Labdara garais deguns

“Viņš (Asanžs), tāpat kā Snoudens, uzskata sevi par tiesību aizstāvi un cīnās par informācijas izplatīšanas brīvību. Uzdodiet sev jautājumu: vai tādus ļaudis vajag vai nevajag izdot, lai viņus ieliktu cietumā? Nu, es labprātāk nenodarbotos ar šādiem jautājumiem. Tas ir līdzīgi kā sivēna cirpšana – daudz trokšņa, bet maz vilnas,” – Vladimiru Putinu citē aģentūra Interfaks.

Gazeta.ru, 25. jūnijā

Protams, sanāca kaut kā muļķīgi. Amerikāņi, kuriem tik ļoti rūp cilvēktiesības un demokrātija, izrādās, ar rafinētām metodēm izspiego puspasauli. Turklāt tas nāk gaismā tieši Obamas administrācijas laikā, kuras cilvēktiesisko ideālismu līdz šim daudziem patika pretstatīt Buša reālpolitikai. Tomēr nav jau pirmā reize, kad globālais hegemons uzkāpj uz savas paša ideoloģijas grābekļa, un nekas briesmīgs tādēļ nav noticis. Lielais vairums amerikāņu saprot, ka valsts savās rūpēs par drošību spēj iet stipri vien tālu, un tas, ka specdienesti savu iespēju robežās tur roku uz pilsoņu saziņas pulsa, ir tikai pašsaprotami – ciktāl tas tiešām tiek darīts valsts drošības interesēs. Snoudens turpretī vēršas pret pašas sistēmas eksistenci, nevis pret to, ka tā tiek lietota kādiem citiem nolūkiem. Tomēr vienu lietu amerikāņu publika gan nav gatava piedot – to, ka valdība viņiem melo, vēl nesen sakot, ka šāda izspiegošanas sistēma nepastāv.

Ārpolitiski arī situācija nav spoža. Visi ASV nīdēji, kas visapkārt pasaulei piedejodami dedzina zvaigžņoti svītrainos karogus, varēs runāt par “dubultajiem standartiem”. Jo īpaši priecāsies tie, kuriem pašiem nav nekādu standartu – nedz vienkāršu, nedz dubultu. Tomēr antiamerikānisms ir abpusgriezīgs zobens, un Krievijā to labi saprot. Tieši no šīs perspektīvas raugoties, mēs varam pilnībā novērtēt Putina diplomātiskos izteikumus Snoudena sakarā. Viena lieta ir valsts iekšienē gānīt amerikāņu imperiālismu, cita – reāli sabojāt attiecības ar ASV, turklāt bez jebkāda skaidra ieguvuma. Tādēļ Putins, no vienas puses, ļauj savā valstī izrunāties virknei agresīvu antiamerikānistu, kā Valsts domes Ārlietu komitejas vadītājs Aleksejs Puškovs, kurš aicināja Krieviju pasargāt Snoudenu un lobēja viņa nosūtīšanu uz Venecuēlu. Taču, no otras puses, Putins cenšas atbrīvoties no Snoudena formāli legālā ceļā, lai neradītu sev nevajadzīgas problēmas ar reālo pasaules hegemonu, ASV. No malas tas var likties mazliet šizofrēniski. Taču to prasa pati situācija, kad Krievijas valdība, kuras leģitimitāte arvien vairāk tiek balstīta ārējā apdraudējumā, iekuļas starptautiskā skandālā.

Plašākā kontekstā Snoudena gadījums tikai izgaismo virkni jau notikušu izmaiņu. Vispirms – paraugieties uz šīm dīvainajām aliansēm: ASV kreisie Occupy aktīvisti ir nonākuši vienā kompānijā ar Fox News, korī lamājot administrāciju. Tiem, kas grib pasargāt šķietamo cilvēktiesību aktīvistu Snoudenu, nākas lūgt, lai to neizdod Putina Krievija, kurā pašā tikko svaigi ar omona kājām nospārdīts Saharova līdzgaitnieks Ponomarjovs un tūlīt cietumā nonāks opozīcijas populists Aleksejs Navaļnijs. “Vecā” Eiropa, kura līdz šim savas drošības problēmas labprāt ir deleģējusi amerikāņiem, nu ir spiesta neveikli taisnoties saviem pilsoņiem, kādēļ viņu drošības garants vērienīgi izspiego pašas ES pārstāvniecības. Īsi sakot, pilnīgs orientieru zudums, kur tagad ir labie, kur ļaunie. Cita starpā, arī Latvijā valdošais klusums ir simptomātisks – Snoudenu ir grūti izskaidrot Aukstā kara kategorijās, un citu kategoriju jau mums nav. Varētu, protams, teikt, ka Snoudenu vajag izdot ASV un totāla pilsoņu saziņas kontrole ir pieņemama, taču tas liktu zaudēt šķietami “liberālo” seju. Vai, gluži pretēji, – varētu skaļi sašust par Centrālās izlūkošanas pārvaldes un Nacionālās drošības pārvaldes (The National Security Agency) nekaunību un aizstāvēt “trauksmes cēlāju” – taču tādā gadījumā mūsu domubiedri būtu meklējami Krievijā un Venecuēlā. Vienīgais mierinājums dezorientētajiem latviešiem, ka Snoudena atklātajā specdienestu globālās noklausīšanās servisā Boundless Informant mūsu valstij ir piešķirta zemākā prioritāte – nu, laikam mēs neesam diez cik interesanti.

Ja vaicājam par lietas ētisko pusi, tad ar visu cieņu pret teorētiskas argumentācijas finesēm tomēr var saprast arī tos praktiķus, kuri nevar gaidīt bezgalīgu diskusiju rezultātus un vēlas jau šodien efektīvi darīt savu darbu – proti, novērst terora aktus. Arī Snoudens, cik var spriest pēc The Guardian intervijas, vēlas nevis izskaust globālo izsekošanu, bet gan uzticēt lemšanu par to “plašākai sabiedrībai” – lai ko tas arī nozīmētu. Ja tas nozīmē atklāt medijiem visu specdienestu know-how, tad viņam vajadzētu izvirzīt simetrisku prasību arī teroristiem – lai visi terora akti turpmāk tiktu plānoti atklāti. Pretējā gadījumā šāda prasība ir bezjēdzīga. Savukārt, ja runa ir par demokrātisku kontroli pār specdienestu darbu, tad par to noteikti ir vērts runāt. Vai valsts rūpes par drošību attaisno jebkuru informācijas ieguves veidu? Un ko jūs labāk izvēlētos – ik gadu desmit jaunu terora aktu un simtprocentīgu pārliecību, ka jūsu telefonu nenoklausās, vai arī – neviena terora akta, taču pieļaujot, ka noklausās arī jūsu telefonu? Šie visi ir apspriešanas vērti jautājumi. Vienīgi tādā gadījumā Snoudenam, ja reiz viņš tā rūpējas par “plašāku sabiedrību”, vajadzētu beigt bēguļot un izturēties kā prastam spiegam, skaidri izklāstīt līdzpilsoņiem savus nodomus un, kā jau trauksmes cēlājam, būt gatavam izciest sodu par likumpārkāpumu. Pretējā gadījumā viņa sūdzības par to, ka ASV viņam nenodrošinot cilvēktiesības uz “patvēruma meklēšanu”, tas ir, tiesības uz bēgšanu no kriminālatbildības uz Dienvidameriku, nepatīkami kontrastē ar rūpēm par “plašāku sabiedrību”.

Paies pusgads, un Snoudens jau būs aizmirsies. Taču ir kāds cits, plašāks jautājums, kurš nedod miera. Skaidrs, ka tehniskā kapacitāte un iekārtu atmiņas ietilpība, kura jau tagad ļauj fiksēt miljardus telefona sarunu, nākotnē tikai pieaugs. Jau pašlaik, cik saprotu, CIP un NDP spēj saglabāt diskos neaptverami daudz telefona saziņas, un varbūt tas arī var palīdzēt terora aktu novēršanai.

Kamēr ar to nodarbojas ASV valdība un par noklausīšanos lemj slavenā superslepenā tiesa, vienkāršam reņģēdājam par to uztraukties nav diži liela pamata (to pašu mēs droši vien neteiktu, teiksim, Krievijas vai Ķīnas gadījumā). Taču valsts vara visā pasaulē kļūst vājāka un nepopulārāka – arī pateicoties visādiem asanžiem, snoudeniem un citiem rietumu ļevakiem, kuri cīnās pret “briesmīgo leviatānu”. Tādēļ arī izsekošanas instrumenti var iziet no valsts kontroles un nonākt privātās rokās, kuras nekontrolē vēlēti politiķi vai slepenas tiesas. Tādēļ īsteni aizraujoši ir raudzīties, kā izturas “sliktās” ASV valdības “labie” partneri šajā izsekošanas pasākumā – visi populārie zīmoli, kā Facebook, Twitter, Skype, Google, YouTube u.c., kuri jau pašlaik par mūsu privāto dzīvi zina krietni vairāk nekā jebkurš specdienests. Ja mēs patiešām virzāmies uz Fuko “novērošanas sabiedrības” digitālu versiju, tad nākotne visdrīzāk pieder šiem, nevis ASV valdībai.