Šaubas un jautājumi par viendzimuma laulībām

Austrālijas parlamenta apakšnams ceturtdien pieņēmis likumu par viendzimuma laulību legalizāciju.

LETA, 2017. gada 7.decembrī

Ar lēmumu par viendzimuma laulību legalizēšanu Austrālija ir pievienojusies aizvien pieaugošajam to valstu skaitam, kas pārdefinējušas laulības jēdzienu tā, lai tas iekļautu arī viendzimuma pārus. Dažās no šīm valstīm, piemēram, Francijā, lēmums par viendzimuma laulībām pieņemts pēc ilgiem un nemierīgiem iedzīvotāju daļas protestiem. Citur, piemēram, Vācijā, tas pieņemts mierīgā un priecīgā atmosfērā, it kā tas būtu lēmums, kam visi jau sen nobrieduši un ko atlicis tikai birokrātiski noformēt. Vairums Eiropas Savienības iedzīvotāju, kas jaunāki par 35 gadiem, laulības jēdziena juridisko paplašināšanu uztver atzinīgi un pat saskata tajā vienu no uzmundrinošākajām liecībām tam, ka cilvēces attīstība “virzās uz labu”. Laulāšanās vai nelaulāšanās, viņuprāt, ir lēmums, kas skar tikai indivīdu privāto dzīvi. Valsts šajā privātajā dzīvē drīkstētu iejaukties tikai tad, ja skaidri atklātos, ka tā kaitē sabiedrībai, bet viendzimuma pāri, pēc viņu domām, sabiedrībai nekaitē. Drīzāk otrādi – tie pozitīvā veidā paplašina sabiedrības priekšstatu par ģimeni, seksuāli un sociāli atbrīvojot cilvēkus, kas aplamu priekšstatu dēļ līdz šim bijuši spiesti dzīvot nelaimīgu dzīvi. Viņi arī norāda, ka neatkarīgi no likumdošanas viendzimuma pāri ar vai bez bērniem (aprūpē pieņemtiem bērniem vai bērniem no citām attiecībām) pastāv jau daudzus gadu desmitus. Nepiešķirot šiem cilvēkiem tādu statusu, kādu viņi vēlas, nozīmē turpināt tos diskriminēt. Visbeidzot, tiek pieņemts, ka arī bērnu adopcija un mūsdienu tehnoloģiju – piemēram, mākslīgās apaugļošanas un surogātgrūtniecības – izmantošana viendzimuma pāru vajadzībām drīz kļūs tiesiski un sociāli pieņemama, tādējādi vēl vairāk veicinot homoseksuālu cilvēku līdztiesību.

Pirms diviem gadiem arī es visumā piekritu šai argumentācijas līnijai un uzskatīju par pienākumu to atbalstīt. Tagad aizvien vairāk šaubos. Viens no šaubu cēloņiem ir apstāklis, ka inteliģenti viendzimuma laulības pretinieki izvirza argumentus plašākā un altruistiskākā perspektīvā. Viņi mēģina modelēt sabiedrības nākotni un šajā nākotnes ainā saskatīt pašus vājākos un neaizsargātākos locekļus. Tie nav geji, lesbietes vai transpersonas – tie ir bērni un pusaudži.

Nopietna saruna par dzimumdzīvi, laulību un ģimeni, ja tāda vispār notiek, pakāpeniski atsedz vairākus interesantus un dziļus ētikas un politiskās filozofijas jautājumus. Daži no šiem jautājumiem ir tik sarežģīti, ka tos nav iespējams šeit pat ieskicēt. Piemēram, vai seksuālas attiecības kā tādas ir ētiski neitrālas? 20.gadsimta filozofi utilitāristi gandrīz vienbalsīgi apgalvoja, ka jā. Pīters Singers, piemēram, rakstīja, ka dzimumdzīve (sex) nav ētiski problemātiskāka par automašīnas vadīšanu. Vairākas paaudzes ir sistemātiski audzinātas ar šādu pārliecību (protams, arī Latvijā – apskatieties kaut vai Papardes zieda tekstus). Un tomēr ir sajūta, ka šī pārliecība kaut kā līdz galam nespēj iesakņoties, it kā tai apakšā trūktu auglīgas zemes, it kā tās spēja nodrošināt laimīgu dzīvi starp citiem laimīgiem cilvēkiem nebūtu sevi pilnībā pierādījusi. Tas saskatāms kaut vai tajā, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši seksuālu pārinodarījumu – pat ja tas noticis nejauši vai tikai ar vārdiem –, emocionāli cieš daudzkārt vairāk nekā cilvēki, kuru automašīnu iebuktējis garāmbraucējs.

Tālāk, vēl sarežģītāk: vai seksuālas dzīves paveidi, seksuālas darbības kā tādas ir ētiski neitrālas? Jebkādu cilvēku dzimumattiecības ar jebkādiem cilvēkiem jebkādos veidos? Vēl līdz samērā nesenam laikam dažus dzimumaktu veidus Rietumos uzskatīja par cilvēka cieņu aizskarošiem neatkarīgi no tā, kādas jūtas partnerus saista. Manu vecāku paaudzei šajā ziņā bija spēcīgi tabu. Cilvēki, pat ja izjuta homoerotisku kārdinājumu, centās tam neļauties un uzskatīja, ka tas ir neauglīgs un var sabojāt dzīvi. Šādu attieksmi mūsdienu jaunieši uzskata par mazohistisku un homofobisku un, protams, domā, ka šajā jomā ir panākts būtisks uzlabojums. Varbūt tā arī ir. Bet varbūt – nav.

Interesants jautājums ir jautājums par dabu. Ir vieglāk pateikt, kā par to nevajadzētu runāt, nekā pateikt, kā vajadzētu. Neveiksmīgs šķiet arguments, ka homoseksualitāte esot “dabiska”, tādā nozīmē kā “atbalstāma” vienlīdz lielā mērā kā heteroseksualitāte – tāpēc, ka tā pastāvot arī, piemēram, pie pērtiķiem. Pie pērtiķiem netraucēti pastāv arī incests un jaundzimušo kanibālisms. Ja vien nav izveidota rūpīgi pamatota teorija par dabiskajām tiesībām, jebkādas atsauces uz “dabisko” kā normatīvo, pamatojoties dzīvnieku pasaules reālijās, ir bezjēdzīgas. Var runāt par cilvēka “dabu” tikai tādā nozīmē kā par tieši cilvēkam raksturīgo, un tas nozīmētu tūlīt pat runāt par tādu seksualitāti, kas jau pašos pamatos cilvēku nošķirtu no pērtiķiem – jau tāpēc vien, ka cilvēks ir seksuāli aktīvs visu gadu. Tad noskaidrotos, ka cilvēku mātītes ne tikai nespēj vienatnē sekmīgi dzemdēt, bet arī nespēj vienatnē uzaudzināt pēcnācējus, kas, salīdzinot ar citiem dzīvniekiem, piedzimst un ļoti ilgu laiku paliek gandrīz pilnībā bezpalīdzīgi. Tad vajadzētu jautāt: vai cilvēka optimālai attīstībai ir nepieciešami abu dzimumu vecāki? Šķiet, ka ir nepieciešami: meitenes, kas aug bez tēva, ir pakļautas lielākam agrīnas un nesakārtotas dzimumdzīves riskam; zēni, kas aug bez tēva, biežāk ir agresīvi, biežāk lieto apreibinošas vielas, kā arī viņiem ir vājākas sekmes mācībās. Kā vieni, tā otri cieš no bārenības sindroma.

Tradicionālās ģimenes jēdziens, ko viendzimuma laulības atbalstītāji lieto ar zināmu nicīguma pieskaņu, tiešām nav īpaši sakarīgs. Šķiet, ka tā tomēr nav tikai “tradīcija” tādā nozīmē kā iesīkstējis, muļķīgs, empīriski nepamatots, no iepriekšējām paaudzēm mantots paradums, uz kuru atsaucoties vairums valstu gan tagad, gan senatnē laulāto tiesības un īpašās privilēģijas nodrošināja tikai divdzimumu pāriem. Šīs tiesības un privilēģijas piešķīra nevis tāpēc, lai atbalstītu cilvēku seksuālu vai emocionālu savienību, bet tikai tāpēc, ka divdzimumu pāri rada un audzina pēcnācējus. Šai “kārtībai” (lai neteiktu: “tradīcijai”) nav tieša sakara ar reliģiskajiem priekšrakstiem vai patvaļīgām politiski uzspiestām cilvēku savienības normām. Kategoriskāk izsakoties: laulība heteroseksuāliem cilvēku sugas īpatņu pāriem pienākas tieši un tikai tādēļ, ka viņi tādi ir.

Ideālā gadījumā laulībā brīvprātīgi savienojas cilvēki, kuri ir pietiekami saderīgi un kurus saista spēcīgas emocionālas un pragmatiskas saites. Vecāku bioloģiskā saikne ar bērniem palielina iespējamību, ka vecāki tos uzskatīs par saviem un, ja nepieciešams, būs gatavi upurēties to labā. Laulības saites regulē laulāto seksuālos impulsus, un viņu atbildība par pašu dotajiem solījumiem nodrošina attiecību noturīgumu. Šādu ideālu savienību varētu nosaukt par alfa ģimeni. Tās vēlamība un pozitīvā ietekme uz pēcnācējiem ir tik liela, ka cilvēku sugai – un tādējādi arī valstīm un citu veidu kopienām – tā ir gandrīz vai absolūta vērtība.

Nav nepareizi sacīt, ka iebildumus – kuri brīžiem sasniedz pat histēriskos augstumus – pret viendzimuma laulību izraisa tieši tradicionālās ģimenes vājums: satraucoši zemā dzimstība, milzīgais šķirto laulību, kā arī abortu un nemīlētu, neaprūpētu bērnu skaits pārtikušajās valstīs. Ir pamatoti arī uzsvērt, ka homoseksuāli cilvēki nav vainīgi pie tradicionālās ģimenes problēmām – vismaz daļa no viņiem paši ir neveselīgu ģimeņu upuri –, tāpēc viņiem nav jācieš. Bet vienīgā cerība uzturēt pie dzīvības šo aprūpētāju maiņas, savtīguma un bezatbildības novārdzināto ģimeni ir stiprināt tādu sociālo atmosfēru, kas bijīgi un nesatricināmi to balsta.

Vēl ir divi jautājumi par nākotni. Pirmais ir par prasībām. Paplašinot laulības jēdzienu ārpus primārā divdzimumu reprodukcijas aizsardzības modeļa, nav saprotams, kāpēc būtu jāapstājas tikai pie geju un lesbiešu ģimenēm. Kad tiesību aktīvistiem saka, ka laulības noteiksmes izmaiņas dos iespēju legalizēt arī poligāmiju, neauglīgu incestu un, piemēram, – centīgāko anonīmo komentētāju tekstos – zoofiliju, aktīvisti ļoti apvainojas. Viņi apvainojas tāpēc, ka nesaprot. Un jāsaprot būtu šis arguments: ja laulību nedefinē ne bioloģiski, ne saskaņā ar ierasto kārtību un neņemot vērā iespējamo apdraudējumu nākotnes sabiedrībai, bet tikai emocionāli un seksuāli, nav nekāda pamata diskriminēt vēl marginālākas cilvēku grupas, uzskatot, ka viņu vēlmes ir “nedabiskas”, “kaitīgas” vai “riebīgas”, jo šie pēdējie ir tukši vārdi. Taču var gadīties, ka nepazaudēt šo argumentu ir svarīgāk nekā nepazaudēt simbolisku tiesību atzīšanu.

Visbeidzot, praidi. Es piedalījos iepriekšējā Rīgas praidā un lepni nesu pašas izgatavotu plakātu. Uz tā bija rakstīts: “Leonardo, Ludvigs, Marsels!”, lai atgādinātu par homoseksuālu cilvēku (da Vinči, Vitgenšteina, Prusta) izcilo, absolūti izcilo ieguldījumu civilizācijā un – jā – nākotnes cilvēku laimē un bārenības mazināšanā. Valstis vai kopienas, kas nespēj korekti un cieņpilni nodrošināt homoseksuālu cilvēku pamattiesību aizsardzību, ne tikai rīkojas netaisnīgi, bet pašas sev kaitē. Homoseksuāli cilvēki vienkārši pārceļas dzīvot, piemēram, uz Berlīni, kur viņus uzņem ar atplestām rokām. Kopdzīves likumu, manuprāt, vajadzētu pieņemt, un tas kanonisko ģimeni neapdraudētu, jo divdzimumu laulības ekskluzivitāti šobrīd aizsargā Satversme. Es uzskatu, ka šī aizsardzība ir pareiza.

No citas puses: ir ļoti grūti saprast, kā gudri un jūtīgi cilvēki spēj sevi tiktāl aizmiglot, ka neaptver iemeslus, kāpēc kāds varētu nevēlēties, lai Rīgā notiktu praids. Šie iemesli ir ļoti vienkārši. Latvijas iedzīvotāji mēdz ceļot pa pasauli, viņi lieto arī, piemēram, ziņu portālus tīmeklī. Vismaz kopš 21.gadsimta sākuma mūsu mīļie, jaukie ziņu portāli ar fotoattēlu galeriju palīdzību mūs pastāvīgi un centīgi ir informējuši, kā praidi izskatās attīstītajās ārzemēs. Es vienu šādu parādi redzēju Francijā, un atzīšos, ka tā manī kaut ko aizlauza. Vienā no ainām uz piepaceltas platformas bija uzkāpis jauns vīrietis, gandrīz vai zēns; viņa rokas bija aizliktas aiz muguras, un divi muskuļoti vecāki vīrieši viņa mutē ritmiski stūķēja iegarenu melnu priekšmetu. Skatītāji šo ainu, šķiet, uzņēma kā cilvēka brīvības apoteozi, un nebija nekādu norobežojumu, kas neļautu priekšnesumu skatīties nepilngadīgajiem un bērniem. Pārsteidzoši, ka ārzemju praidu plēsonīgo hēdonismu un cilvēka miesas priekšmetiskošanu bez mazākajiem iebildumiem pieņem sieviešu tiesību aizsardzības organizācijas, kas pašas it kā jau gadu desmitiem cīnās pret sievietes ķermeņa utilitāru ekspluatāciju – piemēram, reklāmā. Ir negodprātīgi apgalvot, ka pret praidu Rīgā protestē tikai neizglītoti un zemiski homofobi, lai gan ir skaidri redzama slavenā 1972.gadā iedibinātā Londonas praida degradācija, tāpat nenoliedzams ir fakts, ka uz Rīgas praidiem tika aicināti un ieradās ārzemju aktīvisti.

“Tiesības” ir visbiežāk lietotais abstraktais jēdziens mūsdienu politikas valodā. Šķiet, tas bija Šarls Bodlērs, kurš savulaik rakstīja, ka esot tikai divas cilvēktiesības: tiesības mainīt domas un tiesības aiziet prom. Šī ir tēze, kurai droši vien piekrīt visi. To vajadzētu arī censties neaizmirst. Atcerieties, piemēram, Padomju Savienību. Disidentus tur mēdza ieslēgt psihiatriskajās slimnīcās, ar domu: “Ja tu neesi sapratis, cik komunisms ir lielisks, tev kaut kas nav kārtībā ar galvu. Bet mēs tev palīdzēsim.”