Andrejs Vasiļjevs

Frankenšteina tiesa

Furgala pratināšanās viņa mīmika un žesti tika analizēti ar datorprogrammu palīdzību. Izmeklēšanas komisiju tas pārliecināja par viņa vainu.

meduza.io, https://ej.uz/Furgal, 28. maijā


Cilvēki jau izsenis meklējuši universālas un viegli lietojamas metodes, lai noskaidrotu kāda vainu īstā vai iedomātā noziegumā. Atceros, bērnībā spilgtu iespaidu uz mani atstāja Artura Baumaņa populārā glezna “Likteņa zirgs”. Tajā nacionālā romantisma manierē attēlots kāds Livonijas Indriķa hronikā aprakstīts notikums. Turaidas līvi sapulcējušies, lai lemtu par kristīgās ticības sludinātāja Teoderiha dzīvību, jo “viņa sējumi tīrumos deva labāku ražu nekā pašu sējumi, kas, lietus pārplūdināti, aizgāja postā. Tika sapulcināta tauta un dievu griba par ziedošanu izzināta zīlējot; tapa nolikts šķēps, un zirgs kāpa pār to, pēc Dieva gribas pirmo sperdams dzīvības lēmēju kāju”. Zirga labā kāja dāvāja Teoderiham dzīvību un ļāva turpināt Baltijas zemju kristianizāciju ar vārdu un zobenu, aizkalpojoties līdz pat Igaunijas bīskapa postenim.

Vēl kādas trīs tūkstošgades pirms Turaidas sapulces cita taisnības noteikšanas metode tika pielietota senajā Babilonijā. Tā minēta bazalta stēlā iekaltajos Hammurapi likumos (ap 1755.–1750. g. p.m.ē.): “Ja kāds izvirza apsūdzību kādam cilvēkam un apsūdzētais .. lec upē .. un nogrimst upē, viņa apsūdzētājs iegūst tā māju savā īpašumā.” (Te paralēles ar Sergeja Furgala uzskatu, ka viņa lieta ir safabricēta, lai pārņemtu viņam piederošās uzņēmumu akcijas.)

Senajos tekstos atrodam arī nedaudz zinātniskākus melu noteikšanas veidus. Hinduisma vēdas piedāvā šādas pazīmes slepkavas atmaskošanai: “[indētājs] .. neatbild uz jautājumiem vai arī atbild izvairīgi; viņš runā muļķības, .. viņa seja zaudējusi krāsu ..” Jau toreiz tika novērots, ka nobālēšana ir raksturīga reakcija pēkšņa apdraudējuma situācijās.

Vairāki laikabiedri aprakstījuši, kā 3. gs. p.m.ē. ievērojamais sengrieķu ārsts Erasistrats atklāja valdnieka dēla Antioha rūpīgi glabāto noslēpumu. Ārsts pamanīja, ka princis nosarkst, tā āda kļūst karstāka un pulss straujāks, līdzko tuvumā parādās viņa tēva jaunā sieva. Pēc šīm izpausmēm Erasistrats secināja, ka valdnieka dēla patiesībā nemaz nav sasirdzis, bet gan iemīlējies daiļajā pamātē, un izmanīgi palīdzēja atrisināt delikāto situāciju, izpelnoties plašu atzinību un brangu atalgojumu.

Raganu prāvu laikā (16.–18. gs.) ordālija jeb Dieva tiesa ietvēra ne tikai tādus pārbaudījumus kā slīcināšana vai apsēstības zīmju meklēšana uz ķermeņa, bet arī lūgšanas skaitīšanas testu. Tika uzskatīts, ka nelabā kalpam neizdosies noskaitīt tēvreizi bez minstināšanās un kļūmēm. Precīza un aizkustinoši izteiksmīga svēto vārdu nolasīšana uz ešafota dēļiem gan nepaglāba no pakāršanas Džordžu Barousu – vienīgo mācītāju, kas sodīts ar nāvi bēdīgi slaveno Salemas raganu prāvu laikā.

Nesenākā vēsturē melu noteikšana īpaši aktuāla kļuva Pirmā pasaules kara laikā. Amerikāņu psihologs Viljams Mārstons atcerējās savas sievas sūdzības par asinsspiediena kāpumu dusmu vai prieka brīžos. Viņš veica mērījumus vācu karagūstekņu pratināšanu laikā un atklāja izteiktu korelāciju starp gūstekņu meliem un sistoliskā jeb augšējā asinsspiediena izmaiņām. Šo pieeju attīstīja policijas virsnieks ar doktora grādu fizioloģijā Džons Ogastuss Larsons, kurš 1921. gadā radīja ierīci, kas ilgstoši mēra asinsspiedienu, pulsu un elpošanas biežumu. Jau pēc gada šī ierīce tika izmantota, lai notiesātu kādu Sanfrancisko vīru, kuru apsūdzēja priestera slepkavībā.

Larsona asistents Leonards Kīlers papildināja ierīci ar ādas elektrovadāmības mērītāju, kas ļāva noteikt svīšanas pakāpi. Tā radās mūsdienu poligrāfs jeb melu detektors, ko arvien vēl plaši izmanto visā pasaulē. Tā nelielie izmēri, vienkāršā izmantošana un gadu gaitā izstrādātā interviju veikšanas procedūra poligrāfu testus ātri padarīja par plaši izmantotu līdzekli ne tikai aizdomās turēto pratināšanā. Poligrāfa testi policijas iecirkņos un darba intervijās ar drošības un finanšu riskiem saistītās iestādēs ir izvērtušies par vērienīgu daudzmiljonu industriju.

Taču arvien grūtāk kļūst ignorēt pētnieku protestus par gaužām vājo zinātnisko pamatojumu un pievērt acis uz gadījumiem, kad poligrāfa tests palīdzējis iesēdināt aiz restēm cilvēkus, kas vēlāk izrādījušies nevainīgi. Virkne pētījumu rāda, ka šo testu precizitāte ir tikai ap 80%. Lai gan būtiski augstāka par cilvēka spēju detektēt melus, tomēr krietni par zemu, lai poligrāfam uzticētu likteņa lemšanu.

Pēc šī vēsturiskā atskata mēs beidzot nonākam pie jaunā brīnumrisinājuma – melu noteikšanas datorprogrammām, kas balstās mākslīgā intelekta tehnoloģijās. Poligrāfa testos tiek izmantotas tikai dažas viegli detektējamas pazīmes, kuras pakļautas apstākļu ietekmei un prasmīgu meļu apzinātām manipulācijām, turpretī datorprogrammas ar smalkiem attēla un skaņas analīzes rīkiem spēj fiksēt daudzveidīgas, niansētas izmaiņas sejas mīmikā, ķermeņa kustībās, balss modulācijās un tembrā. Šīs izmaiņas mākslīgā intelekta smadzenes analizē ar komplicētiem neironu tīklu algoritmiem. Programmu radītāji apgalvo, ka tā var noteikt intervējamā emocionālo stāvokli un rezultātā noskaidrot, cik patiesas bijušas atbildes.

Pratinot bijušo Habarovskas novada gubernatoru Furgalu, kas apsūdzēts slepkavību organizēšanā 2000. gadu sākumā, tika izmantotas šādas rietumvalstīs tapušas mākslīgā intelekta programmas. Rezultāts esot pārliecinājis izmeklētājus par Furgala vainu, lai gan zinātniskie pētījumi neapstiprina izmantoto programmu uzticamību šāda uzdevuma veikšanai un krievu zinātnieki asi apstrīd Krievijā tapušo pseidozinātnisko metodoloģiju, kas pielietota šajā izmeklēšanā.

Kamēr zinātnieki vēl tikai pēta mākslīgā intelekta spējas pēc cilvēka ārējām izpausmēm noteikt, kas notiek viņa prātā, uzņēmīgi ļaudis strauji steidz apgūt jaunās biznesa iespējas. Tas iet roku rokā ar kārtības uzraugu un represīvo institūciju neremdināmo vēlmi pēc aizvien jaudīgākiem sabiedrības kontroles instrumentiem.

Mākslīgā intelekta birka piešķir šķietamu leģitimitāti apšaubāmiem vai nepilnīgiem risinājumiem. Mākslīgais intelekts sekulāri racionālajā sabiedrībā tiecas ieņemt Dieva lomu, daudzu acīs neapzināti kļūstot par pielūgsmes un pārdabiska spēka objektu, kura varenību vēl lielāku dara parastam cilvēkam grūti izprotamie principi, pēc kuriem darbojas mākslīgā intelekta sistēmās iebūvētie dziļo neironu tīklu algoritmi.

Mūsdienu sekulārās sabiedrības cilvēka daba nez vai ir daudz mainījusies pa šiem gadsimtiem kopš Turaidā spriestās tiesas ar likteņa zirgu. Tā prasa pēc jauniem mītiem un jauniem dieviem, baznīcas Dieva vietā tiecoties pieņemt ticību mākslīgā intelekta varenībai. Pašbraucošo mašīnu inženieris Levandovskis Silīcija ielejā pat mēģināja izveidot jaunu reliģiju “Nākotnes ceļš”, kurā Dieva vietā iecelts mākslīgais intelekts.

Tāpēc nav jābrīnās, ka sentēvu likteņzirga lomu tagad pilda mākslīgā intelekta programmas, ka Dieva visuredzošo aci aizvieto katru soli vērojošās videokameras (piem., masu novērošanas sistēmas Maskavā un Ķīnā), bet par cilvēka dzīvību vai nāvi lemj autonomi kaujas ieroči ar mākslīgā intelekta sirdsapziņu.

Šai kontekstā derētu ņemt vērā poligrāfa radītāja Larsona īsi pirms nāves teiktos vārdus: “Pretēji maniem nolūkiem un nekontrolējamu faktoru dēļ šī zinātniskā izgudrojuma pielietojums praksē padarījis to par Frankenšteina monstru...” Un Microsoft prezidenta Brada Smita nesenā intervijā izteikto brīdinājumu, ka Džordža Orvela antiutopiskie paredzējumi, kas neiestājās 1984. gadā, tikpat labi var īstenoties 2024. gadā, ja likumdevēji nespēs ierobežot cilvēka brīvību aizskarošu mākslīgā intelekta lietojumu.

Raksts no Jūlijs 2021 žurnāla