Līdz galam neizkarsušie vīrieši

Atšķirības starp mums un šejienes sievietēm nav nemaz tik lielas

Pastāvot sarakstei, vēstule būtu jāsāk, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem. Te būs viens, kuru esmu saņēmusi vairākkārt telefona sarunās un vēstulēs – vai tie žīdi tiešam TO dara caur palagu? Šis jautājums jau kuro mēnesi nenomoka vis muitas darbiniekus vai āriešu pulciņa aktīvistus, kā varētu domāt. Nez kādēļ caurumotā palaga problēma nodarbina izglītotus ļaudis ar augstāko izglītību, kuri tāpat jau ir pārliecināti par šī apgalvojuma pareizību.

Pasaulē ir daudz jautājumu, kurus jūs varētu man uzdot, tā arī nekad nesaņemot atbildes. Teiksim, es nezinu, kāpēc lidmašīnas netaisa no tā paša materiāla, no kā to melnās kastes un kāpēc melnās kastes patiesībā ir oranžas. Jums par laimi šis gultasveļas klātā seksa jautājums mani ir tā novedis, ka ņemšu un vienreiz atbildēšu: “Nē.” – Pareizi, viņi nedara TO caur palagu/segu/halātu/ cauru zeķubikšu pāri. Viņiem nav arī īpašu, rabīnu svētītu gultas komplektu, lai vairotu mazo hasīdēnu pulkus sinagogas vajadzībām. Vēl vairāk, rabīnu skaidrojums vienam mazam Talmuda gabaliņam liek gudrajiem spriest, ka sievietes ir vēderā līdz galam nenogatavojušies vīrieši. Tāpēc kārtīgs jūduticīgs vīrs vienmēr mēģinās nokarsēt savu sievu gultā kā krāsni un tikai tad to apsēklos, lai visas dzimumdetaļas bērnam nevis paliktu saspiestas iekšpusē, bet siltumā iznāktu uz āru.

Kādas gan slimīgas fantāzijas uzbūrušas tādu mītisko palagu ar caurumu? Ticīgie jūdi zem krekla nēsā tā saukto talit katan (mazo talitu) – nesašūtu kreklu ar četrām garām bārkstīm katrā stūrī, kurš, izmazgāts un pakārts uz veļas šņores, izskatās pēc palaga ar galvai domāto caurumu vidū. Lai gan apgalvot, ka šis krekls netiek lietots kādā neparastā veidā, arī neņemos, jo ar sveci nevienam ultraortodoksajam jūdam klāt arī neesmu stāvējusi. Kazi, kāds no viņiem, pārdzēries Purima svētkos vīnu, iet ne vien dauzīt arābu taksistus, bet pēkšņi sagrib savu bārkstaino talitu izmantot sievas badīšanai.

Cik gan tūkstošus lappušu ir aizpildījuši rakstnieki, aprakstot savas šausmas baltas lapas priekšā. Man tagad gribētos paskaitīt, cik gan lapu mēģināts piepildīt ar burtiem, kad rakstītājs nav zinājis, kā no vienas dīvainas tēmas pāriet uz citu, smagāku un skumīgāku, šajā gadījumā, par tiem līdz galam neizkarsētajiem vīriešiem, kuri tagad ir palestīniešu un izraēliešu sievietes. Viņas apdzīvo teritoriju, kas ir gandrīz trīs reizes mazāka par Latviju un atrodas vairāk vai mazāk slēptā kara stāvoklī. Izraēlietes divus savas dzīves gadus pavada armijā, skrienot pa tuksnesi ar ievainotajiem uz pleciem. Šos divus gadus viņas nedrīkst šķirties no sagrabējušā kalašņikova, arī apciemojot savu vecās Eiropas kaluma vecmāmiņu, kurai tādi apdauzīti un manāmi nolietoti ieroči atgādina bērnībā piedzīvoto karu. Tomēr, uzticot jaunajām meitenēm ieročus, tām ļauj ik pa laikam apciemot ģimeni, bez maksas izsniedz kontracepcijas līdzekļus un nesagaida, lai uz dienesta laiku viņas pieņemtu celibāta solījumu. Sieviete šeit tiek trenēta karam, kamēr ultraortodoksajiem ebrejiem ļauts, plivinot peisus kā spaniēlu ausis, visu dzīvi veltīt Toras un Talmuda studijām, kuras pārtraukt nav ļauts arī visuvarenajai Izraēlas armijai. Ir arī reliģiozās meitenes, kuras armijas vietā gadu strādā sociālajā dienestā, vadot bērnu ekskursijas pa Botānisko dārzu, iznēsājot pārtiku un sabata sveces. Sprādzienu gadījumā viņām nākas atbildēt uz histēriski kliedzošo radinieku jautājumiem, kur meklēt cietušos. (“Histēriski kliedzot” šeit nav lietots dramatiskā efekta kāpināšanai, liela daļa izraēliešu tā sarunājas arī ikdienā.)

Sprādziena vietas lielākoties izskatās šādi – autobuss ar jumtu gaisā, izdeguši sēdekļi, kā skudras tekalē ātrās palīdzības ļaudis un apkārt policisti – daudzi zirgos –, lai nelaistu tam visam klāt žurnālistus, līdzjutējus, radiniekus un vienkārši tos, kas negrib iet apkārt, jo viņiem akurāt te jātiek pāri. Žurnālisti kārtojas rindās tā, lai kadrā ietiktu mazliet glābēju, mazliet autobusa, un tad vēl vajadzīgā seja. Ik pa laikam no pūļa tiek izvilkts pa aculieciniekam, kura sacīto mēs nedzirdam, jo apkārt valda drausmīgs troksnis, un tik vien varam vērot, kā tas plātās ar rokām, norādīdams, kur viņš atradies sprādziena laikā un kā ar lielu būkšķi izlidojuši laukā viņa balkona logi. Kāpēc es to rakstu? Lai ilustrētu vidi, kurā īpašā dienesta meitenes ar oranžajām vestēm mugurā – Jeruzālemes mērijas sociālais darbinieks – parasti sēž kaut kur maliņā un briesmīgi raud. Tikmēr ievainotie tiek aizvesti, mirušie tiek salikti rindiņā un īpaša reliģisko ebreju grupa ZAKA, baltos polietilēna kostīmos, salasa sīkākus ķermeņu pārpalikumus, lai tos varētu godam apglabāt. Viņiem pat ir īpaši milzu virtuves papīra dvieļu ruļļi, ar ko savākt katru asins peļķi. Tad nāk speciālisti un ar zāģiem sadala autobusu, lai to varētu aizvilkt prom. Sociālās darbinieces netālu liek piemiņas svecītes un joprojām raud.

Mana reportāža tā kā būtu galā, bet pāri ielai tikt vienalga nav iespējams. Kad ZAKA savākusi sarkanos dvieļus, iznāk grupa arābu sētnieku, kuri noslauka ielu, noslauka pieres, un neviens nezina, ko gan šie pieci tagad domā. Par laimi, vēl nav atsteigušies īpaši nervozo izraēliešu pūļi, kas mēdz stundām kratīt virs galvām plakātus, pieprasot nāvi Arafatam un visiem arābiem. Sētnieki samet slotas piekabē. Viss, divas stundas pēc sprādziena iela ir tīra, reportieri jau prom, policija aizjājusi, garāmgājēji liek svecītes un abas sociālās darbinieces mierina viena otru. Redziet, viņām ir tiesības publiski raudāt, un, ja es pieietu klāt, sakot, ka man no asiņu smakas kļūst nelabi, meitenes man noteikti iedotu kāda posttraumatiskā sindroma speciālista telefonu.

Par spīti visam Izraēlas militārismam un iknedēļas sprādzieniem vismaz sievietēm neviens šeit neliedz sērot un raudāt. Bībele gan slavē savus izraēliešu pašnāvniekus, kā Samsonu, kas izdrebināja smagos akmens balstus, lai nogalinātu lielu filistiešu baru, vai Eleazāru, Jūdas Makabeja brāli, kurš jūdu–grieķu kaujas laikā varonīgi palīda zem visvarenākā valdnieka ziloņa un nogalēja to, arī pats visai smagā veidā zaudējot savu dzīvību, zilonim liekoties gar zemi kā Gredzenu pavēlnieka beidzamajā filmā. Un tomēr šādi varonības akti netiek pieprasīti. Pat dažādo karu gadadienas raidījumos kareivju mātes televīzijas ekrānos drīkst vaimanāt un atklāti sacīt, ka dēla upuris valsts labā ir bijis veltīgs un bezjēdzīgs, un to neatsver nekāda varoņa nāve. Jūs domājat – kāda iejūtība valda cilvēkos un varbūt viņu sirdis nav tik melnas, kā šķiet, vērojot viņus televīzijas ziņu laikā šaudāmies un spridzinām palestīniešus! Nē, tas viss notiek valstī, kurā valodiskas nepieciešamības dēļ ieviesās vārds lehitkarnef – kļūt par degunradzi, apaugt ar biezu ādu, rupji uzvesties un zaudēt savu personību, sekojot pūlim. Sākās tas ar Jonesko lugas Degunradzis tulkojumu un tad, ar rakstnieka Amosa Oza vieglo roku, kļuva par ikdienā lietojamu darbības vārdu. Protams, nepatīkamo verbu lieto tikai otrajā un trešajā personā, tomēr savādi, ka Izraēlas sabiedrībai ievajadzējās aprakstīt tieši šo cilvēcības zaudēšanas procesu. Citās valstīs Jonesko Degunradzis tā arī palika dzīvot tikai uz teātra skatuvēm, neiemaisoties vārdu ikdienā. Kamēr es nebiju satikusi Austrumu Jeruzālemes un Ramallas sociālās darbinieces, šķita, ka tā ir visur. Ar prātu jau saproti, ka palestīniešu cīņā sievietēm ir pavisam citas funkcijas, tomēr aptvert lielo atšķirību ir pagrūti. Pravietim Muhamedam armijā kalpoja arī sieviešu karotājas, tāpēc arābu sievietēm atļauts veikt pašnāvības teroraktus arī tagad, turklāt daudzas to dara veiksmīgāk par vīriešiem.

Kad ieslēgtas televīzijas kameras, neviens šo jauno sieviešu ģimenēs neraudās par viņu nāvi, vienīgi slavēs jaunās šahīdes varoņdarbu. Hamas organizācijas garīgais līderis šeihs Jasins gan ilgi pretojās, lai šī pašnāvnieču mode neskartu viņa iedvesmoto militāristu grupu. Viņš apgalvoja, ka uz teroraktu izpildīšanu viņa organizācijā gaida gara rinda godājamu musulmaņu, tāpēc sieviešu uzdevums šajā cīņā ir uzveikt cionistu ienaidnieku, dzemdējot vairāk bērnu. Tikmēr citos militārajos grupējumos sievietes kopā ar bumbām gāja gaisā ik pāris mēnešus. Janvāra vidū arī Hamas izdarīja izņēmumu: Gazas sektorā Erecas robežpunktā, visstingrāk apsargātajā teritorijā, divu bērnu māte Rīma Salah al Rijaši piekliboja pie kareivja un raudot paskaidroja, ka viņai kājā ir tērauda protēze. Karavīrs ar viņu apgāja apkārt pūlim un izveda cauri metāla detektoram. Piegājusi citiem karavīriem, viņa eksplodēja, nogalinot četrus no tiem. Vēlāk izrādījās, ka viņas vīrs sievieti turējis aizdomās par ģimenes goda aizskaršanu. Mēs tā arī neuzzināsim, vai patiešām viņai bija mīļākais. Viņa tiktu nogalināta tāpat, tāpēc daudz vērtīgāk izrādījās savu grēku izpirkt, uzspridzinoties un kļūstot par godājamu varoni. Turklāt vīrs labi zinājis, kam gatavojas viņa bērnu māte.

Lai arī moceklis – vienalga, vīrietis vai sieviete – ar bumbas palīdzību ielido tieši paradīzē, ne šahīda mātes, ne sievas vai meitas – kur nu vēl tēvi vai brāļi – nedrīkst viņu publiski apraudāt. Runājos ar divām arābu sociālajām darbiniecēm, abas ir kristietes, kas labi pārzina islāma likumus un paražas, ko nākas izpildīt ikviena šahīda tuviniekiem. Protams, pēc savu bērnu vai vīra nāves viņas drīkst sēdēt savā sieviešu istabā un raudāt, līdz ierodas vīrieši, ciema vecākie vai televīzijas filmēšanas grupas. Tikko tiek ieslēgtas kameras, asaras tiek nosusinātas kabataslakatos, sievas ceļas kājās un kopā ar atraitni ņemas slavēt aizgājēja cīņu tautas labā, izkliegt saukļus un zvērēt visus savus bērnus atdot palestīniešu cīņai. Tāpēc man bija radies priekšstats, ka šīs sievietes savas personiskās traģēdijas samēro ar visu palestīniešu cīņu par neatkarību un tāpēc ir tik gatavas tuvinieku bojāejai. Kad reiz palīdzēju spāņu studentiem filmēt inervijas Austrumu Jeruzālemē, tā arī mums neizdevās atrast kādu, kas no arābu puses pateiktu, ka neviens svētais akmens nav cilvēka dzīvības vērts. Sarunās sievietes varēja atzīt, ka grib izskolot bērnus, grib, lai visi būtu veseli, lai robežas nebūtu slēgtas un viņas beidzot apciemotu savus neskaitāmos brālēnus un tantes Gazā. Viena no Ramallas traumu terapijas speciālistēm Sausana Mašni no savas pieredzes saka, ka pat dziedot dziesmas par paradīzi, kurā tagad atrodas viņu bērni, mātes patiesībā domā, ka labāk par visiem apsolītajiem labumiem tās grib savus bērnus atpakaļ, mājās, ģimenes svētkos, nosvinēt tiem kāzas. Bet ko tādu pateikt skaļi viņas atļaujas tikai terapijas laikā. Šādās grupās piedalās simtiem sieviešu palestīniešu teritorijās, lai gan tā vienalga ir maza cietušo daļa. Sociālā darbiniece Mērija no Jeruzālemes stāsta, ka ir grūti pārliecināt nogalināto bērnu mātes vai jaunās atraitnes, ka šeit ir atļauts izteikt jebkādas izjūtas, ka viņām ir sev jāatzīstas, cik ļoti patiesībā sāp.

Sievietes uz šādām atbalsta grupām nāk ātrākais pēc mēneša, diviem, kad pamazām noplok varoņu apdziedāšana, saulē izbalē pilsētā izlīmētie jaunā šahīda plakāti un top skaidrs, ka ne bērns, ne vīrs vairs nekad neatgriezīsies mājās. Sāpes izpaužas dažādi – ir mātes, kas ienīst visus tos, kuru bērni nav nogalināti, un turpina satikties tikai ar tiem kaimiņiem, kuru dēli gājuši bojā. Daudzas sievietes savai ģimenei nekad vairs negatavo to ēdienu, kuru īpaši mīlēja bojā gājušais dēls. Viņas pārtrauc darīt to, kas sagādā prieku – šūt, izšūt, krāsoties, piedalīties tuvinieku kāzās vai pat savu bērnu dzimšanas dienās. Ir sievietes, kas naktīs iet uz bērnu kapiem un rok tos vaļā, lai vismaz pieskartos kauliem. Pašnāvnieku mātes nekad tā arī nav redzējušas savus dēlus vai meitas mirušus un tāpēc vēl ilgu laiku viņas nespēj noticēt, ka nekad vairs tos neredzēs. Tāpat vairums sieviešu nespējot saprast palestīniešu vidū popularizēto videoierakstu, kur māte svētī dēlu, pirms tas dodas uz teroraktu. Kaut vairums sieviešu, kas piedalās grupu terapijās, atzīst, ka viņas ir atsvešinājušās no pārējiem saviem bērniem, arī šī tēma esot tabu. Tāpat kā viņu naids pret vīru, kurš nepareizi audzinājis dēlu, nav apstādinājis to pirms terorakta vai ļāvis viņam iet un mest akmeņus pa Izraēlas karavīriem. Mātēm nav tiesību publiski apvainot vīru šajā propagandas darbā, tāpēc naids aug ģimenes iekšpusē; sievām šķiet, ka vīrs nepārdzīvo dēla zaudējumu tikpat stipri kā viņas. Lielais vairums pārtraucot seksuālās attiecības, jo māte to uztver kā nodevību pret bojā gājušo bērnu. Jaunākās nevar saņemties un tās atsākt, lai dzemdētu citus bērnus, un baidās, ka vīri viņas tāpēc atstās. Arī jaunās atraitnes atrodas smagā stāvoklī – ja atraitne vēlas vēlreiz iziet pie vīra, viņai jāatstāj bērni mirušā vīra ģimenei. Atraitne var arī riskēt un uzsākt slepenu sakaru tikai intīmām vajadzībām, bet tas ir bīstami, jo var uzzināt vīra tuvinieki.

Ne uz vienu no šīm terapijas grupām nenāk vīrieši, lai gan daudzi no viņiem atrodas klīniskās depresijas stāvoklī, nesarunājas, neiziet no mājas vai pēkšņi kļūst agresīvi, sit pārējos bērnus, bet tomēr atsakās no psiholoģiskās palīdzības, jo tas būtu pretrunā ar sociālajām normām. Sākumā tēvi saņem ievērojamu finansiālo un morālo atbalstu, kad dažādas organizācijas uzskata bojāgājušo par savu biedru. Pēc bērēm visi pagaist un ģimene paliek viena pati, arī bez mājas, kuru pēc pašnāvnieka identitātes noteikšanas nojauc izraēliešu buldozeri. Vēlāk Saūda Arābija gan ģimenēm piešķir īpašu godu doties uz Meku hadžā, kuru ierindas musulmanis parasti nopelna pašā dzīves nogalē. Pat tad sievietes mēdzot atzīties, ka tas nebija arī hadža vērts, bet kam gan musulmaņa sievas var to pateikt...

Pirms šīs sarunas nekad nebūtu domājusi, ka viens no Rietumu pasaules sasniegumiem varētu būt atļaušanās publiski atzīt savu nespēju dzīvot tālāk un apraudāt mirušos, pat ja tie gājuši bojā varoņa nāvē, un nožēlot, ka politisku mērķu dēļ bojā gājis tavs dēls. No otras puses, cik tad nu varoņu dzīvo mūsu pusē! – tāpēc nebūtu viegli cilvēka nāvi padarīt par politiski derīgu notikumu. Tagad man ir kauns, ka ievilināju jūs šīs vēstules lasīšanā, izmantojot hasīdu seksa noslēpumus. Tomēr tāpat kā jautājumā par caurumoto palagu arī ar palestīniešu sievām viss ir savādāk, nekā izskatās ziņu reportāžās, un nav tā, ka vienīgais arābu sievietes sapnis ir dzemdēt tik daudz šahīdu, cik to prasīs Arafats ar šeihu Jasinu. Lai gan tā ir biedējoša doma, mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies. Apaugt ar degunradža ādu – tā ir tikai saprotama cilvēku vājība. Tagad nu iešu, iekārojās pastampāt pa mūsu Nāves jūras dubļiem un patrīt savu vienīgo ragu.