Kaspars Eihmanis

Cikādes pašvērtējums

Pašvērtējums ir viena no dīvainākajām, maldīgākajām un pat bīstamākajām idejām, kas radušās 20. gadsimtā.

thetimes.co.uk, 17. martā


Pāris gadu desmitu, kuros esmu lasījis senus un mūsdienīgākus ķīniešus un indiešus, piepulcinot tiem pa kādam tibetietim un japānim, tikai stiprinājuši manu pārliecību, ka mūs visus vieno iemiesotība un apprātotība. Man labpatiktos to vecmodīgi dēvēt par cilvēka dabu, drošsirdīgi apstiprinot senu atziņu, ka tā ir universāla, bet tūdaļ steigšus piebilstot, ka tā nav vienveidīga. Ja no irdenās Zemes virskārtas jeb augsnes dažādos klimatiskos reģionos var izaugt baobabs vai sūnas, no apprātotās iemiesotības dienas gaismā parādās valodu, kultūras normu un paražu kopums, kas nereti tiek apzīmēts ar vieglprātīgo terminu “nacionālā mentalitāte”. Aušprātīgs tas ir tamdēļ, ka tiecas iedibināt kaut kādu nemainīgu esenci, kas raksturīga tikai latvietim vai inuitam, neievērojot atšķirības pašu latviešu vai inuitu vidū.

No miltiem var pagatavot itāļu čabatu, franču bageti, indiešu naan, ķīniešu baodzi. Miltos var ietīt gaļu un iegūt ķīniešu dzjoadzi, dienvidafrikāņu dombolo vai kazahu tušparu, proti, pelmeņus. Līdzīgi ir ar apprātotās iemiesotības mīklas kunkuļiem – noteiktām idejām, dažādiem nepārejošiem veidiem, kā cilvēki aprakstījuši pasauli un sevi tajā. Šajos mēģinājumos rodamā dažādība ir vēsturiski nosacīta. Tāpēc 20. gadsimta otrās puses populārās psiholoģijas pašvērtējuma jēdzienam mēs neatradīsim ekvivalentus ne pie senajiem grieķiem, ne ķīniešiem vai indiešiem. Ir grūti iztēloties Krišnu sakām Ardžunam: “Zini, vecīt, tavs nelaimīgums nāk no zemā pašvērtējuma!” Diez vai Skolotājs Kuns teiktu Dzigunam: “Nezinot par pašvērtējumu, kā var ko zināt par nāvi?” Neviena budistu sūtra nesākas ar teikumu: “Tā es dzirdēju. Reiz Bhagavāns Džetavanas dārzā runāja par zemo pašvērtējumu.” Var jau teikt, ka Hēgeļa postulētais absolūtais gars tad vēl nebija uzņēmis apgriezienus, bet pilnībā manifestējās tikai amerikāņu pozitīvās psiholoģijas postulātos.

Kas īsti ir pašvērtējums? Kāda ir tā saistība ar pašcieņu, pašlepnumu? Vai iespējams visus šos jēdzienus attiecināt uz sevi kā subjektu bez visiem šiem “pašiņiem”? Vai zems un augsts pašvērtējums padara mūs vairāk vai mazāk laimīgus? Tie visi šķiet nozīmīgi jautājumi, ja es pieņemu Epikūra apgalvojumu, ka tukši ir filozofa vārdi, ja tie nedziedina cilvēka ciešanas un neārstē dvēseli tāpat kā medicīna ķermeni.

No vienas puses, populārā kultūra ar saviem plašsaziņas un sociālo tīklu taustekļiem mūs nemitīgi baro ar ātri šķīstošām klišejām un vieglas uzvedības idejām. Tās freidiski tiecas cilvēka dabai raksturīgās “novirzes” normalizēt, pieskaņot laikmeta gara vērtību hierarhijai: pašizpausme, pašizaugsme, pašrūpes, pašapliecināšanās, pašizrādīšanās, pašlīdzcietība. Pašiņš un ipsācija. Jāatzīmē, ka neviena no augšminētajām “stratēģijām” nav peļama pati par sevi, ja vien ir mēreni likta lietā. Bet nu ar līdzsvarotību daudziem no mums tā ir, kā ir. Gan afektos, gan prāta dzīves defektos mēs ciešam no veselīgu mentālo faktoru trūkuma. Daudzi savā domāšanā par jebkādu objektu, it īpaši jau sevi, tiecas izmantot “kognitīvos īsceļus” – gatavus skaidrojumus, kas piedāvā vismazāko mentālo berzi. Klišejas, gatavi pieņēmumi un aizspriedumi ir kognitīvais instrumentārijs, kas novirza no nepieciešamības turēt uzmanību uz domu, kura sliecas izzust kā rīta rasa vai burbuļi uz ūdens virsmas.

No otras puses, mums pieejams ideju un tehniku kopums no pagātnes filozofiskajām un reliģiskajām tradīcijām, kas pārlieku uzblīdušo “es” tiecas iegrožot kā aptrakušu bulli. “Prāts kā [aulekšojošs] zirgs, domas kā [draiskulīgs] pērtiķis” – vēsta kāds ķīniešu budistu teksts. Ķīniešu domātājs Džuans Džou mums atgādina, ka tā vietā, lai nemitīgi barotu savus maņu orgānus ar jauniem iespaidiem, labāk šad tad “sēdēt aizmirstībā” un praktizēt “sirds gavēni”. Manuprāt, tas sasaucas ar Paskāla novērojumu, ka daļa pasaules likstu rodas no mūsu nespējas mierīgi nosēdēt mājās. Mūsdienās, protams, to varētu attiecināt uz gribas trūkumu, lai negozētos sociālajos tīklos, nedalītos ar kārtējo pašiņu vai neiesaistītos morāli virtuālās cīņās par taisnīgumu. Vai tā būtu Eirāzijas kontinenta rietumu spice vai austrumu augstkalne un līdzenumi, senatnes balsis dungo līdzīgu meldiņu: atsevišķi “es” aspekti ir kaitīgi un neveicina laimīgumu.

Ir arī trešais aspekts. Zināma romantizēta aizrautība ar “gaismu no Āzijas”, kam šad tad piepulcēta “neiromānija” (filozofiski neskaidra tendence piesaukt neirozinātnes pētījumu rezultātus), rada labvēlīgu augsni patības nihilismam, proti, domai, ka nekāda “es” vispār nav. Vai arī ka “es” nav nekas cits kā smadzeņu radīta ilūzija. Sanāk, ka mūsdienu budisti, anātman jeb ne-es idejas labākie pārstāvji, ir ļaudis baltos halātos, kas lūkojas smadzeņu skeneros un steidz ziņot, ka neironu džungļos “es” nav atrodams. Nav “es”, nav vajadzīgs arī pašvērtējums, jo nav ne tā, kas vērtē, ne tā, ko vērtēt. Tiesa gan, budisti patības redukcionisma problēmu turpina apspriest jau 2000 gadus, nereti atzīstot, ka šī ilūzija ir visai pamatīga un tik vienkārši mūs nepamet.

Bet ko gan iesākt ar zemo pašvērtējumu? Es, piemēram, pēdējo 15 gadu laikā bieži atgriežos pie domas, ka esmu nekur nederīgs idiots. Proti, dvēseles klimatiskie procesi ar regularitāti, kas raksturīga gadalaiku mijām un dažādiem psihiskās dzīves vējiem – prieka vēsmām, sapratnes aukām, šaubu pūsmām, dusmu orkāniem un neskaidrības taifūniem –, man liek nonākt Dantes “tumšajā mežā”, uz laiku zaudējot “taisno ceļu”. Nereti idiotisma sajūtu pastiprina apziņa, ka neesi tāds kā tie – drošie un cēlie –, kas, ceļu nezaudējot, jau izkļuvuši no džungļiem un gozējas sapratnes un pārliecības saulē. Tādos brīžos – ja vien dvēseles zemais gaisa spiediens netiek pārliekus ārstēts ar tautas līdzekļiem, tādiem kā intoksikācija, polifāgija, prokrastinācija un aizmiršanās YouTube dzīlēs, – šad tad noder atsaukt atmiņā Džuana Džou stāstu par dažiem putniem. Mītiskā putna Pena spārnu izpletums ir vairāki tūkstoši kilometru, un, lai aizlidotu uz Dienvidu okeānu, ko sauc arī par Debesu dīķi, gigantiskie spārni sakuļ ūdeņus un vējus, aizsedzot debesis kā mākoņi. Cikāde un dūja, noraugoties Pena diženajā piepūlē, neizpratnē smejas. Mazajiem kukaiņiem nav skaidrs, kāpēc jālido tik tālu, viņiem pietiek laisties no zara uz zaru. Bet, ja pietrūkst spēka tikt līdz pretējam kokam, nekas cits neatliek kā nokrist zemē. Vai tu būtu liels putns vai mazs kukainis, vai tavs lidojums ir uz Debesu dīķi vai nākamo zaru, visi ir atkarīgi no gaisa un vēja, kas tos notur. Svarīgi ir saprast, kāds putns tu esi, lai veltīgi nedotos ceļojumos, kurus paveikt neļaus tavs spārnu izpletums. Un nekāds augsts pašvērtējums nepalīdzēs, ja esi cikāde. Toties, atšķirībā no vienpaša Pena, cikāde ir jautrā kompānijā, kas pēc saulrieta sisina kā traka.

Man šķiet, ka pašvērtējuma ideja ir viena no daudzajām mūslaiku atbildēm uz senseno problēmu, uz kuru norādīja Sidhārta Gautama. Neapmierinātība, ciešanas un mocības izriet no piedzimšanas, novecošanas, nāves, saistības ar nepatīkamo, šķiršanās no patīkamā un iekārotā neiegūšanas. Īsumā: par sevis apzināšanos nākas maksāt ne tikai ar bailēm no nāves, bet arī ar krietnu devu zema pašvērtējuma.

Raksts no Maijs 2021 žurnāla