Ivars Austers

Vara maitā miesu

Sukvindars Obhī, Ontārio Makmāstera Universitātes neirozinātnieks, transkraniālās magnētiskās stimulācijas mašīnā ievietoja divas galvas – vienu, kas piederēja varas pārstāvim, un otru, kas piederēja tādam, kurš nebija tik varens. Viņš atklāja, ka vara pasliktina konkrētu neiroloģisku procesu, “spoguļošanu”, kas var būt empātijas stūrakmens.


theatlantic.com, 2017. gada jūlijā/augustā



Par šo neirozinātnieka pētījumu domājot, man prātā nāk divas tēmas. Viena, ka pētījumi par varas saistību ar domāšanu tiek veikti vismaz jau gadus divdesmit. Otra, ka šajos vienkāršajos un tāpēc elegantajos eksperimentos ir pierādīts: ja cilvēkam ir mazāk varas, tam neatliek nekas cits kā būt pēc iespējas precīzākam savos secinājumos par tiem, kam varas vairāk. Un otrādi, ja varas vairāk, nav jārūpējas par to, cik secīgi ir tavi secinājumi.
Iedomāsimies hipotētisku aptauju, kurā jāatbild uz jautājumu, vai jūs vēlaties vairāk varas, lai spētu ietekmēt citus. Liela daļa respondentu atbildēs: kāpēc ne, mazliet varas nenāktu par ļaunu. Mazliet vienkāršojot: labāk, ka tevi klausa, nevis tu klausi. Ne vienmēr un ne visi, bet vairums to gribēs. Tomēr, tiekot pie varas, var nākties maksāt diezgan sālīti. Tas ir tāpat kā ar dārgu auto: daudziem šķiet, ka tāds automobilis varētu palīdzēt kļūt laimīgiem, tāpēc viņi strādā bez jēgas, ņem kredītus, tiek pie auto un drīz vien jau vēlas vēl dārgāku, jo laimīgāki tā arī nav kļuvuši. Taču, pērkot jaunu un jaunu auto, zaudēta vien nauda, bet varas gadījumā tiek samaitāts arī pats cilvēks. Pētījumi liecina, ka ielu krustojumos, kur būtu jāpalaiž garām gājēji, BMW un mersedesu vadītāji to dara tikai katru otro reizi, bet vienkāršu auto īpašnieki to dara gandrīz vienmēr. Tāpat arī biznesa vidē tie, kam pieder vara, biežāk paceļ balsi, biežāk sarunā citiem rupjības.
Jūs varat teikt, ka to jau zinājāt. Skeptisks lasītājs piebildīs, ka vara var būt saistīta ar noteiktām rakstura iezīmēm, ka rupjāki, neiejūtīgāki cilvēki kļūst par priekšniekiem un augsta līmeņa politiķiem, pelnošiem uzņēmējiem, proti, tie, kam lemts piedzimt kā noteiktu īpašību iemiesotājiem, arī tiek pie varas. Taču virkne pētījumu pierāda, ka ir arī otrādi: cilvēku maitā pati vara, neatkarīgi no viņam piemītošajām īpašībām. Kā to pierāda? Piemēram, pētāmos lūdz atcerēties situācijas, kurās viņi jutušies vareni un spēkpilni. Otru aptaujas grupu lūdz atcerēties situācijas, kurās viņi jutušies vāji un niecīgi. Tad pirmajiem dod iespēju pēkšņi ietekmēt laboratorijā netiekošo, un pierādās, ka, iegūstot varu, mazinās spēja uzminēt, ko otrs domā, uzminēt viņa emocijas vai, piemēram, saprast, ka burts “E”, lai otrs to izlasītu kā “E”, uz savas pieres jāuzvelk kā “Ǝ”. Grūti gan pateikt, kas notiek, ja vara vienlaikus neatbilst augstam sociālajam statusam. Teiksim, muitnieks, biļešu kontrolieris sabiedriskajā transportā, nodokļu inspektors. Šajos gadījumos secinājumu precizitāte varētu arī nebūt apgriezti proporcionāla varai, jo bez precizitātes nebūs varas, tā ir vienmēr no jauna jānopelna, tas nav mersedess, kurā braucot vara tiek atvasināta no auto statusa.
Iegūstot varu, mēs par to maksājam ar savu miesu, gandrīz vai burtiski. Izrādās, ir smadzeņu daļas, kuras pārstājot darboties, tiklīdz kļūstam vareni. Protams, šādi secinājumi uzvedības zinātnēs tiek iegūti, mērot smadzeņu aktivitāti un uzrādot attēlus, kuri liecina, ka eksperimenta laikā noteikts smadzeņu apgabals bijis aktīvāks par citiem. Tātad pētījumi pierāda, ka ar varu apveltītam cilvēkam ne vien nav jārūpējas par to, lai pareizi saprastu citus un tādējādi spētu viņus ietekmēt vai pat izmantot, bet viņš to pat nespēj, jo tāda cilvēka smadzenes daļēji nestrādā. Tā teikt, bija labs (gudrs, normāls, draudzīgs) cilvēks, kļuva par priekšnieku (politiķi, prezidentu, valdes locekli) un kļuva nejauks (egoistisks, savtīgs). Vai šādā gadījumā vajadzētu izdarīt secinājumu, ka tikai īstermiņā domājošs, visai nesaprātīgs radījums varētu vēlēties kāpt pa karjeras kāpnēm?
Te iespējamas divas atbildes. Pirmā. Šādi pētījumi parasti tiek veikti, salīdzinot vidējās tendences: ja viena grupa kaut ko dara vai nedara relatīvi vairāk, tad tiek secināts, ka hipotēze ir pierādīta. Runa ir par centrālo tendenci, vidējo rādītāju, kas nenozīmē, ka pilnībā visi eksperimenta dalībnieki vienādā mērā ļāvušies “manipulācijai”. Secinājums būtībā tiek izdarīts par aritmētiski vidējo personību. Tātad ir cilvēki, kam varas kaitējums ir mazāks, bet ieguvumi nekur nezūd. Un otrā atbilde. Tā sauktās “pozitīvās psiholoģijas” (vai kādas citas new age “zinātnes”) ietvaros iespējams sevi trenēt empātijai, draudzībai un iejūtībai, pat vadot pasaules lielāko fabriku.
Vēl piebildīšu tikai, ka varas estētika viegli ietiecas arī ētikas jomā.
Viens no šobrīd nozīmīgākajiem varas pētniekiem psiholoģijā Dakers Keltners secinājis, ka pat nejaušības rezultātā piešķirta vara rada egoistisku un estētiski nebaudāmu uzvedību: cilvēki cenšas paķert cepumus, neatstājot tos citiem, viņi ēd vaļēju muti, čāpstinot un bārstot ap sevi drupačas. Esmu lasījis, ka ASV virsnieki ēdienu ņemot pēdējie, pēc tam, kad padotie ir paēduši. Tas veicinot grupas saliedētību, lēmumu kvalitāti un pat spēju radoši risināt problēmas.
Un vēl. Tajā brīdī, kad Ceplis saka: “Es biju varens un būšu,” – viņa smadzenes visdrīzāk ir aktīvākas nekā tad, kad viņš “bija”, vai tad, kad viņš atkal “būs”.

Raksts no Augusts 2017 žurnāla