Koijota laupījums

Tradicionālajā Pateicības dienā neko jēdzīgu nebiju ieplānojis (man nebija neviena, ar ko ēst tītaru dzērveņu mērcē un saldajiem kartupeļiem, un ķirbju pīrāgu saldajā), taču negribējās kārtējo dienu nosēdēt mājās, tāpēc nolēmu 22. novembrī apmeklēt International Indian Treaty Council organizēto Nepateicības dienas saullēkta sapulcēšanos (UNTHANKSGIVING DAY SUNRISE GATHERING), uz mazas, bijušā cietuma salas. Tas ir atgādinājums par to, ka indiāņu no bada paglābtie kolonisti drīz vien sāka iznīcināt šīs zemes pamatiedzīvotājus. Kamēr miglas pilnā Sanfrancisko vēl gulēja pirms lielās tītaru ēšanas dienas, grupa indiāņu aktīvistu un interesentu devās uz Alkatrasas salu Sanfrancisko līcī, kuru no 1969. gada 20. novembra līdz 1971. gada 11. jūnijam bija okupējuši indiāņi, pasludinot par atbrīvoto teritoriju. Savā manifestā tie piedāvāja salu par 24 dolāriem atpirkt no federālās valdības un paziņoja par saviem plāniem salā atvērt Indiāņu universitāti, kultūras centru. Šī akcija bija sākums indiāņu atmodai, pastiprinātai cīņai par savām tiesībām un pašnoteikšanos. Šis notikums iezīmēja pagrieziena punktu federālās valdības attieksmē pret indiāņiem, tos vairs necentās asimilēt.

Es un mans paziņa Audi sarunājām tikties viņa mājās 3.30 no rīta, lai kaut kad pēc četriem būtu piestātnē. Pirmajai laivai bija paredzēts atiet 5 no rīta, un mums nebija ne jausmas, cik cilvēku apmeklēs šo pasākumu. Pārliecināts par neizbēgamo lietu vai vismaz auksta vēja brāzmām, es sev sagatavoju nelielu termosu ar tēju. Salas nosaukums cēlies no spāņu La Isla de los Alcatraces — Pelikānu sala. Šeit šodien neredz nedz pelikānus, kuri devuši šai salai vārdu, nedz militāro cietumu sargājošos amerikāņu kareivjus, nedz bīstamo gangsteri Alu Kaponi, nedz sadumpojušos kareivjus no Holivudas grāvēja The Rock. Vienīgais, par ko vienojas daudzi — bijušā cietuma korpusiem nav laba aura. Mana online enciklopēdija saka, ka sala ir 535 metrus gara un paceļas 40 metrus virs jūras līmeņa. Uzlieku modinātāju uz trijiem. Pamostos, nāvīgi gribas gulēt — smadzenes nesaprot, kas notiek tik nenormāli agrā laikā. Ieslēdzu kompi — mans horvātu paziņa ir online. Viņš saka — nooooooooooo, go to sleeeeeeeep. Es viņam saku — oi, nē, būs baigi stilīgais pasākums. Aizbraucu līdz Audi mājai, viņš saka — zini, es tikai stundiņu esmu gulējis, jo vakarā kaut kā sanāca dzert kafiju, un tad vēl klausījos dub plates.Trešais puisis Šons, kurš arī pieteicās doties ar mums, guļ un neceļ telefonu, viņš ir pie kāda sava drauga un pieskata divus suņus un kaķi. Drošības pēc aizbraucam līdz Šonam, kurš ir samiegojies un nespēj pieslēgties realitātei. C’mon, white devil — es viņam saucu — let’s roll!!!! Šons ir nedaudz uztraucies, jo pieskatāmais kaķis vakar ir izlēcis pa logu un noziedējis.

Sanfrancisko ielas ir tik klusas un mierīgas. Vēja nekāda, gaiss ir mikls, bet nelīst. Piebraucam pie prāmju pieturas, tur pie biļešu kasēm jau ir savācies pamatīgs pūlis — pārsvarā alternatīva izskata jaunieši, izrotājušies indiāņi un meksikāņi. Visi izskatās tādi samiegojušies, apmetņos ietinušies. Daudziem, arī man, galvā peruāņu adītās cepurītes — kaut kā taču ir jāparāda sava solidaritāte. Pirmais prāmis ir jau pilns ar cilvēkiem, mēs tiekam uz otrā prāmja, kurš atiet kādas 10 minūtes vēlāk par pirmo. Sanfrancisko līcis ir tik mierīgs. Var redzēt, kā spīd Sausalito un Bērklijas gaismas. Sanfrancisko pati kā vienmēr miglā tīta, nedaudz sāk pilināt. Prāmis atiet pāris minūtes pēc pieciem no rīta. Woohoo, mēs braucam, mēs peldam. Sēžot uz prāmja augšējā klāja, var redzēt zvaigžņotas debesis, pirmais prāmis, gaismām degot, jau ir piestājis pie Alkatrasas. Neatceros, kāpēc, bet uz prāmja sākām jokot par terorisma kara tēmu. Cerams, ka Bušs nepavēlēs torpedēt mūsu prāmjus. “Šiem cilvēkiem bija svešas mūsu vērtības un ideāli! Šī ir vēl viena uzvara karā pret terorismu! Šie hipiji plānoja okupēt Alkatrasu un draudēt ar bioloģiskajiem ieročiem!” Prāmis līdz Alkatrasai aizrauj dažās minūtēs, ūdens ir mierīgs, viļņus nejūt, lietus vairs nesmidzina, pūš neliels vējiņš, gaiss ir tik dzidrs un svaigs. Var redzēt Golden Gate tilta iedegtās lampiņas. Piestājam pie salas, ceremonija ir sākusies. Prožektoru izgaismots, kāds indiāņu vecais stāsta par aktīvistiem, kuri ar savu okupāciju 1969. gadā sāka moderno indiāņu cīņu par savām tiesībām. Skan bungas, megafonā runāto ir grūti saprast, bet var nojaust, ka īsumā tiek apstāstīta indiāņu versija par Pateicības dienu kā okupācijas un genocīda sākumu. Uz bijušā cietuma korpusa sienas joprojām var saskatīt neveikli uzkrāsoto uzrakstu — Laipni lūdzam indiāņu zemē. Vēlāk internetā izlasu, ka šie indiāņu grafiti arī jau ir kļuvuši aizsargājami kā vēstures daļa. No piestātnes procesija, bungām dārdot un dziesmām skanot, virzās augšā kalnā, cauri vecajiem forta mūriem, gar vecajiem cietuma korpusiem, uz cementētu parādes laukumu, kur jau deg ugunskurs. Daudziem rokās ir baltās salvijas (white sage) kvēpekļi. Salvija smaržo spēcīgi un saldi. To varot savākt kaut kur Dienvidkalifornijā, tad to izžāvē, satin buntītēs un izmanto par kvēpekli.

Jau no paša sākuma tiek lūgts nefotografēt deju un dziesmu laikā, jo tam tomēr ir reliģiska nozīme. Ceremoniju atklāj kāds vīrs, viņš pateicas lielajam Vectēvam, kura bērni mēs visi esam. “Paldies par to, ka mēs esam izdzīvojuši. Paldies, ka atkal nelīst lietus.” Ap ugunskuru ir sasēdušies pāris indiāņu vecie. Tad savas dejas sāk pomo cilts indiāņu zēni. Viņi, nabadziņi, ir puspliki, bez apaviem, galvasrotām plīvojot, viņi dejo ap ugunskuru pa slapjo un putnu mēsliem noklāto cementu. Ādas bungas sit dobju ritmu, spalgas balsis monotoni dzied, smaržīgie baltie dūmi, dejojoši ķermeņi liesmu gaismā, un tam visam pāri Alkatrasas bākas mirgojošā uguns. Tik primitīvi, tik spēcīgi. Es pēkšņi sajūtu sevī šo enerģiju, šo apspiestības sajūtu, šo nepiederību tur tiem — spīdošajiem debesskrāpjiem pāri ūdeņiem. “Pasakiet paldies šiem zēniem, viņi ir mūsu nākotnes cerība, un, esiet droši, viņi šodien tītaru neēdīs.” Seko neliels stāsts par to, kā viņi ir braukuši uz šejieni, un radiators ir pārkarsis katras 30 minūtes. Kāds saka, ka uz salas it kā esot 2000 cilvēku, tie stāv lielā aplī ap ugunskuru. Citi staigā apkārt, izbauda panorāmu, daži ir nolikušies gulēt. Netālu no skaļruņiem ir nolikta antena un mikrofoni. Izrādās, ka daži vietējie publiskie radio veic šī pasākuma translāciju tiem, kam slinkums celties. Iedomājos — diez kā var klausīties deju pie ugunskura. Sanfrancisko gaismas spīd, paliek aizvien gaišāks, bet negribas atpakaļ. Sala ir mūsu, te ir ritms, gars un brīvība. Kas mēs esam? Mietpilsoniskas aprobežotības noliedzēji? Cilvēki, kuri grib zināt? Kas ir tur? Cements, asfalts, $$$.

Seko vairākas dziesmas, runas, atmiņas par Alkatrasas okupāciju. Tiek pieminēts Lenards Peltjers, indiāņu aktīvists, kurš jau kopš septiņdesmito gadu vidus ir ieslodzīts uz diviem mūža sodiem, par it kā divu FBI aģentu nogalināšanu kādā indiāņu rezervātā. Tāpat kā melnajiem ir savs Mumia Abu-Džamals, tā indiāņiem ir savs Lenards Peltjers. Kāds vecais paņem mikrofonu un saka: “Es jau nemāku runāt, es nezinu, ko lai saka,” un stāsta leģendu par ērgli un koijotu. Reiz koijots atnāca pie cilts virsaiša ērgļa un lūdza: “Aizdod man savus bērnus, man vajag palīgus, es tev viņus vēlāk atdošu.” Ērglis piekrīt. Paiet gadi, ērglis nomirst, bet ne koijots, ne bērni nav redzēti. Tā vietu ieņem krauklis, vēl pēc ilga laika koijots atgriežas ar nu jau izaugušajiem bērniem, taču krauklis ar tiem vairs nevar sarunāties, viņš saka — tie māk tikai koijota valodu. “Tā arī mēs esam zaudējuši savu valodu, mūs koijots ir nolaupījis. Mēs vairs nesaprotam viens otru.” Pa apli laiž mazu groziņu ar tabaku, to var dedzināt kā ziedojumu. Indiānis bizēs sapītiem sirmiem matiem ik pa brīdim ar lielu saišķi baltas salvijas mūs visus apkvēpina. Izskatās, ka tas ir viņa uzdevums, viņš vienmēr vai nu aizdedzina jaunus salvijas saišķus, vai ar tiem kādu apkvēpina. Saule nelec, ir pārāk mākoņains, vienīgi debesis paliek baltākas un gaišākas. Ugunskurs deg. Smaržo dūmi un kvēpekļi. Es, skatoties uz pilsētu, dzeru tēju, fotografēju apkārt notiekošo.

Šeit ir patīkama enerģija. Gaiši, jauki cilvēki. Nav tā rozā t-shirt un balto sporta apavu pūļa, kuriem viss ir woow, WOOOW. Tā vietā šeit ir atvērtas sejas, smaidošas acis un tāda jocīga brīvības, vienotības un neatkarības sajūta. Audi pamana pazīstamu meiteni — izrādās, ka viņa nesen atgriezusies no Čjapasas štata Meksikā, kur tā ir dzīvojusi kādā zapatistu dumpinieku ciematā.

Pie ugunskura notiek nopietnākas runas. Kāds no oriģinālajiem 1969.-71. gada Alkatrasas okupētājiem saka: “Viņi grib, lai atceras 11. septembri, viņi grib, lai atceras Pērlhārboru, viņi grib, lai atceras Alamo, bet viņi negrib, lai atceras Vundidnī, viņi negrib, lai atceras indiāņu slaktiņus, viņi negrib, lai atceras genocīdu, viņi negrib, lai atceras mūsu ciešanas.” “Kurus sūtīs karot Afganistānā? Tie būs indiāņi, tie būs meksikāņi, tie būs melnie, tie būs nabadzīgie baltie. Ko viņi tur grib? Es nezinu, bet viņi kaut ko gribēja arī šajā zemē.” Runai seko neliels piemiņas mirklis. Pāris indiāņi ar Vjetnamas veterānu uzšuvēm uz savām jakām pieceļas un uzliek roku uz sirds. Vecs vīrs ar lielu baltu spalvu rotu, gluži kā no vecām bildēm, ar trompeti spēlē piemiņas melodiju. Izskatās, ka mēs esam pamodinājuši kaijas, tās, dusmīgi klaigādamas, lidinās apkārt. Acteku teokalli dejotāji, ērgļu knābju un miroņgalvu izrotātās maskās, ar metru garām spalvām dejo pēdējie. Šie nav nekādi bizoņu medītāji, šie ir cilvēki, kuru senči upurēja cilvēku tūkstošus. Bungas dārd, kājas tikai nedaudz pieskaras zemei, spalvas plīvo, dejotāji virpuļo. Arī saule pēkšņi parādās aiz mākoņa malas, un sākas diena. Mēs esam to sagaidījuši. Mums ir, par ko pateikties. Mums ir, ko atcerēties. Garām paiet kāds indiānis ar nokrāsotu seju, viņam matos spalvas, mugurā tēkrekls ar uzrakstu Nepateicības diena: genocīds, slimības, nabadzība. Kāpjam atpakaļ laivās, laiks evakuēties, laiks doties atpakaļ realitātē. Šur tur joprojām var dzirdēt bungas, kāds joprojām kūpina salvijas, viss kuģis ir dūmu pilns. Mēs piestājam piestātnē, uzvara ir ar mums. Piestātnē stāvošie tūristi ar neizpratni skatās uz mums, viņi nezina, viņiem neviens neko nav teicis. Smadzenes ir pārkarsušas, nelielā bezmiega un visa notikušā radītā eiforijā braucu atpakaļ uz mājām gulēt. Es zinu, ka šodien tītaru neēdīšu. Un ne jau tikai tāpēc, ka esmu veģetārietis.