Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nesenā Gallup aptauja rāda, ka 50 procenti respondentu uzskata sevi par “neatkarīgajiem”, nevis asociē sevi ar demokrātiem vai republikāņiem. [..] Gallup šo jautājumu uzdeva miljoniem reižu kopš 2004. gada. Identificēšanās ar kādu no partijām ir svārstīga, tomēr saskaņā ar Gallup aptauju šī ir pirmā reize, kad “neatkarīgo” balsotāju daļa sasniegusi 50 procentu atzīmi.
Reason.com, 2. martā
Tiem, kam patīk spriest par “personības lomu vēsturē”, Donalda Trampa prezidentūra tiešām ir garšīgs temats. Šis kolorītais kungs, kurš pa ASV politiskajām institūcijām tiešām izdzīvojās kā zilonis trauku veikalā, noteikti nebūtu aizstājams ar kādu citu, līdzīgu. Pat ja “trampisms” kā ekonomiski labēja pretmigrācijas, pretglobālisma un pretelitisma ideoloģija tiešām bija nobriedis ASV sabiedrības dzīlēs, tomēr bija vajadzīgs konkrēts cilvēks, kas, izmantojot savu nekaunīgo temperamentu un griezīgo pašreklāmu, to nestu tautās. Un te nu Tramps bija neaizstājams. Grūti iedomāties kādu ASV pamatstraumes politiķi, kurš būtu spējis tik radikāli polarizēt savus līdzpilsoņus divās naidīgās nometnēs. Vēl vairāk. Tramps ir būtiski izmainījis ierastos priekšstatus par “veiksmīgu politiķi”. Cik reizes Trampa meteoriskajā karjerā pēc kārtējās pateiktās muļķības vai nogāztajiem podiem viņam tika pareģots neglābjams noriets (no slavenās locker room talk par sievietēm 2016. gada kampaņas laikā līdz pat kūdīšanai uz nemieriem Vašingtonā šā gada sākumā), tomēr viņš, pat nebūdams prezidents, joprojām ir stabils un paliekošs lielums ASV publiskajā politikā.
Interesanti, ka Tramps patiesībā nav realizējis gandrīz neko no saviem dižajiem programmatiskajiem plāniem – no sienas uzbūvēšanas līdz Obamacare atcelšanai. Runāt par viņa “mantojumu” praktiskās politikas laukā ir grūti. Vislielākais Trampa prezidentūras iespaids drīzāk ir meklējams citur – tās ietekmē uz demokrātiskajiem institūtiem. Šodien šķiet sašķobījusies ierastā divpartiju sistēma, kur par visiem politiskajiem amatiem sacenšas republikāņi un demokrāti. Republikāņi, šī diženā Linkolna, Eizenhauera un Reigana partija, šodien kļuvusi par ķīlnieci sazvērestību teoriju un aizplīvurota rasisma piekritējiem. Pretējā nometne, demokrāti, arī lauza galvu, kā apvienot radikāli kreiso flangu ar tradicionāli mērena liberālisma piekritējiem savā partijā. Un te nu nākas izlīdzēties ar tradicionāli banālo frāzi, ka pēc Trampa ASV politika vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Savukārt par to, kāda tā būs, pagaidām ir izteikta tikai virkne hipotētisku pieņēmumu.
Vispirms, tiek runāts par kādas trešās partijas parādīšanos politiskajā centrā, kura varētu piesaistīt mērenākos no abiem flangiem tādā nosacītā “elites partijā”. Patiesi, jo īpaši mēreni konservatīvie amerikāņi īsti nespēj sevi atpazīt trampistu agresīvajā Make America Great Again retorikā, it īpaši tagad, kad šīs kustības līderis ir atklāti apšaubījis vēlēšanu rezultātus un aicinājis uz vardarbīgu pretošanos. Arī demokrātu vēlētāju vidū nav mazums tādu, kas neraujas atlaist studentu kredītus un strauji sekot Eiropas zaļajam kursam.
Tad varbūt ir iespējams, teiksim, sašķelt republikāņus un uz to mērenās daļas pamata izveidot kādu jaunu spēku? Atbilde ir – visdrīzāk nav. Politoloģija pazīst tā saukto Diveržē likumu: tur, kur tautas mandāts vēlēšanās tiek sadalīts pēc vienkāršā vairākuma un winner takes it all principiem, visdrīzāk izveidosies divu partiju sistēma. Tā pamatā ir pieņēmums, ka cilvēki negrib izmest savu balsi vējā, balsojot par bezcerīgiem “trešajiem” kandidātiem. Ja kādam patīk pašreiz amatā esošais, tad viņš balsos par to. Ja kādam nepatīk amatā esošais, viņš visdrīzāk balsos par tuvāko konkurentu – bet ne par bezcerīgu kandidātu 3. vietā, kurš visdrīzāk amatā nenonāks. Līdz ar to kautiņš notiek starp diviem “lielajiem”, savukārt pārējie tiek neizbēgami marginalizēti. Protams, reizēm gadās drosmīgi kuriozi – kā jau divreiz prezidenta amatā pabijušais Teodors Rouzevelts un viņa Progresīvā partija 1912. gadā (ap 30% balsu) vai Ross Pero 1992. gadā (19%). Tomēr trešās kandidatūras kopumā nav iecienītas, un diez vai šo tradīciju izdosies lauzt pat Trampam.
Turklāt viņam to nemaz nevajag, jo republikāņu partija šobrīd ir gandrīz pilnīgā Trampa kontrolē. Kā izteicās kāds jokupēteris: runa nav par to, ka republikāņu partija izslēgs Trampu, drīzāk Tramps izslēgs republikāņu partiju. Varētu likties ciniski, ka tāda godājama struktūra kā GOP, republikāņu partija, ir gatava sekot cilvēkam, kurš hroniski melo, aicina neatzīt vēlēšanu rezultātus un rīkot grautiņus Kapitolijā. Tomēr jāņem vērā, ka ASV politika nav tik caurcaurēm moralizēta kā daudzviet Eiropā. Lieta tāda, ka Tramps aptaujās ir ar atrāvienu priekšā jebkuram citam iespējamam republikāņu kandidātam 2024. gadā. Prettrampa republikāņu mazākums Kongresā – kā Mits Romnijs vai Liza Čeinija – drīzāk paši tiks nostumti no skatuves nekā iedragās Trampa pozīcijas. Pat tie daudzie republikāņu atbalstītāji, kuri slepus viebjas no Trampa bezgaumīgā populisma, ļoti novērtē viņa popularitāti un sakostiem zobiem piecietīs visas ekstravagances apmaiņā pret cerību 2024. gadā atgriezties Baltajā namā.
Šīs izredzes šodien vēl ir diezgan miglainas, tomēr nebūt ne nereālas. ASV vēsturē jau ir prezidents, kas vēlreiz pārvēlēts amatā pēc četru gadu pārtraukuma, – tas ir Grovers Klīvlends 19. gadsimta beigās. Kāds varētu iebilst, ka Trampam 2024. gada novembrī būs jau 78 gadi, taču, ja viņa pretinieks būs 81 gadu vecais Baidens, tad vecums nebūs šķērslis. Protams, nav izslēgts, ka Tramps pats nekandidēs un tā vietā uzņemsies tādu kā partijas patriarha lomu, dodot savu svētību kandidēt kādam citam – piemēram, savai meitai Ivankai vai “uz pareizā ceļa” atgrieztajam senatoram Tedam Krūzam. Taču iedomāties, ka “Trampa laiki” ASV politikā beigušies, ir pārsteidzīgi.
Tieši tādēļ arī mums Eiropā būtu ar steigu jāsāk domāt, kā pašreizējā “Baidena atkušņa” gaisotnē sabūvēt tādus tiltus un saslēgt tādus līgumus, kurus pēc tam nebūtu viegli saraut. Tas attiecas uz visu transatlantisko attiecību spektru – drošību un NATO, tirdzniecību, klimatu un digitālās pasaules pārvaldību. Tas, ka pēc 2024. gada šādi mēģinājumi var atsākties, turklāt ar jaunu, revanšistisku sparu, diemžēl ir vairāk nekā reāli.
