Arnolds Klotiņš

Vāgnera pasaka par puisi

Riharda Vāgnera “Zīgfrīds” ir pasaka par puisi, kurš uzvar pūķi un iepazīst mīlestības spēku.

inbox.lv, 21. februārī, kad izziņo Vāgnera operu tetraloģijas “Nībelunga gredzens” trešās daļas koncertuzvedumu Cēsu mākslas festivālā šovasar 29. jūlijā


Nevis pasakas, bet mīti, ko Vāgners, būdams arī tetraloģijas libretists, izraudzījies no islandiešu varoņdziesmu krājumiem “Vecākā Eda” un “Volsungu sāga”, kā jau seno mītu vairākums, ir tapšanas – Visuma, Zemes vai ļaužu sabiedrības tapšanas – mīti. Šo apstākli izmantodams, Vāgners “Nībelunga gredzena” sižetu ar visiem tā līkločiem veido kā drāmu par civilizācijas tapšanu, ievirzīšanos kļūmīgajā individuālisma gultnē un galu galā – par savtīgas alkatības traģēdiju tās neizbēgamajā sadursmē ar dabas un cilvēces vienotību.

Mīti tapšanu saista ar dieviem un varoņiem. Zīgfrīds šajā sabiedrībā parādās, kad individuālisma pirmdzimtais grēks jau noticis. Dievu virsaitis Votāns ir sagrābis visu Reinas zeltu sev, samaksājot par to ar aci: viņa pasaules redzējums kļūst vienpusīgs.

Savukārt nībelungs Alberihs zelta alkās ir izniekojis visaptverošo mīlu – padarījis to par savtīgas iekāres un mantiskas spekulācijas līdzekli. Votāns jūt, ka visa dievu sabiedrība ir sapinusies savstarpējās atkarībās un ierauta cīņās par savrupu labumu. Viņš domā, ka šo situāciju spēj mainīt tikai varonis, kas brīvs no visām kopības saitēm un savrupības traģisma, īsti superindividuālistisks vienpatis. Tam jāpiedzimst par cilvēku mežonīgā brīvībā, jo, kā saka Votāns: “Brīvais dzimst brīvībā, turpretī es vienīgi verdzību vaisloju.” Tāds varonis, viņaprāt, būs Zīgfrīds.

Dievu un varoņu pasaule Vāgneram pārvēršas īstā psiholoģiskā realitātē. Tā, no vienas puses, ir mīta galēja subjektivizēšana, bet, no otras, individuālās psiholoģiskās norises un konflikti tiek pacelti līdz globālu kataklizmu līmenim, indivīdam tiek piešķirtas ārkārtējas, īsti mitoloģiskas dimensijas.

Mīta psiholoģizācija un indivīda psihes mītiskošana ir pats Vāgnera poētikas stūrakmens. Tā piešķir viņa mūzikai vienreizīgumu, ar ko pašreizējā publika jau apradusi, bet Vāgnera laikā un tūlīt pēc tam tā kļuva par īstu pārsteigumu. Nekad līdz Vāgneram cilvēka psiholoģiski emocionālā dzīve mūzikā netika tverta kā tik stihisks, neapturams, gigantisks process. Šai ziņā viņa mūzika bija kaut kas patiešām nedzirdēts šī vārda tiešajā, kā arī pārnestajā nozīmē un izsauca niknu sašutumu.

Gandrīz vai vienīgā mūzikas funkcija “Nībelunga gredzenā” ir atrast visam notiekošajam psiholoģisku ekvivalentu; mūzika te uztverama kā nemitīga apziņas plūsma, bez spēles klātbūtnes, bez žanriskuma, bez parastās formas un satura nosacītības.

Šīs mīta psiholoģizēšana Vāgnera pēlējiem ļāva zoboties, ka viņa drāmās dievs Votāns izturoties tā, it kā būtu salasījies Zigismunda Freida traktātus. Pats par sevi saprotams, ka neko aizgūt no Freida Vāgners nevarēja, jo savas tetraloģijas tēlus radīja tad, kad Freids vēl deldēja skolas solu. “Tur, kur Zīgfrīdam, sapņojot zem liepas, doma par māti tikko pamanāmi pārtop erotikā .., orķestrī kā uzmācīgs kārdinājums neatlaidīgi piesakās dīvaini sagrozīts uguns lokā dusošās Brinhildes motīvs, – tur visur ir priekšnojausts Freids, tas viss nav nekas cits kā psihoanalīze,” izsaucas Tomass Manns, kurš pirmais saskatīja Vāgnera lomu ne tikai mūzikas psiholoģizācijā, bet arī modernās mitoloģiskās poētikas veidošanā.1

Opera “Zīgfrīds” ir Vāgnera tetraloģijas liriskākā un stāstošākā daļa. Tajā izņēmuma kārtā daudz tēlojuma – ar vairākām dziesmām, ar Vāgnera paša noklausītu putna dziesmu, ar teiksmainām meža šalkām orķestrī. Dramatismu vieš supervaronis Zīgfrīds, kurš nepazīst baiļu, nepakļaujas dievu varai un ir apņēmies glābt pasauli no zelta lāsta. Taču arī šim savam mīļākajam varonim, cilvēka individualitātes spožākajam iemiesojumam, Vāgners tetraloģijas beidzamajā daļā liek iet bojā – jo arī viņš nespēj atbrīvoties no individuālisma lāsta. Uguns iznīcina visus dievus līdz ar viņu savtīguma templi Valhallu. Tetraloģijas izskaņā Vāgners ir tuvs pasaules bojāejas traģēdijai antīko un mitoloģisko kosmogoniju garā: pēc visaptveroša ugunsgrēka kosmoss atgriežas savā elementārajā pirmstāvoklī, un viss sākas no jauna. Taču uzmanību var saistīt arī kāds galīgajā muzikālajā risinājumā izpalicis Vāgnera libreta teksts no valkīras Brinhildes diženā monologa pirms sadedzināšanās Zīgfrīda kremācijas sārtā: “Dievu cilts aizgājusi .., savu atziņu dārgumus es nododu pasaulei. Ne bagātība, ne zelts, ne dievišķums, ne galms, ne augsta amata spīdums, ne savtīgas atkarības nožēlojamo līgumu viltīgās važas, ne liekulīgas morāles kārtulas – nekas mūs nedarīs laimīgus; gan skumjās, gan priekos mūs tādus darīs vienīgi mīlestība.”

Tāda nu, mazliet dziļāk parokot, izskatās inbox.lv iedomātā “pasaka par puisi”.


1
Thomas Mann. Leiden und Größe der Meister [Meistaru ciešanas un lielums]. Berlin, 1935, S. 97.

Raksts no Maijs 2023 žurnāla