Aigars Štokenbergs

Kāds bariņš varētu neatgriezties

Tā var nomirt, un visdrīzāk nebūs laba ēdiena un visa kā tāda. Tas ir grūts un bīstams ceļojums, no kura var neatgriezties, taču tas ir apbrīnojams piedzīvojums. Izklausās labi... Marss – tā tik ir vieta! Šī ir reklāma, šī ir Marsa reklāma. Ja godīgi, es patiešām domāju, ka kāds bariņš ļaužu iesākumā nomirs. Tur augšā kārtīgi izpurinās, ziniet... Mēs negribam spiest nevienu doties, tā ka... tikai brīvprātīgie.

Īlons Masks, https://ej.uz/uz_Marsu, 22. aprīlī


Tīna Sīgere, NASA ģeoloģe, kas darbojas visurgājēja Neatlaidība komandā, paziņojusi, ka atsakās doties vienvirziena ceļojumā uz Marsu, jo patiesi mīlot Zemi. Kas tad ir tie cilvēki, kas tomēr gribētu turp doties? Latvijas gadījumā runa ir pirmām kārtām par repatriantiem (Einārs un citi), Marsa gatves iedzīvotājiem Purčikā, Marsa batoniņu faniem un speciālistiem, kas tiks sagatavoti Valsts drošības dienesta slepenajā treniņu centrā virs Marsa velotreka. Skaidrs, ka būs mirušie.

2021. gada 9. maijā šova Saturday Night Live populārzinātniskajā raidījumā mēs uzzinājām, ka pirmais Marsa kolonizācijas upuris ir Čads. Atstājot misijas marsonauti – sievieti, kas ļoti līdzīga Mailijai Sairusai, – mātes cerībās, viņš devās salabot skābekļa padeves sistēmu, par spīti augstajai radiācijai, un tad viņa galva tiešraidē uzsprāga. 3 minūtes un 19 sekundes garajai sarunai ar Marsa vadības centra vadītāju Īlonu Masku ir tikai viens trūkums. Videosignāls no Marsa līdz Zemei vienā virzienā pat ar gaismas ātrumu ceļo vismaz 5 minūtes, tas ir ievērojami vairāk nekā 1,3 sekundes no Mēness līdz Zemei un padara operatīvu iejaukšanos praktiski neiespējamu. Tādējādi 3 minūšu un 19 sekunžu sižetā var pateikt vienīgi Maska pirmo frāzi: “Es atnācu, cik drīz vien varēju.”

Līdz šim cilvēki vistālāk no Zemes ir bijuši 400 171 km attālumā Mēness otrā pusē Apollo 13 lidojuma laikā, kad skābekļa padeves sistēmas bojājuma dēļ bija spiesti atgriezties, un tam bija vajadzīgas četras diennaktis. 2022. gada 8. decembrī, kas ir tuvākais logs ceļojumam uz Marsu, tas no Zemes būs 62 miljonu kilometru attālumā, un būs vajadzīgi gandrīz 7 mēneši šāda attāluma veikšanai vienā virzienā. Radiācija, mēnesi ilgas putekļu vētras, ūdens trūkums, trombi asinsvados, muskuļu atrofija un nekādu iespēju palīdzēt – šo apstākļu kopums liek piekrist Īlona Maska tēzei, ka bariņš Marsa iekarotāju mirs, līdzīgi Roanokas kolonijas iemītniekiem 16. gadsimta beigās Ziemeļkarolīnā. Lielākās SpaceX raķetes kapsulas diametrs ir 9 metri. Tas ir precīzi tikpat, cik UFC jauktās cīņas mākslas oktagons. Kā ļaudis īsinās laiku šajā telpā? Vai viņi spēs atgriezties normālā dzīvē? Tas neizdevās Jalmaram Juhansenam, kas vienkārši nodzērās un sakasījās ar Amundsenu ceļojumā uz dienvidpolu pēc tam, kad vairāk nekā 1000 dienas bija pavadījis uz ledāja Nansena ceļojumā ar kuģi “Fram” uz ziemeļpolu. Varbūt viņi sagādās bērnu, kā Čads – Mailijai vai kā mākslinieks Rīds Stovs – savai draudzenei Soanjai Ahmadai līdz šim garākajā 1152 dienas ilgajā solo burājumā, kura mērķis, viņa paša vārdiem sakot, bija imitēt ceļojumu uz Marsu.

Laiku īsināt būtu iespējams, ja kosmosa kuģis lidotu ātrāk. Līdz šim lielākais ātrums cilvēka pilotētā kuģī ir sasniegts 1969. gadā – 11 082 m/sek. jeb 32 skaņas ātrumi. Lai sasniegtu lielāku ātrumu, būtu jāsadedzina vairāk degvielas, tomēr tās vienalga pietiktu tikai dažām minūtēm. Atpakaļceļam būtu jāpagatavo degviela no Marsa metāna un ledus. Raķešu šķidro degvielu būtu iespējams aizstāt ar aptuveni 2000 nelielu atombumbu sprādzieniem, kā tas bija plānots Frīmana Daisona projektā “Orion” 50. gadu beigās. Diemžēl jau 1963. gadā to aizliedza līgums par kodolizmēģinājumiem kosmosā. 5 g paātrinājumu cilvēka ķermenis spēj izturēt tikai 2 minūtes, 3 g paātrinājumu – vienu stundu. Lai, piemēram, Hans Solo un Lūks Debesgājējs paceltos no Tatuīnas, paātrinātos ar 3 g un sasniegtu pusi no gaismas ātruma, būtu vajadzīgi divarpus mēneši. Un tikpat piesardzīgi nāktos bremzēt, citādi viņu ķermeņu šķidrumi mīkstos audus saplēstu lupatu lēveros.

Saprātīgajā pasaulē kopējā tendence ir aizstāt cilvēkus ar robotiem visur, kur tas iespējams. Černobiļas radiācijas peklē ir tikuši sūtīti MF-2 Joker un MF-3 atmīnēšanas visurgājēji un Boston Dynamics SPOT robotsuņi. Lai pasargātu savus cilvēkus, armijas bruņojas, piemēram, ar igauņu zemes droniem THeMIS un robottankiem Type-X, turpinot tradīciju, kuru aizsāka krievi ar teletankiem T-26 Ziemas kara laikā. Bezpilota aparātiem ļaunumu nespēj nodarīt arī vairākkārtīgs g paātrinājums. Katra visurgājēja nogāde uz Marsu (un nu jau vienlaikus uz Marsa darbojas 3 gabali) maksā tikai viencipara miljardus, bet cilvēku sūtīšana maksātu vismaz 100 reizes vairāk. Neuzskaitīsim te visas citas cilvēces problēmas un cik tās maksā, vienīgi piebildīsim, ka savu pārliecību, ka daudziem brīvprātīgajiem Marsa kolonistiem, visticamāk, nāksies nomirt, Īlons Masks pauda intervijā, kurā izziņoja 100 miljonu XPrize balvu oglekļa dioksīda samazināšanai Zemes atmosfērā.

Ja tā nav pašapliecināšanās vai zīmēšanās, kāds tad varētu būt patiesais iemesls, lai cilvēks sadedzinātu tūkstošiem tonnu raķešu degvielas, radot būtisku CO2 piesārņojumu uz Zemes, un dotos uz Marsu? 2018. gada 6. februārī orbītā ap Sauli devās Īlona Maska personiskais automobilis Tesla ar Zvaigžņu cilvēku (Starman) no “Ziggy Stardust and the Spiders from Mars” pie stūres. Šī pasākuma popularizēšanai intensīvi tika izmantots skaņdarbs “Life on Mars?”. Savulaik Deivids Bovijs dziesmas tekstu skaidroja šādi: “Viņa jūtas vīlusies, jo, kaut arī viņa dzīvo šajā nomācošajā realitātē, viņai ir stāstīts, ka kaut kur dzīve ir daudz lieliskāka, un viņai ir rūgtums, ka nespēj tur nokļūt.”

Raksts no Jūnijs 2021 žurnāla