Sagrautā Harkiva

– Es nerunāšu ne ar vienu, kurš šo karu sauc par “konfliktu”! Visu labu!

Dusmīgā atbilde mani pārsteidz. Es rakstu ziņojumu Facebook čatā, vienlaikus ātrā solī ejot pa kādu Odesas ielu, lai pēdējā brīdī iepirktos braucienam uz Ukrainas otro lielāko pilsētu Harkivu. Kopīga paziņa man palīdzējusi nodibināt kontaktus ar viņai pazīstamu harkivieti. “Sveiki, Natālij,” es biju rakstījis. “Es gribētu uzrakstīt par darbu, ko jūs darāt, dokumentējot Krievijas kara noziegumus šajā konfliktā.”

Tā es iepazīstos ar Natāliju Zubaru, gleznotāju amatieri, nažu pazinēju, Ukrainas patrioti un bezbailīgu Krievijas kara noziegumu dokumentētāju savā dzimtajā Harkivā. Kad šis karš beidzot būs galā, tieši Natālijas un viņai līdzīgu cilvēku paveiktais ļaus Ukrainai nokārtot visus rēķinus.

Viņa turpina:

– Es ļoti piekasīgi izvēlos, ar ko sarunāties. Esmu jau pasūtījusi vienu māju tālāk CNN un daudzus citus medijus, kuri lūguši manu palīdzību.

Mēs pārmijam vēl dažas replikas, un Natālija beidzot pieņem manu atvainošanos par negribēti neveiklo kļūdu; mēs vienojamies satikties Harkivā. Kad jau grasos iziet no Facebook, viņa atsūta man vēl vienu ziņojumu, nepārprotami vēloties būt droša, ka es vēlreiz neizgāzīšos tādā pašā stilā: “Te būs vesels blāķis par mani ukrainiski.”

Es pārlaižu tekstam acis. Tas tik tiešām ir izsmeļošs un sīki apraksta viņas aktīvistes gaitas visa mūža garumā kalpošanā Ukrainai. Vēlāk klātienes sarunā Natālija paskaidro, kāpēc viņai ir tādi iebildumi pret vārdu “konflikts”. Viņa saka, ka pēdējos astoņus gadus tas konsekventi lietots “kara” vietā.

– Tas trivializē situācijas nopietnību Ukrainā. Visi kari ir konflikti, bet ne visi konflikti ir kari.

Viņa turpina:

– Reiz kaut kādi ārzemju materiālu vācēji izrediģēja manas liecības, aizstājot tajās “karu” ar “konfliktu”.

Viņa uz mirkli apklust.

– Pakaļas.

Reizēm naktīs es aizmiegu un sapņoju, ka mani uzspridzina. Man liekas, tas ir mantojums no nebeidzamā artilērijas apšaudes trokšņa. Kaut kāda iemesla dēļ sapnī vienmēr cieš mani pirksti. Es jūtu, kā sprādziens tos norauj man no plaukstām. Es jūtu tirpas pirkstu locītavās. Esmu domājis, kāpēc tieši pirksti, nevis kaut kas dzīvībai svarīgāks, teiksim, galva, un man šķiet, ka tas ir tāpēc, ka pirksti man vajadzīgi, lai rakstītu. Tie pārstāv to manu pirmatnējo daļu, no kuras es vislielākajā mērā gūstu savu identitāti.

Ja gribat redzēt bombardēšanas sekas, aizbrauciet uz Harkivu.

– Harkivu mēs saucam par “izsisto logu pilsētu”, – saka Natālija.

Mēs ar viņas kolēģi Oleksiju un žurnālisti Dženu Stautu braucam cauri pilsētas centram. Harkivā parasti dzīvo 1,5 miljoni cilvēku, taču patlaban pilsētas ielas liekas gandrīz pilnīgi pamestas. Veikalu un restorānu skatlogi aizsisti ar dēļiem. Esmu jau brīdināts, ka nebūs viegli atrast bankomātu, kas darbojas.

Bumbas pārvērtušas pilsētas ainavu par postažu; ēkām izrauti lieli robi. Kāds kvartāls Maskavas prospekta un Konstitūcijas laukuma stūrī atgādina nodrupušu zobu stumbeņu rindu, kas izretināta, atstājot lielas spraugas. Vietās, kur ēkām nav tieši trāpīts, sprādzienu triecienviļņi izsituši apkārtējo namu logus.

Kauja par Harkivu sākās kara pirmajā dienā. Pilsēta atrodas tieši pie Krievijas robežas, vietā, kur to 24. februārī no Belgorodas šķērsoja Krievijas karaspēks. Tur notika pirmā cīņa ar ukraiņiem; pēc tam kaujas pārcēlās tālāk uz pilsētas ziemeļu priekšpilsētas rajoniem. Tad krievi sāka bombardēt.

Kara pirmajās dienās daudzi domāja, ka pilsēta ir kritusi.

– Tie āksti visiem izziņoja, ka mēs esot padevušies, un es saņēmu daudz īsziņu no cilvēkiem, kuri mudināja mani bēgt, – Natālija nicīgi nošņācas.

Krievi pilsētu bombardēja no gaisa. Viņu nolūks bija ne tikai graut, bet arī izmantot paņēmienu, ko Natālija sauc par “akustisko teroru” – piespiest cilvēkus bēgt nebeidzamās dārdoņas dēļ. Pēc Hannas Šelestas, nevalstiskā ārpolitikas analīzes centra “Ukrainas prizma” drošības pētījumu programmas direktores, teiktā tas, ka krievi Harkivai uzbruks ar pilnu jaudu, bijis pats par sevi saprotams:

– Protams, pilsēta ir nozīmīgs rūpniecības centrs, taču vēl svarīgāks ir fakts, ka tā kontrolē piekļuvi Luhanskai. Ieņemiet Harkivu, un jūs varēsiet kontrolēt visu Austrumukrainu.

Natālija man pastāsta, kā sākusi dokumentēt krievu uzlidojumus. Tas bijis vēlu 9. marta vakarā; viņa bijusi mājās kārtējā gaisa uzbrukuma laikā. Visi viņai teikuši, ka uzlidojumu laikā jāiet uz patvertni, taču viņa to ignorējusi. Krievi viņu pagrabā neiedzīšot. Viņas dēļ šie varot iet dirst.

Taču tad divas raķetes trāpījušas tirdzniecības centram tikai 120 metrus no Natālijas mājām. Sprādziens bijis milzīgs. Tas bijis trieciens visai viņas pasaulei. “Kāda velna pēc es te sēžu?” viņa nodomājusi. “Man jāiet palīgā.”

Un tā viņa arī darījusi.

– Mēs jau no pirmās dienas visu uzmanību veltām tam, lai dokumentētu krievu noziegumus, precīzi ievērojot Ukrainā noteikto kriminālprocedūru. Mēs fotografējam un filmējam postījumus, kas nodarīti civilajai infrastruktūrai. Ukrainas ģenerālprokurora birojs oficiāli ierosina krimināllietu, pilnvaro Ukrainas drošības dienestus veikt izmeklēšanu, bet tie savukārt aicina iedzīvotājus palīdzēt vākt pierādījumus. Un tur sākas mūsu darbs.

Nākamajā dienā pēc 9. marta uzlidojuma Natālija uzņēma savu pirmo video. Tagad viņa man izrāda pašu smagāko postījumu vietas. 1. marta rītā krievu raķete 3M54-1 Kalibr trāpīja Harkivas apgabala pašvaldības ēkā Brīvības laukumā. Ēka vēl joprojām ir savā vietā, taču iekšpusē tā ir sagrauta. Es izstaigāju drupas. Zeme pārvērtusies par nelīdzenu pelēku gruvešu klājienu – izskatās gandrīz kā uz Mēness. Zem gružiem apraktas visdažādākās civilās dzīves paliekas: tasītes, šķīvji, kafijkannas un galda piederumi – vardarbības nosmacēta ikdienas dzīve. Es atgāžu galvu; pārsegumi starp stāviem ir sabrukuši, un es no ēkas varu netraucēti vērties debesīs. Nav labāka industriālas karadarbības iemiesojuma kā no augstuma nomesta nāve.

Natālija paskaidro krievu bombardēšanas taktiku. Viņi tēmē uz trim lietām. Pirmkārt, uz administratīvajiem centriem, lai nepieļautu efektīvu pilsētas pārvaldi. Tālāk – komunikācijas. Mēs aizbraucam uz dzīvojamā rajona kvartālu, kas slejas virs milzīgas zemē izrautas bedres; tajā es redzu daudz resnu kabeļu un vadu. It kā kāds būtu pacēlis pilsētas ādas lēveri, atsedzot kailas vēnas un artērijas.

– Elektrības un interneta kabeļi, – Natālija paskaidro.

Trešais Krievijas triecienu mērķis ir avārijas dienesti. Mēs ejam gar arvien jaunām sagrautu ēku drupām, un es piezīmēju, ka nesen pabiju Mikolajivā un mani šokēja, cik tur ir lieli bumbu krāteri.

– Mūsējie ir lielāki! – Natālija atcērt.

Natālija grib, lai es redzu vēl pēdējo gaisa uzbrukuma vietu, pirms dodamies tālāk uz frontes līnijām ārpus Harkivas centra. Mēs piebraucam pie avārijas dienestu stacijas. Paveras pilnīga posta aina. Ēka ir drupās; laukumā, kas agrāk, domājams, bijis tās iekšpagalms, tagad rēgojas milzīgs krāteris, kurā mētājas vairāku automašīnu vraki. Natālija paraugās apkārt.

– Belgoroda ir tikai 40 km no šejienes, – viņa saka. – Tamlīdzīgas lietas vienmēr draudēs atkārtoties, kamēr vien mēs nedemilitarizēsim Krieviju vai vismaz daļu no tās, – viņa domīgi saka.

– Vai tas tiešām ir reāli? – es jautāju.

– Ticiet man, te netrūkst cilvēku, kuri gribētu pamēģināt.

– Laipni lūdzam ellē, – ar platu smaidu saka Natālija. Tas ir aptuveni divas stundas vēlāk, un mēs iebraucam Saltivkā, lielā dzīvojamo namu rajonā Harkivas ziemeļaustrumos, kur kaujas turpinās bez apstājas. Viņa uzlikusi galvā baltu ķiveri, bet uz rokas – pulksteni ar kompasu. Visspēcīgākā artilērijas apšaude nāk no ziemeļiem, viņa paskaidro; tas braucot jāņem vērā. Mēs izbraucam cauri veselai rindai tukšu kontrolpunktu.

– Hm, – Natālija uz brīdi pieklust. – Ja te neviena nav, tas nozīmē, ka visi droši vien patvērušies no artilērijas apšaudes.

Ja pieņemam, ka Saltivka ir elle, tad tās ziemeļu daļa ir devītais loks. Te krievi apšauda uzreiz no divām pusēm, bet Krievija ir tikai 20 km attālumā. Artilērijas dārdoņa nav gluži nepārtraukta, bet bieža gan. Šāviņi lido abos virzienos; kauja turpinās visu mūsu vizītes laiku.

Es apstājos pie sagrautas ēkas; pa tās logiem vēl gāžas melnu dūmu mutuļi. Piepeši izdzirdu tādu kā skrāpēšanos, un no betona plāksnes apakšas parādās kaķēns. Tas aši aizdipina pie savas mātes, brāļiem un māsām. Kaķi frontes līniju sabombardētajās drupās sastopami ik uz soļa. Atšķirībā no suņiem, kas ir ļoti nervozi, kaķus artilērijas troksnis neuztrauc.

– Kara zonā vēl nav gadījies redzēt izkāmējušu kaķi, – saka Natālija.

Vēlāk mēs uz ceļa paejam garām beigtam balodim.

– Tie gan mēdz vienkārši nokrist zemē beigti. No artilērijas dārdoņas viņiem burtiski pārsprāgst sirds, – viņa ar vieglu nicinājumu paskaidro. – Tāpēc Pirmajā pasaules karā nācās atteikties no pasta baložu izmantošanas.

No Saltivkas ziemeļiem aizbēguši gandrīz visi iedzīvotāji; tiesa gan, daži tomēr nolēmuši palikt. Es runāju ar blondu sievieti, kura atsakās pamest savus kaķus. Lielāko daļu dzīves viņa tagad pavada bunkurā sava dzīvojamā nama pagrabā. Viņa izrāda man drēgnu telpu labirintu; vienā istabā vēl pie sienas palikusi milzīga padomju laika karte. Kad dodamies projām, Natālija man pastāsta, ka sieviete sūdzējusies par viņai pieejamās kaķu barības šausmīgo kvalitāti.

– Mēģināšu nākamreiz atvest viņai kaut ko labāku, – viņa saka.

Vēlāk, sēžot lapenē mazā apzaļumotā laukumiņā kāda dzīvojamo namu kvartāla vidū, drošā attālumā no frontes, es satieku Natālijas draugu Vitāliju; viņš vada brīvprātīgo organizāciju, kas vāc naudu nepieciešamāko lietu iegādei civiliedzīvotājiem un armijai. Es jautāju, ko viņš izjūt, redzot to visu – un pametu ar roku apkārt. Viņš ir nesatricināms.

– Ikvienam ukrainim, kurš dzimis pēdējo 100 gadu laikā, nācies cīnīties par savu brīvību, – viņš saka.

Natālija tikmēr visu laiku filmē ar savu telefonu, kas pielikts pie kaut kā līdzīga dzeltenam selfiju kātam.

– Tas daikts izskatās smags, Natālij, – es jokoju.

– Ir jau arī. Vispār es jūs ar to varētu nosist.

Vēlāk tai pašā dienā es sēžu kafejnīcā un klausos, kā Natālija man stāsta par savu dzīvi. Es pajokoju par to, kā viņa mani var nosist ar savu selfiju nūju.

– Jā, un man ir arī nazis, – viņa saka un izvelk no somiņas iespaidīgu tērauda asmeni. Es smejos.

– Tas ir somu duncis, – viņa mazliet aizvainoti aizrāda.

Dienas darbs ir galā, un es dodos Natālijai līdzi uz mājām, kur mēs sēžam dzīvojamā istabā un dzeram tēju, ko mums pasniedz viņas vīrs.

– Te man top viena glezna par karu, – Natālija saka un rāda nelielu audeklu, kas uztupināts uz molberta. Es redzu sparīgus spēcīgu krāsu triepienus; glezna ir spilgta un enerģiska, gandrīz bērnišķīga savā vienkāršajā godīgumā. Tieši kā pati Natālija.

– Jauki, – es saku.

– Jauki gan vēl nav, – viņa attrauc. – Mēs vēl neesam uzvarējuši.

Es dodos prom un atgriežos savā viesnīcas numurā. Manas domas aizceļo uz kādu agrāku tās pašas dienas brīdi, kad Natālijas kolēģis Oleksijs no sagrautās avārijas dienestu stacijas drupām izvilka ukraiņu tērauda trijžuburi – šīs zemes nacionālo simbolu. Es guļu savā gultā un jau atkal svaidos starp miegu un nomodu. Vēlreiz nonāku sapnī un redzu, kā Oleksijs rāda man trijžuburi.

– Skaties, – viņš smaidot saka, – Ukraina atkal ceļas augšā.

unherd.com, 2022. gada 11. maijā