Dažas piezīmes par Dzīvesbiedru likumprojektu

Pilsoniskā aktivitāte liek zināt par pilsoņu vēlmi līdzdarboties savu valstisko kopienu veidošanā un uzlabošanā, tā uzrāda arī demokrātijas spēku un atbrīvošanos no padomju gadu priekšstata par valsti kā anonīmu, nekontrolējamu vāku, kas uzspiests iedzīvotāju katlam. Taču pilsoniskā aktivitāte Latvijā un tās izvēlētā retorika bieži un, šķiet, aizvien biežāk ir bērnišķīga. Es saku “bērnišķīga”, jo negribu teikt, ka tā ir tīši manipulatīva. Tā liecina par izpratnes trūkumu jautājumos, par kuriem notiek cīņa, un par nespēju vai nevēlēšanos tajos iedziļināties, lai saprastu, ar kādiem argumentiem un kādām vērtībām tiek aizstāvēta pretējā nostāja. Kā piemēru šādai bērnišķībai varētu minēt slavenās “olšūnu likuma kaujas” dzīvespriecīgu multfilmu pavadībā. Pēc sloganiem, ar kādiem par šūnu donoru regulāciju tika runāts, varētu padomāt, ka ir darīšana ar bombongu dalīšanu leļļu pilsētiņā. Bet cilvēku pasaule nav leļļu pilsētiņa, un cilvēku dzimumšūnas nav bombongas.

Tāpēc iesākumam iezīmēšu, manuprāt, precīzāku un patiesāku cilvēku pasaules ainu – saistībā ar dzimumšūnām un attiecībām, kas tās tiešā veidā skar.

Kopš pašiem senākajiem tekstiem, kas mums ir par Latviju, var secināt, ka šeit, kā visur Rietumu kultūras areālā un arī gandrīz visur Austrumos, ir bijis spēkā kaut kas tāds, ko sauc par laulības institūtu. Laulības institūts balstās laulības konjugālajā definīcijā, kas lielās līnijās ir šāda: laulība ir pastāvīga savienība starp sievieti un vīrieti, kas pēc savas būtības ir orientēta uz jaunu dzīvību rašanos un bērna audzināšanu noturīgās bērna bioloģisko vecāku attiecībās. Šo savienību sauc par ekskluzīvu tādā nozīmē, ka laulāto intīmās attiecības nepieļauj citu cilvēku līdzdalību. To sauc par pastāvīgu tāpēc, ka tā pēc savas definīcijas pieprasa, lai laulāto savienība balstītos apsvērumos, kas ir noturīgāki par abu partneru emocijām, romantisko un erotisko apmierinājumu. Prasība pēc pastāvības savukārt visdrīzāk balstās novērojumā, ka tieši jūtas un erotiskais apmierinājums ir vienas no visātrāk gaistošajām un nenoturīgākajām cilvēku attiecību izpausmēm. Valstisku kopienu un līdz ar to valsts Civillikuma iesaistīšanos laulības institūta stiprināšanā un sargāšanā nosaka centieni pēc iespējas ierobežot tādu stāvokli, kad grūtniece paliek viena un māte audzina bērnu viena pati. Pastāv nozīmīgi sociāli, tikumiski un arī ekonomiski iemesli, kāpēc tas ir būtiski.

Šim pamatojumam bieži liek pretī citu argumentu: daži laulātie pāri ir neauglīgi vai arī kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas pēcnācējus. Taču valsts atzīst un sargā laulību nevis tāpēc, ka visas laulības radīs bērnus, bet tāpēc, lai, cik vien iespējams, ikviens bērns, kurš piedzimst, augtu ar tēvu un māti – tas ir, augtu laulībā. Sabiedrība kā veselums – arī tie cilvēki, kuri paši kaut kādu iemeslu dēļ nav precējušies, nevar vai nevēlas precēties, – gūst labumu no šī institūta spēka, prestiža un noturības.

Visai šai argumentu grupai liek pretī vēl citus argumentus, kas iegūti no citu kultūru pētījumiem. Saka, piemēram, ka dažās ciltīs pastāv pavisam cita kārtība nekā Rietumos, kura balstās romiešu kodificētajos ģimenes likumos un kristīgajā mācībā par laulību. Tas ir tiesa. Pasaulē atrodamas arī ciltis, kuras praktizē, piemēram, bērnu seksuālas iniciācijas rituālus un kanibālismu, tādēļ, ja vēlamies būt neitrāli, mums jānošķir “fakti” no “vērtējumiem” un jācenšas citiem neuztiept savas “vērtības”. Šāds nošķiršanas darbs ir interesants un intelektuāli izaicinošs, taču, kad runā par noteiktas valsts, piemēram, Latvijas, Civillikumu, iespējams, ka ir vērts ņemt vērā Rietumu kultūras panākumus un patiešām labo dzīvi, ko tā nodrošinājusi cilvēkiem, kā arī – mēģināt saskatīt šīs labās dzīves saistību ar laulības institūta nozīmību.

Plašākai izpratnei būtu vērts pievienot arī kristīgo izpratni par laulību. Tā būtu šāda. Cilvēki, ja viņi ir garīgi veseli, lielākoties spēj gan kontrolēt savas dziņas, gan arī saprast šo dziņu mērķi. Daudzi no viņiem izjūt ļoti spēcīgu erotisku un emocionālu pievilkšanos ar pretējā dzimuma cilvēku. Viņi izveido attiecības, tajās dziļāk iepazīst sevi un partneri un arī mainās paši. Viņi izveido savienību, kura labos apstākļos ir tik spēcīga, ka abi partneri jūtas gatavi uzņemties rūpes viens par otru līdz pat savas dzīves beigām – tas nozīmē: arī apstākļos, kad partneris kļūs slims, vecs, seksuāli nespējīgs un varbūt pat kopjams. Laimīgos gadījumos šajās savienībās, kuras liecinieku klātbūtnē nostiprina kā laulību un atzīmē ar svinībām, spēcīgā erotiskā pievilkšanās un uzticēšanās, kā arī dabīgais dzimumu savienošanās veids, kurā cilvēku dzimumorgāni pilda savu dabīgo funkciju, izraisa dzīvesbiedru dzimumšūnu saplūšanu un sievietes grūtniecību. Bērni ir šīs savienības un mīlestības auglis. Līdz ar bērnu piedzimšanu dzīvesbiedru erotiskās un romantiskās attiecības lielākoties mainās un iegūst vērstību nevis uz savstarpēju piepildījumu, bet uz visas ģimenes labumu. Starp viņiem mēdz būt strīdi un arī vilšanās, bet, ja viņi ir saprātīgi, viņi tos pārvar ģimenes kopīgā labuma dēļ. Kļūstot gados vecākiem, erotiskais piepildījums viņu dzīvē lielākoties spēlē mazāku lomu. Kā nobrieduši pusmūža cilvēki pārdomādami savu dzīvi un arī apzinādamies, ka viņiem priekšā ir novecošana un nāve, viņi skaidrāk un skaudrāk saskata patiesību, kuru tikko minēju. Kālabad tad bija šī kaislība, šis iemīlēšanās neprāts, šīs negulētās naktis? – Lai izveidotu šo spēcīgo un gudro savienību un lai dotu tai iespēju būt auglīgai. Pēc savas savienošanās veida un būtības tā bija vērsta uz dzīvību – uz pašu augstāko labumu cilvēku pasaulē. Kristietībā laulāto intimitāti padara svētu tieši dzīvības rašanās iespējamība. Laulāto intimitātes savietojamība ar dzīvības ieņemšanu to pasargā no neķītrības, savstarpējas masturbēšanas, izmantošanas, pazemošanas, piesmiešanas, prastuma un muļķības. Tā ir tīra un šķīsta. To nedz pērk, nedz pārdod, nedz izrāda citiem, nedz apsmej, nedz pieviļ. Tā ir svēta un sargājama tāpēc, ka var atnest pasaulē jaunu dzīvību. Tā ir vērsta uz to, lai bērns, kurš piedzimst šajā savienībā, piedzimtu pašos iespējami labākajos apstākļos – mātes un tēva savienības, devīguma un pašaizliedzības apstākļos. Bērnam nav labāku apstākļu, kuros rasties, piedzimt un augt.

Tomēr cilvēku pasaulē bieži vien tā nenotiek. Ir vecāki, kuri nevis pašaizliedzīgi mīl savus bērnus, bet tos sit un pazemo. Ir vecāki, kuri savus bērnus samaitā un pat pārdod tos prostitūcijā. Ir pāri, kuri ir neauglīgi un kuriem nevar palīdzēt, tāpēc viņi nevar baudīt abus laulātības aspektus – unitīvo jeb savienojošo un prokreatīvo jeb radošo. Ir cilvēki, kuri nejūt vai kuriem ir grūti just pievilkšanos attiecībā uz pretējo dzimumu. Šīs parādības cēloņi nav zināmi: tie varētu būt hormonāli, tos varētu izraisīt audzināšanas, jo īpaši dzimumaudzināšanas, kļūdas vai slikta pieredze. Ļoti spēcīgi un gudri indivīdi ar spēcīgu paškontroli un augstu sevis apzināšanās spēju spēj vai nu dzīvot šķīstībā – saprotot, ka dabiskas seksuālās intimitātes attiecības viņiem nav iespējamas –, vai arī strādāt ar savu “orientāciju” un mēģināt to “pagriezt”. Ja viņiem paveicas sastapt pretējā dzimuma partneri, ar kuru viņi var būt pilnīgi atklāti un vienoti, iznākums var būt lielisks.¹

Tagad pievērsīšos argumentiem, ar kuriem aizstāv Dzīvesbiedru likumprojektu. Pirmkārt, ir sakarīgi un labi pamatoti iemesli, kāpēc juridiskos dokumentos un tiesu praksē ģimenes jēdziens nozīmē nevis jebko prātā ienākušu, bet skaidri uzrādāmas, no mirklīgiem spriedumiem un emocijām neatkarīgas attiecības. “Ģimeni” veido asinsradinieki, laulāto savienība, pēcnācēji un tie radinieki, kurus iegūst, izveidojot laulības saites. Es varu, piemēram, sacīt kādai draudzenei, ka viņa man ir “kā māsa”, bet viņa nav mana māsa. Es varu sacīt savam krusttēvam, ka viņš man ir bijis “gluži kā otrs tēvs”. Bet tas ir tikai emocionāls vārda lietojums, jo man nav divu tēvu – man ir viens tēvs. Man būtu viens vienīgs tēvs arī tajā gadījumā, ja viņš, piemēram, būtu pametis manu māti un nebūtu mani audzinājis. Tas no viņa puses būtu morāls pārkāpums, bet viņš tik un tā paliktu mans tēvs un viņam, kamēr vien viņš būtu dzīvs, būtu iespēja savu kļūdu labot. “Ģimene” nav jebkuru cilvēku savienība, kuri dzīvo vienā dzīvesvietā vai kopīgi saimnieko. To sauc par saimi. Ģimene arī nav komūna, kurai pievienojas un no kuras atvienojas cilvēki bez reālām ilglaicīgām saistībām un tikai pēc pašu vēlēšanās. Tieši tāpēc pastāv tik ilgs un sarežģīts bērna adopcijas process – līdz šis bērns, kurš zaudējis īstos vecākus, kļūst par pilntiesīgu jaunās ģimenes locekli. Adopcijas mērķis nav sagādāt neauglīgiem cilvēkiem bērnu. Adopcijas mērķis ir, cik vien iespējams, aizstāt bērna zaudēto īsto ģimeni ar citu, pēc iespējas līdzvērtīgu ģimeni.

Daži 20. gadsimta morālfilozofi utilitāristi iedomājās, ka būtu iespējams radīt jaunu morālo sistēmu, kas asinsradniecības attiecības vienkārši neņemtu vērā un pienākumus un atbildību pārrēķinātu starp visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu ģimeniskajām saitēm. Manuprāt, šāds modelis pats par sevi ir amorāls, un tas arī nedarbosies. Visiem cilvēkiem ir prima facie morālie pienākumi pret viņu asinsradiniekiem, vismaz pirmajā pakāpē. Piemēram, es trīs reizes esmu braukusi mājās no dzemdību nama ar zīdaini. Es paņēmu līdzi to zīdaini, kurš piedzima man. Es nepaņēmu jebkuru tajā naktī piedzimušu zīdaini. Es nepaņēmu ne skaistāko, ne veselīgāko – es paņēmu man piedzimušo. Man ir morāls pienākums zīdīt un aprūpēt savu bērnu – nevis jebkuru bērnu vai visus bērnus. Tāpat man ir prima facie morāls pienākums gādāt par saviem vecākiem un vecvecākiem – nevis par visiem vecajiem cilvēkiem vienādi (un tas arī nebūtu iespējams). Valsts likumi, ja tie ir labi likumi, stiprina un aizsargā šo morālo kārtību. Tā tiek nodota tālāk caur audzināšanu, kultūru un izglītības sistēmu. Valsts iejaucas gadījumos, kad šos prima facie pienākumus kāds nepilda vai nav spējīgs pildīt. Bērnus, kuri nonāk bērnunamā, mēģina iekārtot ģimenēs, kas pēc iespējas labāk un pilnīgāk atdarinātu dabīgo un tāpēc morāli saistošo kārtību – augt ar tēvu un māti.

Ir sakarīgi, labi pamatoti un arī morāli saistoši iemesli, kāpēc ģimenes tiesības Civillikumā aizstāv vai, cik vien iespējams, mēģina aizstāvēt laulību un ģimeni augstāk minētajā nozīmē. Pirmais iemesls ir jau aprakstītais labums bērniem. Otrs iemesls ir ar plašāku tvērumu: laulība un ģimenes veido tādu kā buferzonu starp atomizētu indivīdu pūli un totālu valsts varu. Ja valstiskā struktūra ar visiem tās tiesību un sociālās palīdzības institūtiem sabruktu un ietu bojā, kā tas daudzkārt vēsturē jau noticis, ģimeņu sairuma stāvoklī cilvēku, jo īpaši pašu vājāko, izdzīvošana būtu apdraudēta. Tāpēc valstslietu teorijā ģimeni sauc par pirmspolitisku kopību – pirmspolitisku tāpēc, ka tā ir izdzīvotspējīga arī bezvaldības stāvoklī, un primāru tādā nozīmē kā valsti veidojošu šūnu tāpēc, ka pati valsts izaug no šīm mazajām kopībām. Nevis ģimenes kalpo valstij, bet valsts kalpo šīm ģimenēm. Valsts sniedz augstāka veida iespējas, kā arī drošību un palīdzību tiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ to nevar saņemt savā ģimenē. Attiecību nestabilitāte, laulības solījumu nepildīšana, bērnu pamešana un tikumisks pagrimums spiež būvēt tādu virsvalsti, kura varētu aprūpēt aizvien pieaugošo salauztu un nelaimīgu indivīdu skaitu. Jo mazāk cilvēku novecojot saņem palīdzību savā ģimenē, jo vairāk tiek prasīts no sociālās palīdzības dienestiem. Jo mazāk bērnu aug labvēlīgās un stabilās ģimenēs, jo lielāks ir slogs, kas uzlikts izglītības sistēmai, bērnu psihologiem un bāriņtiesām. Šīs sistēmas un tiesas balsta un uztur pilsoņi no saviem nodokļiem, bet viņu pašu un arī nākamās paaudzes labākajās interesēs ir, lai ģimenes institūts tiktu, cik vien iespējams, stiprināts, nevis vājināts vai, vēl ļaunāk, apšaubīts. Visu iedzīvotāju labākajās interesēs ir, lai cilvēki rūpīgi izvēlētos savu dzīvesbiedru, apvaldītu savas dziņas, laulātos un rūpētos par savu laulību, kā arī bērniem. Tā dēvētās konservatīvās un ģimeniskās vērtības, ko mani paziņas nemitīgi saukā par tumsonīgām vai pat fašistiskām, aizsargā un aizstāv visus. Tās aizsargā spēcīgākos un savtīgākos no viņiem pašiem un mazākos un vājākos, jo īpaši grūtnieces, sievietes un bērnus, – no savtīgajiem. Kad pirms diviem gadiem visā pasaulē izskanēja MeToo skandāls, šķita, ka tas varētu rosināt kādu dziļāku izvērtējumu – piemēram, par intīmo attiecību trivializācijas un vulgarizācijas sekām; par cilvēku ķermeņu savstarpēju izmantošanu baudas vai darba paaugstinājuma iegūšanai; par ietekmi, kādu šāda attieksme ilgtermiņā atstāj uz cilvēku psihi; par laulības institūta vājināšanās sekām. Bet šāds domāšanas process nesākās.

Pašreizējais Latvijas stāvoklis, kuru nosoda kā pārāk konservatīvu, ir šāds: aptuveni 50% laulību tiek šķirtas, un vēl vismaz 10% laulāto pāru (pieņemsim optimistiskāko skaitli) dzīvo de facto šķirtības stāvoklī. Šobrīd jau katrs trešais bērns aug tikai ar vienu no vecākiem vai tā dēvētajās jaunā paveida dekonstruētajās vai rekonstruētajās pieaugušo savienībās vai komūnās. Taču visi šie cilvēki precoties deva solījumus būt uzticīgiem un rūpēties par attiecībām. Kāzās viņus sveica ar ziediem un dāvanām nevis tāpēc, ka viņi bija iemīlējušies un viens otru iekāroja vai ka līgavai bija izcili skaista kleita, bet tāpēc, ka viņi apņēmās veidot paliekošu kopību. Aptuveni 60% laulāto šiem solījumiem acīmredzami nav reāla svara. Varētu pamodelēt šo situāciju un attiecināt uz citām līgumattiecībām. Piemēram, kas notiktu, ja 60% gadījumu darba devēji un darba ņēmēji savstarpēji nepildītu to, ko apņēmušies? Vai ja nepildītu skolēni un skolotāji?

Pagātni izmainīt nevar, nevar arī “pāraudzināt” ne iepriekšējās paaudzes, ne tos, kuri tagad ir spēka briedumā. Un es nevienam nemetīšu akmeni, jo man pašai ir daudz, ko nožēlot, – it sevišķi manipulatīvās un egoistiskās attiecības, kādas man bija ar vīriešiem pirms gadiem piecpadsmit. Viena versija, kā stāvokli uzlabot, būtu kopīgi un vienprātīgi strādāt pie tā, lai nākamā paaudze – tie, kas tagad ir bērni un jaunieši, – dzīvotu labāk. Tam noteikti varētu piemērot arī kādus tiesiskus instrumentus. Viens šāds tiesisks instruments būtu mērķtiecīga laulības institūta spēcināšana. Es nedomāju, ka to varētu izdarīt, pievienojot tam alternatīvos un atvieglotos institūtus, turklāt tādus kā dzīvesbiedru institūts, kurā, atšķirībā no laulības institūta, pienākums dzīvesbiedriem būt uzticīgiem nav pat pieminēts.² Dzīvesbiedru likumprojektu virza ar neslēptu mērķi panākt tiesisku atzīšanu un līdz ar to dažāda laulātajiem līdzvērtīga atbalsta sniegšanu viendzimuma pāriem. Tā dēvētie heteroseksuālie pāri tam ir pievienoti tikai ar mērķi novērst paša likumprojekta “diskriminējošo” raksturu. Krietni un godprātīgi cilvēki, kuri atbalsta šo likumprojektu, nesaprot, ka, atzīstot šo paralēlo institūtu, viss ģimenes likums pakāpeniski pāries no bioloģiskā modeļa uz sociāli konstruēto. Neticat? Skatieties. Ņemsim Francijas piemēru, jo tas man ir labi pazīstams, bet varētu izvēlēties arī kādu citu no tā dēvētajām attīstītajām valstīm, piemēram, ASV. Projekts, kurš Latvijā sper tikai savus pirmos apņēmīgos soļus, citur ir attīstīts daudz, daudz tālāk, un šie soļi likumsakarīgi seko cits citam.

Francija Dzīvesbiedru jeb partnerības likumu, dēvētu par PACS (Pacte civil de solidarité), ieviesa jau tālajā 1999. gadā. Tas sniedza zināmus labumus un uzlika zināmus pienākumus partneriem, taču ne tādus kā laulība. Pret šo projektu bija pretestība, tomēr argumenti un paredzējumi tolaik izklausījās pārspīlēti. Arī šo projektu, tāpat kā mūsu Dzīvesbiedru likumprojektu, skatīja kā palīdzību viendzimuma pāriem. Tāpēc Francijas sabiedrība bija diezgan izbrīnīta, kad, pēc 2016. gada datiem, izrādījās, ka 96% partnerības noslēdzēju ir heteroseksuālie pāri. Viņiem tas, protams, bija ārkārtīgi izdevīgi: viņi “sakārtoja” mantiskās attiecības, bet neuzņēmās nekādas ilgtermiņa un kur nu vēl reālas un tiesiski apgrūtinošas morālas saistības, kādas viņiem uzliktu laulība. 2013. gadā LGBT organizāciju spiediena rezultātā Francija legalizēja viendzimuma laulību. To izdarīja ar argumentu, ka nav pieļaujams heteroseksuāliem pāriem atvērt divus institūtus, bet homoseksuāliem – tikai vienu. Pret šo likumu bija liela pretestība, desmitiem tūkstoši cilvēku nedēļām ilgi protestēja ielās, bet neko nepanāca. Viņus sauca par homofobiem un nevienlīdzības aizstāvjiem. Politiķi un juristi, kuri ieviesa likumu, un viņu aizstāvji nesaprata vai negribēja saprast, ka no viendzimuma laulības pielīdzināšanas starpdzimumu laulībai loģiski, likumsakarīgi un tiesiski nenovēršami izriet, ka viendzimuma pāriem pienākas – tādā pašā mērā kā heteroseksuālajiem – tiesības uz adopciju, kā arī palīdzība neauglības ārstēšanā. To noteica spēkā esošie Francijas un arī Eiropas Savienības likumi. Visiem, kas ir laulāti, ir vienādas tiesības, un nevienu nedrīkst diskriminēt. Lesbiešu pāriem tas nozīmē mākslīgo apaugļošanu, ko 2020. gadā legalizēja visām gribētājām, savukārt geju pāriem tas nozīmē surogātgrūtniecību, kuru mēģināja legalizēt, bet pagaidām nesekmīgi. Pagaidām tāpēc, ka tas izraisīja milzīgu sabiedrības neapmierinātību – arī tās sabiedrības daļas, kura bija atbalstījusi viendzimuma laulību, nesaprotot, ko likums nozīmēs. Pret to iebilda dažas no vecākās paaudzes feministēm: vīrieši varēs izmantot sieviešu ķermeņus savu vēlmju apmierināšanai? Kaut kas jau dzirdēts, vai ne? Aizvien vairāk Francijas geju pāru savukārt rīkojas šādi: viņi dodas uz kādu no nabadzīgajām valstīm ārpus Eiropas Savienības, samaksā sievietei par bērna iznēsāšanu un dzemdēšanu, tad atgriežas Francijā un mēģina bērnu piereģistrēt kā bērnu bez mātes vai ar diviem tēviem. Kad dzimtsarakstu nodaļa atsakās to darīt, viņi šantažē Francijas “konservatīvos”, sakot, ka tiem, liekuļiem, nerūpot bērnu labklājība. Lai gan tie ir viņi, kuri pārkāpj likumu, nodarbojas ar cilvēktirdzniecību un manipulē ar sabiedrību. Turklāt pēc tam viņiem liekas godprātīgi teikt: “Nu redziet! Viendzimuma ģimenēs aug bērni!” Līdzīgi Latvijas LGBT organizācijas vienlaikus mēģina uzturēt spēkā divus pretrunīgus argumentus un sēdēt uz diviem krēsliem. No vienas puses, tās saka, ka homoseksuāli orientētajiem nav nekādu iespēju veidot romantiskas un erotiskas attiecības ar pretējo dzimumu un tāpēc ir cietsirdīgi neatzīt viņu mīlestības savienības. No otras puses, viņu vidū netrūkst tādu, kuri senāk ir bijuši heteroseksuālās attiecībās un dabīgā ceļā radījuši bērnus, bet tad no saviem dzīvesbiedriem šķīrušies vai tos pametuši.

Man šķiet, ka visiem būtu steidzīgi jāsaprot, lūk, kas. Civillikums, kā likums vispār, ir loģiski strukturēts, balstoties noteiktās pamata premisās, un tas nepanes iekšējas pretrunas. No šīs loģiskās struktūras nevar dažas daļas vienkārši izsvītrot un citām pierakstīt kaut ko klāt. Nevar vienlaikus tiesiski atzīt, ka nav pieļaujama nekāda diskriminācija pret homoseksuāliem cilvēkiem un ka, piemēram, bērniem ir tiesības uz tēvu un māti. Tieši tādā nozīmē arī ar šādu likumu ieviešanu visas ģimenes tiesības pāriet uz sociāli konstruēto modeli. Es to nesapratu pirms pieciem gadiem, bet tagad es to redzu.

Latvijā šobrīd apgalvo, ka Dzīvesbiedru likuma ieviešana neko nemainīšot “tradicionāli orientētajiem”. Tas nav tiesa, un citu valstu likumu attīstība to viennozīmīgi pierāda. Jūs nevarat ar vienu roku atzīt bērnu tiesības augt viendzimuma komūnās un ar otru roku kaunināt grūtnieču pametējus un alimentu nemaksātājus un spiest tēvus rūpēties par bērniem, pat ja šie tēvi ir šķīrušies no sievām. Jūs nevarat ar vienu likuma daļu aizliegt diskriminēt viendzimuma “ģimenes” ar bērniem un ar otru likuma daļu teikt vientuļām sievietēm, kuras pieprasa valsts apmaksātu mākslīgo apaugļošanu, ka bērnam nav labi augt bez tēva. Jūs nevarat ar vienu roku pieļaut, ka tiek mērķtiecīgi un apzināti radīti bērni, kuriem nebūs tēva vai mātes, un ar otru roku mēģināt panākt, lai tā dēvētās “tradicionālās ģimenes” ar bērniem kļūtu stabilākas.

Visas šīs konceptuālās problēmas rodas tāpēc, ka cilvēki nesaprot to, ko loģikā sauc par argumentu garantu. Jūs izsakāt argumentu, tas izklausās labs, bet kāds cits pasaka pretējo. Tad jums nav ar ko savu pamatot, jo jūs nesaprotat, kur tas balstās un kas tam sniedz šo balstu. Tāpēc arī, piemēram, “konservatīvie” ģimenes jautājumos pamato tikpat slikti, ja ne sliktāk kā “liberāļi”. Viņi intuitīvi jūt, ka kaut kas nav labi, ka ne viss ir sociāli konstruējams, bet īsti nespēj uzķert savas teorijas pamatu, tas ir, argumentu garantu. Teiksim, jūs sakāt: informācijas apritei ir jābūt brīvai, un cilvēkiem ir jābūt pieejai zināšanu avotiem, pat ja zināšanas viņiem var būt traumējošas vai nepatīkamas. Tam gribas piekrist, vai ne? Bet kāpēc? Tāpēc, ka mēs kā sabiedrība esam vienojušies, ka ļausim informācijai brīvi ritēt un zinātniekiem brīvi strādāt? Tāpēc, ka mēs esam vienojušies, tas ir, sociāli konstruējuši, ka patiesība ir laba un maldi vai meli ir slikti? Bet mēs varētu vienoties arī citādi un arī tad tas būtu pareizi? Nē. Tā tas visdrīzāk ir tāpēc, ka zināšanas un pieeja tām ir viens no pamata labumiem. To labumu var mēģināt izteikt instrumentālā nozīmē (ar zināšanām var kaut ko uzbūvēt, piemēram), bet tas nepārliecina. Zināšanas ir viens no pamata labumiem cilvēkiem piemītošās iedabas dēļ – viņu prāta dēļ, kas nemitīgi meklē izziņu un vēlas izzināt bez robežām, aizvien vairāk. Zināšanu labums sakņojas cilvēka iedabā, un saskarsme ar šo labumu viņus pilnīgo. Tas pats ar ģimenes likumu. Likums gan atspoguļo, gan sargā to, kas cilvēkiem ir labs viņu iedabas dēļ. Viņi savas iedabas dēļ ir divu dzimumu un veido kopības, un rada pēcnācējus noteiktā, dabiskā veidā, un spēcīgi pieķeras saviem pēcnācējiem, un mīl tos. Laulātības un bērnradīšanas labums, ja tas pareizi saprasts, viņus padara stiprus un laimīgus un ļauj viņiem dzīvot labi. “Liberāļi” tam pretī liek nozīmīgu labumu – brīvību –, lai pārtrumpotu “iedabu”. Arī brīvība ir labums, bet ne pamata labums, uz kuru ir labi tiekties bez robežām. Spēcīgo un savtīgo brīvība vājākajiem nozīmē verdzību. Un cilvēku pasaulē arī spēcīgie un savtīgie, ja viņu prāts izpilda savu dabisko uzdevumu saprast un atzīt labo, galu galā cieš no vājāko bojāejas un ir nelaimīgi. Visu šo patiesību pirms daudziem gadsimtiem Platona dialogos izskaidroja Sokrats.³ Kuru demokrātiskie atēnieši, starp citu, nogalināja.

Es nedomāju, ka tas, ko “liberāļi” mēģina panākt, cilvēkus padarīs laimīgākus un visai sabiedrībai ļaus beidzot uzplaukt, atbrīvojoties no kaut kādiem stereotipiem un maldiem. Mani nepārliecina arguments, ka tā saukto geju, lesbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu ciešanu cēlonis ir tas, ka citi viņus “nepieņem” un ka citi nesauc par labu to, ko viņi uzskata par labu. Pat ja “homofobiju” kriminalizētu kā “naida runu”, kā, starp citu, savā programmā prasīja liberālā partija Progresīvie, un par tādām esejām kā šī sūdzētu tiesā, varētu iedarbīgi apklusināt “konservatīvos”, bet tik un tā nepanāktu to, ko vēlas. Tā nav tumsonīgā sabiedrība, kura seksuālām minoritātēm nesniedz prasīto atzīšanu. To viņiem nesniedz viņu pašu cilvēciskā iedaba un pašu prāts, kurš saprot intimitātes jēgu un mērķtiecību uz labo – uz dzīvību. Tāds, manuprāt, ir šo ciešanu cēlonis.

Atgriežoties pie ģimenes likuma maiņas analīzes, pāreja uz sociāli konstruēto modeli neapstājas un neapstāsies ar viendzimuma laulību un “tiesībām” uz bērnu. Akronīmā LGBT, kurš tagad ir izaudzis līdz LGBTQIA+, pirmajiem trīs burtiem seko T jeb transseksuāļi. Viņi ļoti labi redz, ka, mainot ģimenes likumu tā, ka, piemēram, laulībai vairs nav nekāda sakara ar cilvēku dzimumu, var sociāli pārkonstruēt arī pašu dzimumpiederību un tās tiesisku atzīšanu. Ar to šajās tā dēvētajās attīstītajās valstīs, kuru paraugam Latviju aicina sekot, nodarbojas šobrīd. Pirms trim gadiem izlasīju britu premjerministres, konservatīvo (!) valdības vadītājas Terēzas Mejas, sacīto, ka cilvēki varēs noteikt savu dzimumpiederību tikai pēc personīgās vēlēšanās un iekšējās sajūtas, tas ir, pat bez vajadzības to anatomiski mainīt. Taču dzimumpiederības pašnoteikšana nozīmē pilnībā sabojāt sieviešu sporta sacensības un ļaut cilvēkiem, kuriem starp kājām karājas dzimumloceklis, nonākt sievietēm paredzētos sociālās aprūpes un medicīnas centros, epilācijas kabinetos un, jā, cietumos. Tas nozīmē arī kopš pedofilijas piesegšanas skandāliem nepiedzīvotu bērnu tiesību pārkāpumu visos tajos jaunajos “dzimtes” centros, kuros Lielbritānijā mazgadīgajiem dod pubertāti bloķējošas zāles, lai viņus virzītu uz dzimuma maiņas operācijām.

Turklāt viendzimuma pāru atzīšanas likumprojekts zināmā mērā pats atzīst ģimenes nozīmību. To var redzēt tajā, ka prasa tieši pāru aizsardzību – nevis trijotņu un četrotņu aizsardzību, lai gan arī šādās kopienās šur tur aug bērni. Tad kāpēc tieši pāru? Tāpēc, ka tas līdzinās laulībai, tikai bez prasības partneriem piederēt pie dažādiem dzimumiem. It kā prasība mīlošajiem piederēt pie dažādiem dzimumiem būtu nepamatoti diskriminējoša, savukārt prasība viņu skaitam būtu diviem – nebūtu. It kā likumam būtu jāizdara nošķīrumi, bet tie jāizdara citā vietā. Starp citu, ne visas minoritātes apmierinās piedāvātā sociāli konstruētā ģimenes likuma kārtība. 2015. gadā Cambridge University Press publicēja grāmatu “Poligāmijas aizstāvībai” (“In Defense of Plural Marriage”). Argumentācija tajā ir nevainojama. Poliamorijas legalizāciju šobrīd citās Rietumu valstīs aizstāv jau vairākas partijas, piemēram, Zaļā partija Lielbritānijā. Ir paredzams, ka šāda aizstāvība kļūs aizvien skaļāka, jo tā loģiski izriet no ģimenes likuma modeļa maiņas.

Likumprojekta aizstāvji saka: “tiesības”. Bet tiesības nav karameļu lodziņi piparkūku namiņā un likumu kodekss nav saldējuma kiosks, no kura paņem to, ko grib. Tiesības nav vēlmes, intereses, izdevīgums, subjektīvs noskaņojums un pat ne vajadzības viņpus izdzīvošanas pamatvajadzībām. Fotoattēlus aplūkojot, ievēroju, ka piketētāji par Dzīvesbiedru likumu tur rokās plakātus ar prasību pārtraukt “cilvēktiesību pārkāpumus”. Bet kas tiek saprasts ar “cilvēktiesībām”? Tās definējis nozīmīgais dokuments Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, ko pieņēma pēc Otrā pasaules kara. Tās mērķis bija noteikt tādas no cilvēka iedabas izrietošas pamattiesības, kuras nekādas valstis, pat ne demokrātiskas, cilvēkiem nedrīkst atņemt. Šis dokuments, tāpat kā cilvēktiesību harta, aizstāvēja ģimenes un bērnu tiesības augt ar vecākiem! Šo sadaļu izstrādāja kā atbildi uz nacistu noziegumiem, kas vardarbīgi šķīra laulības un bērnus, lai sūtītu uz nogalināšanu radiniekus, kuri nebija “ārieši”.

Visā šajā sarunā par “cilvēktiesībām” tiek jaukti kopā divi tiesību aspekti – brīvības tiesības un prasības tiesības.⁴ Visiem tiem, kuri sevi uzskata par homoseksuāliem, ir brīvības tiesības stāties dzimumsakaros, ar ko vien viņi vēlas un kā vien viņi vēlas. Valsts neregulē cilvēku seksuālo dzīvi. Tajā pēc šobrīd pastāvošās kārtības iejaucas tikai atsevišķos gadījumos, tādos kā prostitūcija, dažu veidu pornogrāfija, pedofilija un smagas perversijas. Brīvības tiesības LGBT cilvēkiem ir. Viņi cīnās, lai tiktu atzītas prasības tiesības – prasības uz kopdzīves formas tiesisku atzīšanu un dažādām garantijām un labumiem. No tā, ka viņi tās pieprasa, neizriet, ka tās viņiem pienākas. Tās var lūgt, par tām var apspriesties, bet pats prasīšanas fakts neliecina par tiesību pārkāpumu. Šīs tiesības var atzīt tad un tikai tad, ja tās nekaitē un ilgtermiņā nekaitēs kopīgajam labumam, citiem iedzīvotājiem, nākamajai paaudzei un visai valstij. Bet tas ne tuvu nav pierādīts un ne tuvu nav pašsaprotami. Pretēji tam, ko atkārto advokāts Lauris Liepa, no tā, ka cilvēki dzīvo tādā jaunā veidā, kādā senāk nedzīvoja (starp citu, vienmēr ir dzīvojuši visādi), nepavisam neizriet, ka šis jaunais veids ir labs un likumiem jāsāk to atbalstīt. Šim argumentam nav sniegts argumenta garants, un var izdomāt desmitiem piemēru, kas šo tēzi apgāztu. Latvijā dzīvo daudzas un dažādas minoritātes! Ir, piemēram, dzimtās valodas, reliģijas, dzīvesstila un pat iedzimtu nepilnību minoritātes, kuras var prasīt savu redzamību un nepamatotas diskriminēšanas novēršanu. Taču no tā neizriet, ka vienīgais veids, kā būt šīm minoritātēm pretimnākošam, būtu apmierināt jebkādas prasības, kādas tās izvirza. Vēlreiz atgriežoties pie likuma loģiskās struktūras: likums primāri nekalpo indivīdu kā indivīdu aizsardzībai un viņu vēlmju apmierināšanai un arī nevar tam kalpot. Tas kalpo kopīgajam labumam. To var labi saskatīt, piemēram, mantošanas likumā. Atsevišķos gadījumos, kad bērni, kas nav rūpējušies par vecākiem, saņem mantojumu, ir pamats sacīt, ka likums viņu gadījumā bijis netaisnīgs. Tad varētu sacīt, ka taisnīgi būtu, ja pastāvošo mantošanas kārtību mainītu vai likvidētu un ļautu katram rīkoties pēc savām tābrīža vēlmēm. Bet ir skaidrs, ka tas nebūtu taisnīgi, jo mantošanas kārtība uztur spēkā noteiktus labumus – veidu, kādā nākamajai paaudzei tiek nodota zeme un īpašumi.

Uzskatu, ka LGBTQIA+ organizācijas aizvien vairāk darbojas kā buliji. Un to mērķis aizvien biežāk ir bērni, kas no tā visa neko nesaprot. Mozaīka enerģiski mēģina iekļūt skolās un tikt garām tā sauktajiem “tikumības grozījumiem”. Bet vai kaut ko nokavēs, ja tas zēns, kurš, pubertātes hormonu nomocīts, jautā, ko viņam nozīmē attiecības ar labāko draugu puisi, vēl pagaidām neuzzina tādus smalkus ārzemju vārdus kā “gejs” vai “homofobija”? Vai tiks nokavēts uz viņa pirmo dzimumaktu ar citu puisi? Domāju, ka vecuma robeža viendzimuma attiecībām būtu jāpaceļ no 16 līdz 18 vai varbūt pat līdz 21. Nekas ar to nebūtu nokavēts, bet dotu laiku jauniešiem apdomāties, iemīlēties un atmīlēties, un palasīt grāmatas. Man pašai ir skolas vecuma bērni, kam es ļauju lietot vietni youtube.com. Es esmu ieslēgusi visus iespējamos režīmus, lai viņi vietnē nesadurtos ar bērniem nepiemērotiem materiāliem. Es ierakstīju arī vārdus, kuri nevar parādīties meklētājā (noskatījos instrukciju, kā to dara). Pirms mēneša ievēroju, ka mans 8 gadus vecais dēls skatās filmiņu par lego klucīšiem. Virs attēla bija uznirusi reklāmas josla ar nosaukumu “LGBT meeting”. Filmiņā par lego klucīšiem! Kā es šo reklāmu varu aizvākt? Kas tās ir par organizācijām, kuras tiek cauri ierobežotajam režīmam, lai ievietotu šādu saturu bērnu materiālos? Kādi ir šo organizāciju mērķi? Kur man ir jāstāv ar plakātu, lai pret to protestētu? Vēlreiz, ja gadījumā tas joprojām nav saprotams: LGBT laušanās izglītības sistēmā nozīmē tādu izglītību, kurā bērniem māca, ka nav nekādas ne morālas, ne sociālas atšķirības starp laulātību ar pretējā dzimuma cilvēku un dzīvošanu kā gejam, lesbietei, biseksuālim, transseksuālim vai citos seksuālās liberalizācijas atbalstītajos veidos. Es tam neticu, un tāpēc es neatbalstu šādu izglītības sistēmu.

Tikai rakstot šo rakstu, es iepazinos ar Latvijas mākslīgās apaugļošanas likumu. 13. pantā par medicīnisko apaugļošanu teikts: “Medicīnisko apaugļošanu veic pēc heteroseksuāla pāra vai sievietes vēlēšanās, pamatojoties uz ārstniecības iestādei iesniegtu heteroseksuāla pāra vai sievietes rakstveida iesniegumu.” Kad Vairas VīķesFreibergas laikā šo likumu izstrādāja, tad “pēc sievietes vēlēšanās” acīmredzami zīmējās uz vientuļām, izmisušām sievietēm, un mākslīgās apaugļošanas iespēja viņām tika atvērta, lai uzlabotu demogrāfiskos rādītājus. Man ir personīgi iebildumi pret mākslīgo apaugļošanu kā tādu, bet tiem šobrīd nav nozīmes. Manuprāt, likums ir jāmaina tā, lai mākslīgā apaugļošana būtu pieejama vienīgi stabiliem laulātiem pāriem. Tādējādi bērns piedzimtu un augtu ģimenē, kura iespējami atdarinātu dabīgo un bērnam pašu labāko kārtību.

LGBT organizācijas apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka viendzimuma kopībās augošiem bērniem klājas sliktāk. Bet kā tās to zina? ASV pētnieks Marks Regneruss veica pētījumu par bērnu labklājību, apsekojot 15 000 amerikāņu, un secināja, ka viendzimuma savienības ne tikai ir daudz nestabilākas un piedzīvo partneru maiņu, bet tajās augušie bērni atpaliek no tā dēvētajās “tradicionāli orientēto” ģimenēs augušajiem vairākos aspektos. Viņš raksta, ka spējis atrast tikai divas savienības, kurās bērni bija auguši ar tiem pašiem viendzimuma attiecībās dzīvojošiem pieaugušajiem visu savu bērnību.⁵ Regneruss varbūt kļūdījās, varbūt pētījums nav veikts labi, es to nezinu, bet piesardzīgu mani dara fakts, ka viņam par šo atzītā žurnālā publicēto pētījumu oponenti mēģināja – lielā mērā sekmīgi – sagraut karjeru. Es neredzu, ka Rietumos šobrīd pastāvētu tāds stāvoklis, kādā varētu mierīgi un objektīvi šos jautājumus pētīt. Jau pašam šim faktam cilvēkiem, kuri ievēlēti par deputātiem un apņēmušies kalpot visai sabiedrībai, vajadzētu likt saprast, ka nepieciešams moratorijs jebkādām pārmaiņām ģimenes definīcijā un jaunu tiesību veidošanā.

Ģimenes saišu un radniecības sistēma ir pārāk sarežģīta, pārāk fundamentāla un pašiem cilvēkiem līdz galam neizprotama, lai to lauztu. Tā pastāv un valda gandrīz pirmsapzinātības līmenī. Tās tiesiskā atbalsta iznīcināšanai būs neparedzamas sekas. Fundamentālas un tālejošas izmaiņas Civillikumā šobrīd tiek pasniegtas kā nenozīmīgi uzlabojumi – bez referenduma, aizbildinoties, ka tas būs pārāk dārgi. Saka pat, ka tiem iedzīvotājiem, kuriem kopdzīves likums personīgi neesot vajadzīgs, nedrīkstot dot vārdu šajā sarunā. Šis ir bīstams sofisms. Izmaiņas Civillikumā nav nekāds joks, un Latvijas likumi ir visu Latvijas iedzīvotāju darīšana.

Agnese Irbe

Citādas piezīmes par Dzīvesbiedru likumprojektu

Kaut kādā ziņā šis viss ir lieki. Nupat taču arī pāvests izteicās. Turklāt tas, par ko runāšu, izglītotam cilvēkam ir sen zināmas un elementāras patiesības.

Lielās, globālās sociālās tendences ir daudz plašākas un dziļākas par nejaušajiem burbuļiem, kas to iespaidā parādās šur tur uz nomaļu dīķu virsmas. Tik dziļas un plašas, ka nedz vienas dedzīgas katolietes, nedz viena izvairīga zilā komentāri tās nedz bremzēs, nedz pasteidzinās. Valdību izdotie normatīvie akti tikai kopš nesena laika ir sākuši attāli atspoguļot šīs tendences, savukārt vēsturiski likumu “augstākais labums” vienmēr bijis nevis dzīvības aizsardzība, bet varas mantošanas kārtība un īpašuma attiecību leģitimēšana. Kurpretim dzīve visur ir turpinājusi notikt drīzāk par spīti, nevis pateicoties šiem aktiem.

Tāpēc iesākumam iezīmēšu, manuprāt, precīzāku un faktiem atbilstošāku cilvēku pasaules ainu, kuras likumsakarīga epizode nu ir arī prasība tiesisko regulējumu kaut cik tuvināt dzīves faktiskajai daudzveidībai un sarežģītībai.

Vispirms par ģimeni un laulību. Īsteni tradicionāla ir saime, nevis tā saucamā nukleārā ģimene, tētis, mamma un viņu bērniņi. Vismaz 10 tūkstoš gadu, kopš neolīta revolūcijas jeb zemkopības un vietsēdības sākuma, vairums cilvēku mēdza dzīvot saimēs – vairākas paaudzes un plašāks radu loks vienkopus, šad tad vēl arī kopā ar salīgtajiem palīgstrādniekiem un vergiem. “Ilga un laimīga laulība līdz mūža galam”, piemēram, sievietēm parasti sākās piespiedu kārtā jau agrā pusaudzībā un bieži vien aprāvās pirmajās dzemdībās. Vai divpadsmitajās. Savukārt pater familias galvenā interese bija nevis “dzīvības brīnuma” turpināšana, bet mantinieku gādāšana. Arī asinsradniecības princips vienmēr drīzāk bijis saistīts ar īpašuma tālāknodošanu un mantinieka leģitimitāti, nevis strikti bioloģisko tribālismu. (Pie cilvēkiem, tāpat kā daudzās citās zīdītāju sugās, ciltis mēdz papildināt arī tām lojāli “pieklīdeņi” un adoptēti bāreņi, kas šad tad izrādās “īstāki” par savējiem.)

Modernajai valstij plaša saime ir neērta, jo tā pirmām kārtām ir uzticīga pati sev, tā parasti ir spējusi pati sevi apgādāt un konfliktus risināt savā iekšienē, nemeklējot taisnību pie valsts. Pirmspolitiskas ir saimes, un ir zināms, ka vietās, kur valsts vara ir vāja vai izbeigusies, tās pašpalīdzības nolūkos atkal ātri pašorganizējas vai nu kā sirotāju klani, vai kā noslēgtas kopienas ar spēcīgām horizontālajām saitēm. Savukārt nukleārā ģimene ir pilnīgi mākslīgs, nesens un lielākoties industriālās revolūcijas un otrās demogrāfiskās pārejas iespaidā radies veidojums, kas vēlāk ērts un viegli kontrolējams izrādījās arī totalitārajiem režīmiem, ne tikai brīvajam tirgum. Ideja par laulību, kas būtu balstīta uz romantiskiem, nevis ekonomiskiem pamatiem, radās ap to pašu laiku, kad masveida lasītprasme, normētais darbalaiks jeb visi tie faktori, kuri beidzot radīja ilgākas dzīves iespēju jau daudz lielākai cilvēces daļai, tātad arī ap 19. gadsimta sākumu. Līdz tam turpat vai visas sugas vēstures garumā cilvēka vidējais dzīves ilgums bija žēlīgie 25–30 gadi; dzīves īstenība nozīmēja augstu bērnu un sieviešu mirstību dzemdībās un cilvēku bojāeju nekontrolētās epidēmijās un nebeidzamos karos.

Industriālā laikmeta izraisītā otrā demogrāfiskā pāreja vidējo dzīves ilgumu palielinājusi divas un dažviet pat trīs reizes. Sieviešu izglītotība un līdztiesība ir šīs lielās tendences galvenais dzinulis, neatkarīgi no atsevišķu valstu politiskās sistēmas, likumdošanas, kultūras un reliģiskajām tradīcijām, kas informācijas laikmetā to nespēj vairs pat bremzēt. Sievietes drīkst vairs nebūt piesietas mājām un pakļautas vīra varai, viņas pašas var lemt par savu ķermeni, izvēlēties partneri un noteikt savu reproduktīvo likteni. Izglītotība ļauj viņām nesteigties ar stāšanos laulībā, bet par bērniem sākt domāt pēc drošas karjeras izveidošanas. Turklāt ģimene vairs nav vienīgais garants bērna izredzēm izdzīvot līdz pilngadībai, bet trīsreiz ilgāks mūžs paver iespēju izmēģināt vairākus dzīves scenārijus – strādāt citu darbu, iemīlēties citā cilvēkā, veidot citu ģimeni un tā tālāk. Sieviešu emancipācija nozīmē labāku dzīvi visiem. Visiem!

Tagad beidzot par homoseksuāļiem. Ļaunos murgus, ka homoseksualitāte varētu būt bērnības traumas, sliktas audzināšanas, pārprastas draudzības vai kādu izvirtuļu ietekmes rezultāts, tāpēc labojama vai “ārstējama”, es nekomentēšu. Ja visa sākums ir sekss, tad varētu sākt ar to. Šimpanzes ir mūsu tuvākie brālēni dzīvnieku valstī. Lielie un agresīvie dzīvo Kongo upes ziemeļos patriarhālās kopienās. Sekss jeb izvarošana, arī homoseksuāla, viņiem ir varas instruments. Mazie un egalitārie bonobo dzīvo Kongo upes dienvidos. Sekss jeb mīlēšanās, arī homoseksuāla, viņiem ir konfliktu risināšanas instruments.

Pie cilvēkiem visos laikos dažādas kultūras šo jautājumu mēģinājušas risināt ar dažādas pakāpes iecietību. Pret sieviešu homoseksualitāti tolerance vienmēr bijusi augsta, pirmām kārtām tāpēc, ka patriarhālās sabiedrībās viņas jau tāpat nav par pilnu ņemamas, turklāt tēviņiem tas ir iemīļots pornogrāfijas sižets. Ar vīriešu homoseksualitāti ir sarežģīti gan patriarhālo normu dēļ, gan tāpēc, ka, kā jau minēts, ilgu laiku cilvēku dzīve bija īsa un nožēlojama un kādam bija jāražo mantinieki. Joprojām visai izplatīta prakse ir “tvaika nolaišana” homoseksuālos sakaros pirms laulības vai slepeni ārpus tās, pārējā laikā cienīgi pildot tradicionālo ģimenes galvas lomu. (Ja man niezētu mēle moralizēt, tad par amorālu es sauktu šādu liekulību.) Turklāt sekss kā varas instruments vienmēr ticis plaši praktizēts tradicionālajās viendzimuma institūcijās – vispirms skolās, tad armijā un cietumā (un gan jau arī klērā). Pazemojoši tur ir būt “pasīvajam”, nevis “aktīvajam”, pazemojoši ir būt “sievišķīgam”, un no turienes šī stigma izplatījusies arī pārējā sabiedrībā. Nav vecāku, kas vēlētu saviem bērniem ciešanas. Vecāki krīt panikā, kad viņu bērni “iznāk no skapja”, nevis aiz riebuma pret to, ko viņi varētu darīt ar saviem partneriem, bet baidoties par viņu drošību homofobā vidē. Postpadomju telpā politisko eliti lielākoties joprojām veido 50. un 60. gados dzimuši vīrieši, kas tieši tā ir audzināti – pēc armijas un cietuma tikumiem –, un tieši tie, nevis kādi reliģiski vai citi ētiski priekšstati nosaka viņu attieksmi pret sievietēm, citiem vīriešiem un homoseksuāliem cilvēkiem.

Tas tiesa, laulība, ko nosaka jūtas, atšķiras no tās, kura pamatojas ekonomikā. Bagātajās valstīs, kur ģimene vairs nav izdzīvošanas priekšnoteikums, kopš 70. gadiem noslēgto laulību skaits ir krities gandrīz par 50% un to vidējais ilgums ir 7–8 gadi. Tas noticis tieši sieviešu emancipācijas, nodrošinātības un caurmēra dzīves līmeņa pieauguma, nevis LGBT+ pārstāvju aktīvisma dēļ, kuri, lai gan prot būt diezgan skaļi, tomēr ir un paliek pavisam neliela minoritāte. Turklāt visi tie, kas agri šķiras, precas atkal vai arī to vairs nekad nedara un dzīvo ārpus laulības nevis kaut kādās izfantazētās izvirtuļu kopienās, bet praktizē uz jūtām balstītu seriālo monogāmiju. Tāpat savu garo dzīvi un attiecības tiecas organizēt arī homoseksuāļi.

Tas ir fakts, ka homoseksuālu cilvēku redzamība mazina homofobijas līmeni. Atklāts gejs vienmēr kādam izrādās mīlēts dēls, brālis vai kolēģis, un garīgi vesela un izglītota persona to tiecas pieņemt. Turklāt slapstīšanās un dzīve pagrīdē vai pašorganizētās saimēs nav valsts interesēs. Varbūt drīzāk vajadzētu parunāt par to, ka, iespējams, vajadzētu pretoties valsts centieniem regulēt visas dzīves jomas, un par tiem kvīru un dzimtes teorētiķiem, kas tieši laulībā saskata represīvu institūtu.

Tikmēr realitāte ir gan homoseksuālas jūtas un attiecības, gan valsts un tās likumi. Tā no mums daudz prasa, un no tās mēs tāpēc esam tiesīgi prasīt pretī. Atbalstot Dzīvesbiedru likumprojektu, vēlos atgādināt demokrātijas flagmaņa ASV revolūcijas laika saukli: “No taxation without representation” jeb “nekādu nodokļu bez pārstāvniecības”. Nabadzīgai valstij, kas dzīvo no tā, ko spēj iekasēt no saviem pilsoņiem, vajadzētu būt ļoti uzmanīgai ar viņu šķirošanu pilntiesīgajos un nepilntiesīgajos.

Vents Vīnbergs

Argumentācijas garants

Pēdējos gados sabiedrībā aizvien vairāk apspriesta nepieciešamība tiesiski aizsargāt kopā dzīvojošu viendzimuma partneru tiesības. 2020. gada martā un aprīlī likumdošanas ierosmju portālā ManaBalss.lv tika savākti 10 000 iedzīvotāju parakstu, lai rosinātu Saeimu pieņemt Dzīvesbiedru likumu, kas ļautu reģistrēt un tiesiski aizsargātu ārpus laulības kopā dzīvojošu dzīvesbiedru ģimenes. Kopš 1999. gada šis ir sestais mēģinājums normatīvi paredzēt viendzimuma pāru tiesības un piešķirt viendzimuma pāru attiecībām valsts aizsardzību. 2020. gada marta iniciatīvas autori aicināja likumā noteikt, ka kopdzīves partneri slēdz līgumu, noformējot savas ģimenes kopdzīvi, un to reģistrē publiski – līdzīgi, kā tiek dokumentēta laulība. Pieņemot likuma projektu, varētu novērst daudzos juridiskos kāzusus, kad faktiskā kopdzīvē dzīvojošajiem, atšķirībā no laulātiem partneriem, nav iespējams īstenot savas rūpes par partneri, bērnu vai kopīgi uzkrāto mantu. Piedāvātais regulējums paredzēja vienlīdz aizsargāt gan dažādu dzimumu, gan viendzimuma pārus. Kopdzīves līgumu varētu parakstīt gan vīrietis un sieviete, gan arī viendzimuma pāri. Lai raksturotu likuma nepieciešamību dažādu dzimumu partneriem, iniciatīvas autori min piemēru: “2019. gadā Latvijā piedzima 7209 bērni jeb nepilni 39% no visiem dzimušajiem, kuru vecāki nav bijuši laulībā. Taču līdz šim likumdevējs ir vairākkārt izvairījies no šādu ģimenes formu tiesiskās atzīšanas un aizsardzības.”

30. septembrī pēc nepilnu stundu ilgušas deputātu un pieaicināto personu viedokļu uzklausīšanas Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija balsojot nolēma šo iedzīvotāju iniciatīvu nevirzīt tālāk likumdošanas procesā. Atbildot uz nemotivēto atteikumu, kustība Dzīvesbiedri jau nākamajā dienā atkārtoti iesniedza ManaBalss.lv iniciatīvu kopdzīves partneru atbalstam “Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību”. Pēc nepilnas nedēļas, 7. oktobra pēcpusdienā, Dzīvesbiedru aicinājums bija savācis vairāk nekā 10 000 parakstu un kļuva par visu laiku visstraujāk parakstīto likumdošanas iniciatīvu platformas ManaBalss.lv vēsturē. Dzīvesbiedru priekšlikums atkārtoti iesniegts Saeimai.

Vienlaikus ar šo pilsonisko aktivitāti viendzimuma pāru tiesību jautājumiem pievērsās arī Latvijas konstitucionālā tiesa. Oktobra vidū Satversmes tiesa izskatīja lietu nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”, kurā pieteikuma iesniedzēja aicināja tiesu piešķirt valsts atbalstu viena dzimuma partnerēm, kas kopīgi audzina bērnu. Konkrētāk, šajā lietā bērna bioloģiskās mātes partnere lūdza tai piešķirt 10 dienas ilgu atvaļinājumu, kas Darba likumā paredzēts bērna tēvam tūlīt pēc bērna piedzimšanas. Konstitucionālā sūdzība pamatota ar to, ka pieteikuma iesniedzēja ar savu partneri un bērniem ir uzskatāma par ģimeni atbilstoši Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertajam terminam “ģimene”. Satversmes 110. panta pirmais teikums garantē valsts aizsardzību ģimenei: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Šajā lietā Satversmes tiesa uzaicināja Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību Mozaīka sniegt viedokli par apstrīdēto normu. Apvienība Mozaīka atgādināja, ka Civillikumā nav sniegts termina “ģimene” skaidrojums. Lai gan Civillikums tiešā veidā neparedz, ka bērna vecāki var būt divas sievietes, Mozaīka norādīja, ka likumā izmantotajā terminā “vecāki” to var un vajag ielasīt. Tiesību normas nedzīvo atrauti no sociālās realitātes, un tās jāinterpretē atbilstoši pastāvošajai faktiskajai situācijai. Vecāka statuss viendzimuma pāros nav piesaistāms tikai bioloģiskiem apsvērumiem, proti, spermas izcelsmei. Pieteikuma iesniedzēja ir līdzvērtīgs vecāks kā bērna bioloģiskā māte, jo tās abas pilda vecāku lomu ģimenē. Vecāks nav tikai persona, kas ierakstīta bērna dzimšanas apliecībā. Vecāks pilda vairākus būtiskus pienākumus bērna aprūpē, izglītībā, pilnveidē, attīstībā un izaugsmē. Vecāks ir persona, kas uzaudzina bērnu un sagatavo to pilnvērtīgai un atbildīgai dzīvei.

Arī šī komentāra autors iesaistījās trīs dienas ilgušajā intensīvajā diskusijā, ko Satversmes tiesa veltīja šai juridiskajai problēmai, argumentējot, kāpēc kopā dzīvojošiem viena dzimuma partneriem pienākas tāda pati tiesiskā aizsardzība kā kopā dzīvojošiem laulātajiem. Lietā tiesai būs jālemj, vai divām viena dzimuma personām ir piemērojamas bērna bioloģiskajiem vecākiem piešķirtās tiesības. Lai to vērtētu, tiesa nozīmīgu lietas izskatīšanas daļu veltīja jautājumam par kopīgi dzīvojošu viena dzimuma personu attiecību juridisku vērtējumu.

Šajā komentārā, atbildot uz Agneses Irbes prasību pēc argumenta garanta jeb vērtību pamatojuma, apkopotas pamata premisas slēdzienam, kuru oktobra vidū vērtēja Satversmes tiesa.

Iezīmējot apskatāmā jautājuma regulējuma attīstību Eiropā pēc Otrā pasaules kara, vērts pieminēt jau Agneses Irbes rakstā piesaukto ANO Ģenerālās asamblejas 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuras preambulas pirmajā teikumā cilvēka pašcieņas un vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir pasludināta par brīvības, taisnīguma un miera pamatu pasaulē. Tātad, pretēji Trešā reiha, PSRS vai citu totalitāro iekārtu ieviestajam nošķīrumam, kas daļai sabiedrības piešķīra tiesisku aizsardzību, savukārt daļai tiesības atņēma, tai skaitā tādēļ, ka šie indivīdi neatbilda vairākuma uzspiestajam seksuālās izvēles standartam, modernās pasaules tiesiskās iekārtas atzīst par neaizskaramām cilvēka pašcieņu un no tās izrietošās brīvības. Tās dēvē par cilvēka pamattiesībām. Cilvēka tiesības uz ģimenes dzīvi ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām cilvēka pamattiesībām, tomēr nav noliedzams, ka cieņa pret cilvēka pesonību un cilvēka patību ir visu cilvēktiesību pamatā. Kā to jau atzinusi Latvijas Satversmes tiesa, “Cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan arī pēc cilvēka nāves” (Satversmes tiesas spiedums lietā nr. 2018-08-03, 11. punkts).

Gadu pēc cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 10 Rietumeiropas valstis izveidoja Eiropas Padomi, kuras mērķis ir “panākt lielāku vienotību starp tās locekļiem to ideālu un principu nodrošināšanai un īstenošanai, kuri veido šo valstu kopējo mantojumu un veicina to ekonomisko un sociālo progresu”. 1950. gadā Eiropas Padome dalībvalstu apstiprinājumam nodeva Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (cilvēktiesību konvencija), ko šobrīd ir ratificējušas 47 Eiropas kontinenta valstis. Konvencijā nostiprināts cilvēktiesību katalogs, kas pamato Eiropas valstu tiesisko regulējumu personisko un pilsonisko tiesību jomā pēdējos 70 gados. Konvencijas prasību ievērošanu dalībvalstīs nodrošina Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT). Tās spriedumiem ir saistošs spēks visās valstīs, kas konvenciju ratificējušas. Latvijā konvencija ir spēkā kopš 1997. gada 27. jūnija, un arī mūsu tiesām un iestādēm ir saistošas Strasbūras tiesas spriedumos paustās tēzes.

ECT ir uzsvērusi, ka cilvēka cieņa un cilvēka brīvība ir cilvēktiesību konvencijas būtība. Šo atziņu tiesa formulēja lietā “Kristīne Gudvina (Christine Goodwin) pret Lielbritāniju” (28957/95, 11.07.2002.) attiecībā uz personu, kas mainījusi dzimumu. Šajā lietā ECT atzina, ka dzimumu mainījušajai personai nav pamata liegt tiesības stāties laulībā, jo, ņemot vērā sabiedrības vajadzību attīstību, laulībā sociālais dzimums arvien vairāk prevalē pār bioloģisko dzimumu, savukārt, ņemot vērā zinātniskos atklājumus, dzimums vairs nav nosakāms, balstoties tikai uz bioloģiskajiem kritērijiem. Satversmes 110. panta zinātniskajā komentārā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese Inga Reine un Dr. Kristīne Dupate (R, Latvijas Vēstnesis, 2012, 571. lpp.) apkopojušas plašu Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, kas nešaubīgi apstiprina mūsdienu ģimenes tiesību juridisko aksiomu: ģimene nav tikai laulības saišu pagarinājums caur bērniem un svainiešiem. Jau 1986. gadā ECT atzina, ka cilvēktiesību konvencijas 8. pants atzīst ne tikai de jure ģimenes, bet arī de facto ģimenes (“Džonstons un citi pret Īriju”, 9697/82, 18.12.1986., 56. punkts). Šajā lietā Strasbūras tiesa atzina, ka bioloģiskā un sociālā realitāte ir prioritāra salīdzinājumā ar juridisko prezumpciju. Kaut arī cilvēktiesību konvencijas 12. pants paredz tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm, konvencijas 8. panta ietvarā termins “ģimenes dzīve” neattiecas tikai uz ģimeni, kas balstīta uz laulību (“Krons (Kroon) un citi pret Nīderlandi”, 18535/91, 27.10.1994., 40. punkts). Uz šādu interpretāciju norādījusi arī Latvijas Satversmes tiesa lietā nr. 2004-02-0106 (11.10.2004., 14. punkts).

Lietā “Šalks un Kopfs (Schalk & Kopf) pret Austriju” (30141/04, 24.06.2010.) ECT atzina: ņemot vērā sabiedrības attīstību, cilvēktiesību konvencijas 11. pantā noteiktās tiesības visos gadījumos nevar tikt attiecinātas tikai uz savienību starp divām pretējā dzimuma personām. 2015. gadā ECT lietā “Oljāri (Oliari) un citi pret Itāliju” nostiprināja šo atziņu, atzīstot, ka ģimenes jēdzienā ietilpst arī viendzimuma pāri. Kā jau norādīts, ECT veiktā interpretācija par cilvēktiesību konvencijas 8. panta tvērumu Latvijai ir saistoša un tā jāņem vērā, arī lasot Satversmi. Tāpēc viendzimuma pāru tiesiskās aizsardzības līmenis nav un nevar būt atšķirīgs no dažādu dzimumu pāru ģimenes.

Atziņa par viendzimuma pāru kā ģimenes tiesību aizsardzību izriet arī no Eiropas Savienības tiesību aktiem. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām nr. 2004/38/EK, 29.04.2004. trešais pants sniedz plašu ģimenes locekļa definīciju. Par ES pilsoņa ģimenes locekli uzskatāms arī partneris, ar kuru ir ilgstošas un stabilas partnerattiecības vai ar kuru ir reģistrētas partnerattiecības, tādējādi paplašinot ģimenes definīciju ne tikai attiecībā uz pretējā dzimuma, bet arī viendzimuma pāru kopdzīvi ārpus laulības.

2016. gadā pieņemtā Eiropas Savienības Pamattiesību harta (9. pants) nosaka tiesības stāties laulībā, izvairoties minēt personu dzimumu. Norma atzīst Eiropas Savienības dalībvalstu atšķirīgo regulējumu laulības slēgšanai, tai skaitā atļaujot laulāties arī viena dzimuma partneriem.

Zīmīgi, ka no visām ES dalībvalstīm 2020. gadā viena dzimuma partneru kopdzīves regulējuma nav vairs tikai sešās Austrumeiropas valstīs: Bulgārijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Rumānijā un Slovākijā.

Noslēdzot šo tiesu prakses apskatu, jāsecina, ka personu dzimums nav izšķiroša pazīme tiesību piešķiršanai kopdzīves partneriem. Valstij ir pienākums cienīt cilvēka patību un izvēles, ciktāl tās nekaitē citu personu tiesībām. Satversmes tiesa atzīst, ka demokrātija un cilvēka cieņa ir savstarpēji atkarīgas un viena otru nostiprinošas vērtības. Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir cilvēktiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa (Satversmes tiesas spiedums lietā nr. 2017-02-03, 19.1. punkts).

Atgriežoties pie augstāk aprakstītā Satversmes tiesas procesa, jāpiemin, ka tajā gan Saeimas, gan Tieslietu ministrijas juristi atzina: viendzimuma partneru kopdzīve ir realitāte; vēl vairāk, šāda kopdzīve ir viena no Satvesmes 110. pantā minētā ģimenes jēdziena izpausmēm, ko valstij ir pienākums aizsargāt. Starp citu, mēģinājums vārdā “ģimene” ielasīt tikai asinsradiniekus un laulātos ir pretrunīgs un kļūdains (jāatzīst, ka tā ir visnotaļ izplatīta maldība). Pirmkārt, pati laulība ir līgums, pušu vienošanās par kopdzīvi, tātad sociāla konstrukcija, kuras pamatojums var būt kā emocionāla saite (mīlestība, kaislība vai simpātijas), tā arī racionāli apsvērumi (piemēram, vēlme, lai jaunākais dzīvesbiedrs apkopj ģimenes kapiņus, kad vecākais aizgājis, vai arī, pavisam bez jokiem, uzkrāto kapitālu apvienošana). Otrkārt, ne Civillikums, ne arī kāds cits tiesību akts precīzi nedefinē, kas ir ģimene, ļaujot pie ģimenes locekļiem pieskaitīt ne tikai bioloģiskus, bet arī sociālus tuviniekus. (Civillikuma 214. pants mērķtiecīgi lieto sašaurinātu jēdziena tulkojumu: “Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā.”) Vienkāršākais piemērs šādai izvēlētai piederībai būtu mātes partnera, kurš nav bērna bioloģiskais tēvs, labprātīga piekrišana tikt atzītam par tēvu un kā tādam būt reģistrētam bērna dzimšanas dokumentos, apzinoties, ka bērnam ir cits bioloģiskais tēvs (tā sauktais “paternitātes pieņēmums”, Civillikuma 146. p.).

Ja laulība nav bioloģiska saite, tad “bioloģiski uzlādētais” pārmetums viendzimuma pāriem var būt tikai par to, ka abu partneru savienībā bērni nevarētu rasties dabiskā ceļā. Taču arī šis pārmetums nav korekts. Pirmkārt, tāpēc, ka daudzām heteroseksuālu pāru ģimenēm arī nav iespējams radīt kopīgu bērnu un šīs ģimenes dara tieši to pašu, ko viendzimuma pāri, – kopīgi izaudzina viena partnera bērnus vai izmanto adopcijas institūtu.

Atzīstot, ka ģimeni veido arī viena dzimuma partneri, jāsecina, ka liegums viena dzimuma partneriem reģistrēt savas tiesiskās attiecības, lai aizsargātu ģimeni līdzvērtīgi, kā to var darīt dažāda dzimuma partneri, ir diskriminatīvs, ierobežojot personu tiesības pēc seksuālās orientācijas pazīmes. Tas mūsdienīgā tiesiskā valstī nav pieļaujams. Kā to atzinusi ECT lietā “Bajevs un citi pret Krieviju”, minoritāras grupas tiesību ievērošanu nedrīkst padarīt atkarīgu no vairākuma viedokļa. Tas būtu pretrunā ar cilvēktiesību konvenciju.

Agnesei Irbei ir taisnība – “vienmēr ir dzīvojuši visādi”. Kā grāmatā “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados” (Mozaīka, 2017. gads) raksta vēsturniece Ineta Lipša, viendzimuma ģimenes Latvijā pastāvējušas vairāk nekā gadsimtu. Un pienācis brīdis, kad arī viendzimuma partneru kopdzīve ir pelnījusi ģimenes tiesību nodrošināšanu likumā. Tam nav nepieciešams referendums.

Jāatgādina, ka nedz 2006. gada grozījums Satversmes 110. pantā, ar kuru atzīts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, nedz arī jebkura cita norma, kas reglamentē ģimeni un laulību Latvijā, nav pieņemta tautas nobalsošanā (referendumā). Tāpēc ir nesimetriski prasīt, lai viena dzimuma personu attiecību juridisko aizstāvību lemtu tautas nobalsošanā. Cilvēktiesības garantējošas normas nav pieļaujams atdot vairākuma gribai, tāpēc demokrātiskās sabiedrības ievēlē izglītotus un tālredzīgus likumdošanas priekšstāvjus un tie apstiprina tiesnešus. Šai sabiedrības izvēlētajai kopai atbilstoši laika garam būtu jānodrošina sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamo pamattiesību ievērošana, arī tiem sabiedrības locekļiem, kas ir mazākumā vai kas sevi nevar pienācīgi aizstāvēt, piemēram, bērniem vai ģimenes vardarbībai pakļautajiem, neprasot vairākuma atļauju.

Lauris Liepa