Visvaldis Sarma

Parīzes Jaunava

Saskaņā ar YouGov pagājušā nedēļā veikto aptauju 54% respondentu vēlas, lai [Parīzes Dievmātes] katedrāli atjaunotu tieši tādu, kāda tā bija, ieskaitot smaili un milzīgo ozolkoka spāru “mežu”, kas balstīja svina jumtu. Tikai ceturtā daļa atbalstīja ideju, ka rekonstrukcijai vajadzētu iekļaut arī modernu “arhitektonisku žestu”, bet 21% respondentu šajā jautājumā nebija viedokļa.

thelocal.fr, 3. maijā


Renesanses laikmetam raksturīgais uzskats, ka senākas lietas ir vērtīgākas, sabiedrības apziņā pamatīgi iesakņojies kā neapšaubāmi pareizs. Situācija kļūst sarežģītāka brīžos, kad šī atziņa vienādi jāattiecina gan uz intelektuālā, gan amatnieciskā darba rezultātiem. Vairumā gadījumu mēs sliecamies intelektuālam produktam piešķirt nezūdošu, prāta radītu vērtību, vienlaikus neapšaubot tiesības par tām pašām problēmām domāt citādi, atbilstoši laikmeta izpratnei, turpretī amatniecības darinājumam mūsu izpratnē piemīt vienreizēja vēsturiska pabeigtība, vulgarizēta lietošanas vērtība, un mēs viegli aizmirstam par intelekta ieguldījumu tajā. Mēs mēģinām Lietu nošķirt no domāšanas, tādējādi atvieglojot sev vērtēšanas procesu. Lietas mēs uztveram kā pabeigtas vēl pirms to materializēšanās, nepamanot bieži vien ļoti laikietilpīgo radīšanas un jaunrades klātbūtni Lietas tapšanā.

Ikdienā mēs arhitektūru vienkāršoti izprotam kā Lietu, tomēr jāatzīst, ka tās sākumi meklējami intelektuālajā pasaulē, kuras materializācija savukārt ir amatniecība. Un, ja šajā amatniecības darinājumā iespējams ieraudzīt intelektuālo sākumu, to visdrīzāk uzskatīs par vērtīgu vai Labu arhitektūru jeb Lietu. Visbiežāk šāda dekonstrukcija kļūst svarīga brīžos, kad jāskaidro kādas zudušas Lietas atjaunošana vai, gluži pretēji, aizstāšana ar citu. Liekas, jautājuma būtība ir izpratnē par arhitektūras vērtības divdabību, proti, izpratnē par to, kas kādu ārēju apstākļu dēļ var neatgriezeniski zust un kas vienmēr paliks nemainīgs.

Vienu no Lielbritānijas arhitektūras lepnumiem, Glāzgovas Mākslas skolu, 2014. un 2018. gadā piemeklēja ugunsgrēks, un arhitekta Čārlza Makintoša pirms vairāk nekā 100 gadiem projektētā ēka tika gandrīz pilnībā izpostīta. Neiedziļinoties diskusijās par ēkas atlieku likteni, pajautāsim: bet kas īsti ir zaudēts? Jā, ir zaudēta Lieta, bet tās intelektuālais sākums jeb autora 19. gadsimta 90. gadu beigās pašrocīgi zīmētais projekts ir saglabājies un tā vērtība palikusi nemainīga. Tieši tikpat nemainīga kā Antoni Gaudī ap to pašu laiku uzsāktajam Svētās Ģimenes baznīcas projektam Barselonā; baznīcu paredzēts pabeigt 2026. gadā. Ir grūti pamatot viedokli, kāpēc Glāzgovas Mākslas skolas ēkas iespējamā atjaunošana pēc autora sākotnējā projekta līdz tam pašam 2026. gadam būtu uzskatāma par mazāk vērtīgu nekā neviena neapšaubītā Svētās Ģimenes baznīca – pat tad, ja materiālu un tehnoloģiju kopums atšķiras no reiz jau īstenotā.

Liekas, šie gadījumi parāda, ka sabiedrība arhitektūru izprot kā viengabalainu, pabeigtu Lietu konkrētā, ļoti ierobežotā laikā, pilnībā ignorējot bieži pretrunīgos attīstības un pastāvēšanas procesus ilgtermiņā.

Sagaidāmi skaidri šī attieksme izpaudās pēc ugunsgrēka Parīzes Dievmātes katedrālē ar tam sekojošo Francijas Parlamenta lēmumu katedrāli atjaunot “oriģinālajā izskatā”. Jāatzīst gan, ka franču politiķi, apzinoties iespējami atšķirīgo “oriģinalitātes” izpratni, lēmumā tam sniedza izsmeļošu skaidrojumu: katedrāle jāatjauno saskaņā ar arhitekta Ežēna Violē-le Dika pirms vairāk nekā 160 gadiem izstrādāto projektu. Galvenais arguments šādai izvēlei bija šāds: tādu katedrāli Francija un pasaule ir ieradusi redzēt! Vienkāršojot: Lieta ir pabeigta, viengabalaina un nemaināma. Šī izpratne papildus tiek nostiprināta ar piebildi, ka atjaunošanā jāizmanto vēsturiski materiāli.

Raugoties uz tālajā 1844. gadā arhitekta vadībā veikto darbu (precīzāk – nu jau raugoties uz fotogrāfijām un zīmējumiem), jāatzīst, ka pēc Lielās franču revolūcijas nolaistā un nekoptā katedrāle tika atjaunota, radoši un pilnvērtīgi interpretējot tajā brīdī par “sākotnējo” pieņemto 13. gadsimta projektu un materiālu lietojumu, taču tas vienalga notika atbilstoši 19. gadsimta vidus iespējām un domāšanai. Pat par katedrāles simbolu kļuvušās domīgās himerasir 19. gadsimta arhitekta radoša izpratne par sen aizmirstu gotisko lietu kārtību, un, kaut arī pasaulei tās saistās ar Viktora Igo Kvazimodo jeb “tā mēs to esam ieraduši redzēt!”, nedz 1831. gadā, kad romāns tika publicēts, nedz arī rekonstrukcijas laikā šo tēlu tur vēl nebija.

Netālu no Dievmātes katedrāles atrodas savulaik Francijas karalim būvētā pils jeb, kā mēs to pazīstam, Luvra, kuras pēdējās pārbūves projekta autors Jujs Mins Pejs vislabāk pazīstams kā aizvien pretrunīgus vērtējumus raisošā Parīzes ceturtā simbola – Luvras piramīdas – autors. Domājot par iespējamo situāciju tālā nākotnē, var jautāt: vai Piramīda jeb Lieta, kuras pirmsākumi meklējami arhitekta intelektuālajā pasaulē 20. gadsimta beigās, pēc atjaunošanas 2126. gadā būtu vērtīgāka, ja to būtu izgatavojuši Nirnbergas meistari no 1988. gada alumīnija detaļām? Un vai arhitekta iecere tajā tālajā gadā zaudētu savu vērtību gadījumā, ja Lieta tiktu uzbūvēta pilnībā no jauna, atbilstoši laika izpratnei un iespējām?

Raksts no Jūlijs 2019 žurnāla