Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Izvairīgais cilvēks ar motivāciju
“Daru Jums zināmu, ka Jūsu rīcībā esošie neoficiālie dati par manu mantisko stāvokli ir stipri pārspīlēti, neatbilst Jūsu interesei par Latvijas bagātākajiem cilvēkiem,” — vēl pirms dažiem gadiem rakstīja uzņēmējs Kirovs Lipmans. Kopš tā laika redzamāki kļuvuši uzņēmēja biznesa projekti, augusi gan viņa atpazīstamība, gan uzņēmumu skaits, taču vēl joprojām Kirovs Lipmans, būdams gatavs stundām ilgi runāt par pašmāju sporta attīstību un pat atzīties, ka viņš noteikti vēlas atstāt savu vārdu nākamajām paaudzēm, ir tikpat izvairīgs, tikko runa ievirzās par viņa personiskās laicīgās mantas apjomiem.
Kurss uz turīgumu
Uz turīgumu viņš gājis motivēti un mērķtiecīgi, tieši turība var nodrošināt cilvēkam patiesu neatkarību. Lipmans pietiekami izbaudījis uzņēmīga un talantīga ebreja likteni Padomju Savienībā.
Atklātībā nav parādījušās sīkākas ziņas par Lipmana nodarbošanos līdz pat
Kad rodas dilemma — palikt kopā ar "flagmani" VEF vai arī iepeldēt privātā biznesa biedējošajos ūdeņos. Lipmans izvēlas otro variantu, un no šī brīža sākas viņa straujais finansiālais uzplaukums. Kluba Latvijas 100 miljonāru sarakstā viņš iekļauts jau kopš saraksta rašanās.
Lipmana firma LipLat (patiesībā tās ir veselas divas — LipLat International Ltd. un ražošanas komercfirma LipLat) metas visdažādāko lietu un vielu vairumtirdzniecībā — sācis ar Izraēlas telefonstacijām un Krievijas un Ukrainas metāliem, jau pēc dažiem gadiem Kirovs Lipmans izpelnās Latvijas cukura magnāta nosaukumu, piegādājot izejvielas vietējām konditorejas fabrikām.
Protams, šajā biznesā — tāpat kā nākamajos — ir bijusi ne tikai tūkstošu procentu peļņa, bet arī būtiski zaudējumi. Vēlākie Lipmana kompanjoni viņa vēlāk privatizētajā metalurģijas kompānijā Liepājas metalurgs (iepriekš — Sarkanais metalurgs) labsirdīgi joko par to, kā pirmajā darījumā 90. gadu sākumā izdevies LipLat bosam iesmērēt defektīvas produkcijas partiju.
Dīvainie kontakti
Lipmana panākumi saistīti ar īpašībām, ko atzīst gan viņa domubiedri, gan pretinieki — ar lielām darbaspējām, nevēlēšanos atzīt savas kļūdas, taču spēju mācīties no tām, acīs krītošu saimnieciskumu un nemitīgu tālākmācīšanos paša spēkiem (Lipmans vakaros joprojām studējot lietišķās literatūras sējumus).
Beidzot Lipmans ķeras pie mūža dižākās spēles. Tie vairs nav kupi-prodai darījumi, bet gan nopietni ražošanas un celtniecības projekti dzimtajā Liepājas pusē.
Joprojām var diskutēt par to, kā un par kādiem līdzekļiem šie projekti sākti un turpināti: piemēram, skandalozā eksčekista Borisa Karpičkova presei nodotajos materiālos saistībā ar bijušās akciju komercbankas Olimpija lietu minēts arī Kirovs Lipmans, kurš kopā ar Andri Šķēli un bijušo bankas prezidentu, nu jau nelaiķi Ļevu Kremeru piedalījies caur šo banku iegūta G-24 kredīta (1,5 miljona dolāru apmērā) sadalīšanā. Pēc sākotnējās stomīšanās prokuratūra nekādus tālākus paziņojumus nav sniegusi, un ņemot vērā Lipmana tuvību vairākiem politekonomiskajiem nervu mezgliem, tas īpašu izbrīnu nerada. Bet par faktiem varētu uzskatīt to, ka vairākkārt notikušas pārrunas abu kungu starpā, ka Tautas partijai ir īpašas intereses Liepājā, un ka Lipmans ar 25 tūkstošiem latu ir bijis viens no trim vislielākajiem oficiālajiem TP privātziedotājiem.
Prese visasāk reaģējusi tieši uz pēdējo ziņu. Nācies lasīt arī pārdomas par Šķēles gatavību atbalstīt Lipmana biznesu, samazinot elektrības tarifus Liepājas metalurgam vai piešķirot tam kādu lielu valsts pasūtījumu.
Mūža dižākā spēle?
Vai šīs un citas tuvās attiecības ir būtiski palīdzējušas Lipmana biznesā? Pat apbruņošanās ar visu Latvijas politisko spēku totālu atbalstu nebūtu bijusi pietiekama 90. gadu vidū vairs knapi dvesošā Liepājas metalurga darbības atjaunošanai un attīstībai. Tam vajadzēja diezgan daudz “dzīvas” naudas, reālus kontaktus izejvielu un noieta sfērā un skaidrus priekšstatus par uzņēmuma virzību. Visi šie resursi Lipmanam atradās.
Rezultātā metalurģijas uzņēmums, kuram jau tika prognozēts citu vietējo rūpniecības gigantu liktenis, tomēr neaizgāja pa skuju taku: pasaules ekonomiskās krīzes iedragāts un amerikāņu antidempinga sankciju apdraudēts, Liepājas metalurgs ir spējis pieklājīgi nopelnīt gan uzreiz pēc privatizācijas, gan daudziem tik katastrofālajā 1998. gadā (1997. gadā — vairāk nekā 411 tūkstošus latu, 1998. gadā — vairāk nekā 688 tūkstošus latu).
Tiesa, ir nācies pārtraukt modernizācijas programmu, gan atsaukt prognozes par kompānijas peļņu. Pasaules tirgus konjunktūras izmaiņas Liepājas metalurgu var skart daudz sāpīgāk nekā citus Latvijas rūpniecības uzņēmumus. Taču vēl joprojām tā krāsnis darbojas, par bezdarbu nebēdā divarpus tūkstoši liepājnieku un pilsētas vadība, kurai šāda uzņēmuma slēgšana būtu bijusi īsta katastrofa. Ņemot vērā Kirova Lipmana uzņēmumu lielo lomu pilsētas ekonomikā, viņam patiešām ir milzīgā ietekme pilsētas varas struktūrās.
Lipmana saimniecība
Formāli uzņēmumam ar Lipmanu saistība nav nemaz tik liela: tā lielākais akcionārs, nomainot Singapūras kompāniju Agrosin Pte (pēc oficiālās versijas, kontrolpaketes pārdošana bijusi nepieciešama, lai minerālmēslu biznesā neiejauktu darījumus ar metālu), tagad ir iecienītajā ofšoru zemē Īrijā reģistrētā kompānija Gesil… Kas tad īsti ir šie mistiskie īri un vai gadījumā kādu no tiem nesauc arī par Lipmanu, skaidra atbilde līdz šim nav dzirdēta. Protams, viņš esot viens no Liepājas metalurga akcionāriem, taču nevarot teikt, ka pats galvenais. Bet kurš tad ir pats galvenais? Nu, redzams taču, ka Gesil…
Protams, Liepājā neviens nešaubās — ļoti iespējams, bez Lipmana ir arī citi reālie uzņēmuma akcionāri, bet viņš ir galvenais noteicējs un saimnieks. Lipmana saimniecībai klāt nākusi Liepājas Eļļas ekstrakcijas rūpnīca, salīdzinoši nesen apsaimniekot sāktā kuģu remonta rūpnīca Tosmare, kompānija TransLiepāja, Baltijas Tirdzniecības investīciju kompānija; nedrīkst aizmirst arī joprojām funkcionējošo LipLat.
Pēdējais plaši zināmais Lipmana pirkums ir farmaceitiskās ražotnes Kalceks akciju pakete. Latvijā pat visplašākie kontakti politiķu aprindās un vispārēja labvēlība pret veiksmīgu uzņēmēju nedod nekādas garantijas pret klajām nejēdzībām: tikko Lipmans par vairāk nekā 200 tūkstošiem latu bija iegādājies akciju paketi, valsts iestādes pēkšņi apķērās, ka Kalcekā notiek visvisādi pārkāpumi — un, investoram par prieku, nekavējoties atņēma uzņēmumam ražošanai nepieciešamās licences...
Sports, tu tiešām esi miers?
Plašāku, tiesa, pretrunīgu popularitāti Lipmans ieguvis saistībā ar sportu. Pats Lipmans jaunībā bija futbolists, bet nu jau daudzus gadus atrodas LHF vadītāja postenī un privāti ieguldījis līdzekļus ledus halles celtniecībā.
Sporta draugus (un arī kaislīgus nacionālā jautājuma cienītājus) interesē šovasar uzliesmojušās nesaskaņas Latvijas hokeja izlasē. To risināšana turpinās, bet kāpēc gan veiksmīgam uzņēmējam vajadzīga šāda vismaz materiālā ziņā acīmredzami mazrentabla nodarbošanās, kas noved pie konfliktiem, strīdiem un savstarpējiem apvainojumiem? Atbildes ir divas — būt LHF līderim ir svarīgi tieši kā uzņēmējam, tas vairo viņa prestižu kontaktos ar ārzemju partneriem, taču patiesa esot viņa publiskā atzīšanās pirms pāris gadiem: “Jā, ir tāda vēlēšanās atstāt savu vārdu Latvijā...” Jautājums tikai, kas paliks — atmiņas par nepatīkamu konfliktu un šausmu stāsti par savulaik firmas LipLat uz galēji drakoniskiem noteikumiem Hokeja federācijai aizdotiem 22 tūkstošiem latu? Vai tomēr uzceltās ledus halles un citas taustāmas vērtības? Paskatīsimies.
Lato Lapsa
Rīgas Laiks: Atļaujiet sākt ar pavisam primitīvu jautājumu: kā jūs vērtējat Latvijas komandas spēli pasaules čempionātā kā līdzjutējs?
Kirovs Lipmans: Tā atbildība kā federācijas prezidentam ir ļoti liela un, ja kāds atļaujas, teiksim atklāti, iejaukties mūsu darbā un dot padomus — ir savs laiks, ir sava civila pieeja visām šīm lietām, bet tā, kā tas notiek šodien atkal — vajag atstāt vecāko treneri vai nevajag? Nu, kas tas ir? Kas vispār atbildēs, ja kaut kas notiks? Vecākais treneris mierīgi aizbrauks uz Vāciju, bet atbildēs federācija.
Bet ja jūs gribat manas domas kā līdzjutējam, es jums varu pateikt, ka tiešām tā bija ļoti saliedēta komanda, ļoti, puiši gribēja spēlēt. Un katrs izdarīja maksimāli, ko varēja un spēja izdarīt. Vairāk no viņiem nevarēja prasīt.
Tāpēc jau… Ziniet, tik daudz emociju no puišiem izgāja, tik daudz enerģijas, ka laikam jau tam pēc pasaules čempionāta vajadzēja notikt.
RL: Jūs gribat teikt, ka galvenā trenera jautājums saistīts ar emociju izlādēšanos pēc pasaules čempionāta?
Lipmans: Treneris, trenera amats ir ne tik prasts, kā citi domā — ka viņam jāpilda vienīgi savs profesionālais darbs. Es uzskatu, ka šodien tas ir par maz. Tihonova vai Tarasova laikā — jā, ja hokejistam kaut ko pateica, viņš nevarēja atkāpties ne pussoli. Šodien cilvēkiem ir cita psiholoģija, spēlētāji ir mainījušies. Trenerim vēl jābūt arī labam psihologam, audzinātājam. Jūs saprotat, par ko ir runa? Jo tie spēlētāji jau ir ļoti jūtīgi. Tik daudz kaloriju ir jāatdod. Tā vaina bija — es esmu ļoti atklāts — tikai trenerī. Viņš nevarēja diplomātiski iziet no šīs situācijas. Ar visiem puišiem bija noteikti jāstrādā, un nevarēja tā vienkārši pateikt — ja negribi, nespēlē. Vai — ja tu esi vecs, tad tu nevari vairāk spēlēt. Kā man — arī ir sāpīgi, es nekad nesaku, cik man ir gadu. Es jūtos uz tiem gadiem, cik es jūtos. Cik es varu strādāt, cik es varu palīdzēt.
RL: Es nesaprotu, vai runa būtu par Beļavski?
Lipmans: Nē, vispār. Nu, es tagad negribu nosaukt nevienu vārdu, es tāpat, emocionāli…
RL: Vakar Panorāmā rādīja jūs un Vasiļjevu pēc tās sapulces. Vasiļjevs izskatījās tāds, teiksim, samulsis, kamēr jūs — ļoti apmierināts. Vai šis novērojums atbilst patiesībai?
Lipmans: Pilnīgi nepareizi. Es biju apmierināts nevis tāpēc, ka viņš bija tādā stāvoklī, es biju apmierināts, ka mēs sākam viens otru saprast. Un man nekādu iebildumu pret Vasiļjevu nav, nekad. Cik es ar viņu strādāju — un viņš to var apliecināt — es vienmēr viņu esmu atbalstījis, ikvienā lietā.
Maz kas zina, kas man bija jāizdzīvo šī procesa laikā. Ne jau viņš ar viņu runāja, ar Znaroku. Nu, ziniet, kā cits treneris: piezvana, spēlētājam pasaka — zini ko, Oļeg, tu esi daudz ko izdarīji, paldies tev par darbu, nu, šodien tā situācija ir tāda, tu nevari būt sastāvā, bet tas nenozīmē, k tu jau esi norakstīts, es runāju ar prezidentu, mēs tevi pavadīsim, un tā, mēs tev darbu atradīsim, nu ziniet, tā, cilvēciski. Bet tā, vispār nezvanīt, nerunāt… Znaroks jau nav tas spēlētājs, kam jācīnās par vietu izlasē, viņš jau tur bija desmit gadus. Ar viņu vajag citādāk. Tomēr runāt, un lai viņam nebūtu, ziniet, kaut kāds sāpums. Un es jau to uzņēmos.
Un tādēļ vakar man bija ļoti laba sajūta, ka Vasiļjevs saprata savas kļūdas. Es nerunāju par viņa profesionālismu un nerunāšu. Bet es gribu, lai kolektīvā būtu miers, jāspēlē, jāieņem pēc iespējas augstāka vieta, bet nevajag domāt par citām lietām, par aizkulisēm.
RL: Vai tur tomēr nav pretruna: komanda spēlēja saliedēti un labi, bet šīs nesaskaņas jūs saistāt ar Znaroka vārdu, kurš taču izlasē nespēlēja.
Lipmans: Nē, es jau par viņu nerunāju. Es jums tikai pasniedzu vienu piemēru, kā, manuprāt, vajadzēja ar viņu darboties — pirms pasaules čempionāta. Viņš jau neietekmēja komandu čempionātā, nē, tas bija cauri.
RL: Jūs vairākkārt esat uzsvēris, ka jūs dzīvē gribētu kaut ko atstāt. Kā jums šķiet — kas ir galvenais, ko jūs esat sasniedzis?
Lipmans: (Nopūšas.) Vienam cilvēkam interesē tikai sava personīgā dzīve. Viņš pat nevar novērtēt, kāda šodien ir situācija. Un es uzskatu pat, ka viņam ir vieglāk dzīvot. Citi — tieši otrādi, grib būt vienmēr kaut kur augšā, tajā sfērā, tas arī nav pareizi. Visu laiku sevi parādīt. Manuprāt, mana dzīve iet tādā normālā… Es vienmēr saku, ka es esmu neatkarīgs. Man ir tāds prieks, ka cilvēki nāk pie manis, nevis es eju pie viņiem — tas attiecas uz palīdzību, un kaut kā tā. Tādā ziņā. Un tomēr ir paveicies, ka man mazāk jādomā, kā paēst, kur dabūt līdzekļus, kā dzīvot… Samaksāt. Vairāk var būt domas par biznesu, sportu.
Un mana dzīve iet normāli, es neuzskatu, ka es būtu augstāk par visiem. Katra persona ir cilvēks pirmām kārtām. Un varbūt tā dzīve ir tā veidojusies, ka viņš nevarēja izsmelt visu, ko varēja, varbūt viņš vispār ir izcils… Bet tāda ir dzīve.
Es nodzīvoju lielāko daļu dzīves tajos laikos. Padomju laikā. Es nevarēju sevi īstenot, nevarēju sevi parādīt, bija ierobežojumi, man nedeva iespējas.
RL: Bet jūs ieņēmāt diezgan augstus amatus.
Lipmans: Man bija lieli amati, bet ilgus gadus es nostrādāju kā inkognito: es nebiju partijā, man nebija ne pirmās, ne otrās, ne trešās atļaujas. Un neviens “tur” neko nezināja, jo man bija ļoti labi sakari ar VEF direktoru, un, kad zvanīja un prasīja, vai man ir viss kārtībā, viņš vienmēr atbildēja, ka Lipmanam viss ir kārtībā. Neviens nezināja, ka es nebiju partijā, es varēju sēdēt pie viena galda ar ministriem, ministru vietniekiem, glavka priekšniekiem… Visi uzskatīja, ka es esmu labs cilveks, ka ar mani kopā var dzert, iedzert kopā, nekautrējoties… Toreiz, ziniet, varēja iedzert, cik gribēja.
Un es tā nodzīvoju. Man varbūt kauns runāt, bet tāda bija tā dzīve.
RL: Un kas tad jums nepatika tajā laikā?
Lipmans: Es nevarēju savi realizēt. Es sēdēju kopā ar priekšniekiem, bet es varēju būt augstāk par viņiem. Es jau vienmēr analizēju, kas man sēž pretī. Kā viņš runā, kā viņam vispār domas iet.
RL: Jūs esat pazīstams kā Tautas partijas…
Lipmans: Es neeju nekādā politikā. Esmu atbalstījis Tautas partiju, Jauno partiju, sociāldemokrātus.
RL: Kāpēc tieši sociāldemokrātus?
Lipmans: Ja es redzu, ka tur ir kaut kas pozitīvs, kaut drusku, tas jau mani interesē. Tikai no tā viedokļa.
RL: Jūs gribat, lai es noticētu, ka jūs esat atbalstījis šīs partijas tikai tādēļ, ka saskatāt tām kādu pozitīvu programmu?
Lipmans: Jūs varat man ticēt, varat neticēt, man nebija gadījuma 10 gadu laikā, kamēr strādāju biznesā, ka es būtu ietekmējis kādu partiju sava biznesa interesēs. Pat tagad, piemēram, ja man ir grūta situācija — un tāda tā šodien ir, ziniet, antidempings, mūs mēģina tajā iekļaut, un reāli var izveidoties situācija, ka mums būs jāsamazina darba vietas… Es eju pie ministriem, uz Saeimu, bet es jau necīnos par savu biznesu.
Mans bizness, es domāju, jau tagad ir tādā līmenī, ka zaudēt — varbūt es varu mazliet — bet ne tā, ka es palikšu tukšā, jūs saprotat. Bet man jāatbild par 2700 cilvēkiem, kas strādā Metalurgā. Man ir atbildība par ražošanu. Jāsaprot, ja ir privātuzņēmums, tas nenozīmē, ka viņam nevajag palīdzēt. Tāpēc, ja šodien aiztaisīs Metalurgu ciet, tie 2700 cilvēki paliks uz ielas. Viņi nāks un prasīs pabalstu. Bet kur tad ņemt — par to jādomā.
RL: Bet jūs bijāt viens no lielākajiem privātajiem sponsoriem. Kā jūs pamatojat šo savu izvēli?
Lipmans: Nu, pirmkārt, ar viņu programmu. Cita lieta, vai tās partiju programmas realizējas.
RL: Bet ne tāpēc, ka jums ir labas attiecības ar Šķēli?
Lipmans: Nedomāju, ka tas ir izšķirošais. Jā, mums ir labas attiecības, mēs savulaik kopā strādājām vienā biznesā. Viņš ir gudrs cilvēks, starp citu. Kā es varu runāt par viņu kaut ko citu, ja viņš man neko sliktu nav izdarījis.
RL: Bet es jau neaicinu runāt par viņu kaut ko sliktu…
Lipmans: Nē, nē, bet man jau daudzi pārmet — ko tu tur ar Šķēli, viņš ir tāds, tāds, tāds tur… Lai citi vērtē. Es novērtēju to, ko es zinu. Varbūt tajos momentos, kad viņš kaut ko darīja, es nebiju klāt pie viņa. Es nezinu. Bet tas nebija izšķirošais — viņam palīdzēt. Tādu labu cilvēku man ir daudz. Es jau nevaru katram palīdzēt. Man jau nav… man pat bankas nav.
RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs zināt, cik jums precīzi ir naudas?
Lipmans: Nu, kā tad cilvēks var nezināt, kā tad es strādāju un nezinu, cik man ir naudas… (smejas) Nē, es kontrolēju savu maku. Tā jau es varu apsolīt, sponsorēt, vienu rītu pamosties un konstatēt, ka es vēl esmu parādā. Jo lielākā biznesā tu esi, jo vairāk tev ir jāskaita.
RL: Ko tieši ražo Liepājas metalurgs?
Lipmans: Galvenokārt armatūru, bet arī stieples, naglas…
RL: Kā jūs vērtējat izteikumus, ka jūs varētu saņemt valsts pasūtījumu, piemēram, bibliotēkas celtniecībai?
Lipmans: Es jūsu jautājumu sapratu, jūs tā no tāluma ejat… Jūs domājat, ja es toreiz atbalstīju Šķēli par to bibliotēkas celtniecību, bet lai jums nekas nenāk prātā. Tik cik tur vajag armatūru, es domāju, to es varu saražot maksimums sešās dienās. Jūs uzskatāt, ka tas kaut ko dod manam biznesam? Tas ir smieklīgi. Es ražoju 45 tūkstoši tonnu mēnesī. Bibliotēkai vajadzētu apmēram 10, maksimums 15 tonnas.
Bet es atbalstu bibliotēkas celtniecību, jo tā ir valsts seja — teātris, bibliotēka, sporta halles — tas nozīmē, kāds līmenis ir valstij. Nu kā valsts var būt bez lielas bibliotēkas? Nu kā valsts var būt bez lielas bibliotēkas? Cita lieta — kā to finansēt. Un es savas domas izteicu Andrim Šķēlem, kad viņš bija premjers. Un tas nebija saistīts ar elektroenerģijas maksas paaugstināšanu.
RL: Sakiet, no kurienes jums tāds interesants vārds?
Lipmans: Tas nav nekādā sakarā ar to vēsturisko personāžu. Tas ir bulgāru vārds — manu vecāku draugs gāja bojā un mani nosauca viņa vārdā. Atklāti runājot, man jau tas vārds nepatīk. Bet tajos gados man nepatika arī, kad nosauca vārdu un tēva vārdu. Man tas riebās.
RL: Un kāds bija jūsu tēva vārds?
Lipmans: Haimovičs. Bet es vienmēr esmu bijis atklāts — jūs taču nevarat izvēlēties vecākus. Padomju laikā daudzi kautrējās no nacionalitātes, bet man vispār nepatika, ka sauc vārdā un tēva vārdā.
RL: Vai jūs neesat bijis izvēles priekšā emigrēt no PSRS?
Lipmans: Bija tādas domas, un visi man teica — tu jau noteikti aizbrauksi. Bet nu es pats nezinu, kā tas notika — neiznāca. Bet kad sāku nodarboties ar biznesu, es jau biju izvēlējies, ka es nekad neaizbraukšu no šīs valsts. Es esmu bijis ļoti daudzās valstīs, droši vien Eiropā visās, tomēr mums… — es domāju, mums latviešiem, jo, ja mēs esam Latvijas pilsoņi un mēs to uzskatām par savu dzimteni un tai mums jādod, ko spēj, un es uzskatu, ka mēs visi esam latvieši, tāpat kā Amerikā visi ir amerikāņi, un jūs jau redzat, kad ir Amerikas himna, tad tas pats nēģeris, melnais — viņam acīs ir asaras. Tas nozīmē, ka viņš dzīvo tajā valstī un tai pieder. Un tādēļ es uzskatu, ka es izdarīju pareizi, ka neaizbraucu, un man nekad nenāk prātā, kāpēc es nedzīvoju kaut kur Amerikā vai Eiropā.
RL: Vai jūs darbojaties Latvijas Ebreju kopienā?
Lipmans: Nē. Diemžēl. Man nav laika. Daudzi jau pārmet, bet es kaut kā… Ziniet, es vienmēr palīdzu. Es, teiksim, ļoti labi zinu ebreju tautas vēsturi. Es zinu, kāpēc mūsu tauta izdzīvoja.
RL: Kāpēc?
Lipmans: Mums ir tāds talmuds, Dieva likumi. Un mums nebija iespējas nedomāt par mūsu nākotni. Vēsture parāda, ka daudzas tautas ir nomirušas. To vairāk nav. Pat lielākas. Ebreju tauta izdzīvoja tādēļ, ka ļoti cieši pildīja visus reliģiskos priekšrakstus.
RL: Jūs stundām domādams staigājot pa mežu, varbūt pa tādu, kāds ir redzams gleznā pie jūsu kabineta sienas. Vai drīkst jautāt, par ko jūs šajā laikā domājat?
Lipmans: (Nopūšas.) Ziniet, es domāju pastāvīgi — ne tikai tad, kad es esmu mežā. Tas ir mans darbs, es domāju vienmēr. Bet kad es esmu mežā, tad man prātā ir visādas filozofiskas domas. Man patīk analizēt vispār tā dzīvi, citreiz kāda pretruna — es sāku filozofēt par to, ka laikam mūsu Zeme nav tik ilgstoša. Es kaut kur izlasīju, ka mūsu Zemes reālā vēsture sākas kaut kur desmitajā divpadsmitajā gadsimtā. Un kaut kur es izlasīju, ka tas Jurijs Dolgorukijs — tas, kuram Maskavā ir piemineklis — ka viņš patiesībā ir Čingishans, ka nekāda tatāru—mongoļu jūga nav bijis, ka tas viss ir izdomāts. To es stāstu kā piemēru, ka ir par ko domāt. Visādi jautājumi ir interesanti.
Izlasi grāmatu, un aiziet. Agrāk es lasīju visu pēc kārtas, tagad man vairāk interesē vēsturiskā literatūra, lielas personas — Napoleons, Hitlers, daudzi citi — kā viņi nodzīvoja savu mūžu, kā veidojās un tā tālāk. Tu vari analizēt, ko viens ir izdarījis, kā otrs atnāca pie varas. Tas ir ļoti interesanti.
RL: Ja jūs līdzīgi varētu uz sevi pavērties no malas, kā jūs raksturotu: kas ir Lipmans?
Lipmans: Man ir ļoti grūti to pateikt. Varbūt kaut kā iekšā es gribētu vairāk. Man tas raksturs laikam ir ne sevišķi labs — es vienmēr neesmu apmierināts ar sevi. Piemēram, kā man šodien trūkst? Nu, viss jau it kā ir, var jau mierīgi nomierināties, bet vienmēr kaut kas… Es vienmēr ļoti pie sirds ņemu kritiku, ne sāpīgi, bet es analizēju, varbūt kādam ir taisnība, kādam nav. Bet es nevaru vienaldzīgi. Ne agrāk es ar sevi biju apmierināts, ne tagad esmu. Vienīgais, kas mani apmierina, tas ir darbs. Es varu strādāt no rīta līdz vakaram, es nejūtu, ka es esmu noguris.
RL: Vai jūs kādreiz savā dzīvē esat bijis nelaimīgs?
Lipmans: Nelaimīgs? Laimīgs un nelaimīgs — tie ir tādi filozofiski jautājumi. Vienam viss ir, un viņš ir nelaimīgs. Otram nekā nav, bet viņš ir laimīgs. Es zinu, tie paši bomži — daži ir ļoti laimīgi. Viens uzskata, ja ir miljons, viņš ir vēl nabags. Otrs, kam ir simt lati mēnesī, saka, o, es esmu bagāts, man viss ir. Man ir viens pazīstams, viņš nav precēts, nekā, viņš ir visu mūžu bijis tāds, ziniet, brīvais gleznotājs. Es nekad neesmu redzējis, ka viņš būtu nomākts, nelaimīgs, vienmēr viņš smaida, vienmēr labs garastāvoklis, vienmēr viņam meitene ir — viss kārtībā dzīvē.
RL: Vai jums ir nācis prātā, ka jūs varētu būt arī kaut kas cits, nevis biznesmenis?
Lipmans: Nē, nē, nē, es jau kopš bērnības vienmēr gribēju būt augšā. Nekad neesmu gribējis būt vienāds ar visiem. Tāds raksturs. Es vienmēr esmu cīnījies par to, lai būtu augšā. Man bija kauns, ka es biju zemāk par kādu. No visiem maniem bērnības draugiem — nu, daudzi emigrēja — bet es no tiem pašiem mazākajiem esmu kļuvis par pašu lielāko.
RL: Jūs runājat par naudu?
Lipmans: Nē, nauda nav galvenais. Varbūt tikai vienā posmā man nauda bija prātā — kad es sāku strādāt kooperatīvā, bet tikai tāpēc, lai es būtu neatkarīgs. Varbūt tas ir drosmīgi, bet es uzskatu, ka es esmu intelekta cilvēks, izglītots cilvēks, es varu runāt jebkurā sabiedrībā, nekad neizkritīšu no kompānijas, — ziniet — atnāk, runā par kaut kādu literatūru vai mākslu, un tu, teiksim, neko nezini. Man tā nav.
RL: Vai jūs atceraties savu pirmo biznesu?
Lipmans: Es neesmu nodarbojies ne ar melno tirgu, ne ar valūtu, ne tirgošanu. Es esmu no ražotājiem, no tiem, kas pats ražo, kas ir bijis meistars, vecākais meistars, ceha priekšnieks, un tā tālāk. Bet kad izdevās beidzot ar kooperatīvu 1988. gadā, tad man tas bija tuvāk. Toreiz mēs ražojām sporta tablo, pirmos Minskā, tur bija Eiropas čempionāts vingrošanā. Mēs nopelnījām kādus
650 000 rubļu, toreiz tā bija diezgan
liela nauda. Veidojot savu privāto biznesu un nodarbojoties ar vairumtirdzniecību, mēs veidojām to kooperatīvu uz VEF bāzes, bet tie VEF atbildīgie darbinieki, tie jau nobijās, uzskatīja, ka tas nav nopietni, tie kooperatīvi, ka tos aiztaisīs ciet, mani arī izsauca vadība — ko es darot, man esot tik liela alga, labs darbs, kur tu iesi prom… Bet es jau biju pārliecināts, ka nekas slikts nebūs, pat kad bija pučs, 19. augustā, mani uzreiz izsauca direktora vietnieks un teica, nu tagad jums visiem parādīs. Es tā mierīgi atbildēju — viņus vai nu sodīs, vai nošaus. Un pēc dažām dienām tā arī bija.