Lorku meklējot

1936. gada 18. augustā – vai varbūt 19. augustā,  to neviens īsti nezina – Federiko Garsija Lorka no savas cietuma kameras Granādā tika aizvests uz kalniem, kas atrodas ziemeļaustrumos no pilsētas. Nakti vai varbūt tikai dažas stundas – arī par to nav vienprātības – viņš pavadīja bērnu vasaras nometnē ar nosaukumu La Colonia, kas Spānijas pilsoņu kara sākumā tika pārveidota par tādu kā filtrācijas punktu nāvei nolemtajiem, vai arī slēgtā mašīnā. Stundās pirms nošaušanas Lorka vai nu smēķēja un kliedēja izmisumu, sarunājoties ar saviem kameras biedriem, vai arī klusēdams sēdēja starp bruņotajiem vīriem, kas viņu apsargāja un, kad saprata, ka tūlīt viņu vedīs paseo jeb “nāves pastaigā”, esot lūdzis ataicināt priesteri. (Saskaņā ar šo stāstu, Lorkam atbildēts, ka priesteris nav pieejams.) Iespējams, viņu spīdzināja: viens no slepkavām pēc tam it kā lielījies, ka “ielaidis viņam pakaļā divas lodes par to, ka zilais”. Taču, gluži tāpat kā daudziem citiem nostāstiem par Lorkas pēdējiem mirkļiem, arī šim nav nekādu pierādījumu.

Kad viņu nogalināja, Lorkam bija trīsdesmit astoņi gadi. Kopš bija nācis klajā krājums Čigānu romansero, kuru Lorka sarakstīja, vēl nebūdams trīsdesmit gadus vecs, viņš gandrīz vienā mirklī bija kļuvis par Spānijas ievērojamāko dzejnieku, bet andalūziešu traģēdiju Asiņainās kāzas un Jerma fenomenālie panākumi bija nesuši viņam arī izcilākā dramaturga slavu. Jau no agras bērnības Lorku bija nodarbinājušas domas par paša nāvi, detalizēti viņš bija apcerējis arī ieslodzījumu. Salvadors Dalī, tuvs Lorkas draugs un, iespējams, mīlas objekts, atcerējās, kā studiju gados Madridē Lorka mēdzis iztēloties pats savas bēres, aprakstot, kā tiek apkopts līķis un aiznaglots zārks, kā bēru procesija klunkurē pa akmeņiem bruģētajām ielām. “Trūdēšanas process šai spēlē ilga piecas dienas,” atcerējās mākslinieks. Krājumā Dzejnieks Ņujorkā, kas tapis 1929.–1930. gadā, Lorkam uzturoties Savienotajās Valstīs un Kubā, atrodamas vairākas atsauces uz nāvi atentātā, to skaitā šī – dzejolī Fabula par trim draugiem, dziedama pa riņķi:

Kad tīrās formas noslīka
Margrietiņu čiepstos,
Es sapratu, ka esmu nokauts.

Lorka baudīja slavu arī ārpus Spānijas. Asiņainās kāzas guva milzu panākumus Buenosairesā, un Lorkam, kurš apciemoja pilsētu, lai reklamētu lugu, esot izdevies savaldzināt Pablo Nerudu un saniknot Horhi Luisu Borhesu. Viņa amerikāņu draugu vidū bija laikraksta New York Times žurnāliste Mildreda Adamsa un redaktors un kritiķis Heršels Brikels, kurš reiz izteicās, ka viņam nav nācies sastapt “tīrāku ģēniju” par Lorku. Kad Lorka pazuda, jautājumi sākās gandrīz nekavējoties. H. Dž. Velss, tolaik Londonas PEN kluba prezidents, oktobrī nosūtīja telegrammu Granādas kara gubernatoram ar lūgumu sniegt informāciju par viņa “izcilo kolēģi”. Taču, cik vien vispār varēja kādam iestāstīt, ka pasaulslavens rakstnieks vienkārši pazudis bez vēsts, nacionālistu valdība centās to darīt. Gubernatora atbildē uz Velsa telegrammu bija teikts: “Dona Federiko Garsijas Lorkas atrašanās vieta man nav zināma” – tas arī viss teksts.

Tagad, gandrīz septiņdesmit gadus vēlāk, uz dažiem no jautājumiem, kas saistīti ar dzejnieka nobendēšanu, beidzot iespējams rast atbildes. Brīvprātīgie visā Spānijā mēģina identificēt simtiem masu kapu un, kur vien iespējams, tos atrakt – tā ir daļa no novēlotās pilsoņkara noziegumu atzīšanas. Notikumi risinās gluži vai tā, kā Lorka mīklaini pareģoja krājumā Dzejnieks Ņujorkā – “viņi izķemmēja kafejnīcas, kapsētas, baznīcas, meklējot mani,/atlauza zārkus un skapjus,/ sabojāja trīs skeletus, raujot tiem zelta zobus” – un arī Lorkas mirstīgās atliekas agri vai vēlu tiks atraktas.

Ekshumācijas Spānijā parasti notiek nedēļas nogalēs – pa daļai ņemot vērā upuru ģimeņu intereses, ja gadījumā tās vēlētos būt klāt, kad tiek atrakti pīšļi, taču galvenokārt pielāgojoties racējiem – viņi visi brīvprātīgi ziedo savu laiku. Kādā nesenā sestdienā es devos vērot ekshumāciju Vadokondes ciematā Burgosas provincē, apmēram divu stundu braucienā uz ziemeļiem no Madrides. Ciemats sastāv no dažiem akmens ēku kvartāliem un krodziņa. Apkārtējos laukos zemnieki audzē cukurbietes, mana apciemojuma laikā tās tika vāktas un krautas milzīgās kunkuļainās kaudzēs lauku vidū. Kapa vietu – netālu no traktoru iebraukta ceļa, kas pazuda brikšņos – atrast nebija viegli un, kad es beidzot tur nokļuvu, tumšsarkanajā zemē, kam bija pankūku pusfabrikāta konsistence, jau bija izrakta metru dziļa bedre. Tās dibenā rēgojās daži sarkanīgi iekrāsojušies kauli.

Ekshumāciju vadīja Basku zemes Universitātes Sansebastjanā tiesu medicīnas profesors Fransisko Ečeberija un viņa sieva, arheoloģe Lurdesa Erasti. Laulātajam pārim bija līdzi vairāki aspirantūras studenti, kā arī  trīspadsmitgadīgā meita Igone. Studenti ar mazām ķellītēm tīrīja kaulus, kamēr Ečeberija ar dārza grieznēm šķērēja starp skeletiem saaugušās saknes. Kad vien kāds no aspirantiem uzgāja kaut ko saglabāšanas vērtu – piemēram, pogu vai lodi – Ečeberija pasauca Igoni, kura atradumu ietina folijā un ievietoja kastē. Kad pajautāju Igonei, cik reižu viņa piedalījusies ekshumācijās, viņa tikai paraustīja plecus –  skaits sen sajucis.

Rīta cēliena gaitā saradās aizvien vairāk ļaužu – spāņu filmēšanas grupa, austriešu filmēšanas grupa, franču žurnālists, kā arī mirušo bērni, mazbērni un mazmazbērni. Bedres malā iepazinos ar Hosē Mariju Rohasu Ruisu, kurš darbdienās strādā smaržu veikaliņā Aranda de Duero. Rohass ir brīvprātīgais grupā ar nosaukumu Vēsturiskās atmiņas atgūšanas asociācija un gandrīz pusotru gadu pavadījis, plānojot šo ekshumāciju. Kapa atrašanās vietu esot bijis grūti noskaidrot, un pirmie izrakumi – apmēram 10 metrus no vietas, kur visi stāvējām, esot bijuši velti.

“Ļaudis ciematos joprojām baidās,” viņš paskaidroja. “Kad gribi ar kādu parunāt, tevi ieved istabā un aizver slēģus. Viņi joprojām slēpjas.” Rohass cerēja atrast sešu vīriešu mirstīgās atliekas – viņi visi bija dzīvojuši netālajā Santakrusa de la Salsedas ciematiņā un, gluži tāpat kā Lorka, nogalināti 1936. gada 18. vai 19. augustā. Piecu nogalināto vārdus viņam izdevies noskaidrot, sestā ne. Uz jautājumu, kādēļ viņš nolēmis veltīt šim pasākumam tik daudz laika, Rohass atbildēja: “To ir samērā grūti paskaidrot. Man šķiet, ka mani uzskati ir tieši tādi paši kā te apglabātajiem cilvēkiem, un es vienmēr esmu domājis, ka tad, ja man būtu nelaimējies būt dzīvam tajā laikā, arī es būtu nonācis kādā masu kapā.”

Upuru radinieki bija sapulcējušies uz ekshumāciju no visām Spānijas malām. Viens no viņiem, kāds vīrs no Bilbao, sacīja, ka redzējis, kā viņa tēvu, zemnieku ar kreisiem politiskajiem uzskatiem, aizved pajūgā, bet dažas stundas vēlāk esot parādījies kāds velosipēdists, kurš pateicis mātei, ka viņas vīrs ir pagalam. Kāda sieviete no Aranda de Duero atcerējās, kā viņas vectēvs izvilkts no mājas. Viņš bijis sociālists, bet reizē turīgs zemes īpašnieks un tobrīd bija pārdevis aitas par 3000 pesetām – tiem laikiem iespaidīgu summu. Acīmredzot viņš nav sapratis, kurp tiek vests, jo naudu paņēmis līdzi. Cita sieviete, no Madrides, stāstīja, ka viņas tēvs, kalējs, pat neesot interesējies par politiku; viņa bija pārliecināta, ka tēvs nonāvēts tāpēc, ka cits kalējs, kuram bijusi ietekme vietējā falangā, kārojis pēc viņa biznesa.

“Es gribētu uzsvērt vienu,” Ečeberija sacīja. “Te nekāda kara nebija. Tās bija represijas. Spānijas pilsoņu karš ilga trīs gadus un bija ļoti nežēlīgs, ļaudis slepkavoja cits citu. Taču bija tādi Spānijas apvidi, kur nekāda kara nebija, un tomēr tur ir daudz masu kapu.” Daži no radiniekiem, kā likās, zināja, kas bijuši slepkavas, taču nevēlējās nosaukt to vārdus. Visi tomēr bija vienisprātis, ka vietējais lista negra, melnais saraksts, sastādīts ar ciemata ārsta un vietējā priestera palīdzību. “Priesteris palīdzēja viņus nobendēt,” teica kāds no radiniekiem. “Viņa vārds bija dons Emeterio.”

Pēcpusdienā Ečeberija pasauca visus pie bedres. Tā bija kļuvusi krietni dziļāka, un tās dibenā bija redzami vairāki cits citam virsū sakrituši skeleti. Tieši ap skeletiem zemes krāsa bija nevis sarkanā, bet stipra kakao krāsā. Kapu bija plānots pabeigt atrakt līdz vakaram, bet kaulus savākt nākamajā rītā. Ečeberija jautāja, vai kāds no radiniekiem gribētu ko sacīt. Sapulcējušos noskaņojums, kas līdz šim bija bijis drūms, tomēr lietišķs, piepeši mainījās. Ierunājās tās sievietes māsa, kura bija redzējusi, kā aizved viņas vectēvu: “Mēs abas esam te, taču visvairāk cietusi mūsu māte,” viņa teica un sāka raudāt. “Viņai tā bija īsta cīņa. Un tagad, brāļi un māsas, mēs par notikušo sajūtam skumjas un sāpes. Nevis dusmas – kaut arī mēs neko neesam aizmirsuši – vienīgi skumjas.”

Montetorosas ciematā Valjadolidas provincē atrodas masu kaps, kurā, iespējams, atrodas ap tūkstoš līķu. Kapā, kas atrodas Orgivas ciematā  Granādas provincē, to esot pāri par trim tūkstošiem, bet Meridā Estremadurā ir kaps, kurā varētu būt pat trīsarpus tūkstoši. Pēc šiem mērogiem Vadokondesas kaps ir relatīvi nenozīmīgs. Savukārt Lorkas kaps ir pat vēl mazāks. Domā, ka tajā ir tikai četri līķi – bez dzejnieka vēl arī vienkājis skolotājs, vārdā Dioskoro Galindo Gonsaless un divi anarhistiski noskaņoti banderiljero, Hoakins Arkoljass Kavesass un Fransisko Galadi Melgars. Pateicoties delikātajam izkārtojumam, kāds ir spāņu demokrātijas pamatā, kapu atrakšana tomēr ir politiski visai sarežģīta.

Lielā mērā mūsdienu Spānijas politika balstās apzinātā un kolektīvā aizmiršanā. Spāņu pilsoņu karš ilga no 1936. gada vasaras, kad Franko vadībā notika pronunciamiento jeb militārs apvērsums pret Otrās republikas valdību, līdz 1939. gada pavasarim, kad republikāņu spēki cieta sakāvi. Lēš, ka šai periodā gāja bojā ap piecsimttūkstoš cilvēku. No šī skaita aptuveni simttūkstoš tika noslepkavoti, savukārt trīsdesmit tūkstoši no tiem pazuda bez pēdām. To vidū, kuri tika nošauti un sasviesti ceļmalā steigšus izraktos kapos, bija daudz arodbiedrību līderu, anarhistu un komunistiskās partijas biedru, taču dzīvībai bīstams varēja izrādīties arī skolotāja vai aptiekāra amats. Lorkas paziņas rakstnieka un filozofa Migela de Unamuno vārdiem runājot, daudzu upuru nāvē vainojama “Spānijas garīgā sērga: aizvainojums, skaudība, naids pret inteliģenci”.

Pēc kara beigām Franko režīma politika bija nekad publiski neapspriest un aizliegt privāti apspriest to, kas noticis ar pazudušajiem. Lorkas darbi bija aizliegti līdz pat 1954. gadam, kad Franko ļāva laist klajā viņa Obras Completas jaunu izdevumu, kas, pretēji nosaukumam, gan ne tuvu nebija pilnīgs viņa darbu kopojums; dzejnieka nāves apstākļi netika atklāti arī tad. Vairāk nekā trīs gadu desmitus Lorka gulēja neiezīmētā kapā, bet kad beidzot šis kaps – vai vismaz bedre, kas, domājams, ir viņa kaps – 1971. gadā tika publiski identificēts, par to galvenokārt bija jāpateicas dzejnieka īru tautības biogrāfa Iana Gibsona neatlaidībai.

Pēc Franko nāves 1975. gadā oficiāla pagātnes notikumu atzīšana šķita vienlaikus būtiska un pilnīgi neiespējama. “Ja tolaik apbraukāja Spānijas ciematus, kā to darīju es, radās iespaids par milzīgu, noslēgtu katlu, kurā verdošais naids drīz vien eksplodēs,” man sacīja Pols Prestons, Londonas Ekonomikas skolas profesors un viens no pasaules vadošajiem Spānijas mūsdienu vēstures ekspertiem. “Mēs zinām, ka tā tomēr nenotika. Un, no socioloģiskā viedokļa, nenotika tāpēc, ka pēc asiņainā pilsoņu kara un atbaidošajām represijām, un četrdesmit diktatūras gadiem lielais vairums cilvēku uzskatīja, ka neviens upuris nevar būt par lielu, lai novērstu jaunu pilsoņu karu. Pāreja uz demokrātiju,” Prestons turpināja, “bija darījums starp Franko režīma mērenajiem no vienas un demokrātiskās opozīcijas mērenajiem no otras puses, un daļa no šī kompromisa bija vienošanās necilāt pagātni.” Diktatūras amatpersonas Spānijā tā arī nav tiesātas, tāpat nav risinājies arī tāds “patiesības un samierināšanās” process kā Čīlē vai Dienvidāfrikā. Militāra apvērsuma mēģinājums 1981. gada 23. februārī, kura rezultātā Valensijas ielās parādījās tanki un uz veselu dienu tika okupēta parlamenta ēka, šķita apstiprinājums, ka spāņu bailes no kritiena atpakaļ nav bez pamata.

Spānijas valdības pusoficiālā nostāja vēl tagad vērsta pret jebkādu pagātnes kritiku. Kopš 1996. gada parlamentu kontrolē partija Partido Popular jeb PP, kas politiski atrodas no centra pa labi un daudzējādā ziņā saistīta ar Franko režīmu. Pērn atklājās, ka valdība ziedo nodokļu maksātāju naudu Nacionālajam Franko fondam, kuru vada diktatora meita Karmena un kura daudzo Franko piemiņai veltīto pasākumu vidū ir, piemēram, gādāt, lai uz kaudiljo kapa allaž būtu svaigas puķes. Pavisam nesen valdības galva premjerministrs Hosē Marija Asnars palīdzēja iekļūt bestselleru sarakstā frankistiem visumā labvēlīgai pilsoņu kara vēsturei – viņš to minēja kā vienu no grāmatām, ko esot lasījis vasaras atvaļinājuma laikā. (Grāmatā Pilsoņkara mīti, kuru sarakstījis bijušais komunistu partizāns Pio Moa, vaina par konflikta izraisīšanu pilnībā novelta uz kreisajiem.) Internetā nesen tika izplatīta anekdote, kurā Franko atgriežas no viņpasaules un noskaidro, ka daudzām no PP amatpersonām ir viņam labi pazīstami uzvārdi. “Ā, mans draugs?” atkal un atkal pārjautā Franko. Atbilde nemainīgi ir: “Nē, viņa dēls,” līdz beidzot Franko nonāk līdz Manuelam Fragam Iribarnem, kurš 60. gados bija informācijas ministra amatā, bet patlaban vada Galīsijas reģionālo valdību. “Ā, dēls,” saka Franko. “Nē, draugs!” skan atbilde. Asnara valdība ir atteikusies uzņemties jelkādus izdevumus vai atbildību par Spānijas masu kapu atrakšanu, kurpretim tā maksā, lai tiktu pārapbedīti kaujinieki no División Azul, t.s. Zilās divīzijas, kas Austrumu frontē karoja nacistu pusē. Decembra sākumā, kad parlamentā tika sarīkota ceremonija, godinot Franko upuru piemiņu, PP atteicās tajā piedalīties, apgalvojot, ka ceremonija nozīmē “atgriešanos pagātnē” un tajā “nav nekā pozitīva.”

Šajā kontekstā Lorkas kaulu atrakšanai ir neparasti liela nozīme. “Tā kā Lorka bija tik slavens, viņa nāve bija simboliska,” teica Soledada Foksa, Viljamsa koledžas spāņu valodas un salīdzināmās literatūras profesore, kurai Franko cietumos sēdējuši vairāki radinieki. “Tā tika izmantota cilvēku iebiedēšanai. Un ironiski, ka tagad – atkal tāpēc, ka Lorka ir tik slavens – ar viņu tiek saistīts viss ekshumācijas process. Viņa slava ir pastāvīgs atgādinājums par Spānijas pilsoņu kara traģisko vēsturi.”

Kad spāņi piemin to, ka par viņu vēsturi netiek runāts, viņi lieto terminu el Pacto del Silencio jeb Klusēšanas pakts. Tiešā nozīmē tas attiecas uz valdības lēmumu novērst tiesas prāvas un oficiālu izmeklēšanu, taču daudzās ģimenēs ar šo terminu saprot ko citu.

Emilio Silva ir viens no Vēsturiskās atmiņas atgūšanas asociācijas dibinātājiem. Viņa vectēvs, arī vārdā Emilio Silva, līdz ar duci citu tika noslepkavots un slepeni aprakts 1936. gada 16. oktobrī. Silvas vecmāmiņa nodzīvoja vēl sešdesmit gadus. “Kad vecmāmiņa nomira, man bija trīsdesmit divi gadi,” Silva man stāstīja, kad nesen tikos ar viņu kādā Madrides kafejnīcā. “Bērnībā es katru vasaru divus mēnešus pavadīju pie viņas. Un viņa nekad nerunāja par manu vectēvu. Neviena vārda, itin nekādu paskaidrojumu. Ja ģimenes vakariņu laikā mans tēvs un viņa brāļi sāka apcerēt pagātni, kolīdz viņi bija nonākuši līdz četrdesmitajiem gadiem, vecmāmiņa teica: “Nu jau pietiek,” un visi zināja, ko viņa ar to grib teikt.”

Trīsdesmit astoņus gadus vecajam Silvam ir tumši, sprogaini mati, tumšas acis un izklaidīgas manieres, kas tomēr nešķiet kaitinošas. (Mūsu sarunas laikā viņš tika galā ar kādu duci telefona zvanu un trīs reizes pārvietoja mašīnu, lai izvairītos no soda kvītīm.) Pēc profesijas viņš ir žurnālists, un 2000. gada pavasarī sācis rakstīt romānu, kurā darbojas viņa vectēvs un divi republikāņu trimdinieki, kas pēc daudziem Argentīnā pavadītiem gadiem atgriežas mājās. Sapratis, ka romānā trūkst vēsturisku detaļu, viņš devies vākt materiālus uz Viljafranku del Bjerso netālu no Leonas pilsētas, kur vectēvam savulaik bija piederējis veikals.

Atrazdamies šai apkaimē, Silva nolēmis aptaujāt vietējos, vai kāds nezina, kas īsti noticis ar viņa vectēvu. Taču par atbildi viņš dzirdējis citus šausmu stāstus. “Es nezinu,” viņam teicis kāds vīrs. “Bet es savā zemē, kad stādu tomātus, redzu trīs līķus.” Cits vecāks vīrs atzīmējis, ka “mūsu ciemā ārpus kapsētas norakts vairāk ļaužu nekā kapsētā.” Visbeidzot Silva sastapis vīru, kurš atcerējies, kā naktī, kad nogalināts Silvas vectēvs, viņu pamodinājuši šāvieni. Tolaik viņš bijis tikai desmit gadus vecs un izbailēs meklējis patvērumu vecāku guļamistabā.

“Viņš man teica – jums jādodas uz nākamo ciemu,” Silva stāstīja. “Tur būs galvenais ceļš un otrs ceļš, kas ved uz ciemata centru. Kaps atrodas tur, kur šie ceļi krustojas.” Es kājām devos ceļā, un, kad sasniedzu krustceles, tur, rokas uz muguras salicis, kalnus pētīdams, pastaigājās kāds vīrietis. Es viņam teicu: “Labdien, jums man būs jāpalīdz.” “Labs ir, bet kā?” “Es meklēju kapu, kurā kopš pilsoņu kara guļ trīspadsmit vai četrpadsmit cilvēku.” Un viņš atbildēja: “Kaps ir tur, zem tā valriekstu koka.”” Vēlāk Silva uzzināja, ka šai ciematā, Priaransā del Bjerso, kapa eksistence nav bijusi nekāds noslēpums. Lai ieaudzinātu bērnos patriotismu, vietējais, jaunajam režīmam simpatizējošais skolotājs esot aizvedis savus audzēkņus paskatīties, kā to rok. Diez vai jābrīnās, ka toreizējās ekskursijas dalībnieki to spilgti atceras vēl pēc gadu desmitiem.

Silva nolēmis publicēt savus atklājumus. Rakstā ar nosaukumu Arī mans vectēvs bija pazudušais Leonas lielākajā avīzē La Crónica de León viņš pielīdzina Spānijas pilsoņu karā pazudušos cilvēkus Čīles un Argentīnas “netīrajos karos” pazudušajiem. Viens no daudzajiem, kas uz šo rakstu reaģējis, bijis kāds arhitekts, kura māte bijusi no Priaransas. Viņš sacījis, ka kapa atrašanās vietu zinājis visu mūžu, un piedāvājies palīdzēt atrakt upuru pīšļus. Par spīti Silvas savāktajai precīzajai informācijai, tikai rakšanas trešajā dienā uzieti pierādījumi: kurpes pazole. “Tas bija viens no saviļņojošākajiem brīžiem manā mūžā,” Silva man sacīja.

Tā saucamo Trīspadsmit no Priaransas atrakšana 2000.gada 28. oktobrī bija pirmā šāda veida ekshumācija Spānijā. “Es biju domājis tikai identificēt sava vectēva atliekas un apglabāt tās vecmāmiņas kapā,” stāstīja Silva. “Taču rakšanas laikā pie mums nāca daudzi vecāki cilvēki, pa lielākai daļai sievietes, un stāstīja mums savus stāstus. Viņi meklēja savus brāļus vai tēvus.” Kopā ar vairākiem no šiem cilvēkiem Silva nolēma izveidot grupu, kas palīdzētu koordinēt šādus meklējumus – Vēsturiskās atmiņas atgūšanas asociāciju.

Pēdējo trīs gadu laikā grupa piedalījusies 39 kapu atrakšanā septiņās provincēs, ekshumējot divsimt piecdesmit sešu cilvēku mirstīgās atliekas. Tās rīcībā ir saraksts ar vēl trīs tūkstošiem upuru, kuru ģimenes griezušās pie asociācijas pēc palīdzības. Šai sarakstā ir arī Galindo Gonsaless un Galdadi Melgars, kuri, saskaņā ar esošo informāciju, aprakti kopā ar Lorku. Lorka nebija precējies, un viņam nav tiešu pēcteču. Viņa brāļa un māsu bērni lūguši, lai viņa pīšļi netiek traucēti. “Ir ļaudis, kas uzskata, ka gulēt masu kapā ir pazemojoši – mēs tā nedomājam,” man teica Lorkas māsas Končas dēls Manuels Fernandess Montesinoss Garda. “Nav nekādas vajadzības pēc šādas šaušalīgas izrādes.” Fernandess Montesinoss un citi radinieki izteikušies, ka nav vēl izlēmuši, vai dot DNS paraugus, ar kuru palīdzību varētu identificēt dzejnieka līķi. Granādas universitātes zinātnieki gan apgalvo, ka gluži labi varētu arī iztikt bez ģimenes DNS – iespējams, pietiktu ar trīsdimensiju Lorkas galvaskausa attēliem, ko varētu iegūt no vecām fotogrāfijām. Ekshumāciju paredzēts veikt šī gada sākumā.

Vadokondesas ekshumācijas otrajā dienā mani uz izrakumu vietu paņēma līdzi austriešu filmēšanas grupa. Naktī bija lijis, tāpēc, lai pasargātu atraktos skeletus no slapjuma, tiem pāri bija nostiepts brezents. Nu jau bija noskaidrojies, ka kapā patiešām ir gaidītie seši skeleti, un Ečeberija bija tos sanumurējis. Indivīdi Nr. 1 un Nr. 3 atradās viens otram līdzās, vairāk vai mazāk uzgūluši virsū indivīdiem Nr. 2 un Nr. 6, bet indivīdi Nr. 4 un Nr. 5 gulēja mazliet sāņus – iespējams, tā kapa daļa bija rakta vēlāk. Diviem skeletiem kājās bija kurpes (vai vismaz kurpju daļas): vienam – kurpes ar biezām ādas zolēm, otram – albarcas, kam zoles izgatavotas no vecām riepām.

Iekams nodot mirstīgās atliekas ģimenēm, Ečeberija plānoja nogādāt tās savā laboratorijā Sansebastjanā sīkākai izpētei. Viņš jau bija pārliecinājies, ka visi upuri ir vīriešu dzimuma, un izspriedis, ka indivīdi Nr. 3 un Nr. 5 šai grupā bijuši gados vecākie. (Viens no cilvēka vecuma rādītājiem ir iegurņa kauli – jauniem cilvēkiem šiem kauliem ir raupja virsma, vecākiem – gluda.) Aspiranti tupēja bedres dibenā uz ceļiem; izskatījās, ka viņi ir nosaluši un ļoti slapji. “Tu – lielais lielakauls”, Ečeberija dalīja pienākumus. “Tu – galvaskauss.”

Pirmais kaulu pa kaulam tika izcelts indivīds Nr. 1. Tas bija bijis liela auguma vīrs, pēc Ečeberijas aprēķiniem, nāves brīdī divdesmit trīsdesmit gadus vecs. Viņam bija sadragāts galvaskauss, kas liecināja, ka galvā iešauts no neliela attāluma. Pirms nāves viņš, pēc visa spriežot, cietis sāpes: abas rokas bija lauztas, vienu, iespējams, sadragājusi lode. Novietojums kapā liecināja, ka viņš tajā iemests pēdējais, un Erasti minēja, ka izskaidrojums šim faktam, kā arī abām lauztajām rokām esot tas, ka vīrietis izrādījis pretestību. Domājot par to, pirmo reizi kopš ierašanās Vadokondesā man sametās nelabi.

Skeletu izcelšana no bedres ilga vairākas stundas. Katru kaulu ietina avīzē un ievietoja kartona kastē; kad kaste bija pilna, Igone to pārlīmēja ar līmlenti un aiznesa uz nelielu telti. Ļaužu ap kapu bija ievērojami mazāk nekā iepriekšējā dienā, lielais vairums –  sociālista mazbērni. Viņiem joprojām piederēja māja kaimiņu ciemā Santakrusa de la Salsedā, kur bija apcietināts viņu vectēvs. Uzsāku sarunu ar vienu no viņiem, filozofijas pasniedzēju no Saragosas. Kaut arī viņš bija dzimis divpadsmit gadus pēc vectēva nāves, skolasbiedri viņu esot apsaukājuši par “sarkano” un dažādi ķircinājuši.

Pēc kāda laika no bedres bija izcelti visi, izņemot indivīdu Nr. 6 – to, ar ādas kurpēm. Viņš bija ļoti maza auguma un, pēc Ečeberijas teiktā, arī ļoti jauns – iespējams, vēl tikai pusaudzis. Kad studenti grasījās ķerties pie viņa mirstīgo atlieku iesaiņošanas, nogranda pērkons un atkal sāka līt. Lietus sakrājās uz brezenta gabaliem, šļakstījās pāri to malām un, ieplūstot bedrē, pieņēma augsnes krāsu. Drīz vien bedre šķita pludojam asinīs.

Kad lietus pierima, visi devās uz Santakrusu pusdienās. Mēs pusdienojām namā ar nosaukumu merendero, kas tiek izmantots viesībām un ģimenes pasākumiem un kurā bija redzami seni lauku darbarīki, kā arī daži pāri albarcas – gluži tādas pašas, kādas tika atrastas kapā. Mēs sasēdāmies ap diviem gariem galdiem. Mana vieta iegadījās blakus sievietei, kura bija redzējusi, kā aizved viņas vectēvu, un es apjautājos, kā viņa jūtas. “Šonakt beidzot varēšu labi izgulēties,” viņa atbildēja.

Bērnību Lorka pavadīja Granādā un tās apkaimē, netālu no vietas, kur tika nogalināts. Te ir daudz viņam veltītu piemiņas vietu, daudzas no tām – tūristu iecienīti objekti. (Miris cilvēks Spānijā, Lorka reiz konstatēja, “ir dzīvāks nekā jebkur citur pasaulē.”) Kādu dienu es no Madrides aizlidoju uz Granādu, lai apmeklētu šos objektus un parunātos ar dzejnieka biogrāfu Ianu Gibsonu. Gibsons, kurš dzīvo pašā pilsētas pievārtē, sagaidīja mani lidostā. Vispirms mēs devāmies uz Valderrubio miestiņu, kur Lorka pavadīja daļu bērnības, tomēr neiegriezāmies vietējā Lorkas muzejā, jo, kā man paskaidroja Gibsons, daļa iedzīvotāju uzskatot, ka  Lorkas divsējumu biogrāfijā viņš neesot veltījis Valderrubio pienācīgu uzmanību. No Valderrubio devāmies uz tuvējo Fuentevakerosu, Lorkas dzimšanas vietu, un vietējā kafejnīcā nejauši sastapām Fuentevakerosas muzeja gidu. Gids bija Gibsona sens paziņa, kurš izmaksāja mums brokastis, bet pēc tam izvadāja mūs pa muzeju, kura eksponātu vidū ir arī dzejnieka šūpulis.

Sešdesmit četrus gadus vecais Gibsons ir lācīgs vīrs ar platu seju, sarainiem sirmiem matiem un zinātnieka temperamentu. 1965. gadā, būdams spāņu valodas pasniedzējs Belfāstas Karalienes universitātē, viņš devies uz Granādu, lai gadu vāktu materiālus disertācijai par reģionālajām ietekmēm Lorkas dzejā. Sastaptie granādieši esot visi kā viens uzstājuši, ka viņi zinot īsto iemeslu, kāpēc Gibsons ieradies, proti – noskaidrot Lorkas nāves apstākļus. Pamazām Gibsons nonācis pie secinājuma, ka viņiem taisnība. Viņš nolicis malā disertāciju, kuru, viņa vārdiem, “neviens tik un tā nekad nebūtu lasījis”, un sāka risināt ar dzejnieka nozušanu saistītās mīklas. No vienas puses, viņam trūcis informācijas, no otras – tās bijis daudz par daudz.

“Figurēja tūkstošiem versiju, ļaudis centās man izpatikt, izliekoties, ka viņiem ir zināšanas, kādu patiesībā tiem nebija,” Gibsons man stāstīja. “Vienu dienu viņi stāstīja vienu, bet nākamajā vakarā jau pavisam ko citu. Es pavadīju garus vakarus, dzerdams kopā ar viņiem, un skaidri jutu, ka dažs labs mani vienkārši vazā aiz deguna. Viss, ko vēlējos, bija daži fakti – kāds dokuments, konkrēts datums – taču nekā tāda nebija.” 1971. gadā Gibsons spāņu valodā publicēja savu meklējumu rezultātus grāmatā ar nosaukumu Nacionālistiskās represijas Granādā 1936. gadā un Federiko Garsijas Lorkas nāve. Tā kā joprojām valdīja Franko ēra, grāmatu nācās iespiest Parīzē, un Spānijā tās eksemplāri tika ievesti slepus.

Viena no rūgtākajām Gibsona atziņām minētajā darbā ir, ka Lorkas pāragrā nāve nav bijusi neizbēgama. Nedēļās pirms apvērsuma, kas izraisīja pilsoņu karu, notika neskaitāmi streiki, ielu sadursmes un atentāti, un bija skaidrs, ka republikāņu valdības dienas ir skaitītas. Lorka mocījies ar jautājumu, ko darīt. Pretēji daudzu kolēģu padomiem, viņš 13. jūlijā, tikai četras dienas pirms Franko vadītā dumpja sākuma, pieņēmis lēmumu doties projām no Madrides, kur viņš tolaik dzīvoja, uz Granādu. “Lai notiek Dieva prāts,” viņš teicis kādam draugam, dodamies pirkt vilciena biļeti. Jau pēc nedēļas Granādā varu bija pārņēmuši nacionālisti, bet Madride līdz pat pilsoņu kara beigām palika republikāņu rokās.

Lorkas kreisie uzskati Spānijā bija plaši zināmi. Viņa traģēdijas, kas gan nav atklāti politiskas, var uztvert arī kā spāņu sabiedrības despotisma kritiku. “Es vienmēr būšu to pusē, kuriem nav nekā un kuriem pat netiek atļauts šo neko mierīgi izbaudīt,” viņš reiz izteicās. Tai pašā laikā Lorka atteicās iestāties jebkādā partijā un apgalvoja, ka jebkura ideoloģija viņam ir sveša. “Kas attiecas uz mani, es nekad nebūšu politisks,” viņš īsi pirms kara sākuma teicis kādam Madrides paziņam. “Es esmu revolucionārs, jo – jūs taču piekritīsit – visi īsti dzejnieki ir revolucionāri, bet politisks –  nemūžam!” Viens no Lorkas dzejas vadmotīviem ir ilgas, kurām nav noteikta priekšmeta. “Īstās sāpes, kas nekam neļauj iemigt,/ir sīka, bezgala brūce/ citu pasauļu tīrajās acīs,” viņš raksta Ņujorkas aklajā panorāmā. Kad kļuva nepārprotami skaidrs, ka Lorkas dzīvībai draud briesmas, viņam tika piedāvāta iespēja nokļūt republikāņu zonā, taču viņš to noraidīja. (“Viņu šausmināja doma, ka viņš varētu būt pilnīgi viens nekurienē starp divām zonām,” atceras Lorkas paziņa, kurš piedāvājis savu palīdzību.) Patvērumu viņš meklējis dzejnieka Luisa Rosalesa mājās – Rosalesa brāļi bija ietekmīgi vietējās fašistu organizācijas biedri.

Gandrīz visa informācija par Lorkas dzīvi šajā periodā nāk no brāļiem Rosalesiem – Gibsons intervējis četrus no viņiem. Saskaņā ar brāļu stāstīto, dzejnieks savas pēdējās brīvības dienas pavadījis, klausoties radio, pārlapojot katoļu dienas laikrakstu Ideal un spēlējot klavieres, kuras speciāli novietotas viņa istabā. Viņš arī lasījis viduslaiku mūka Gonsalo de Berseo darbus un runājis par nodomu rakstīt episku poēmu – kaut ko līdzīgu Miltona Zaudētajai paradīzei. Kad vien pilsētai lidojusi pāri kāda republikāņu lidmašīna, viņš meties pagultē. Lorka un Luiss Rosaless arī apsprieduši ieceri kopīgi sarakstīt elēģiju abās frontes pusēs kritušo piemiņai. Drīz vien pēc tam, 16. augustā, Lorku arestējis vietējā mērogā prominents fašists Ramons Ruiss Alonso. (Tai pašā dienā nošauts Lorkas svainis, sociālists, kurš nesen bija ievēlēts par Granādas mēru.) Pārsteidzošā kārtā Gibsonam laimējies intervēt arī Ruisu Alonso, kurš atzinis, ka arestējis Lorku, taču zvērējis “pie krucifiksa”, ka tā arī bijusi vienīgā viņa loma “no sākuma līdz galam.” Gibsonam tā arī nav izdevies noskaidrot, vai Ruiss Alonso runājis patiesību. “Biju cerējis, ka pieteiksies vēl citi, un es uzzināšu ko vairāk, taču tas nav noticis,” viņš man sacīja. (Ruiss Alonso pirms neilga laika nomira.)

No Fuentevakerosas mēs devāmies uz rietumiem. Kādreiz miegaino lauku ainavu ap Granādu pēdējā laikā strauji nomaina vienādu villu virtenes, kas izkārtojas pakalnos. Netālu no Alfakaras pilsētiņas mēs pabraucām garām avotam, ko arābi, kas te valdīja no 13. gadsimta sākuma līdz 1492. gadam, dēvēja par Ainadamaru jeb Asaru strūklaku. Tam cieši blakus tiek būvēta jauna māja. Pabraukuši vēl mazliet tālāk, mēs sasniedzām vietu, kur, pēc Gibsona pārliecības, aprakts Lorka.

Lorkas kapu Gibsonam 1966. gadā parādījis vīrs ar iesauku Manolo Komunists, kurš apgavojis, ka viņam pašam nācies to rakt. 1986. gadā šai vietā atklāts neliels parks, bet kaps iezīmēts ar pelēka granīta plāksni. Gibsons uzskata, ka Manolo runājis patiesību, tomēr pieļauj arī, ka Lorkas mirstīgās atliekas varētu būt meklējamas kur citur. Klīst baumas, ka nacionālistu varas iestādes, satrūkušās no intereses, kādu pasaulē izraisījusi ziņa par Lorkas nāvi, neilgi pēc tam pavēlējušas viņa līķi izrakt un pārvietot citur. Saskaņā ar citām baumām, Lorka aprakts nākamajā miestiņā masu kapā, kas pazīstams ar nosaukumu el barranco jeb aiza, kurā atrodoties vairāku simtu cilvēku pīšļi.

Staigājot pa parku, kur ierīkots neliels amfiteātris ar soliem, ko rotā Lorkas dzejoļu fragmenti, mēs pagājām garām spāņu pensionāru grupai. Viņi tobrīd mēroja ceļu atpakaļ uz savu autobusu. “Var jau būt, ka esmu primitīvs cilvēks,” Gibsons man sacīja, pamādams uz kapa pusi, “bet man gribētos te stāvēt, skaidri zinot, ka šī izcilā dzejnieka pīšļi ir tieši te un nevis kur citur.” Man šķita, ka saprotu šo viņa tieksmi pēc skaidrības. Kamēr nav atrasts līķis, Lorkas nāves apstākļi tā arī paliks mīkla – un, jādomā, tieši to arī vēlējās viņa slepkavas. Tomēr ekshumācija, kurā nekas netiek atrasts, arī būtu gluži vietā – divdomīgas beigas, kas atbilstu Lorkas drūmajām priekšnojautām. “Bet viņi vairs nevarēja mani atrast,” viņš raksta dzejolī Fabula par trim draugiem, dziedama pa riņķi:

Neizdevās?
Nē, neizdevās mani atrast.
Vien atklāja viņi, ka sestais mēness aizbēdzis pret straumi;
un jūra – piepeši! – atminējās
visu savu slīkoņu vārdus.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Raksta pirmpublicējums žurnāla
The New Yorker 2003. gada 22.–29. decembra numurā.