rl vēro

Agnese Gaile, Dace Rukšāne, Pauls Bankovskis

Kurzemes krasta dāvanas

Aizkavējusies vasaras pastkarte  no Terseiras – Azoru salās,  2003. gada augusts

Vasaras dienas beigas, gaišs, kluss, silts. Zvejnieki dodas zvejot. Viņus pavada ģimenes. Nelielā Sanmateusa Terseirā bija ļoti nozīmīga vaļu zvejas osta līdz pat 1973. gadam, kad vaļu medības tika aizliegtas.

Pastkarte līdz Rīgai ceļoja divus mēnešus.
Tālu no Atlantijas okeāna.

Žeralds Asulins

No cikla Mana Eiropa (Foto - Gerald Asulin) No cikla Mana Eiropa (Foto - Gerald Asulin)

Ne vairāk, ne mazāk  kā izcepts vai jēls

Nav jau tā, ka pilnīgi visam vajadzētu atrast vārdus un ka par to, kam trūkst pienācīga nosaukuma, pienāktos klusēt. Varbūt arī pienāktos klusēt, ja vienmēr varētu atļauties runāt tikai no sevis un atbildēt tikai par sevi,  bet patiesībā – runājot līdzībās – par zvejnieka noķertajām zivīm mājinieki ielīksmo  galvenokārt tikai tad, kad viņš pats tās ir  notīrījis un izcepis. Kaut gan ir arī tādi gadījumi, kad saskaņā ar attiecīgo cuisine  zivis pieklājas pasniegt tieši jēlas. Tas ir  atkarīgs no tradīcijām, gaumēm un iespējām.  Es, piemēram, izmetu tīklus tikai tādos  ūdeņos, kur noķertajam lomam ir  nepieciešama pārstrāde, lai tas būtu  baudāms.

Runājot skaidru valodu, ar loma pārstrādi es domāju ļoti senu tekstu tulkošanu un ar tām zivtiņām, kuras grūti padarīt baudāmas, – dažus lietvārdus un darbības vārdus, kas piemīlīgajā latviešu valodā ir piņķerīgi.

Zelta zivtiņa (un viņa nebūt nav ar pliku roku ņemama), pirms izpildīs jūsu viskvēlāko vēlēšanos, piemīlīgais latviešu lasītāj, varētu pajautāt, kā jūs, nelietojot svešvārdus un dažādas jēlības no kokapstrādes jomas, savā valodā teiksiet, piemēram, “sekss” un “nodarboties ar seksu”.

Nestrēbsim karstu, neleksim uz galvas aukstā ūdenī, bet padomāsim par vārdu jēgu. Pirmkārt, “dzimumsakari” vai “dzimumsatiksme” (to mums piedāvā Konversācijas vārdnīca) un dīvainie veidojumi – “stāties dzimumsakaros” vai “veikt dzimumaktu” (turklāt “akts” ir svešvārds) – man patiesībā šķiet savu laiku pārdzīvojuši. Atšķirībā no latviešiem senāku civilizāciju pārstāvji mīlas terminoloģijā spēja izvairīties no politnekorektā zemteksta, ka sekss – tās ir attiecības starp divu dzimumu partneriem.

Ja runa ir par lietu, nederēs arī it kā taktiskais, bet pārlieku mūsdienīgais un ļoti samocītais “pārgulēt”, un tāpat nederēs arī liriskie un ārpus konteksta pilnīgi nesaprotamie eufēmismi – “saplūst vienā” vai “savienoties”.

“Mīlēties” un “mīlēšanās” man ļoti patīk un es pati tos arī visbiežāk lietoju, bet antīkā tekstā, kurā ar visu pienācīgo nopietnību aprakstītas tehniskas detaļas, vārda saknes “mīl-” ietvertais netiešais mājiens uz to, ka partnerus saista maigas jūtas jeb mīlestība, tekstu apdveš ar neatbilstošu romantisku auru. Turklāt no darbības vārda “mīlēties” nevar izveidot neatgriezenisko formu, kas nepieciešama, lai aprakstītu darbību, ko veic, piemēram, vīrietis. Neteiksim taču, ka viņš “iemīl sievietei” vai “iemīl sievietē”, jo tad tulkojuma redaktori nošausmināsies un, aci nepamirkšķinādami, pārlabos uz “iemīl sievieti”, kas fiziskas attiecības nereti pat pilnībā izslēdz.

Ja latviskie “pāroties” un “pārošanās” netiktu lietoti, runājot tikai un vienīgi par dzīvniekiem, es ar prieku tos laistu apgrozībā, jo doma, ka iesaistītās personas attiecīgajā brīdī veido pāri, man šķiet ārkārtīgi pievilcīga. Tāpat mums ir jaukie “kopoties” un “kopošanās”, kas norāda uz ļoti cilvēcisko kopā-būšanu (nu labi, es zinu – patiesībā jau droši vien uz to pašu diezgan dzīvniecisko kopā-darīšanu). “Sekss nav nekas īpašs,” man reiz teica kāda francūziete, “tas ir tikai viens no veidiem, kā būt kopā ar mīļoto vīrieti.” Aprakstot attiecības starp cilvēkiem, es atļaujos teikt un rakstīt “kopošanās”, bet vienmēr minstinoties un ar lielām zobu sāpēm – kādas gan sašutuma jūtas latviešu valodas un literatūras skolotājās izsauktu audzēkņu sacerējumi, kuros melns uz balta un skaidrā latviešu valodā būtu atgalvots, ka Romeo “kopojās” ar Džuljetu un Indulis ar Āriju! Un “iekopot” kādam vai, piemēram, “sakopot sevi” kādā jau arī nevarēsim teikt, jo, dzirdot šos atvasinājumus, nešķiet, ka turpinām runāt par kopēju lietu.

Kas vēl mums paliek? Paliek “tuvība”. “Tuvība” ir ļoti labs vārds. Kopš grēkā krišanas dienas cilvēces izmisīgās alkas atgriezties Paradīzē, panākot pilnīgu tuvību ar kādu – ja ne kā citādi, tad saāķējoties ar ķermeņiem – un tādējādi kaut uz mirkli aizmirstot nepielūdzamo vientulības lāstu un apziņu, ka būs jāmirst un ka savā nāvē ne ar vienu nav iespējams dalīties, man šķiet interesants aizmetnis filozofiskām pārdomām par tēmu. Diemžēl “tuvībai” trūkst darbības vārda – “satuvoties” vai “pietuvoties”, manuprāt, skan nenobeigti, bet “ietuvot kādā” vai “ietuvot ar kādu” laikam mazliet izklausās pēc “ietauvošanās”.

Atzīšos – kā tulkotāja savu reizi esmu bezspēcībā nolaidusi rokas, redzot, ka senie grieķi to pašu veco “darīt to” varēja pateikt vismaz divdesmit dažādos veidos un izlocīt visās vajadzīgajās morfoloģiskajās formās. Grūtos brīžos man pat ir šķitis, ka vajag likt pie malas Endzelīnu un kautri klīrīgo Sinonīmu vārdnīcu, kas mums tikpat neko nedod, aizmirst par pieņemtajiem lietojumiem un pēc savas saprašanas ieviest jaunus. Īsi sakot, rīkoties tieši tāpat, kā rīkojās Jānis Pliekšāns, kuram varam pateikties par “mīlu”.

Un tomēr dīvaini, ka ir kaut kas tāds, ko visi dara, par ko runā visās vārtrūmēs un visos ilustrētajos žurnālos, un tomēr nezina, kā to sauc.

Varbūt, ka ar “seksu” latviešiem ir tieši tāpat kā ar “zināšanām”? Dzirdēju, ka pēdējā redakcijā Platona dialoga Teaitēts tulkotāji, izmantojot daudzskaitlinieku “zināšanas”, esot ieviesuši jēdzienu “zināšana” ar pavisam atšķirīgu nozīmi (te nav domāta ne “gudrība”, ne “saprašana”, ne “izglītotība”). Šī jaunieveduma nepieciešamību viņi grasoties pamatot ar to, ka atšķirībā no Sokrata un viņa sarunu biedriem 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, latvieši gluži vienkārši nekad nav jutuši nepieciešamību domāt par, ko vispār nozīmē kaut ko zināt. Tāpēc arī valodā mums nav vārda, kas apzīmē stāvokli, kad kāds kaut ko zina. 

Ar šo piemēru es nebūt negribu teikt, ka latviešiem trūkst zināšanu (vai “zināšanas”) par “seksu”, bet iedomājieties, ka dzintarainais Kurzemes krasts jums kādu rītu izskalo mazu erudītu zelta zivtiņu... Neaprijiet viņu jēlu! Nemetiet viņu pa taisno uz ķīniešu pannas! Viņa var izpildīt jūsu viskvēlāko vēlēšanos, tikai padomājiet, kā jūs viņai to pieklājīgi pateiksiet...

Agnese Gaile

Flora un fauna

Ziemupē aug plīvurpuķes. Pārbolījusi acis, stāvu nelielas pļaviņas vidū un nespēju noticēt – puķes, kuras līdz šim tiku redzējusi vien līgavu pušķos un pa kādam ceram arī piemājas dārzos, šeit skaitāmas tūkstošos. Lielas, leknas un izspūrušas tās stingri ieaudušas savas saknes kāpu smilšainajā augsnē, gluži kā izsmejot manus skolas gadu mēģinājumus ieaudzēt tās savā dobītē. Ko tik nedarīju – mēsloju, laistīju, pat dzeju skaitīju labākam naktsmieram – viss viens, neko vairāk par nīkulīgu krūmiņu, kurš paspēja uzziedēt vien pāris dienu pirms salnām, nespēju izlolot.

Ziemupes pludmales smiltīs slēpjas mazuts. Labi nomaskējies zem vēja triektajām smiltīm. Ik pēc puskilometra nākas apstāties, lai atbrīvotu apavus no piķainās masas, kas kārtām vien pieķērusies zolēm un dara iešanu ar katru soli arvien smagāku. Apsēžos smiltīs un novelku čības. Tagad arī bikšu dibens ir melns un lipīgs. Turpat līdzās guļ naftā izmirkusi melnspārnu kaija. Beigta. Aproku to pāris metrus no krasta un dodos peldēties. Līdz vakaram, kad beidzot tikšu pie tīra ūdens, mati virs labās auss smaržos pēc saulē uzkarsuša ruberoīda.

Pie Kaltenes ir vējains. Kādā līcītī starp ogļu melniem akmeņiem brāzmas saburzījušas jūru sniegbaltās vērpetēs. “Tie taču ir putni!” kāds iesaucas. Gulbji. Simtiem gulbju šūpojas viļņos starp akmeņiem, kurus no vienas vietas  apsēduši jūras kraukļi. Vienu pārīti veiklo nirēju jau manīju pie Irbes ietekas, kur tie, vijīgos kaklus graciozi izstiepuši, metās ūdenī, lai iznirtu pēc dažām minūtēm kādus simt metrus tālāk. Taču šeit to ir ka mudž. Nespējot novaldīt sajūsmu, metos klāt pirmajam satiktajam zvejniekam: “Ārprāts cik dievīgi! Jums te tik daudz jūras kraukļu!” Viņš paskatās uz mani satumsušām acīm, kuras nespēj noslēpt izsmiekla dzirksti: “Maitas,” viņš strupi izgrūž, “visas zivis no tīkliem izrij. Visas! Lūk, kur tie visi zaļie ar savu sarkano grāmatu mūs noveduši – šodien atkal tukšā. Atšaut tos kormorānus kopā ar roņiem.” Es pietvīkstu un, izmetusi biklu “Uzredzēšanos!”, brienu tālāk gar niedrēm noaugušo jūras krastu. Nevilšus prātā iešaujas doma, ka putnu, kuru sauc “kormorāns” droši vien ir vieglāk nošaut, nekā tad, ja tā vārds ir “jūras krauklis”. Pat ja tas nozīmē vienu un to pašu.

Kolkas pludmale pilna ļaužu. Abas kundzītes ievēroju jau pa gabalu. Viņām ir ap septiņdesmit. Izklājušas dvieli pie paša ūdens, viņas sasēdušas plecu pie pleca un pārāk uzkrītoši veras horizontā. Mugurā tikai biksītes, krūtis kailas. Nojaušu, ka viņas ar acs kaktiņu mūs jau pamanījušas – sabikstās, klusi ķiķina un... gaida. Saraustām plecos mugursomas un aizsoļojam viņām garām, paslepšus uzmetot zibsnīgu skatu draisko Kolkas vecmāmiņu krēmkrāsas plikumiem. Ķiķināšana apraujas. Manas ausis sasniedz vilšanās pilns: “Phe! Tie taču tūristi!”

Dace Rukšāne

Saimniecības preces

Baigi patīk saimniecības preču veikali. Kopš bērnības. Bērnam tajos nekad nav bijis īpaši daudz ko iekārot vai pirkt, taču man pietika kaut vai ar to eļļaino dzelžu, gumijas izstrādājumu un zāģu skaidu smaržu. Pieplakt pie stikla vitrīnas un aplūkot naglu paraugus un urbjus, dažādu izmēru vītņgriežus un kaut kādus verķus, kuru pielietojums tā vienkārši nemaz nav noprotams. Govju ķēdes un žagaru slotas, emaljētas izlietnes un katliņi, noputējušas servīzes ar uzbāzīgu puķu pušķa motīvu, sarkanbrūnā grīdas krāsa un veļaspulveris Lotos, jauni un melni plītsriņķi un krāsns durtiņas, un viss, ko vien var pagatavot no cinkota skārda. Mūsdienās tādu veikalu vairs nav daudz. Ja kāds vēl ir, tos tagad dēvē citos vārdos.

Piemēram, Āgenskalna tirgū (es zinu, ka vajadzētu teikt Āģītī, taču nespēju – neprasme izturēties pret šo vietu ar tādu frivolitāti droši vien nodod manu pāķiskā ieceļotāja dabu) ir vairākas būdiņas, kurās dabūjams pilnīgi viss. Ne nu gluži viss, jo ēdamas lietas vai “saimniecības gāzi” jāmeklē turpat līdzās. Ar visu es saprotu logu gumijas blīves, virves, plastmasas bļodas, koka līstītes, eņģes, kabatas lukturīšus, pat indes – kukaiņu indes, saprotams. Būdiņās visa kā ir tik daudz, ka pircējiem – īpaši ziemā, kad jātur ciet durvis – paliek gaužām maz vietas. Savādi, bet neatminos, ka kaut reizi šajā veikaliņā nebūtu bijis tā, ko tai brīdī esmu ieradies nopirkt. Acīmredzot šī ir viena no retajām vietām, kur vēlmes un iespējas sakrīt.

Daugavpilī saimniecības preču veikals ir pašā centrā, ja par centru uzskata autoostu. Un ne  jau šāds tāds – milzīgs. Ar lieliem logiem.  Taisni blakus kioskam Dzērieni.Desa.  Līdzās pavisam modernu saimniecību  precēm – elektriskām ietaisēm un plastmasas daiktiem – tur pircējus pacietīgi gaida mūžīgas saimniecības vērtības. Lieli cinkoti spaiņi ar  vāku (viens tāds tagad man ir) un pat graņonkas. Par 10 santīmiem gabalā.

Arī Subatē ir tāda vieta, ko dēvē par tirgu.  Lai gan kāds nu tas tirgus – īsts saimniecības preču veikals plus vēl šis tas. Tas pie durvīm  nav bērnu zārciņš, bet vienkārša sile. Ir arī  ķēžu un dzeloņstiepļu rituļi, cinkoti spaiņi  un piena separatori. Blakus ir tāds kā kultūrpreču veikals – tur var nopirkt ar  krāšņiem volāniem rotātas blūzes, ciku cakām izšūtas kleitas un apavus. Jā, tur var iegādāties pat īstas tenisčības, tādas ar brezenta virsu un gumijas apakšu. Kedas – ar visiem tiem gumijas riņķīšiem uz potītēm – bija atlicis viens pāris, kaut kāds pilnīgi aplams izmērs. Bet tenisčības par diviem latiem pārī. Smird pēc gumijas tik dikti, ka mazliet pat nelabi. Tomēr nelabumu nomāc pirkuma lētums un nostalģisks labums. Un vēl tur ir grāmatas. Krievu valodā. Tādi aizraujoši romāni mīkstos vākos ar melni dzeltenām muguriņām.

“Kaut ko tādu kā Agata Kristi gribētos,” pārdevējai saka omulīgs vīrs.

Tomēr pats galvenais bija tās puķes. Tāds zems plauktiņš, uz tā skārda trauciņi, tādi paši, kādus redz pie Saktas un citur, divi ar spicajiem galiem kopā savienoti konusi. Un trauciņos – puķes. Neļķes. Dzeltenīgas, iesārtas un sarkanas. Visas kā viena novītušas un apkaltušas, pat sabrūnējušas. Nu kāpēc tā, gribējās prasīt, taču kaut kā neērti. Ejot laukā prātā pazibēja pavisam nepiedienīga doma – droši vien tām puķēm kāda simboliska nozīme. Tās nemaz nav puķes, bet līdzība. Droši vien tās, tas, ka esmu tās redzējis, man kaut ko māca. Tikai nevar saprast, ko  īsti. Bet varbūt vienkārši aizmirsies  izmest.

Pauls Bankovskis

Raksts no Oktobris, 2003 žurnāla