Ķīniešu latvieša vakariņas

Kad Eiropā nav nācies iegriezties gadus piecus un pēc šī prombūtnes laika Latvijas apciemošanai atvēlēta nepilna nedēļa, ķīniešu restorāna apmeklējums Rīgā nudien nebija pat manu “varbūt iespējamo”plānu sarakstā. Šādu neieinteresētību varētu izskaidrot fakts, ka šos piecus gadus esmu aizvadījis Honkongā, kur ķīniešu ēdienu, kā noprotat, netrūkst.

Bet tomēr. Viena nedēļa izrādījās pietiekami gara gastronomiskai aklimatizācijai, un dienu pirms došanās atceļā pēkšņi izjutu milzu vēlmi ieskatīties ēdienkartē, kur nebūtu atrodami ne cepti kartupeļi, ne rupjmaize, ne aukstā zupa.

Par savu pēdējā šīsvasaras Rīgas mielasta vietu — ķīniešu restorānu Šaņ Duņ, tiku dzirdējis slavinošus vārdus no vairākiem uzticamiem avotiem. Visintriģējošākie, atceroties savu pirmo Rīgas ķīniešu maltīti Skonto (gardu, bet visai eiropeizētu) pirms astoņiem gadiem, likās apgalvojumi par ēdiena autentiskumu. Galu galā vakariņas ķīniešu restorānā Rīgā ir vēl jo lielāka eksotika tieši tam, kuram dzīvesvieta ir Ķīna.

Autentiskas ķīniešu vakariņas manā uztverē nozīmē ko mazliet vairāk nekā pati maltīte. Viena no spilgtākajām vīzijām, ko redzu, kad iedomājos sevi atrodamies tipiskā ķīniešu ēstuvē, ir līksmu cilvēku grupas, kas, sasēdušās ap apaļiem galdiem, kliedz un smej uz nebēdu, ne mirkli nesatraucoties par blakus esošo galdiņu labklājību. Galda viducī novietotais dažādu gardumu pilnais stikla riņķis tiek grozīts pa labi un pa kreisi, lai katrs dabūtu sev pēc iespējas tuvāk klāt noskatīto ēdienu, necilājot turp un atpakaļ attiecīgo trauku.

Cik nu tas bija atkarīgs no mūsu nelielās kompānijas, īsteni ķīnisko garu uzturējām bez grūtībām — jautrās klaigāšanas un riņķa grozīšanas pie mūsu galdiņa netrūka. Par nožēlu, pāris stundu laikā tā arī palikām vienīgie ēdāji un klaigātāji visā palielajā restorāna telpā. Šajā ziņā autentiskums varbūt arī nebija ideāls. Taču nav ļaunuma bez labuma — apzinoties, ka neesam ziņkārīgu blakussēdētāju (teiksim, latviešu) skatienu pavadīti, atļāvos saviem galdabiedriem iemācīt dažus ķīniešu ēšanas paradumus, par kuriem labas uzvedības ābeces parasti klusē.

Pirmkārt, vajag strēbt un čāpstināt, cik skaļi vien iespējams, neatkarīgi no tā, vai tiek baudīta tēja, zupa, rīsu ēdiens vai saldais. Ja jums kādreiz palaimēsies nokļūt ķīniešu restorānā, kas pilns ar īstiem ķīniešiem, būsiet pārsteigti, cik perfekti esat pieskaņojušies vietējām tradīcijām. Otrkārt, nevajag censties aizturēt savas augšupkāpjošās atraugas. Skaļa atrauga gluži tāpat kā aizrautīga šmakstināšana ķīniešu maltītes laikā nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā to, ka ēdiens jums patiešām labi garšo.

Treškārt, uztraukums par to, ka ar irbulīšiem pārliekot ēdienu savā šķīvī, šis un tas līdz tam nenonāk un nokrīt uz galda, ir pilnīgi lieks — ēdiens no irbulīšiem izslīd arī ķīniešiem, kas nazi un dakšiņu ne reizi nav rokā turējuši. Un viņi ne aci nepamirkšķinās pat tad, kad galda virsa būs biezi noklāta ar ēdienu fragmentiem. Šeit slēpjas vēl viens ķīniešu galda tradīciju loģikas stūrakmens — jo trakāks karalauks atstāts pēc mielasta, jo lielāka uzslava namatēvam un namamātei (šī loģika ir spēkā arī restorānos).

Šaņ Duņ tradicionāli ķīniskajam dekoram piemīt vajadzīgais autentiskums — viss kā pieklājas, ieskaitot zelta-brūna-sarkana salikumus un ķīniešu dievu porcelāna statujiņas. Turklāt Šaņ Duņ šefpavārs ir ķīnietis.

Ēdienkarte izraisīja bērnišķīgas smieklu lēkmes. Par to, ka ķīniešu ēdienu nosaukumi Rīgā jāraksta arī latviski un krieviski, man nav nekādu šaubu, tomēr, manuprāt, nav iespējams ar nopietnu seju pasūtīt “šipjaščuju govjaģinu” [1. Čurkstošā liellopa gaļa (krievu val.).], “ugunīgo karpu” vai “gurķi ar citrona garšu”. Gana izpriecājies par ēdienu nosaukumu burtiskajiem tulkojumiem, es beidzot ķēros pie izvēlēšanās un pasūtīšanas. No ēdienu nosaukumiem vien vadoties, ne vienmēr izdodas gūt kādu sajēgu par to, cik attiecīgā uzkoda saldena, skāba vai piparota, taču viesmīļi spēja veiksmīgi izskaidrot dažnedažādi pagatavoto liellopu, vistu, cūku, pīļu (es tomēr uzskatu, ka ļoti kraukšķīgās pīļu kājiņas — tā ir pīles cūkāšana!), teļu, zivju, garneļu, kalmāru, dārzeņu un mērču īpašības.

Mums tika arī lepni pavēstīts, ka ēdienkarte tiek papildināta ar haizivju un krokodilu ēdieniem. Haizivs spuras zupa ir viena no visslavenākajām ķīniešu delikatesēm, bet, atzīstos, līdz šim neko nebiju zinājis par ķīniešiem kā krokodilu ēdājiem. Tomēr nešaubos, ka arī krokodils pilnīgi droši varētu atrasties ķīnietim uz šķīvja — viss, kas tam teorētiski nepieciešams, ir noķert šo krokodilu! Lai gan ķīniešu virtuve ir neaprakstāmi daudzveidīga (Ķīna sastāv no 23 provincēm un dažu provinču virtuves ir savstarpēji tikpat atšķirīgas, cik, piemēram, angļu un itāļu), ja būtu jāsasummē viss, ko Ķīnā neēd, saraksts nesanāktu pārmēru garš. Un nekādā gadījumā tas nebūtu samērojams ar visa ēdamā uzskaitījumu. Ķīniešu tirgos kust jūras kustoņi, kuru ķīniskie vārdi, iespējams, radušies vēl pirms to latīnisko nosaukumu piešķiršanas. Vairākās Ķīnas provincēs ēd skorpionus, kāpurus, kukaiņus, žurkas, ķirzakas, par suņiem un kaķiem nemaz nerunājot. Šīs ēšanas tradīcijas, nav šaubu, saglabāsies arī nākamajās paaudzēs. Mans draugs, angļu valodas skolotājs mēdz stāstīt par savu mazo skolnieci, desmitgadīgu ķīniešu meitenīti. Kad viņai, aplūkojot bildītes, angliski jānosauc dažādu dzīvnieku vārdi, vislielāko sajūsmu izraisa sunītis un kaķītis — meitenītes acis pēkšņi iezalgojas, un nevainojamā angļu valodā atskan vārdiņi: “Cat! Yumm… Dog! Yumm…” [2. Kaķis! Ņamm... Suns! Ņamm... (angļu val.)]

Tomēr Šaņ Duņ, manuprāt, ir lieliska vieta, kur iegūt ķīniešu maltīti, neuztraucoties par to, kas noguls uz jūsu šķīvja, pat, ja pasūtīsiet kaut ko tādu, kas izklausās interesanti, bet nepārliecina ar izcelsmes skaidrību.