uzzināt, ka viņš senāk smēķējis trīs paciņas dienā, līdz ārsts brīdinājis, ka nākšoties vai nu atmest vai doties pie tēviem, un ka viņš savulaik bijis arī alkoholiķis. Mans sarunas biedrs pavēstīja, ka uz Mērserailendu pārcēlies 50. gados, kad pilsētiņa vēl bijusi salīdzinoši maz apdzīvota, un pelnījis iztiku kā komivojažieris. Es apvaicājos, kas viņam šajā salā vislabāk patīk. Vīrs brīdi apsvēra manu jautājumu un tad atbildēja, ka Mērserailendā esot lieliskas skolas. Šo paziņojumu, tāpat kā daudz ko citu, kas Amerikā tiek uzskatīts par valodu, es uztvēru kā šifrētu eifēmismu – un tāds jau tas arī bija.

Māja, kurā mēs ar draudzeni bijām apmetušies, piederēja pie ēku tipa, ko mēdz apzīmēt ar smeķīgo vārdu rambler[1. No to ramble, ko visbiežāk lieto ar nozīmi “klejot”, bet arī, runājot par vīteņaugu izplešanos dažādos virzienos vai runātāja izplūšanu liekvārdībā.]. Tie ir rančo veida nami, ko sāka būvēt 30. gados, sapludinot latīņamerikānisko ranchería stilu ar zināmiem modernisma elementiem, – vienstāva ēkas ar plašiem, lēzeniem jumtiem. Māju iekšpuse visbiežāk iekārtota atklātā plānojumā ar atsegtām sijām; plaši izmantoti raupji ķieģeļu mūri. Šie “rambleri” Amerikā bija ļoti populāri laikā no 50. līdz 80. gadiem, būdami kā radīti visas iedzīves izvietošanai un piedevām vēl apgādāti ar lielu garāžu un plašu iekšējo pagalmu vasaras bārbekjū rīkošanai. Es tādas mājas biju redzējis neskaitāmās filmās, taču man ne prātā nenāca, ka tās ir tik lieliskas arī realitātē.

Māja bija pilnīgi tukša – to tikko bija iegādājies kāds manas draudzenes ģimenes draugs, kurš bija iecerējis pārbūvēt visu ēkas iekšpusi un tad pārdot ar krietnu peļņu. Mēs bijām priecīgi par iespēju tur iekārtoties un padzīvot, neviena netraucēti, nevis apmesties pie draudzenes ģimenes. Tur tobrīd noritēja gatavošanās lielām kāzām un valdīja pilnīgs haoss.

Man grūti aprakstīt to prieku, ko es guvu, dzīvojot šajā mājā, īpaši tai tukšajā stāvoklī, kādā tā tobrīd atradās. Koka un apmetuma ārsienas ļāva tai ideāli saplūst ar priekšpilsētas ainu, bet pati ēkas forma bija gandrīz rotaļīgi asimetriska. Dārzs bija mazs, bet lekns, un pāri iekšējam pagalmam vientuļa priede meta totēmisku ēnu.

Taču visvairāk, līdz pašiem sirds dziļumiem, mani aizkustināja nama interjers. Lai gan māja bija celta tikai 60. gados, tajā jautās gandrīz nepanesami smeldzīga gaisotne. Virtuve bija iekārtota kā īsts templis zaudētajam sievietes mājsaimnieces ideālam – ar bagātīgu skapīšu klāstu tīrīšanas līdzekļu arsenālam un milzīgu ledusskapi ar durvīs ierīkotu ledus automātu. Tur bija pat izvelkams virtuves dēlis virs galdarīku atvilktnes; tas manī izsauca īpaši smeldzīgas jūtas.

Neliels koka kāpņu posms uzveda galvenajā dzīvojamā istabā. Pirmais, par ko es, to ieraudzījis, sāku lauzīt galvu, bija – kur gan varētu novietot televizoru, šo ikvienas mājas altāra rotājumu (saprotams, ka pats altāris ir pie dīvāna novietotais kafijas galdiņš). Man gandrīz sāka likties, ka gaisā vēl vibrē tālas pagājības sporta maču un televīzijas viktorīnu rēgainās balsis.

Istabas stūrī atradās liels bārs, uz mata tāds, kādu es biju redzējis tik daudzās filmās. Es iztēlojos stingro dzinkstoņu, ar kādu glāzē iekrīt ledus gabaliņš, un tam sekojošo skaļo strēbienu ar apmierinātu nopūtu. Mani savā varā sāka pārņemt skaudra nostalģija pēc šīs dzīves, ko es nekad neesmu pazinis un kas, visticamāk, vispār nemaz nav eksistējusi.

Taču dīvainā kārtā vislielāko iespaidu uz mani atstāja klozetpods. Savā mūžā es esmu izmantojis daudzas labierīcības daudzās pasaules valstīs, taču nevienā no tām nebiju sastapis tik dramatisku, visu aizskalojošu, virpuļvētrai līdzīgu ūdens šalti. Nav nekā tāda, ko šis varenais vilnis nespētu aizraut sev līdzi – lai gan jāatzīst, ka šim nolūkam tika iztērēts krietni izšķērdīgs ūdens daudzums. Toties iespēja, ka šī sistēma atstātu podā kā pludiņu peldam kādu spītīgu sūdu gabalu, bija pilnīgi izslēgta – nepavisam ne kā Rīgā, kur mani izkārnījumi reti tiek aizskaloti vienā piegājienā.

Es prātoju, vai amerikāņi tik jaudīgu skalošanas sistēmu varētu būt izstrādājuši savu gandrīz neirotisko higiēnas uzskatu dēļ. Vai doma, ka nāksies ieraudzīt pašiem savus ekskrementus, viņiem liekas īpaši pretīga? Savā ziņā tas šķita labs izskaidrojums. Vairāk par visu pasaulē amerikāņi baidās no neviennozīmīguma. Tas parādās viņu izsaucieniem biedējoši bagātajā runas veidā un tajā, kā viņi teju vai hipnotiskā apņēmībā no savas apziņas izslēdz visu, kas saistīts ar nāvi un fizisku sabrukumu. Turklāt var tikai iztēloties, cik atbaidoši smirdošiem lielākoties vajadzētu būt viņu izkārnījumiem, ņemot vērā, ko šajā zemē diendienā ēd tik daudzi cilvēki. Taču nu es esmu novirzījies no sava stāstāmā, kam vajadzēja turpināties šādi.

Mērserailendai ir ārkārtīgi bagātas vietas slava, taču man nelikās, ka šī pilsētiņa slīgtu īpašā pārticībā. Krastmalā varēja redzēt dažus iespaidīgi lielus un ekstravagantus namus, taču man likās, ka lielākā daļa no apbūves pieder pie tāda paša veida kičīgām, omulīgām vienstāva rančo tipa mājām, kādā bijām apmetušies mēs. Plaši apdzīvota sala ir tikai kopš 50. gadiem, un, lai tajos laikos atļautos tur iegādāties zemes gabalu, noteikti nevajadzēja būt nekādam bagātniekam.

Šī vieta man likās tāds kā ērmīgs retums, kas saglabājusies, mūsdienu Amerikas šaušalīgās (ne)realitātes neskarts. Visapkārt priekšpilsētai Sietla pamazām vien uzņēmusi galvu reibinošus apgriezienus, taču Mērserailendā par šīm jukām un jezgu liecina tikai Interstate 90, starpštatu maģistrāle, kas ar gara peldošā tilta palīdzību savieno salu ar pārējo Sietlu. Lielāko dienas daļu ceļš ir vienos sastrēgumos.

Sala bijusi un lielā mērā vēl joprojām ir “amerikāņu sapņa”, šī nenotveramā mīta iemiesojums. Tā ir puritāniski tīra. Naktīs staigāt apkārt ir pilnīgi droši. Mērserailenda ir gandrīz līdz vājprātam kārtīga – likās, ka pat katra krūma mazākā lapiņa atrodas tieši tur, kur tai jābūt. Ak, jā, un vēl tur ir lieliskas skolas.

Pietika pastaigāt pa nevainojami bruģētajām ietvēm, lai mani pārņemtu dīvainas skumjas, kurās es nekavējoties pazinu nostalģijas neveselīgās izpausmes.

Tās lika man ļauties ilgām pēc iedomātajiem “rambleru” un pūkaino paklāju laikiem, pēc kaimiņiem, kuri no rīta, pa ceļam uz savu auto, veltī cits citam pa kādam akurātam teikumam.

Lai kādās domās par Ameriku jūs būtu, šajās vienstāva mājās ir kaut kas mierinošs, kaut kas tāds, kas vieš paļāvību. Es pat teiktu, ka tās būvētas uz zināmiem filozofiskiem pamatiem, pretstatā šolaiku masu apbūvei, kam šausminošā kārtā trūkst itin jebkāda domas robustuma vai mērķa apliecinājuma.

“Ramblers” bija vecā labā rančo masu patēriņa surogātversija, pārstādīta drošā priekšpilsētas vidē. Sarindoti patīkamās, kokiem apstādītās ielās, tie runāja paši savu, visnotaļ pārliecinošu valodu. Visi kopā šie nami saliedējās vienotā frontē pret baisajiem abstrakcijas un daudznozīmīguma poltergeistiem. Taču “rambleru” laikmets jau pieder pagātnei, un līdz ar to arī sociālā solidaritāte, ko šīs ēkas reiz solīja.

Viņpus Vašingtona ezeram Sietlā valda nemiers. Pilsēta aug, plešas un vairojas, bet tās iedzīvotāju pulks uzblīst, pateicoties jaunpienācējiem, kuri meklē darbu un labāku dzīvi. Sietlā jebkurš jums pateiks, ka agrāk gan tā neesot bijis – vēl pirms desmit gadiem tur viss bijis pavisam citādi. Visi saka, ka senāk dzīve pilsētā bijusi labāka tikpat kā visās jomās. Tagad runā, ka jauna Sietla esot Portlenda.

Ar to mazo drusciņu, ko es no Sietlas paguvu ieraudzīt, man pietiek, lai saprastu, ka tā, mazākais, ir pilsēta, kas bijusi atšķirīga no visām pārējām. Sietlā ir daži skaisti dzīvojamo namu rajoni, un to ieskauj patiesi satriecoša dabas ainava, ar visu tālumā rēgaini vīdošo Renīra kalnu.

Bet tagad pilsēta arvien vairāk sāk līdzināties kādam juceklīgam priekšstatam par pašas tēlu. Sietla ir mājas Bilam Geitsam un Microsoft, grunge mūzikai, Starbucks kafijais un Space Needle tornim. Citiem vārdiem, tā ir pilsēta, kurai nepieciešams kaut kā nošķirt sevi no homogēnās urbanizētās masas, kas veido lielāko daļu no milzīgajiem Amerikas plašumiem. Teiksim, kad vien Sietla redzama kādā Holivudas filmā, tur neizbēgami ir lietains laiks. Kāpēc? Acīmredzot Sietlā vienkārši daudz līst.

Vienvakar mēs ar draudzenes tēvu sākām strīdēties par Ameriku. Mēs sēdējām kādā patīkamā Mērserailendas bārā kopā ar visu ģimeni, ieskaitot māsu, kura tikko bija atlidojusi no Sanfrancisko.

Draudzenes tēvs, visādā ziņā lielisks un gudrs cilvēks, spēra vaļā visas parastās banalitātes par amerikāņu sapni un to, kā smags darbs vienmēr tiek atalgots ar panākumiem. Tas man atsauca atmiņā vārdus no nesen lasītās Terija Īgltona grāmatas “Pēc teorijas” (After Theory): “Ja ASV ir gribasspēka zeme, tad Eiropa ir mājas Nīčes varasgribai, kas savā ziņā ir gandrīz vai pretstats.”[2. Oriģinālā: “If the USA is the land of willpower, Europe is the home of Nietzsche’s will to power, which in some ways is almost the opposite.”]

Es no visas sirds esmu pret tām lielākoties apšaubāmajām dihotomijām, pie kā eiropieši un amerikāņi ķeras, lai sevi viens no otra kaut kā nošķirtu, un tomēr argumentācijas labad mēs abi ar draudzenes tēvu biedējoši viegli iejutāmies šādās antitētiskās lomās.

Kaismīgi cienājoties no tikko pasūtītā popkorna trauka, es viņam iebildu, ka amerikāņi bezcerīgi maldās attiecībā uz ļoti daudziem saviem ideāliem, kuru pielūgsme līdzinās apsēstībai. Teiksim, viņi ir patoloģiski neapmierināti, lai gan paši ir pārbīdījuši realitātes un iedomu pasaules robežu. Viņu neprātīgais, juceklīgais materiālisms ir kļuvis par pašu radikālāko postošo spēku jauno laiku vēsturē, es piemetināju, svētā sašutumā tik tikko valdīdamies.

Taču patiesībā Amerika mani pilnīgi un bezcerīgi fascinē. Es tur neko nevaru darīt, par spīti šīs zemes groteskajam patosam un banalitātēm, es to tik un tā skatu tīri simboliskā gaismā. Gribot negribot jādomā, ka tie cilvēki, kas tur savulaik apmetušies uz dzīvi – daži, lai aizbēgtu no nabadzības un apspiestības, daži – lai ātri kļūtu bagāti, bet citi – lai dibinātu reliģiskas kolonijas, – beigu beigās radījuši jaunu kultūru tādā izpratnē, kādā šo apzīmējumu lieto laboratorijās. Jo kultūra jebkādā citā šī vārda nozīmē gluži vienkārši nebūtu varējusi iesakņoties tādas sevis meklējumu mānijas augsnē.

Māja, kurā es biju apmeties, man likās vēl jo skumjāka tieši tāpēc, ka nepārprotami bija palieka no, manuprāt, paša lieliskākā Amerikas jaunāko laiku vēstures posma, kas turpinājās no 60. gadiem līdz 70. gadu beigām. Taču ironiskā kārtā es esmu cieši pārliecināts, ka ienīstu gan šo namu, gan visu, ko tas simbolizē, ja patiesi šajā laikā būtu dzīvojis Amerikā.

Iespējams, tas ir nopietns manas personības defekts, taču mani pastāvīgi nomoka sāpīga nostalģija, pat pēc aizgājušiem laikiem, ko es pats personīgi nekad neesmu pazinis vai piedzīvojis. To es palaikam sajūtu Latvijā, kad redzu, kā koši krāsoti jauni daudzdzīvokļu nami nomaina apdrupušos pelēkos blokmāju klučus. Es nebūt neapraudu aizgājušo padomju ēru – es sēroju par vienas struktūras virspusēji ideoloģisku aizstāšanu ar citu, būtībā tai ļoti līdzīgu.

Vienstāva māju kā pašu iecienītāko dzīvojamās telpas vienību aizstājusi dzīvojamo rajonu tipveida ēka. Gan viena, gan otra ir sava laika nosacītie produkti. Taču “ramblers” ar visu savu galējo naivumu vismaz pārstāvēja kaut ko līdzīgu vērtībai.

Var jau būt, ka vērtībām, uz kā tika būvēta amerikāņu sabiedrība, bija lielākoties skaitliska izteiksme, tomēr tās vismaz bija vērtības. Es skatos uz šodienas Ameriku un jūtu kaut ko tuvu tīram izmisumam. Mūsdienu Eiropa ir celta uz noturīgākiem pamatiem – ne jau pateicoties senatnei, ar ko tā tik ļoti lepojas, bet gan tam, ka pamati likti uz divu šo pasaules daļu sagrāvušo karu atstātajām drupām.

Iespējams arī, ka nostalģija ir slimīga un regresīva parādība un kā tāda tā ir diametrāli pretēja plānprātīgi pozitīvajam un progresīvajam skatījumam, kas raksturo modernās pasaules korporatīvo fasādi. Taču, ja man ļauts starp tām izvēlēties – paldies, es ar prieku ņemšu to pašu slimīgo nostalģiju.

Manas divas nedēļas Sietlā pagāja pārāk ātri. Bija lieliski sēdēt kafejnīcās un staigāt pa skaistajiem parkiem, rakņāties pa milzīgo lietoto grāmatu veikalu plauktiem un kāpt Renīra kalnā. Šis brauciens bija lielisks daudzējādā ziņā, taču laikam gan vismīļākie man bija tie mierīgie brīži starplaikos, kad mēs vienkārši atpūtāmies “ramblerā”.

Pēdējā laikā es cīnos ar ideju iegādāties māju Rīgā – tiklab materiālā kā filozofiskā izpratnē, un “ramblers” man lika saprast, cik skaista un fundamentāla ir doma par mājām kā prāta šūpuli. Šī ēka pārstāvēja kādu nemainīgu ideju šajā nemitīgo pārmaiņu straumē, kas savās mūslaiku galējībās padarījusi ļaužu pulkus par bezpajumtniekiem pat pašu ķermeņos. Uz ko gan varētu cerēt vecmodīga koka mājiņa ar pūkainu paklāju?

Vērojot, kā Amerika kā simbolisks atsvars pazūd nezināmā citādībā, man ir tāda sajūta, it kā es zaudētu kādu mīlestību – kaut kādu Ameriku, kuru es, gluži kā Kafka, tā arī neesmu iepazinis, bet kuras ideja tomēr man dāvājusi daudz prieka. Līdz ar pieticīgā vienstāva nama aiziešanu, iespējams, tiks līdz galam iznīdēta kultūra, kas bija gandrīz jau pēc savas būtības neiespējama, taču brīnišķīgi ideālistiska.

Es ne drusciņas nepārdzīvoju, ka “ramblera” tipa māja aiziet nebūtībā kā nukleārās ģimenes šūniņa; man tā vienmēr likusies pretīga un varmācīga ideja. Taču ar visdziļāko nožēlu es domāju par to, ka pazūd māja kā vieta, kurā uz kārtīgas ķieģeļu sienas projicēt pašiem savu dvēseles stāvokli. Šais laikos ļaunais pelēkais vilks var bez kādām pūlēm ielauzties jebkurā sivēnu namiņā – nav nemaz vajadzīga tā teatrālā ņemšanās ar pūšanu.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola