Agnese Irbe

Īru izvēle

25. maija referendumā Īrijas Republikas pilsoņi pārliecinoši, ar 66,4% pret 33,6% balsu, nobalsoja par mākslīgo abortu aizlieguma atcelšanu. Atceltais konstitūcijas 8. labojums, kas bija spēkā kopš 1983. gada, piešķīra vienlīdzīgas tiesības uz aizsardzību kā mātei, tā nedzimušajam bērnam. Komentējot referenduma rezultātus, premjerministrs Leo Varadkars, kurš bija aģitējis par liberalizāciju, sacīja, ka “šī Īrijai ir vēsturiska diena” un ka ir notikusi “klusa revolūcija”.

BBC, 26. maijā


Abortu ētiskās dilemmas atrodas uz vairākām asīm. Pa pirmo asi pārvietojas pakāpeniski mainīgā attieksme pret augli. Kad tas ir vēl pavisam maziņš, šķiet dīvaini par to runāt kā par būtni, kura ir “ieinteresēta”, kā mēdz teikt anglosakšu filozofi, savā izdzīvošanā un kurai tāpēc būtu “tiesības”. Kad auglis kļūst lielāks, tas sāk līdzināties nelielam cilvēciņam, ar kuru jau veidojas zināmas ētiskas saites. Turklāt tam jau ir smadzenes, maņas un nervu sistēma, kas to kaut kad – mīklainā veidā – apveltīs ar apziņu. Kad auglis ir pavisam liels, tas no piedzimuša bērna atšķiras vienīgi ar to, ka vēl ir ieslēgts grūtnieces ķermenī.

Uz otrās ass atrodas priekšstati par sievietes tiesībām pašnoteikties un atbrīvoties no augļa, ja viņa nevēlas to iznēsāt. Tie ir jautājumi par sievietes nevienlīdzīgo stāvokli intīmajās attiecībās starp dzimumiem. Viņas seksuālo brīvību nemitīgi ierobežo bērna ieņemšanas iespējamība. Grūtniecība ir ilga, dzemdības ir ļoti sāpīgas un emocionāli satricinošas. Piespiest kādu, kurš jau tā ir vājš un nelaimīgs, ko tādu uzņemties – tā daudziem šķiet pārāk augsta cena par brieduma trūkumu, kļūmi vai kļūdu.

Uz trešās ass atrodas metafiziskie un ētiskie jautājumi par dzīvību, dzīvības pirmsākumu un tās vērtību. Par tiem neatslābstoši strīdas filozofi utilitāristi, kantieši, tikumu ētikas atjaunotāji 20. gadsimtā, aristotelieši ar klasisko substances teoriju un citi. Abortu filozofiskajai problēmai veltītais monogrāfiju un rakstu krājumu skaits ir milzīgs un turpina pieaugt. Šo sarunu ietekmē gan tehnoloģiju attīstība (dažos gadījumos tik tikko 21 nedēļu vecs priekšlaicīgi dzimis bērns ir spējis izdzīvot), gan morālā klimata maiņa Rietumu sabiedrībās. Izglītotais, pilsētās dzīvojošais sabiedrības slānis vairs nav pilnībā pārliecināts, ka taisnīgākas pasaules vārdā nedrīkstētu jaukties cilvēku privātajā dzīvē un izvēlē. Kaut kur pa vidu starp kampaņām par iedarbīgo altruismu, smēķēšanas ierobežošanu, plastmasas iepakojumu nelietošanu un atteikšanos no kažokādu nēsāšanas kļūst pieņemamāk arī uzdot vismaz dažus jautājumus par cilvēka embriju iznīcināšanu.

Ceturtā ass nodarbojas ar politiskiem un leģislatīviem risinājumiem un meklē pragmatisku vienošanos sabiedrībās, kas abortu jautājumā nereti ir sašķeltas. Īrijas referendums ir šāda risinājuma meklēšanas piemērs. Ļaut pilsoņiem pašiem lemt mūsdienu liberālismā šķiet pareizāk nekā pakļaut viņus slēdzieniem, kurus no augstiem plauktiem izdarījuši kantieši, kristieši vai nelielais mūsdienu feminisma atzars, kas vēlas līdztiesību arī meitenēm māšu dzemdēs.

Tomēr Īrijas referenduma rezultāts ir pārsteidzošs. Īpaši pārsteidzošs tas ir vecuma grupā 18–25 gadi. 87% no šīs grupas nobalsoja par aizlieguma atcelšanu. Tas ir pārsteidzošs tāpēc, ka, skatoties no ārpuses un ilgākā laika griezumā, varētu sacīt, ka Īrija ir izcili veiksmīgs neparasti progresīvas un iekļaujošas valsts piemērs. Abortu skaits, kurus veic īrietes, izceļojot uz Lielbritāniju vai internetā iegādājoties abortatīvus līdzekļus, ir tikai aptuveni trešdaļa no vidējā abortu skaita valstīs, kur tas ir legāls. Salīdzinājumam: īrietes, kas dzīvo valstī ar 4,7 miljoniem iedzīvotāju, ik gadu, dāsni rēķinot pelēko zonu, veic aptuveni 5000 abortu. Mazajā Latvijā aizpagājušogad to skaits bija 4366. Spriežot pēc Īrijas piemēra, abortu nepieļaušana, apvienota ar atbilstošu izglītību un seksuālu audzināšanu, kā arī ģimenēm un adopcijai draudzīgu politiku, ilgākā laikā šo parādību gandrīz pilnībā izskauž. Īrijā ir viena no pasaulē labākajām grūtnieču un māšu aprūpēm. Tur ir vismazāk ārlaulībā dzimušu bērnu un otrā augstākā dzimstība Eiropas Savienībā. Arī pēc dzimumu vienlīdzības sociālā un ekonomiskā ziņā Īrija ir pirmajā desmitniekā pasaulē. Līdz šī gada 25. maijam cīnītājiem “par dzīvību” Īrija bija paraugs un sapnis – tiesiska, mūsdienīga valsts ar augstiem ētiskiem standartiem, kas savā rūpju lokā iekļāvusi arī nedzimušos. Bet attiecībā uz nedzimušajiem īru tauta šādu kārtību vairs nevēlas, un tāpēc tādas kārtības tur turpmāk vairs nebūs.

Manuprāt, ir trīs iemesli, kāpēc tā izlemts. Pirmais un droši vien būtiskākais ir tas, ka īru jaunatne embriju aizstāvību skatīja nevis kā daļu no, teiksim, nevardarbības filozofijas, kuru tā padomājot būtu brīvprātīgi pieņēmusi, bet kā važas, kas saista ar katolisko pagātni, proti, ar institūciju, kuru plosījuši šausmīgi skandāli. Ar institūciju, kura mūslaikos nez kāpēc vairs nemāk izstāstīt savu ļoti vienkāršo stāstu par cilvēka dīgļa neaizskaramību. Šim stāstam nav nekāda sakara ar teoloģiskām teorijām par dvēseli. Tas ir stāsts par kādu jaunu, trūcīgu sievieti no Nācaretes, kura nesaprotamā veidā pēkšņi palika stāvoklī – neparasti sarežģītos privātās dzīves un politiskajos apstākļos. Tā objektīvi bija pasaules vēsturē slavenākā grūtniecība.

Otrs iemesls ir ārkārtīgi retie izņēmuma gadījumi, kas ļoti satrauca īrus. Piemēram, ko nozīmē aizliegt pārtraukt grūtniecību izvarošanas vai incesta gadījumā? Varēja nevis pieprasīt visa 8. labojuma svītrošanu, bet šiem gadījumiem paredzēt ārpuskārtas risinājuma iespēju. Tādi gadījumi ir bijuši vienmēr un visur. (Britu analītiskie filozofi jau pirms 50 gadiem uzsvēra, ka ārkārtas gadījumus nav iespējams teorētiski aprakstīt – tieši tāpēc tie ir ārkārtas.) Viens šāds gadījums notika Lielbritānijā 1938. gadā. Pie ārsta ginekologa Aleka Borna atveda nepilngadīgu meiteni, kuru grupā bija izvarojuši karavīri. Meitene bija stāvoklī.

Pēc meitenes izmeklēšanas Borns nonāca pie pārliecības: ja meitenei nāksies iznēsāt bērnu, viņa sajuks prātā. Tādēļ viņš nelegāli iznīcināja embriju, uzņemoties par to morālu atbildību, pieteicās policijā, tika arestēts, tiesāts un tiesā pilnībā attaisnots. Tas bija pirmais un pēdējais aborts viņa ārsta karjerā, un viņš vienmēr iestājās par šīs medicīniskās procedūras aizliegumu.

Trešais iemesls varētu būt tas, ka domāt plašākās kategorijās un saskatīt lietas attīstībā un kopsakarā ir grūti. Debatēs pirms referenduma nemitīgi piesauca kādas indiešu izcelsmes grūtnieces Savitas Halapanavaras traģisko nāvi 2012. gadā. Lasot par to, kļūst skaidrs, ka sieviete nomira ārstu kļūdas dēļ – viņa nomira no laikus neatklātas asins saindēšanās, nevis Īrijas likumu cietsirdības dēļ. Lai kādi būtu likumi, diemžēl gadās, ka grūtniecības laikā vai dzemdībās kāds nomirst.

Daudzi, šķiet, iedomājas, ka savlaicīgu abortu legalizācija pilnībā atrisina negribētu grūtniecību problēmu. Viņi droši vien nav dzirdējuši par ārstu ginekologu Kērmitu Gosnelu, kurš līdz savai apcietināšanai 2011. gadā, neviena netraucēts, Filadelfijā vadīja abortu klīniku. Daiļrunīgs sieviešu tiesību aizstāvis, sievietēm, kas bija pārdomājušas vai pēkšņi nonākušas nelabvēlīgos apstākļos, viņš veica abortus līdz pat 32. grūtniecības nedēļai. Izvadītajiem embrijiem, kas bija dzīvi un kustējās, ar šķērēm pakausī pārrāva muguras smadzenes.

Likumdošana, ko ievieš tā vai cita valsts, ir tikai tīkls ar lielākām vai mazākām acīm, kas novilkts gar kraujas malu. Lai cik augstu vai zemu šo tīklu novilktu, vienmēr būs kāds, ko tīkls nenoķers, – kāds, kuram likumi izrādīsies personīgi neizdevīgi vai netaisni. Vai arī tobrīd tā tikai šķitīs.

Raksts no Jūlijs 2018 žurnāla