Ko polārlāča aknas var pastāstīt par mulsumu
Kristaps Ģelzis. "Olimpija XXI", 2010

Ieva Lejasmeijere

Ko polārlāča aknas var pastāstīt par mulsumu

Skatītāju mulsums mūsdienu mākslas izstādēm piestāv labi. Īpaši labām izstādēm. Mulsumam var sekot mēģinājumi raudzīties pēc to iemesliem pašā izstādē vai kaut kur ārpus tās. Un viena pietura šai pasākumā, kas vienlīdz atgādina gan detektīva rosību, gan orientierista skrējienu, ir mākslas darba autora iecere. Parasti cenšos šo pieturu izlaist, jo parasti latviešu mākslinieki saka, ka viņu mākslai jārunā pašai par sevi. Un nekā citādi par to nevar pārliecināties, kā skatoties uz darbiem, nezinot neko daudz par ieceri. Vai arī viņi stāsta kaut ko tik vispārinātu, ka tam manā galvā ir par šauru. Tomēr notiek arī neparasti, kā Kristapa Ģelža jaunākajā izstādē “Mākslīgais skaistums II” XO galerijā. Tur aptvēru, ka pati netikšu tālāk par kinematogrāfiskumu, ko nekad tā arī īsti neprotu sakarīgi paskaidrot. Turklāt kolēģe, ar ko kopā pirmo reizi aplūkojām izstādi, vēl precizēja, ka darbi ir linčiski. Tālāko varētu filmēt kādai mākslas kritiķu profesionālās orientācijas antireklāmai – kā divas pusmūža sievietes pēkšņi visu dara zīmīgi – saskatās, sasmaidās, samājas un nopūšas.

Šoreiz tomēr gribējās zināt, ko tieši mākslinieks ar to visu domājis. Un nevis tāpēc, ka citādi neko nesaprastu, bet drīzāk tāpēc, ka vajadzēja apstiprinājumu kādām nelāgām aizdomām. Proti, man jau likās, ka tas ir par cilvēka dzīvi mūsdienu pasaulē. Un būtu pat laikam jauki un ērti nobremzēt pie šīs mīlīgās klišejas, bet ir par vēlu. Ģelža zīmējumi ir redzēti, un klišejas vairs nelīdz.

Nelīdz arī mākslinieka paša rakstītā anotācija izstādei. Uztvēru to kā vienu no pārāk vispārinātajiem tekstiem, ko gadās dzirdēt no māksliniekiem attiecībā uz viņu mākslu. Anotācija vēsta, piemēram, tā: “Lielākā daļa cilvēku par dzīvi saka, ka tā ir neizdibināma, sarežģīta un nesaprotama mīkla. Bet kā vienmēr, bez īpašas piepūles tā neatkarīgi pašatrisinās. Tā ir neuzkrītoša un pret it visu skaudri taisnīga, ar apzīmējumu “tāds laiks”. Kā izskatās mums piešķirtais laiks šajā pasaulē? Kas ir šī dzīve, kāds ir tās mērķis? Varbūt dzīve ir tikai mirkļa uzplaiksnījums neaptveramās, bagāti skaistās vai atkal tukšās formās, pretī nezināmajam? Varbūt vienīgais atskaites punkts šajā kaleidoskopā, ko sauc par uztveri, esmu tikai es pats? Mēs apmulstam un saprotam, ka noteiktas, skaidras un pareizas atbildes diezin vai vispār būs iespējams atrast.” Tālāk ir vēl drusku teksta, bet tieši šeit ir būtiska pretruna. Skaidrās atbildes, no kurām Ģelzis anotācijā atvēcinās kā neatrodamām, ir uzzīmētas viņa paša zīmējumos. Tas vēlreiz apliecina, ka laikam jau iespējams domāt gan ar, gan bez vārdiem, kas vispār attaisno mūsdienās tik jocīgo ņemšanos ar attēliem. Tomēr arī ar to ir par maz, lai tuvotos izstādes radītā mulsuma iemesliem.

Kas tad izstādē redzams? Astoņi nelieli un daži diezgan lieli un gareni melnbalti zīmējumi. Tie atgādina fotoattēlus tādā nozīmē, ka tas, kas tajos uzzīmēts – automašīna, lustra, laterna, pistole (vai revolveris, ja tie ar kaut ko atšķiras) un vēl dažas lietas – ir kā īsts, kā fragments no visiem ierastas un svarīgi, ka pilsētnieciskas vides. Aizdomas, ka tas viss nav tāpat vien, rodas jau no jocīgajām kombinācijām – bankomāts ar gultu, kroņlukturis ar pistoli... Un zīmējumos, kuros nav jocīgu kombināciju, aizdomas raisa kompozīcija. Nu, piemēram, darbā, ko sauc “Limo” un kur attēlota tumsā vāji saskatāma automašīnas mugurpuse ar iedegtām “ugunīm” un izpūtēju, un dūmiem... Tas viss ir horizontālā panorāmiskā formāta kaktā, lielāko daļu atstājot tumsai, ko veido vienmērīgi, blīvi zīmuļa vilcieni. Līdzīgi arī zīmējumā “Melanholiskais valsis” attēlotais vinila plašu atskaņotājs nobīdīts tai pašā kreisajā malā, un šeit gareno tumsu neattaisno pat tas, ka vajag vietu kaut kādai “sižeta virzībai” – dūmu izplatībai, piemēram. Atskaņotāja bildes tumšais tukšums pildās, piemēram, ar manām aizdomām un bailēm, un mulsumu, protams.

Arī darbā “VIP” ierocis nolikts pašā apakšā, kroņlukturis piekārts pašā augšā, bet pa vidu atkal tikai tumšā zīmuļa tumsa un laiks, ko vajag samulsušam skatienam, lai no viena objekta dotos pie otra, un atpakaļ, un tā vairākas reizes. Ja vien skatiens atstātu pēdas, tad tās pievienotos zīmuļa pēdām un tumsu darītu vēl blīvāku un švīkaināku.

Lūdzu Kristapu Ģelzi pastāstīt secīgi par katra darba ieceri. Viņš gan uzreiz saka, ka nav tādas vienas skaidras ieceres, visbiežāk ir vizuāls impulss, tad ilgstošs darbs pie kompozīcijas. Un zīmējot, jau pašā procesā esot tik daudz laika, lai pats mēģinātu izdomāt dažādas darbu interpretācijas versijas. Pierakstīju dažas no tām:

“Bildes “Staba aptumsums” garais nosaukums būtu tāds – “Ir pilnmēness. Stabs ir nostājies man priekšā tā, lai būtu mēness aptumsums, un pats kaut kādā ziņā ir kļuvis mīksts un apmulsis, bet lampa kā parasti svarīgākajā brīdī vispār ir izrubījusies.” Lūk, arī sanāk tāds cilvēcisks tēls. Iedvesmai kā vienmēr izmantoju pats savas fotogrāfijas, kuras montēju kopā pēc kompozicionālas nepieciešamības. Tas ir konkrēts stabs un konkrēta laterna. Tie ir konkrēti mirkļi ar datumu un vietu.

Stabs ir pa ceļam uz jūru. Ir agrs rudens, jau vēls. Nav zināms, vai laternas ir iedegtas vai ne, un labi, ka manu ceļu apspīd mēness. No apaļā spīdekļa ir gaišs kā dienā. Ceļā ir viens rakurss, kurā izskatās, ka stabs eleganti izraisa mēness aptumsumu. Bet šis darbs nav ar kādu īpašu stāstu, tas ir mirklis, kas tīri optiski piesaistīja uzmanību. Acumirklis, kad stabs it kā saliecas. Protams, tas, ka lampa pati nedarbojas, ir ļoti svarīgi, jo tas piedod vajadzīgo komentāru par noskaņu, ka kaut kas kā vienmēr nav kārtībā. Atliek priecāties, ka ir mēness, vai ka vispār ir uzstādītas laternas.

“Pase” ir darbs – attālināta parafrāze par Bruno Vasiļevska gleznu “Pase”. Šī ir tāda kā šodienas versija. Būtiski, ka izstāde tapa apdullinošajā priekšvēlēšanu laikā, kad bija aktivizējusies visa tā “gribuļu” zombēšana par pilsoniskumu un valstiskumu. Mani urdīja liela nepieciešamība paņemt dokumentu, kas mani neapstrīdami definē kā Latvijas pilsoni, un transformēt viņu kādā mākslas darbā ar laika garam atbilstošu noskaņu. Un noskaņa ir drūma. Tāpat kā personai, arī pasei vajadzētu būt mainīgam garastāvoklim. Bija tie optimisma pārpilnie laiki, kad Latvijas pase bija kas ļoti godpilns un bija neapšaubāms lepnums ar to doties uz ārzemēm. Tagad tā vairāk ir vajadzīga šeit, nevis ārzemēs. Arvien biežāk tā jālieto saistībā ar visādām formalitātēm, lai mana mīļā valsts pēc iespējas vairāk varētu no manis paņemt naudu vai arī vest pie perspektīvas kārtības uzlabojuma.

Radīšanas stadijā domāju salikt abus mazākās bildes kopā – pasi un pistoli. Tās ir apmēram vienā izmērā, tad rastos tēlaina ironija – lai būtu dedzīgs savas valsts patriots, dažbrīd ir vieglāk nošauties. Darbnīcā pirms izstādes tiek izspēlētas vairākas tādas izstādes darbu salikšanas versijas. No šīs atteicos.

Darbs “VIP”, no vienas puses, ir par pārsātināto sabiedrības daļu, kas dodas ekstrēmos ceļojumos, lec ar gumijām, brauc uz Āfriku medībās un kāpj Himalajos pēc gudrības. Šajā kontekstā tas būtu piedāvājums pa īstam parotaļāties ar dzīvību un nāvi. Vēl šo bildi varētu interpretēt par tēmu – atbildīga rīcība. Latvijā vipiem kaut kā vienmēr beigu beigās izdodas smalki izlocīties no atbildes par sastrādātajiem darbiņiem. Vēl versija šim darbam ir pati dzīve – pirms kāda laika bija aktuāla mediju ziņa, ka vienam ministram, aizejot no darba, valsts pateicībā uzdāvināja pistoli. Vareni!

Nākamais darbs ir “Limo”. Man šī noskaņa īpaši patīk. Ir nakts, ir gaidīšana, ir viss, lai kaut kur dotos. Bet var gadīties, ka nav jau īsti kur doties, vai arī atkal valda karaliene – neizlēmība. Ir vēss laiks, un motora smagais darbs bezmērķīgi pārtop par parastiem izpūtēja dūmiem. Dūmi izsaka, ko domā cilvēks, kas ir mašīnā, varbūt divi, vai pat vesela kompānija. Bet viss uzstādījums ir svinīgs, par perspektīvu, par nākoti. Varbūt tā ir arī drusku seksīga noskaņa. Vai nu tiek gaidīta kāda tikšanās, vai arī tā jau ir notikusi, un karstais tuvības mirklis caur izpūtēju transformējas elegantā, vijīgā, bet bezmērķīgā tvaikā. Interpretācijas jau var būt dažādas, katram pēc pieredzes. Man bija svarīgi panākt tādu kā mūsdienu pilsētas “pelēkā akmens stāstu”, sajūtu – ka nav stāsts par sādžu Latgalē, kur kāds tur uz tā akmens apsēžas un par kaut ko apraudas, vai arī kā akmens vēro, kas tur apkārt rimti un nesteidzīgi notiek. Ir mūsdienas, un viss, ko mēs redzam kaut vai pa kafejnīcas logu, mums sniedz daudz vielas iztēles interpretācijām, kaut arī mēs nezinām neko konkrēti patiesu par to, ko redzam.

Nākamais ir darbs ar bankomātu. Manos darbos vairākkārt ir apspēlēta parafrāze par Olimpijas tēmu. Šis darbs ir mana jaunākā iedomātā versija, par kompozīciju ar gulošas sievietes aktu. Un par sajūtu, ko mūsdienās dod bankomāts. Tas dod naudu, un kaut kādā ziņā tas ir tik pat seksīgi, cik skaista sieviete, ja ne vēl vairāk. Bankomāts dod naudu, tātad, iespējams, arī sievieti, sirdsmieru, naktsmieru un, protams, bezgalīgu sarakstu ar “vēlmjmieriem”. Un vispār man šķiet, šodien visiem ir tāds fiskāli seksuāls noskaņojums. Tas nav par ilgām pēc skaistuma un cerībām. Vismaz ne šai bildē. Tur nav šaubu, ka bankomāts ir pilns ar varēšanu, nevis atbild, ka jūsu kontā naudas nepietiek vai ko tamlīdzīgu.

Kompozicionāli uzbūvējies tā tipiski – sievietes vietā pie gultas bankomāts. Tātad, kur vēl labāk?

“Melanholiskais valsis” ir bilde par garlaicību, tādu elegantu garlaicību. Par gaidīšanu, kad viss atkaliņ apgriežas uz riņķi, un jābūt milzīgai pacietībai un pieredzei, lai tas sāktu patikt. Un jo vecāks tu paliec, jo vairāk tu iemācies nogaidīt – vēl viens riņķis, vēl viens, un tu zini, ka agri vai vēlu būs risinājums. Man gaidīšana vienmēr saistīta ar tādu kā iedomātu muzikālu līniju. Šai izstādē vēl beigās piekombinēts drāmas elements. Ja noņemtu to darbu ar pistolīti nost, būtu vai nu happy end vai vismaz nekaitīga pauze.

“Mākslinieks (cig)”. Man vienmēr ir kaitinājis, ka mūsu policisti atklāti uz ielas pīpē. Mani nekad nekaitina, ja, piemēram, mākslinieki visur grib pīpēt. Māksliniekiem tas neapstrīdami vēsturiski piestāv. Un tāda it kā dīkdienīga kūpināšana un vērošana būtībā ir viņu darbs, lai dabūtu vajadzīgos impulsus. Bet mani vienmēr ir pārsteidzis, ka pīpē tādi labi būvēti, sportiski trenēti džeki, kam jārūpējas par kārtību, kur pīpēt ir nemoderni un kaitīgi sabiedrībai.

Vēl šī darba sakarā – man jau kādu laiku darbos parādās interese par visāda veida militāru vai kārtībsardzniecisku formu vai tām raksturīgo krāsu lietošana. Ir pārliecinoši nostiprinājusies tāda kā kārtības, režīma forma un krāsas – koši dzeltenā, kliedzoši oranžā, gaismu atstarojošās līnijas. Pavērojot, kā Rīga izskatās svētkos, priekšstats par svētku noformējumu rodas galvenokārt no dzeltenajām vestēm ar atstarojošajām strīpām. Tas ir tas patiesais svētku noformējums.

Tātad baiļu un represīvajai sajūtai ir krāsa. Mani uztraucoši fascinē tā īpaši izstrādātā brīdinājuma estētika, kas kļūst aizvien uzmācīgāka, to pieprasa mūsdienu normas. Mums jāvalkā gaismu atstarojoši elementi, lai virsū neuzbrauktu kāds piedzēries ceļu policists. Un atkal tā dilstošā proporcija starp individuālu, brīvu sabiedrību un varas kārtības regulēšanas vajadzību kļūst uzkrītoša, dažbrīd kliedzoša. Es par to daudz domāju, un atziņas man nenāk caur kādu gudru valstisku filozofēšanu, bet caur reālu vizuālu vērojumu.

Vispār pats jūtos nomākts no šīs izstādes. Gribas atkal radīt ko dzīvespriecīgāku. Šīs bildes mani neviļus spiež pie zemes, tāpat kā apkārt notiekošais.”

Jocīgi jau sanāk – ka mazais “cigarešu” darbiņš pie galerijas kolonnas, ko var arī nemaz nepamanīt, it kā kļūst par atslēgu sākumā minētajam mulsumam. Rezultāts arī ir jocīgs, jo ar visu to tēlaino slēgšanu nonāku pavisam negaidītā vietā, proti, kādā nesenā nedēļraksta “Ir” numurā (2010. gada 7.–13. oktobris), kur režisors un žurnālists Kaspars Goba stāsta par savu jauno filmu. Filma ir par homofobiju Latvijā, bet mani pārsteidz fragments par polārlāču aknām: “Pasaule paliek aizvien trauslāka. Cilvēku skaits turpina pieaugt. Fosilā kurināmā rezerves izsīkst. Esam spiesti urbt naftu pusotra kilometra dziļumā šelfā. Pēdējo desmitgažu pasaules dinamika padarījusi pasauli aizvien nedrošāku. Ja mēs analizējam toksīnus polārlāču aknās, varam redzēt, kas notiek ar pasaules okeāniem, planktonu, visu zivju ķēdi. Ir ziepes. Mēs esam piegānījuši šo planētu. Ko mēs darām ar pasauli – mēs to iznīcinām ārprātīgā tempā. Cilvēki to jūt. Viņi baidās no šīs nedrošības, trausluma. Bet nespēj noformulēt, ka šīs bailes ir bioloģiski pamatotas. Ja parādās kādi kretīni-politiķi, kas piemeklē šīm bailēm avotu, cilvēki notic, ka vainojams Soross vai geji, vai krievi, vai kardināls Pujats. Cilvēki ir nobijušies, uzvilkti, un politiķi – cilvēki, kuriem vajadzīga vara, – labi ātri saka: es zinu, kāpēc tev ir bail! Tāpēc, ka mūs apdraud homoseksuāļi! Vai katoļu baznīca. Vai Soross. Tādā veidā bailes tiek racionalizētas, cilvēki metas kopā un saka, tagad iesim cīnīties pret tiem vai tiem! Nomočīsim mūsu baiļu avotu un mums vairs nebūs bail!”

Man nav ne jausmas, vai tas tā tiešām ir ar planētu, jo te pa logu joprojām ābeļdārzs un tamlīdzīga idille. Tāpat nevaru apgalvot, ka Ģelzis zīmē tieši tās bailes, par kurām runā Goba, varbūt pavisam citas. Un diez vai tas ir svarīgi. Drīzāk varbūt svarīga ir sajūta, ka ar šo talantīgo kungu palīdzību izkrāmēts tāds kā vagons visa kā grūta un smacīga. Nav iegūts nekāds īpašais vieglums, bet zināms svaigums gan.     

Raksts no Decembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela