Ivars Neiders

Viss ir viena vienīga halucinācija. – Nopietni?

Kāds pamats man uzskatīt, ka viss apkārtējais nav halucinācija? Nekāda. Es vairākus gadus esmu strādājusi psihiatrijā, tāpēc zinu. Cilvēkam, kuram ir halucinācijas, tās ir tāda pati realitāte kā mums šīs tases un kūkas kafejnīcā, lūk, kur tā nelaime. Bet, ja jūs man teiksiet: “Jā, bet mēs taču redzam vienu un to pašu,” – es tikai pasmiešos. Jo kurš gan pierādīs, ka jūs neesat manas halucinācijas daļa?

rosbalt.ru, 11. februārī

No vienas puses, Tatjanas Čerņigovskas teiktais jau ir kļuvis par sava veida “tautas gudrību” un, pieņemu, liela daļa cilvēku, to izlasījuši, mās ar galvu un teiks, ka tā tas patiešām ir: starp halucinācijām un īstenību nudien nav nekādas atšķirības, un nav šaubu, ka mēs ikviens pasauli redzam citādi. Daudzi droši vien ir bijuši liecinieki neskaitāmām sarunām, kurās agri vai vēlu uzpeld tēze par to, cik mūsu pieņēmumi par īstenības dabu ir nepamatoti, ar gandrīz vai obligātu atsauci uz brāļu (vai nu jau māsu) Vačovsku “Matriksa” triloģiju. No otras puses, Čerņigovskas apgalvojumi šķiet tik nepārdomāti, ka varētu iekļauties rubrikā “Sarunas ar cilvēkiem, kuri nezina, ko runā”. Protams, var arī izrādīties, ka šādā pašā rubrikā būtu iekļaujama arī “tautas gudrība” pati.

Kāds varētu būt iemesls tam, lai mēs uzskatītu, ka viss apkārtējais ir halucinācija? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms būtu jānoskaidro, kas ir halucinācija. Tomēr, izrādās, tas nav nemaz tik vienkārši. Pirmkārt, ir grūti paskaidrot, ar ko halucinācijas atšķiras no ilūzijām vai vienkārši uztveres kļūdām, tādām kā pārskatīšanās vai pārklausīšanās. Otrkārt, dažādas uztveres teorijas piedāvā atšķirīgus halucināciju skaidrojumus.

Saskaņā ar vienu no izplatītākajām halucināciju definīcijām (to izmanto arī Olivers Sakss savā grāmatā “Halucinācijas”) tās ir uztvērumi, kas rodas nesaistīti ar ārējo realitāti. Runa, protams, ir par gadījumiem, kad cilvēks redz to, kā patiesībā nav. Tomēr ne visos gadījumos, kad mēs redzam to, kā nav, ir pamats runāt par halucinācijām. Piemēram, tā saucamās Millera-Laiera ilūzijas gadījumā divi vienāda garuma nogriežņi mums šķiet nevienādi. Šī uztveres pieredze saglabājas arī tad, ja zinām, ka nogriežņi patiesībā ir vienādi. Arī skatoties uz tā dēvēto Hermaņa režģi (Hermann grid), mums rodas ilūzija, ka uz baltā fona starp melnajiem kvadrātiem parādās un pazūd pelēki kvadrāti. Abos gadījumos mūsu uztvērumi ir aplami: pirmajā gadījumā mēs nepareizi uztveram nogriežņu garumu, bet otrajā – redzam kvadrātus, kuru attēlā nav. Tomēr tās nav halucinācijas, jo abos gadījumos uztvēruma cēlonis ir attiecīgais attēls. Abos gadījumos nevar runāt par pārskatīšanos, jo maldīgā uztvēruma pieredze saglabājas arī tad, ja zinām, ka abi nogriežņi ir vienādi un nekādu pelēku kvadrātu uz virsmas nav. Un, lai gan vairumā gadījumu halucinācijas būs aplamas, ir svarīgi paturēt prātā, ka tas nav nepieciešams halucinācijas nosacījums, jo var gadīties halucinācija, kura atbilst īstenībai. Piemēram, man var būt halucinācija, ka es uz sava galda redzu baltu peli. Ja uz mana galda patiesībā baltas peles nav, tad halucinācija būs aplama, tomēr gadījumā, ja uz galda patiešām būs balta pele (piemēram, zinot, ka man mēdz būt šādas halucinācijas, kāds var nolikt uz mana galda peli, lai mani izjokotu), halucinācija būs patiesa, tā atbildīs īstenībai. Tomēr manu pieredzi par halucināciju padarīs tieši tas, ka tās cēlonis nebūs uz rakstāmgalda esošā pele.

Kad esam apsvēruši, kā halucinācijas atšķiras no parasta uztvēruma, tālākā argumentācija jau šķiet visnotaļ vienkārša. Gan tad, kad mēs kaut ko uztveram, gan tad, kad mums ir halucinācija, mums ir vienāda veida pieredze. Proti, pieredze, man redzot baltu peli, ne ar ko neatšķiras no pieredzes, kas rodas, kad man ir baltas peles halucinācija. Bet halucinācijas pieredze mums neļauj spriest par to, kāda ir pasaule viņpus šīs pieredzes, jo halucinācijas cēlonis pēc definīcijas nav ārpasaules priekšmets. Bet, ja reiz uztvēruma un halucinācijas pieredzes ne ar ko neatšķiras un halucinācija mums neļauj spriest par ārpasauli, tad jājautā, vai tas pats nav sakāms arī par mūsu šķietami patiesajiem uztvērumiem.

Šādā veidā mēs esam nonākuši pie Čerņigovskas jautājuma: kāds mums pamats uzskatīt, ka viss, ko redzam, nav halucinācija? Tas, protams, nav nekāds īpašs “Čerņigovskas jautājums”. Vienā vai otrā veidā šis jautājums ir uzdots no antīkajiem skeptiķiem (runa ir par filozofisku skolu, nevis mūsdienu pseidozinātnisko teoriju atmaskotājiem) līdz jau minētajiem brāļiem Vačovskiem. Filozofijā to mēdz dēvēt par skepticisma problēmu. Platona “Teaitētā” Sokrats jautājumu par sapņa un īstenības pieredzes nošķiršanu piesaka kā jau vispārzināmu diskusiju priekšmetu. Šķiet, visslavenākais šī motīva izklāsts pieder Dekartam, kurš – vismaz saskaņā ar plaši pieņemtu interpretāciju – uzskatīja, ka ceļš pie drošām zināšanām iespējams, apšaubot visu, ko vien iespējams apšaubīt, – arī to, vai mūsu sajūtu pieredzējumiem atbilst kādi priekšmeti ārpasaulē. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem šīs problēmas izklāstā parādās jaunas, laikmetam atbilstošas dekorācijas. Šobrīd, protams, jūs skaidri apzināties, ka savās rokās turat žurnālu un lasāt šīs rindas, tomēr kā jūs varat izslēgt iespēju, ka patiesībā nav nedz žurnāla, nedz jūsu roku, kurās to turēt? Minētās sajūtas jums ir tāpēc, ka jūsu smadzenes tiek turētas tvertnē ar kādu šķīdumu un milzīgas jaudas dators, kas ir pievienots jūsu smadzenēm, rada visus jūsu sajūtu pieredzei nepieciešamos impulsus. Apmēram šādu scenāriju iezīmēja amerikāņu filozofs Gilberts Hārmans savā 1973. gadā izdotajā grāmatā “Doma”. Hārmana aprakstītā domas eksperimenta analīzei ir veltītas akadēmisku rakstu ķīpas un vairākas monogrāfijas, kuru uzmanības centrā ir tas pats vecais jautājums: kā mēs varam izslēgt iespēju, ka īstenība ir kas vairāk par mūsu maņu sniegto pieredzi.

Taču Čerņigovskas izteikumus var aplūkot arī citādi. Iespējams, viena no dīvainākajām filozofu iztirzātajām nostājām ir solipsisms – uzskats, ka viņpus mūsu sajūtu pieredzes vairāk nekā nav, proti, pastāvu tikai es kā savu sajūtu pieredzējumu subjekts. Solipsisms, protams, ir viena no atbildēm uz iepriekš aplūkotajiem apsvērumiem par to, ka mums nav pamata uzskatīt, ka mūsu sajūtu pieredze ir kas vairāk par halucinācijām. Kā norādīja jau Bērtrands Rasels, viena no nopietnākajām šīs teorijas problēmām ir tā, ka tai nav iespējams noticēt psiholoģiski. Rasels stāsta, ka reiz viņam pienākusi vēstule no amerikāņu loģiķes un matemātiķes Kristīnas Ladas-Franklinas, kurā viņa apgalvojusi, ka ir solipsiste, un paudusi izbrīnu, kāpēc citi nav solipsisti? Rasels piezīmē, ka viņam savukārt izbrīnu radījis viņas izbrīns: “Tas, ka es kaut kam nevaru noticēt, nepierāda, ka tas ir nepatiess, tomēr tas pierāda, ka es esmu liekulis, ja izliekos, ka tam ticu.” Proti, viena lieta ir apcerēt jautājumu par to, kādus iebildumus mēs varētu izvirzīt solipsistam, kas varētu būt vērtīga nodarbe, ciktāl tā palīdz iegūt lielāku skaidrību par mūsu izziņas robežām, kritērijiem un tamlīdzīgi. Tomēr pavisam kas cits ir nopietni apgalvot, ka jūs esat solipsists, un tad, piemēram, uzrakstīt sirsnīgu vēstuli kādam draugam.

Un tagad atgriezīsimies pie Čerņigovskas. Pirmkārt, protams, tā nav gluži taisnība, ka cilvēkiem, kuriem ir halucinācijas, tās ir “tāda pati realitāte”, proti, nav taisnība, ka cilvēki nespēj halucinācijas atšķirt no uztvērumiem. Ir ļoti daudz tādu gadījumu, kad cilvēki lieliski apzinās, kuri pieredzējumi ir halucinācijas, bet kuri – īsti. Ja viņi halucinācijas nespēj pazīt uzreiz, tad visai drīz iemācās tās ignorēt. Un tam ir dažādi iemesli. Piemēram, halucinācijas bieži izjauc ierasto pieredzes regularitāti. Halucinācijas var arī tikt saistītas ar kādu vienu maņu, piemēram, dzirdi, kurpretim citas maņas, piemēram, redze, var tās koriģēt. Tāpat arī pati halucinācijas pieredze var atšķirties no pieredzes, ko rada uztvērums. Olivers Sakss raksta, ka Šarla Bonē sindroma gadījumā (runa ir par halucinācijām cilvēkiem, kuri ir zaudējuši redzi) “halucinācijām raksturīgs mijiedarbības trūkums; tās vienmēr ir mēmas un neitrālas – tās reti tiek nodotas tālāk vai izraisa emocijas. Tās ir ierobežotas tikai vizuālajā sfērā, tām nav skaņas, smaržas, tās nesniedz nekādas taktilas sajūtas. Tās attīstās kā ainas uz ekrāna kinoteātrī, kurā cilvēks nejauši iegājis”. Īsumā, halucinācijas mēdz būt dažādas.

Tad ko mēs teiksim par Čerņigovskas apgalvojumu, ka mums neesot nekāda pamata uzskatīt, ka viss apkārtējais nav halucinācija? – Vai tiešām? Šķiet, tiklīdz mēs nopietni sāktu apsvērt, ko patiesībā nozīmētu uzskatīt, ka visi mūsu sajūtu pieredzējumi ir halucinācijas, mēs saprastu, ka tas, tāpat kā konsekvents solipsisms, ir psiholoģiski neiespējams stāvoklis. (Psiholoģiski neiespējams, protams, kamēr vien mēs neesam sajukuši prātā.) Apgalvot, ka viss apkārtējais ir halucinācija, un turpināt rīkoties tā, it kā patiesībā tā nemaz nebūtu (piemēram, ārstējot cilvēkus, kuriem ir halucinācijas), ir gluži tas pats, kas būt solipsistam un, piemēram, uzaicināt savus draugus uz dzimšanas dienu.

Raksts no Aprīlis 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela