Literatūras teorijas 50 nokrāsas

Trešdienas vakarā es noskatījos filmu “Greja piecdesmit nokrāsas” – izklausās pēc grēksūdzes, bet īstenībā tā ir tikai fakta konstatācija. Tas likās visdabiskākais noslēgums visam, kas bija noticis pirms tam. Bija tā, it kā pēdējos četrus gadus es būtu gaidījusi savas “50 nokrāsu” pieredzes pēdējo nodaļu, lai gan es neteiktu, ka šo grāmatu būtu vispār jelkā pieredzējusi. Es biju par to lasījusi, rakstījusi, diskutējusi, un filmas noskatīšanās likās kā neizbēgams nobeigums, lai gan es nevarētu pateikt, kad kaut kas bija sācies, lai tagad varētu beigties. Kad ekrānā parādījās filmas klasifikācijas indekss un atskanēja popmūzika, es atcerējos, ka grāmatu nebiju pat lasījusi.

Pēc E. L. Džeimsas “50 nokrāsu” triloģijas iznākšanas kādu laiku likās, ka kultūras pasaule ir sa­­dalījusies divās: tajos, kas bija to lasījuši, un tajos, kas nebija. Īstenībā tas neatbilda patiesībai. Atšķirība starp abām nometnēm bija pavisam nenozīmīga. Jo angliski runājošā pasaule “50 no­­krāsas” uzsūca sevī visaptveroši un nenovēršami. Es nezinu daudz tādu grāmatu, par kurām droši varētu sacīt, ka šo tekstu jūs zināt (vai vismaz varat par to runāt godīgi un ar pārliecību), pat ja ne reizes to neesat atvēris.

Esejā “Tradīcija un individuālais talants” T. S. Eliots apraksta savu teoriju par jauna, nozīmīga kultūras darba parādīšanās iespaidu:

“.. kad ir radīts jauns mākslas darbs, notiek kaut kas tāds, kas vienlaicīgi notiek ar visiem mākslas darbiem, kas radīti pirms tam. Esošie kultūras pieminekļi savā starpā veido ideālu kārtību, ko jaunā (patiesi jaunā) mākslas darba ienākšana to vidū izmaina. .. lai kārtība saglabātos arī pēc jaunā ienākšanas, visai pastāvošajai kārtībai ir vismaz nedaudz jāmainās; un tā katra mākslas darba attiecības, proporcijas, vērtības pret kopumu tiek pieslīpētas no jauna; un tā ir vecā un jaunā savstarpējā salāgošanās.”

Eliots runāja par izciliem mākslas darbiem, un viņa teksts ir tik svarīgs tāpēc, ka Eliots tajā izvērš savas radikālās domas par kanona veidošanos; varam būt pārliecināti, ka fan fiction pat ne tuvu viņam nebija prātā. Taču “50 nokrāsas” neapšaubāmi ir izmainījušas pastāvošo kārtību un vērtības: dažiem šis darbs izgaismojis to, kas lasošajai publikai šobrīd ir pieņemams, citus tas rosinājis pievērst uzmanību tām erotiskā žanra grāmatām, kurām tiešām ir kāda literāra vērtība. “Kopums” ir mainījies – līdzīgi man, arī citi var pieredzēt “50 nokrāsas”, tiešā veidā ar to pat nesaskaroties: šīs grāmatas pastāvēšana vienkārši ir mainījusi citas lietas gan tās tuvākajā apkārtnē, gan ārpusē, tā izmainījusi samērus, tā likusi pagātnes un nākotnes darbiem pieslīpēties, reaģēt, uzbrukt. Un “50 nokrāsas” noteikti ir kas jauns.

Diskutējot par “50 nokrāsām”, mēģinājumos saprast šo fenomenu mums nav jāapstājas tikai pie Eliota literatūras teorijas.

Skatoties filmu, es atskārtu ne tikai to, ka literatūras teorija mums var palīdzēt saprast “50 nokrāsu” sensacionālos panākumus, bet arī to, ka filma (un tādēļ arī rakstītais teksts) satur pilnīgu literatūras teorijas īso vēsturi. Filmas skatīšanās izraisīja mulsumu, atsvešinātību un vilšanos. Taču skatoties es sapratu, ka filmā nekā nav, izņemot teoriju. Freids, Barts, Vulfa, Blūms: “Greja piecdesmit nokrāsās” ir visa tekstu lasīšanas vēsture.

Romāna dzimšana un uztveres teorija

Semjuela Ričardsona “Klarisa” bija grāmata, kas kaut ko zināja par seksuālo kontroli. Tas ir viens no pirmajiem epistolārajiem romāniem un garākais romāns angļu valodā, un tieši lasošās publikas reakcija uz šādiem pirmajiem romāniem pavērusi ceļu romāna statusam sabiedrībā; tieši šajā kontekstā skatāmas “50 nokrāsas”.

“Klarisa” tik ļoti aizkustināja lasītājus un viņi to lasīja tik aizrautīgi, ka bija jāsāk domāt: ņemot vērā simpātijas, kādas tie izjuta pret Klarisu, vai būtu iespējams, ka lasīšanas akts, kas notiek vienatnē, spēj padarīt lasītāju par labāku, iejūtīgāku cilvēku sabiedrībā? Vai arī tajā, ka cilvēks pavada laiku vienatnē, dzīvojot līdzi grāmatas varoņiem, nevis iet sabiedrībā un izmanto šo empātiju lielākam labumam, ir kaut kas perverss?

Tiklīdz bija izveidojies romāns kā literatūras forma, komentētāji sāka bažīties par romānu lasīšanas ietekmi uz lasītājiem. Cilvēki īpaši satraucās par to, ko pārskaistinātu mīlestības romānu lasīšana varētu nodarīt jaunām, viegli iespaidojamām sievietēm, piemēram, Ostenas romāna “Prāts un jūtīgums” varones Mariannas Dašvu­das līdziniecēm reālajā dzīvē (Marianna noteik­ti ir nesātīga mīlestības romānu lasītāja). Daiļ­­literatūras augošā popularitāte un debates par tādiem romāniem kā “Klarisa” un Henrija Fīldin­ga “Toms Džonss” lika Semjuelam Džonsonam pārdomāt to postošo ietekmi uz “jaunajiem, ne­­zinošajiem un dīkajiem” lasītājiem un lasītājām.

“50 nokrāsas” Džonsonam liktos nakts murgi, taču debates, kurās viņš toreiz iesaistījās, nekad nav bijušas tik dzīvas kā tagad. “50 nokrāsas” parādījās vienlaikus ar elektroniskajām grāmatām, kas lasīšanu padarīja par vēl privātāku, ja ne slepenu nodarbi. Un tā “50 nokrāsas” uzdod būtiskus, savu 18. gadsimta priekšteču diskusiju papildinošus jautājumus: vai ir morāli pieņemami baudīt skandalozu tekstu, atrodoties sabiedrībā? Vai tas ir slikti – padarīt savu privāto baudu vēl privātāku, slēpjot tās saturu no apkārtējo acīm? Tieši cik tālu privātās lasīšanas bauda drīkst ietiekties seksuālās baudas laukā?

“50 nokrāsu” filmas versija individuālo pieredzi ienes vēl tālāk publiskajā sfērā. Šai individuālajai nodarbei tagad var nodoties kopā ar pārējo sabiedrību, tā atrisinot problēmu, par kuru uztraucās “Klarisas” pirmie lasītāji. Es šo filmu skatījos milzīgā kinozālē, ko piepildīja pārsvarā sievietes, un tā bija visnotaļ socializējoša pieredze. Šajā sabiedrības daļiņā – ak, kā Džonsons būtu berzējis rokas! – filma izvērtās par komēdiju, kuras laikā mēs varējām brīvi izsmieties par scenāriskajām nejēdzībām, ar asprātīgiem izsaucieniem papildināt idiotiskos dialogus un neomulīgi saskatīties ar blakussēdētājiem, kad seksa ainās nav jūtama abpusēja piekrišana. Filma ne tuvu neizpildīja Bekdela testu, bet es aizgāju, sajutusies atspirdzināta šajā sieviešu kompānijā.

Mākslas darbs mehāniskās reproducēšanas laikmetā

Viens no veidiem, kā Kristjens Grejs mēģina savaldzināt Anastasiju Stīlu, ir nosūtot viņai Tomasa Hār­­dija “Tesas no d’Ebervilu cilts”, Anasta­sijas mī­­ļā­­kā romāna, pirmizdevumu. Anasta­sija ir sajūsmināta. Viņa studē angļu literatūru, tātad viņa noteikti ir lasījusi Valtera Benjamina eseju “Mākslas darbs mehāniskās reproducēša­nas laikmetā” un zina par “auru”, kas apņem mākslas darba oriģinālu.

Vēlāk, izlikdamās dusmīga, Anastasija saka Kristjenam, lai viņš ņem atpakaļ savu dāvanu, jo viņai jau esot šīs grāmatas eksemplārs. Mēs zinām, ka šis apgalvojums ir bezjēdzīgs, jo Benjamins mums ir izskaidrojis, ka mākslas darba oriģināls ir neatkarīgs no kopijām. Mēs ne vien saprotam, ka kapitālisms ir izmainījis mākslas vērtību, padarot to būtībā bezvērtīgu, bet arī redzam, ka tieši šī politiskā struktūra ir tā, kas ļauj Kristjenam Grejam, lielākajam kapitālistam no visiem, no­pirkt kanoniskas grāmatas pirmizdevumu.

Anastasija dzīvo paradoksālā pasaulē. Viņa zina teksta auras vērtību, tomēr viņa ir tēls romānā, kas vispirms tika izplatīts internetā par brīvu, bet tad nodrukāts miljonu tirāžās lēta “izlasi un aizsvied” mīkstvāku formātā, ko pārdod lielveikalos un tirdzniecības centros. Anastasija būtībā iemieso mūsu pašu nožēlojamo eksistenci mehāniskās reproducēšanas laikmetā ar visām mūsu alkām pēc kaut kā īsta.

Bailes no ietekmes

70. gados Harolds Blūms parādīja, ka gandrīz visiem rakstniekiem traucē “bailes no ietekmes”, kas būtībā ir nespēja atbrīvoties no to ietekmes, kuri dzīvoja, rakstīja un publicējās pirms viņiem. E. L. Džeimsu tas neuztrauc; viņa no šīs ietekmes pat nemēģina tikt vaļā. Viņa iespļāva Blūmam sejā un uzrakstīja “Krēslas” sērijā balstītu fan fiction, kuru nosauca par “Greja piecdesmit nokrāsām”, un neviena pati no šīm nokrāsām nebija sirdsapziņas ēdas.

“50 nokrāsas” ir palīgteksts Blūma “Bailēm no ie­tek­­­mes”. Abus vajadzētu pārdot vienotā iepakojumā kā komplektu. Jo “50 nokrāsas” parāda, kas notiek, kad rakstītājs iekrīt ietekmes slazdā. Filma ir piebāzta ar “Krēslas” grāmatu sižeta detaļām, taču bez jebkāda konteksta, kas piešķirtu jēgu tam, ko redzam. Dīvaini gulēšanas paradumi, sērīga klavieru spēlēšana, neizskaidrojamas izcelsmes bagātība, vairīšanās no ilgstošām attiecībām, bāla āda, pārcilvēcisks spēks, prasme sūkt asinis: Džeimsa ir ielauzusies Stefanijas Meieres iztēlē un nozagusi daudzus Edvarda Kalena tēla aspektus, izņemot to vienu īpašību, kura piešķīra jēgu visam pārējam.

Īstais vampīrs, protams, ir E. L. Džeimsa.

Freids: literatūra un psihoanalīze

Lai arī pagājis ilgs laiks, kopš sociālās zinātnes atmeta Freida teorijas un daudzas viņa idejas, literatūras studijās freidiskās interpretācijas joprojām ir cieņā. “50 nokrāsas” mums parāda, cik liela bijusi Freida ietekme uz autoru. Pats romāns freidisku lasījumu nerosina; tā vietā tēli tekstā analizē paši sevi. Kad Anastasija grib saprast Kristjena tieksmi uz spīdzināšanu, viņa apjautājas par viņa bioloģiskajiem vecākiem. Viņa brīnās par Kristjena nāves dziņu un vajadzību iznīcināt to, ko viņš mīl. Anastasija un Kristjens pastāvīgi vai nu iet uz “spēļu istabu”, vai nāk no tās. Abi ir pilnībā samierinājušies ar seksa un nāves pārklāšanos; tā viņus pat garlaiko.

Svarīgā epizodē Kristjens sēž blakus aizmigušai Anastasijai un ar riebumu atzīstas, ka viņa īstā māte bijusi atkarīga no kreka un strādājusi par prostitūtu. Viņš viņu vispār neatceras, bet domā, ka redz viņu sapņos. Tas ir viens no filmas visskumjākajiem brīžiem. Nevis bēdu stāsta par māti dēļ, bet tāpēc, ka viņš ir iestidzis freidiskā sevis lasījumā, no kura nespēj izkļūt un kurš ērti noder, lai attaisnotu paša vardarbīgo izturēšanos pret Anastasiju, vainojot tajā vardarbīgo māti. Un, kad viņš stāsta Anastasijai par saviem vēlmju piepildījuma sapņiem, mēs varam būt droši, ka arī viņai ir savējie. Ļoti iespējams, ka tie ir seksuāli.

Feminisms: trakā sieviete bēniņos pret “Savu istabu”

Literatūras feministiskās interpretācijas ir cēlušās no spriedzes starp murgainajām bailēm no bēniņos ieslodzītās trakās sievietes un utopisko vīziju Virdžīnijas Vulfas esejā “Sava istaba”. Kad runājam par ieslodzījumu, mēs ar to saprotam sieviešu nespēju runāt un pastāvēt pašām par sevi gan kā tēliem, gan kā autoriem. Kad runājam par “savu istabu”, mēs domājam fizisku un garīgu telpu, kurā domāt un radīt, kā arī finansiālos līdzekļus, kas to nodrošina. Izpratnes atslēga ir šāda: ja trako sievieti no bēniņiem pārvietotu uz “savu istabu”, viņa varbūt nepavisam nešķistu traka. Iespējams, viņa uzrakstītu meistardarbu.

Anastasija tiek nostādīta dilemmas priekšā. Viņai Kristjena mājā tiek piešķirta pašai sava istaba. Tā ir tāda istaba, kas varētu patikt princesei, un ar to mums jāsaprot, ka tā ir ārkārtīgi grezna un aprīkota ar visām ērtībām. Tā būs istaba vienīgi viņai. Tajā viņa varēs būt pilnībā viena, Kristjens viņu nekad tur netraucēs. Vienīgā problēma ir tāda, ka, lai tiktu pie šīs istabas, viņai ir jānoslēdz līgums, kas paredz pakļaušanos viņam. Lai visu padarītu vēl ļaunāku, istaba atrodas baltu spirālveida kāpņu pašā galā, mājas augšstāvā.

Skatītāji var cerēt, ka Anastasijas literatūras sa­­rakstā bija arī Andžela Kārtere. Visām sievietēm vajadzētu zināt, ka nevar būt “savas istabas”, ja pagrabā ir asiņainais kambaris.

Autora nāve

Kas patiesībā uzrakstījis “50 nokrāsas”? Vai E. L. Džeimsa? Vai varbūt Stefanija Meiere (skatīt sadaļu “Bailes no ietekmes”)? Vai to uzrakstījusi pirmo lasītāju kolektīvā fantāzija, kuri iedrošināja Džeimsu fanu forumos un domubiedru grupās internetā? Filma jau no paša sākuma bija “faniem”; varbūt viņi to būtībā arī radījuši, turot prātā paši savas prasības?

Neskaitāmiem mājieniem un vārdspēlēm bagātajā esejā “Autora nāve” Rolāns Barts centās at­­dalīt tekstu no individuālā autora. Tā vietā teksts bija “austs no citātiem”, kas nav gūti no individuālās pieredzes, bet gan no “neskaitāmiem kul­­tūras fo­kusiem”. “50 nokrāsas” izaugušas no “Krēslas”, kura savukārt izaugusi no mūžsena mīta par vampīriem un vilkačiem: abi stāsti uzsūkuši sevī kultūras nemieru, kuru rada sieviešu alkas un seksualitāte, – šausmas, kas ir vēl senākas par bailēm no mitoloģiskiem nezvēriem. Lai to visu apvienotu, bija vajadzīgs “pierakstītājs”, un katru reizi, kad ar darbu sastopas lasītājs, – internetā, grāmatā, ekrānā – darbs tiek radīts no jauna, pēc lasītāja ģīmja un līdzības. Grāmatu sērijas panākumu atslēga meklējama Bartā.

Velti E. L. Džeimsa cīnās par savām tiesībām uz filmas scenāriju; velti viņa plēšas ar filmas režisoru Semu Teiloru-Džonsonu. Džeimsa nav uzrakstījusi “50 nokrāsas”, viņa tik vien kā iedzinusi pēdējo naglu autora zārkā.

© Zeljka Marosevic, 50 Shades of literary theory.

Melville House, 2015. gada 20. februārī.