Lauris Liepa

Aklā Temida

Jurista pirmais uzdevums ir nebūt neitrālam.

Daiņus Žalims intervijā žurnālam Jurista Vārds, nr.52


Tiesas un taisnības simbols dieviete Temida tradicionāli attēlota ar svariem vienā un zobenu otrā rokā. Taisnības dievietes acis aizklāj apsējs: tas uzsver, ka taisnīgai tiesai ir pienākums būt objektīvai un neitrālai, nodrošinot, ka visi likuma priekšā ir vienlīdzīgi.

Temidai Atēnu Arheoloģijas muzejā, 300 gadus pirms mūsu ēras pēc Megakla pasūtījuma meistara Hairestrata veidotai skulptūrai, galvā ir lauru vainags, un tā droši raugās tālumā. Acu apsējs ir krietni vēlāka parādība. Tas pirmoreiz tika apsiets 16. gadsimtā Bernes tēlnieka Ginga manierisma stila slaiki patuklajai jaunajai sievietei, kas ar zobenu vienā rokā un svariem otrā pacēlusies pāri divu ķēniņu galvām. Renesanses laikā Temida kļuva akla.

Tikmēr Lietuvas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs profesors Žalims 2017. gada decembra intervijā Latvijas juristu žurnālam norādījis, ka jurists, pamanījis pārkāpumu un ļaunumu, neitrāls palikt nedrīkstot. Šādi tiesnesis pamatoja Lietuvas atteikumu aicināt Krievijas Konstitucionālās tiesas pārstāvjus uz Eiropas konstitucionālo tiesu konferenci, kurā darbojas 40 valstis un kuru Lietuvas tiesa organizēja kopīgi ar Venēcijas komisiju 2017. gada septembrī. Lietuvas konstitucionālistu iniciatīvu izraisīja Krievijas Konstitucionālās tiesas 2014. gada 19. marta spriedums par Krimas pussalas pievienošanos Krievijai. Šajā spriedumā Krievijas tiesa atzina par tiesisku Krievijas valdības un Krimas Autonomās Republikas līgumu par Krimas pievienošanos Krievijas Federācijai.

Juristu sabiedrībā spriedumu plaši kritizēja – gan tā saturu, gan procesuālos aspektus. Pirmkārt, tiesa nepamatoti vērtēja šo līgumu kā divu līdzvērtīgu subjektu vienošanos, lai gan Krima ir Ukrainas valsts sastāvdaļa – autonomā republika. Krimas parlaments – Augstākā padome – deklarēja neatkarību, pamatojoties uz 16. marta referendumu neidentificētu bruņotu formējumu kaujinieku kontrolētajā pussalā, kurā esot piedalījies 83,1% Krimas balsstiesīgo vēlētāju. Novērotāji gan liecināja, ka referendumā nebūtu varējuši piedalīties vairāk kā 30–40% iedzīvotāju, turklāt iecirkņos pieņēma balsojumu arī no personām, kas uzrādīja Krievijas pasi.

Par spīti Krimas sabiedrisko organizāciju, Ukrainas un starptautiskās sabiedrības iebildumiem, Maskava atzina šī referenduma neticami vienbalsīgo rezultātu: 96,77% balsotāju esot balsojuši par Krimas neatkarības pasludināšanu. Jau 17. martā Krimas Augstākā padome izsludināja Krimas neatkarību, ko tajā pašā dienā ar dekrētu atzina Krievijas prezidents Putins. 18. martā Krievijas un Krimas pārstāvji parakstīja līgumu par Krimas pievienošanos Krievijai.

Precīzi un raiti režisētajā absurdo notikumu virknē tika ierādīta vieta arī tiesai. Pēc līguma parakstīšanas 18. martā prezidents Putins iesniedza to apstiprināšanai Konstitucionālajā tiesā, kas to izskatīja Ginesa rekorda cienīgā tempā – vienas nakts laikā. Kā intervijā ziņu aģentūrai Interfax skaidroja Krievijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Zorkins, Krimas līguma lietu tiesa neskatīja publiskā sēdē, kā tas ir ierasts tiesas praksē, jo neesot bijis procesuālā oponenta, kā tas ir citās šādas kategorijas lietās. Loks noslēdzās, kad 20. martā, nākamajā dienā pēc labvēlīga tiesas sprieduma, līgumu ratificēja Krievijas Valsts dome. Tikai viens no 450 domes deputātiem balsoja pret. (Šobrīd viņš ir ieguvis politisko patvērumu Ukrainā.)

Profesors Žalims atgādina, ka savā darbā tiesnesis ne tikai burtiski piemēro likumu, bet arī ietekmē likteņus. “Krievijas Konstitucionālā tiesa pieņēma spriedumu vienas nakts laikā, leģitimējot Krimas aneksiju. Viņi aizmirsa, ka ir cilvēki, kas lemj par citu cilvēku likteņiem. Tagad ir 10000 kritušo, vairāki tūkstoši cilvēku ir ievainoti, kā arī aptuveni miljons [bēgļu]. Tas notiek, kad tu aizmirsti, ka spriedums nav tikai teorētisks.”

Protams, tūkstošiem kritušo dzīvības un dramatisks valstu likteņu pagrieziens ir ārkārtīgi nopietna apsūdzība tiesnešiem, kuri aizstāvoties varētu iebilst, ka tikai neitrāli piemērojuši likumu: šādu argumentu savas darbības pamatojumam izmantoja arī hitleriskās Vācijas tiesneši pēc Otrā pasaules kara. Vēsturnieki īpaši neizceļ juristiem nozīmīgu apstākli, ka Nirnbergā tiesāja ne tikai Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas vadoņus un kara kurinātājus, bet arī tiesnešus. Nirnbergas Tiesnešu tribunāla procesā lietā “The United States of America vs. Josef Altstötter et al.” ASV Kara tiesa vērtēja 16 tieslietu sistēmas darbinieku, arī tiesnešu, personisko atbildību par viņu pieņemtajiem spriedumiem. Tiesnešiem izvirzīja apsūdzības par nacistiskās Vācijas likumdevēja pieņemto likumu piemērošanu.

Nirnbergas procesā simboliski sadūrās divas vadošās tiesību doktrīnas – ASV dominējošā dabisko tiesību skola pret Vācijā un citās kontinentālās Eiropas valstīs nostiprināto juridisko pozitīvismu.

Pozitīvisti uzskatīja, ka tiesnesim, piemērojot tiesības, precīzi jāievēro stingrā, hierarhiskā tiesību sistēma un viņš nedrīkst atteikties no likumdevēja pieņemtu un spēkā esošu normu piemērošanas. Tomēr Nirnbergas tribunālā uzvarēja dabisko tiesību doktrīnas pamatstandarts: tiesnešus sodīja par acīmredzami necilvēcīgo, amorālo Trešā reiha tiesību normu formālu, “aklu” piemērošanu. Nirnbergā izmeklēja arī aktīvāko tiesnešu rosību, piemērojot stingrākus sodus nekā likumā noteiktie par tādiem noziegumiem, kas kriminalizēti tieši nacionālsociālistu autoritārās iekārtas laikā. Tiesnesim Osvaldam Rothaugam piesprieda mūža ieslodzījumu par to, ka viņš 1943. gadā turpat Nirnbergā likumā noteiktās brīvības atņemšanas vietā ebrejam Leo Kacenbergeram par likumā aizliegtu kopdzīvi ar āriešu izcelsmes sievieti piesprieda nāvessodu.

Varētu teikt, ka Nirnbergā Vācijas tiesu sistēmas tiesnešus notiesāja par neitrālo Temidas svaru cilāšanu nevis taisnīguma, bet likuma vārdā. Nirnbergas Tiesnešu tribunāls simboliski atbrīvoja Vācijas tieslietu sistēmu no netaisnīgā vēsturiskā mantojuma. Demokrātiskā Rietumvācija jaunās tiesiskās iekārtas veidošanā atsvabinājās no formālas likuma normu piemērošanas.

Latvijā pēc totalitārās padomju sistēmas sagrāves nav notikusi neviena prāva vai pat publiska diskusija par tiesnešu atbildību netaisnīgu likumu piemērošanā. Mūsu tieslietu sistēma nav pat simboliski novilkusi līniju starp Padomju Latvijas tiesām un neatkarīgās Latvijas tiesisko sistēmu. Rīgā joprojām spriež tiesu namā, kurā 1983. gadā par nepareizu grāmatu glabāšanu notiesāja Gunāru Astru. Tiesu reforma ilgst jau vairākas desmitgades, tomēr Latvija nav pieredzējusi nozīmīgāko no procesiem, kam likumsakarīgi būtu jānotiek, tik būtiski mainoties tiesiskajai iekārtai: pagātnes novērtējumu un pagātnē darbojušos tiesnešu lustrāciju. Lustrācija nav tikai individuālu juristu vērtēšana un atļauja vai aizliegums darbam jaunajā sistēmā. Tā pirmkārt ir atziņa, ka tiesnesis nedrīkst būt neitrāls pret netaisnību un ļaunumu. Pat ja neitralitāte paredzēta tiesību normu sistēmā.

Raksts no Februāris 2018 žurnāla