JO PLIX, JO TRAX

Pēterburgā 30 piedzērušies nēģeri sakāvās pirtī un kaili aizskrēja kur kurais pa rajonu.

vesti.ru

I don’t want anybody else

When I think about you, I touch myself

Ooh, I don’t want anybody else

Oh no, oh no, oh no

Divinyls – I Touch Myself, 1990

Kādā 2018. gada februāra naktī Pēterburgā bija vērojams neparasts skats. Pa Pētera prospektu, kurā izvietotas pirts komplexa ēkas, un tā tuvumā skraidīja vairāk nekā 30 kaili nēģeri, bet mašīnās ar ieslēgtām bākugunīm vai tāpat vien skriešus ar sitieniem paceltiem stekiem rokās, rokudzelžiem pie jostas žvadzot, Melnā kontinenta dēlus tvarstīja ne jau no nelabvēlīgām ģimenēm nākuši vietējās rasistu šūniņas aktīvisti, bet gan policisti.

Ko gan bija noziegušies 30 kaili cilvēki, kas mērojuši tūxtošiem jūdžu, lai apbrīnotu balto nakšu pilsētas baznīcu torņus, tiltiņus un muzejus? Oficiālā versija vēsta, ka pēc Ermitāžas apmeklējuma tūristi kopā ar 20 vietējā rūdījuma skaistuma pazinējām nolēmuši atpūsties jau minētajās pirtīs, taču no nejaušas piezīmes aizsācies strīds par to, kurš krutāx, Karavadžo vai Šostakovičs, izvērties fiziskā konfliktā. Apsardzes darbinieki izsaukuši policiju, savukārt tūristi, to uzzinot, metušies izklaidus bēgt, nepaspējot apģērbties.

Pat bērnam skaidrs, ka sasisto lukturu ielu kārtībniekiem nepietiek resursu, lai savaldītu vietējos dauzoņas, tādēļ maz ticams, ka viņi vieglprātīgi nosūtītu vairākas policijas vienības ārvalstnieku konflikta novēršanai. Protokolos neminētais iemesls nakts aizsegā veiktās operācijas uzsākšanai bijis pavisam cits. Rasu aizspriedumu važas nometusī, Visuma dzīlēs par sevi signalizējusī civilizācija vajā kailumu, vajadzības gadījumā piesaistot pat valsts represīvos orgānus. Dīvaini laikmetam, kad kailums akceptēts kā viens no skaistuma atribūtiem, padarīts par brendu, kā, piemēram, Mēlas Venera vai filmas ar Džonija Sinsa piedalīšanos, kad gulēt vai sauļoties kailiem iesaka pat speciālisti, uzskaitot virkni kailuma ārstniecisko un higiēnisko īpašību; šis pats kailums tiek sodīts, līdzko izkāpis no gleznas vai platekrāna mājas kinozāles rāmjiem vai pārkāpis duškabīnes šajā gadījumā jau burtiskā nozīmē slideno sliexni, jo šis viens solis var izrādīties tas, kurš kailam, kā no mātes miesām nākušam cilvēkam uzspiež noziedznieka stigmu, izraisa apkārtējo nepatiku, pat pretīgumu. Galu galā, tas noticis pilsētā, kurā Grebenščikovs melodijā ietvēris stāstu par 15 kailām sievietēm, kas vēlāk vizualizēts arī atbilstošā klipā.

Kā vienu no cēloņiem sabiedrības tendencei reglamentēt kailumu, vienlaikus to apbrīnojot un ievietojot aizliegumu saraxtos, protams, visvieglāk varētu iztēloties Pirmajā Mozus grāmatā apraxtīto sodu, ko saņem dēls, kurš redzējis tēva kailumu, vai Atklāsmes grāmatā atrodamo kailuma pielīdzināšanu nabadzības grēkam: “Tāpēc es tev iesaku nopirkt no manis ugunī kausētu zeltu, lai tu kļūtu bagāts, baltas drēbes, lai tu varētu apģērbties un ne-atklātos tavs kailums, kas tevi apkauno.” Cilvēkam ir raxturīgi kautrēties no nabadzības, šis kauns var kļūt – un daudzos gadījumos tā arī notiek – pat par psihiskas patoloģijas vai noziedzības cēloni, jo zelts, par ko iegādāties apģērbu un automašīnu ar tonētiem stikliem, kaut kur jādabū, un ne vienmēr risinājums tam ir algots darbs, taču kauns, tieši kauns, ir tas, kas liek pārvarēt bailes likuma priekšā vai pārkāpt bezdibeņa malu, kam seko kritiens neprāta bezdibenī ar sāpīgu pamošanos palātā, kuras vienīgie interjera priekšmeti ir metāla gulta un logi un durvis, kam noskrūvēti rokturi, bet vienīgais mājdzīvniex – liesā auzu tumē aizkavējies tarakāns.

Ja ar paradoxālo attiexmi pret kailumu kā tādu un no tās izrietošajām represijām daudzmaz esam tikuši skaidrībā, daudz sarežģītāk ir ar kādu izplatītu paradumu, kurš tāpat saistīts ar ķermeni, kailumu vai vismaz daļēju atkailināšanos un par kuru bieži lasām policijas hronikās: tā, piemēram, vēl nesen, 9. maijā, Valsts policija reaģējusi uz izsaukumu, kā rezultātā Ķengaragā aizturējusi vīrieti, kurš, nevienu netraucējot, tramvajā aizskāris pats sevi. Trauxmes cēlāji, protams, atkal bija vecāki, kuru atvases atradušās tajā pašā tramvajā. Ne policija, ne arī kāds no vecākiem nav uzdevis jautājumu, vai viņu bērniem tobrīd nebija jāatrodas skolā vai volejbola nodarbībās. Tieši tāpat kā neapgrūtināja sevi ar jautājumu: kāds iemesls aizturēt cilvēku, kurš neaiztiek citus, bet savu nepieciešamību pēc glāsta kompensē, pieskaroties pats sev, aizskarot savu, nevis svešu ķermeni, kas ir vienīgi viņa paša īpašums, vismaz ciktāl var ticēt mītam par vergturības atcelšanu.

Sevis aiztikšana padarīta par kailuma tabu pastiprinošu apstākli. Ja kails cilvēx stāv pieturā rāmi nolaistām rokām, tā vēl ir pusbēda, taču kāda panika sākas, tiklīdz viņš sevi aiztiek, vēl jo vairāk, ja tas notiek kādas skolas vai bērnudārza tuvumā. Spēkā stājies necilvēcīgais Aizliegums aiztikt sevi: kāds sev deleģējis varu pār svešu ķermeni, skaidri reglamentējot atļautās un aizliegtās darbības attiecībā pret sevi, savu miesu.

Miesa, kailums, pieskaršanās tam ir platforma, uz kuras notiek cilvēka pirmais kontakts ar sevi, pirms viņš vēl iemācījies runāt. Pieskaroties sev, cilvēx pamazām iepazīst, sāk domāt sevi kā just spējīgu subjektu. Vara, ierobežojot šo gluži dabisko nepieciešamību, cilvēku no subjekta padara par sevi nereflektējošu, sevi apzināties nespējīgu, no sevis atsvešinātu objektu, uz kuru drīxt raudzīties spogulī. Cilvēx ar likuma burtu ieslodzīts vitrīnā kā antīka vāze no cita laika un telpas, kura nespēj aptvert savu apjomu, dziļumu un citus būtiskus parametrus.

Taču atšķirībā no cilvēka vāze tomēr atrodas privileģētā stāvoklī. Tai nav iespēju pieskarties sev vai apzināties sevi, bet tai arī nav jāslēpj savs kailums, uz to var raudzīties citi, un nevienam par to nekas nebūs. Šeit arī parādās CITS, kurš cilvēka attiecībās ar sevi padarīts par šķirtni atļautajam un aizliegtajam.

Ja vēlreiz atgriežamies pie senākiem avotiem, noliedzoša attiexme pret sevis aiztikšanu tajos parādās drīzāk pragmatiskā skatījumā bez morālas sišanas pa pirxtiem. Piemēram, Bībeles stāstā par Onānu Dievs lāga vīru par sēklas kaisīšanu zemē soda ar nāvi, taču ne tādēļ, ka grēcīgs būtu pats sevis aizskaršanas akts, bet vienīgi un tikai tāpēc, ka laikmetā, kad planētu vēl neapdraudēja pārapdzīvotības tendences, tas traucēja daudzskaitlīgai dzimtas turpināšanai. Līdzīga attiexme valdījusi arī pie mūsu pagāniskajiem senčiem, par kuriem J. Paiders grāmatā “Tradicionālā latviešu seksualitāte” raxta: “Vīriešu dzimumlocekļa kairināšana tautas dziesmās aprakstīta kā “melnas vistas plucināšana”, “melna jēra dīrāšana”, “utu lasīšana kūsī”. Masturbējot vīrieši varēja izmantot ar sviestu vai māliem piepildītu koka piestu, pastalu vai dēli ar noapaļotu un nopulētu zara caurumu, bet sievietes – āža, buļļa, koka ragu, burkānu vai “rutka steberīti”. Ar palīgniekiem varēja izlīdzēties līdz kāzām, bet pēc tām tie bija jāmet prom vai jāsadedzina.” Arī šeit, tāpat kā Bībelē, netiek norādīts uz paraduma morālo dabu. Lai to izskaustu dzimtas turpināšanas labā, bērnus izdeva pie sievas (vīra) jau 12–14 gadu vecumā (kas jau būtu atsevišķi apskatāma tēma pastāvošā likuma un sabiedriskā viedokļa aspektā). Bet arī šeit ne vienā, ne otrā tradīcijā neparādās CITS, kura klātiene sevis aizskaršanu jau definē kā noziegumu.

CITS un tā loma sevis aiztikšanas morālajā vērtējumā parādās daudz vēlāk. Tā, piemēram, darbā “Psychopathia Sexualis” (1886) psihiatrs fon Krafts-Ebings apraxta gadījumu, kurā tiesa viņu pieaicinājusi par expertu. Tur kāds Nkungs, kas strādājis par skolotāju, klases priekšā, ķermeņa lejasdaļu slēpjot zem augstās pults, mēdzis regulāri sevi aiztikt un ticis pieķerts reizē, kad izdevies sasniegt sevišķi intensīvu orgasmu.

Cita lomu šeit uzņēmusies klase, un tieši skolēnu klātbūtne, nevis Nkunga paštīxmināšanās ir apstāklis, par ko viņš nonācis kā tiesas, tā psihiatru redzeslokā. Par laimi, Krafts-Ebings, apraxtot pacientu, norāda ne tikai uz to, ka kungs nācis no labas ģimenes, guvis labu izglītību, nesirgst ar izteikti novērojamām psihiskajām slimībām, bet it kā nevilšus arī uz to, kas varbūt daudziem lasītājiem paslīdējis garām kā nebūtisx. Proti, nevaldāmā aizraušanās ar sevis aiztikšanu citu klātbūtnē Nkungam parādījusies pēc ceturtā bērna nākšanas ģimenē, pēc kā ievērojami pasliktinājies viņu materiālais stāvoklis, un, lai pabarotu bērnus ar savu pedagoga algu, viņam nav atlicis naudas prezervatīviem, lai novērstu turpmāku dzimtas vairošanu.

Pa to laiku mainījušies laikmeti un demogrāfiskā situācija pasaulē un nemitīgas dzimtas turpināšanas vietā stājusies indivīda atbildība par dzimstības kontroli, ko šajā gadījumā pilnībā liegusi nabadzība. Līdzīgi kā stāstā par kailumu, kur tas kalpojis kā sinonīms nabadzības neglītajiem vaibstiem. Te varam arī jau mazliet citā gaismā paraudzīties, kāda perspektīva paveras, ja steidzami un efektīvi nerisina jau tā sasāpējušo pedagogu algu paaugstināšanas jautājumu. Kamēr, bērnos ieaudzinot bailes un riebumu pret CITU, par CITIEM padarām arī viņus pašus, vienīgi novietotus citā taisnes punktā, līdzās aug nākamie pedagogi, kuru neapmierinātība ar algu, tāpat kā N kunga gadījumā, viegli var atrast kopīgu valodu ar sociālo un sexuālo neapmierinātību, par kuras manifestāciju lieciniekiem gribot vai negribot kļūtu CITI.