Ivars Neiders

Tautas priekšstāvis alā

Ja mēs gribētu drusku iedziļināties, kāpēc ir problēmas mums valstī gan tiesu sistēmā, gan arī bērnu tiesību aizsardzības jomā... mēs esam ierakstījuši, ka jābūt zināšanām. Mēs nezin kāpēc ļoti labi saprotam, ka cilvēkam, kas vada lielo lidmašīnu Airbus, vajag ne tikai zināšanas, bet viņam vajadzīgas arī iemaņas un pieredze. Lai vadītu lielo Airbus, kurā ir simtiem cilvēku, pilotam vajag uzkrāt pieredzi vispār lidot ar lidmašīnu. Mums liekas, ka bērni ir tāds seksa blakusprodukts un pietiek ar to, ka kādam ir kaut kādas zināšanas, kuras viņš var apgūt... un lai viņi tur ņemas. Tāpēc mans priekšlikums ir iekļaut arī prasmes. Tāpat kā mēs uzskatām, ka lielās lidmašīnas pilotam ir jābūt ne tikai zināšanām, bet arī prasmēm vadīt šo lidmašīnu. [..] Daži deputāti lūdza, lai es paskaidroju, kāda starpība starp lielo lidmašīnu un parasto. Lielā lidmašīna ir tāda, kur vairāki simti sēž... piloti. Bet mazā ir tāda kā Cessna, kurā sēž pilots un viņam blakus kāds var sēdēt. Tātad tam, kur ir viens lidotājs, tur pietiek ar zināšanām, lai brauktu. Bet, lai vadītu lielo lidmašīnu, ir vajadzīgas prasmes, iepriekšēja pieredze ar mazo lidmašīnīti.

Un arī šeit ir runa par to, ka būtu vēlams, lai tiem cilvēkiem, kas lemj par bērniem, ir ne tikai zināšanas, bet arī prasmes to darīt.

V. Kalnozols, 12. Saeimas deputāts (ZZS), no 12. Saeimas pavasara sesijas ceturtās sēdes stenogrammas.


Divdesmitā gadsimta sākumā poļu izcelsmes franču neirologs Juzefs Babiņskis ieviesa jaunu medicīnisku terminu – anozognozija. Termins tika ieviests, lai aprakstītu tādu pacientu stāvokli, kuri cieš no kāda fiziska traucējuma, tomēr to neapzinās. Austriešu ārsts Gabriels Antons jau 19. gadsimta beigās aprakstīja vairākus šādus gadījumus. Viens no viņa aprakstītajiem pacientiem bija kāds 64 gadus vecs vīrietis, kurš bija zaudējis dzirdi, taču šo trūkumu nespēja apzināties. Lai gan viņam bija grūti atbildēt uz jautājumiem, tomēr šķita, ka viņš pats šīs grūtības nemaz nepamana. Vīrietis gan sūdzējās, ka viņam ir problēmas saprasties ar citiem, tomēr, viņaprāt, tas bija tāpēc, ka citi cilvēki rada šausmīgu troksni. Savukārt Rēdlihs un Bonvičīni 1908. gadā aprakstīja vairākus gadījumus, kuros akli pacienti šķietami neapzinājās savu aklumu. Piemēram, kāda 49 gadus veca sieviete ar hemiparēzi un vieglu afāziju redzes nerva iekaisuma dēļ bija pilnībā zaudējusi redzi. Pacientei bija grūti atcerēties pēdējo dienu notikumus, un viņai bija arī problēmas ar orientēšanos laikā un telpā. Un, lai gan viņa bija pilnīgi akla, viņa joprojām apgalvoja, ka spējot redzēt. Kad viņa nespēja pareizi identificēt kādu priekšmetu, viņa izdomāja dažādas atrunas, piemēram, ka esot tumšs. Pacientei bija saglabājusies laba krāsu un priekšmetu atmiņa, un viņa bieži apgalvoja, ka redzot cilvēkus, kurus viņa pazina. Pēcnāves autopsija atklāja, ka sievietei bija attīstījies audzējs, kas nospieda smadzeņu tiltu un smadzenītes. Neirozinātnieks Antoniu Damaziu apraksta gadījumus, kuros noteikti smadzeņu bojājumi izraisa gan ķermeņa kreisās puses paralīzi, gan anozognoziju. Šādi pacienti, lai gan ir daļēji paralizēti, to neapzinās. Ja šādam pacientam palūdz pakustināt kreiso roku, tad viņš, protams, to nespēj izdarīt. Pats pacients šo nespēju gan paskaidro ar savu nevēlēšanos to darīt, nevis ar nespēju pakustināt paralizēto roku.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās Kornela Universitātes psihologi Deivids Danings un Džastins Krūgers nāca klajā ar apgalvojumu, ka kaut kas līdzīgs anozognozijai esot novērojams arī psiholoģiskajā un kognitīvajā jomā. Līdzīgi kā anozognozijas pacients nespēj apzināties savu fizisko stāvokli, tā arī cilvēki vispār nespējot apzināties savus kognitīvos trūkumus. Piemēram, cilvēks, kurš nespēj izveidot loģiski pareizu argumentu, visdrīzāk nezinās, ka viņam šāds trūkums piemīt. Danings un Krūgers centās pierādīt, ka tādi kādā jomā nekompetenti indivīdi cieš no dubulta lāsta. Daudzās dzīves jomās prasmes, kas ir nepieciešamas, lai izveidotu pareizu kādas problēmas risinājumu, sakrīt ar prasmēm, kuras nepieciešamas, lai mums ļautu pareizo risinājumu atpazīt.

Palūkosimies uz jau minēto prasmi izveidot loģiski pareizu argumentu. Lai izveidotu loģiski pareizu argumentu, mums vismaz elementārā līmenī jāpārzina daži loģikas likumi: mums jābūt nojausmai, kā izskatās loģiski pareizs arguments, kādas kļūdas šādos gadījumos cilvēki visbiežāk mēdz pieļaut, un tamlīdzīgi. Bet tieši šīs pašas zināšanas ir nepieciešamas, lai mēs spētu atpazīt loģiski pareizu argumentu, proti, pateikt, vai mūsu izveidotais arguments ir pareizs. Citiem vārdiem, dažos gadījumos prasmes, kas nepieciešamas kāda kognitīva uzdevuma veikšanai, ir tieši tādas pašas kā prasmes, kuras nepieciešamas metakognitīva uzdevuma izpildei. Nespēja apzināties to, cik patiesībā slikti indivīds veic kādu uzdevumu, noved pie tā, ka indivīds pieņem, ka viņam tas padevies visnotaļ labi. Bet tas savukārt noved pie nepamatotas pārliecības par savām spējām.

Šo nekompetences radīto nespēju apzināties savu nekompetenci Deivids Danings vēlāk nodēvēja par ikdienas dzīves anozognoziju, tomēr literatūrā uz šo parādību parasti atsaucas kā uz Daninga–Krūgera efektu. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām Deivids Danings, Džastins Krūgers un daudzi citi autori ir veikuši virkni pētījumu, kas šo apgalvojumu cenšas pamatot empīriski.

Pētījumi uzrādīja visnotaļ līdzīgus rezultātus: kādā jomā nekompetenti dalībnieki savas spējas attiecīgajā jomā novērtēja gandrīz tikpat augstu kā tie, kuri uzrādīja labākus rezultātus. Tādējādi nekompetentie krietni vien pārvērtēja savu kompetenci. Piemēram, vienā no pētījumiem dalībniekiem bija jāpilda tests, kurā pārbaudīja viņu loģisko spriestspēju. Pēc testa pabeigšanas dalībniekus lūdza novērtēt, kādas, viņuprāt, ir viņu prasmes salīdzinājumā ar pārējiem dalībniekiem. Tāpat viņiem arī lūdza izteikt prognozi, cik daudz no viņu sniegtajām atbildēm būs pareizas. Atkarībā no tā, kā tests tika izpildīts, dalībnieki tika sadalīti četrās grupās: pirmajā nokļuva tie 25% dalībnieku, kuri uzrādīja visvājākos rezultātus, bet pēdējā – tie 25% dalībnieku, kuri testu izpildīja vislabāk. Rezultāti parādīja, ka, lai gan vismazāk kompetentās grupas dalībnieki vidēji apsteidza tikai 13% sāncenšu, viņi uzskatīja, ka viņu spējas ir krietni virs vidējā, proti, ka viņi apsteigs 60% sāncenšu. Līdzīgā kārtā viņi arī kļūdījās savās prognozēs par to, cik daudz uzdevumu viņiem izdosies atrisināt pareizi: vidēji viņi pareizi izpildīja par 37% mazāk uzdevumu nekā prognozēja.Interesanti, ka pavisam atšķirīgu ainu uzrādīja dalībnieku grupa, kurai testā veicās vislabāk. Kopumā, jo labāki bija dalībnieku rezultāti testā, jo stingrāk tie korelēja ar pašu dalībnieku pašvērtējumu un pēc testa izteikto prognozi par pareizo risinājumu skaitu, tomēr vislabāk testu izpildījušo dalībnieku grupā parādījās interesanta tendence: šīs grupas dalībnieku pašvērtējums un prognozes par pareizo risinājumu skaitu bija zemāks par testā uzrādīto rezultātu.

Līdzīgus rezultātus uzrādīja arī citi pētījumi. Vienā no tiem piedalījās studenti, kas nupat bija kārtojuši psiholoģijas eksāmenu. Viņiem tika uzdoti trīs jautājumi: cik laba būs viņu atzīme salīdzinājumā ar citiem studentiem, cik labi viņi pārzina kursa vielu, par kuru bija jākārto eksāmens, un kāds, viņuprāt, būs viņu eksāmena vērtējums? Līdzīgi kā iepriekš aprakstītajā pētījumā, arī šeit bija redzama tā pati likumsakarība: jo sliktāks vērtējums eksāmenā, jo lielāka atšķirība starp eksāmena novērtējumu un studenta pašvērtējumu un prognozēto eksāmena vērtējumu. Savukārt, jo atzīme labāka, jo lielāka ir atbilstība starp atzīmi un studenta pašvērtējumu un viņa izteikto prognozi. Un, tieši tāpat kā iepriekšējā pētījumā, arī šeit kompetentākie studenti uzrādīja tendenci sevi novērtēt par zemu.

Daninga un Krūgera pētījumi liecina, ka tie, kas ir nekompetenti, maldīgi uzskata, ka ir krietni kompetentāki, nekā viņi patiesībā ir, savukārt kompetentie sliecas sevi novērtēt pārāk zemu. Pirmās kļūdas cēlonis ir nespēja novērtēt savu kompetenci, taču kompetentāko studentu gadījumā problēma, kā uzskata Danings un Krūgers, slēpjas citur: kompetentākie dalībnieki ir tā saucamās viltus vienprātības (false consensus) upuri. Proti, šie dalībnieki pieņem, ka, tā kā viņu rezultāti ir labi, tad tādi tie ir arī pārējiem. Par labu šai hipotēzei liecina arī tas, ka tad, kad dažos pētījumos šie dalībnieki tika iepazīstināti ar sāncenšu pildītajiem testiem, viņi koriģēja savu pašvērtējumu, t.i., paaugstināja to līdz līmenim, kas atbilda viņu reālajam rezultātam.

Ja Daningam un Krūgeram ir taisnība (ir cilvēki, kuri viņu pētījumu rezultātus apšauba), tad no tā izriet, ka daudzās jomās, kurās mēs neesam kompetenti, mūsu nekompetence mums pašiem nav pieejama. Mēs to varam iztēloties kā sava veida aklo punktu, kura pastāvēšanas cēlonis ir mūsu pašu nekompetence un kura dēļ mums rodas ilūzijas par savu kompetenci. Daudziem Platona dialogu lasītājiem šāda atziņa, protams, nav nekāds jaunums: galu galā, viens no galvenajiem pārmetumiem, ko Platona aprakstītais Sokrats izvirzīja saviem laikabiedriem, bija tas, ka viņi iedomājas zinām to, ko patiesībā nezina, savukārt Sokrats – saskaņā ar paša teikto – no citiem atšķiras tieši ar to, ka viņš zina, ka nezina. Vairākos Platona dialogos atkārtojas viena un tā pati sižeta līnija: Sokrata sarunas biedrs, kurš dialoga sākumā ar pārliecību bija izteicies par kādu jautājumu, sarunas gaitā ir spiests atzīt, ka pirms tam tomēr nav īsti sapratis, ko runā. Tiesa, jādomā, ka šis ir drīzāk jāuzlūko kā visai optimistisks sarunas iznākums, jo, ja mēs pieņemam, ka tieši mana nekompetence ir cēlonis tam, kāpēc es pats to nespēju pamanīt, tad tas paredz, ka daudzos gadījumos man būs grūti saprast, tieši kur slēpjas mana kļūda, uz kuru norāda mans sarunas biedrs. Šādā ziņā daudz reālistiskāks ir šī paša motīva izvērsums slavenajā Platona alas līdzībā: saskaņā ar to mēs visi esam ieslodzīti alā un viss, par ko varam spriest, ir tikai lietu ēnas uz alas sienām, lai gan mēs domājam, ka redzam lietas tādas, kādas tās patiesībā ir, un mums nav pamata šaubīties par savām zināšanām. Ja šādā situācijā uzrastos kāds, kurš ir spējis no alas izkļūt un zina, ka mūsu zināšanas ir iluzoras (Platona “Valstī” tas, protams, ir filozofs, kuram tad arī būtu jāuztic valsts vadīšana), tad viņa saruna ar alas iemītniekiem visdrīzāk nebūtu neko auglīga – iespējams, tā vairāk atgādinātu nevis Platona dialogu, bet gan diskusiju tviterī. No otras puses, Platons, šķiet, visnotaļ optimistiski pieņem, ka no šīs alas ir iespējams pilnībā izkļūt. Iespējams, viens no visnomācošākajiem secinājumiem, kas izriet no Daninga un Krūgera pētījumiem, ir tāds, ka mēs nekad nevaram būt īsti droši par to, vai katrā atsevišķā gadījumā neesam krituši par upuriem ikdienas dzīves anozognozijai. Un tieši tas pats attiecas arī uz mūsu spriedumiem par citiem – vai no šīs anozognozijas necieš viņi. Lai gan, protams, atsevišķos gadījumos mēs varam par to būt diezgan droši: piemēram, ja kāds ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi no Saeimas tribīnes apgalvo, ka valstī turpat vai visas nelaimes rodas no tā, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā nav vārda “prasmes”, tad apgalvojums, ka šī cilvēka ieskats par savu kompetenci ir krietni pārspīlēts, šķiet visnotaļ pamatots. Tomēr tik un tā der atcerēties kādu citu būtisku efektu, kas var skart tos, kuri zina par Daninga–Krūgera efektu, proti, viņiem var rasties nosliece to saskatīt visur.

Raksts no Jūnijs 2018 žurnāla