Kauns un dziesmas

 “Ebreji ir lasīt un rakstīt pratēji kopš 5. gadsimta pirms Kristus. Viņu rakstveida kultūrai ir divarpus tūkstoši gadu. Katram ebreju zēnam sinagogā bija jāiemācās lasīt un publiski jāparāda, kā apguvis Toras lasīšanu. Sena rakstveida kultūra ir daudzām Eiropas tautām. Bet mēs? Lepojamies ar dainām. No tām vajadzētu kaunēties. Tās liecina, ka mums rakstveida kultūra nav pastāvējusi līdz pat 19. gadsimtam. Tikai tad sākām lasīt – ne jau dainas, bet Bībeli boksterējām. Jauna tauta, jauna kultūra. Tādi čukči vien esam. [..] Ciltis nekad nav izveidojušas valsti. Tā kā par [nācijas] atslēgas svētkiem uzskatām Jāņus, tad esam cilšu cilvēki.”

Leons Taivāns, Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs, profesors, intervijā portālam www.citadiena.lv “Dainu skapis – lai izkrīt pa logu!”

Iesākumā – kādas atmiņas, kas rosinājušas pārdomas par dažādu tautu nacionālās identitātes zīmēm kaunēšanās kontekstā. Pirms desmitarpus gadiem kopā ar amatierkori, kurā tolaik dziedāju, tieši vasaras saulgriežu laikā biju devies uz Norvēģiju. Gada garāko dienu varēju izbaudīt krietni intensīvāk nekā Latvijā, jo atradāmies Polārā loka tuvumā, kur saule ap šo laiku tā īsti vispār nenoriet. Tas gan netraucēja Jāņu svinības sākt ierastajā laikā, 23. jūnija pievakarē. Vairākas dienas iepriekš mūs bija sasnieguši politiski jaunumi no Latvijas. Saeima bija ievēlējusi jaunu Valsts prezidenti – Kanādas latvieti Vairu Vīķi-Freibergu, kuras agrākā darbība man galvenokārt saistījās ar latviešu folkloras pētniecību un tautasdziesmu krājuma “Saules dainas” sastādīšanu.

Norvēģu alus latvieša kabatai ir ellīgi dārgs, turklāt pavājš, un mūsu lauku siera vietā skarbie ziemeļnieki lieto iesāļai gotiņkonfektei līdzīgu izstrādājumu – gluži gardu, bet Jāņiem pilnīgi nepiemērotu. Tāpēc no mājām bijām paķēruši līdzi pāris mučeles Latvijā brūvēta miestiņa un kādus ķimeņu siera rituļus. Gatavojāmies iededzināt arī jāņuguni, bet nebijām īsti droši, vai Norvēģijas apstākļos tas būs viegli paveicams, proti, vai mums to ļaus darīt modrie ugunsdrošības sargi. Kora autobusā līkumojām gar lēzeniem fjordu krastiem un meklējām piemērotu vietu savām latviski pagāniskajām izdarībām, un drīz vien attapām, ka nebūsim vienīgie jāņotāji. Šur un tur pa ceļam vīdēja nelieli ugunskuri, un ap tiem bija satupuši klusi, nopietni norvēģi. Dziesmas nedzirdējām – ne pašu svinētāju balsīs skandinātas līgotnes, ne kasetēs vai kompaktdiskos ierakstītus šlāgerus. Radās iespaids, ka vikingu pēcteči – plaukstošas un modernas Ziemeļeiropas nācijas pārstāvji – vasaras saulgriežus atzīmē mazliet paslepeni, gluži kā kaunoties no savas rīcības. Tomēr jāšaubās, vai šāds spriedums bija taisnīgs: visticamāk, bijām pavirši vērotāji un vērtējām viņu uzvedību atbilstoši saviem stereotipiem. Lai pašiem nebūtu jāizjūt kauns par kādu norvēģu saulgriežu ieražu traucēšanu, beigu beigās atradām vientuļāku vietu un svinējām tur, kā nu uzskatījām par labāku.

Diemžēl vēl arvien nezinu, vai norvēģus kāds ir mācījis kaunēties par savu mutvārdu kultūras mantojumu. Latviešiem šādas – visbiežāk labi domātas – pamācības nav gājušas secen un atstājušas pēdas arī rakstu kultūrā. Par latviešu folkloru un tradīcijām kā par parādībām, no kurām būtu jākaunas, rakstīts vismaz pēdējos 400 gadus. Kaunināšana galvenokārt bijusi saistīta ar tautasdziesmu saturu un izteiksmes veidu – valdošajām reliģiskajām normām un laika garam neatbilstošu vai pat nepiedienīgu. Gluži tāpat kā Platons savā “Valstī” brīdina laikabiedrus grieķu polisās par Homēra eposos tēloto dievu un varoņu īpašību neatbilstību saprātīga cilvēka spriedumiem, arī vairāki latviešu tautas apgaismotāji no vācu garīdzniecības vidus aprādījuši “blēņu dziesmu” samaitājošo ietekmi, bezgaumību un primitīvismu. Tiesa, viņi nav kaunējušies šīs dziesmas izmantot gramatikas piemēros, saprazdami, ka tās, gluži kā ikvienas tautas dzeja, ļauj gūt skaidrāku priekšstatu par valodas uzbūvi.

Vēl kāda tautasdziesmu iespējamā funkcija – atgādināt par tautas un tās rakstu kultūras neseno izcelsmi – līdz šim, šķiet, nav bieži aplūkota. Kauna jūtas lielā daļā gadījumu ir saistītas ar tādu lietu atcerēšanos, kuras labāk gribētos neatgriezeniski aizmirst. Savukārt kaunināšanas uzdevums ir šādas lietas atgādināt, ja kaunināmais tās aizmirsis vai nav pievērsis tām pietiekamu uzmanību. Sava rakstu kultūra kādai tautai nereti parādās brīdi, kad pirms tam mutvārdos tālāk nodoti vēstījumi atzīti par pietiekami nozīmīgiem, lai tos iemūžinātu par cilvēka galvu izturīgākos informācijas nesējos un tādējādi nemainīgus saglabātu nākamajām paaudzēm. Tādā gadījumā latviešiem, iespējams, būtu jākaunas, ka nav pierakstījuši savas tautasdziesmas jau krietni agrāk, bet gaidījuši līdz 19. gadsimtam. Vainas apziņu gan varbūt varētu atvieglot fakts, ka dažām citām Eiropas tautām nav gājis labāk. Arī viens no somu nacionālās identitātes stūrakmeņiem – episkās dziesmas – nodotas no paaudzes paaudzē mutvārdos līdz pat 19. gadsimta 20.–30. gadiem, kad tās savāca un vienotā somu-karēļu eposā “Kalevala” sakompilēja Eliass Lenrūts. Līdzīgi klājies arī mūsu kaimiņiem igauņiem – viņu folkloras pētnieka, nacionālās literatūras pamatlicēja un eposa “Kalevipoegs” sastādītāja Frīdriha Reinholda Kreicvalda darbības aktīvākais posms attiecas uz 19. gadsimta
40.–60. gadiem. Tomēr kauns par to, ka esam pavēlu iekļāvušies nacionālās rakstu kultūras tautu saimē, nekādi neattiecas uz jautājumu, vai tautasdziesmas piedien izmantot latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Ja vien tās organiski iekļaujas mūsu pašizpratnē, tad pierakstīšanas brīdis kļūst nesvarīgs.

Lai varētu izvērtēt, vai vispār ir kāda jēga kaunēties no tautasdziesmām, būtu jāsaprot trīs lietas. Pirmkārt, vai latviešu rakstveida kultūras sākums skaitāms tikai kopš tautasdziesmu pierakstīšanas laika. Otrkārt, vai kādas tautas senuma vienīgais kritērijs ir laiks, kas pagājis kopš rakstveida kultūras parādīšanās brīža. Treškārt, cik būtiska nozīme tautas vai kultūras izvērtējumā, salīdzinot ar citām tautām, ir tās vecumam.

Uz pirmo jautājumu atbildēt ir visvienkāršāk. Lai vai kā mēs vērtētu dažādus latviešu valodā līdz 19. gadsimtam tapušus tekstus – no 1585. gadā izdotā Pētera Kanīzija katehisma līdz 18. gadsimta hernhūtiešu rokraksta literatūrai un Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatai” – starp tiem visiem nekādi nav noslēpjams Ernsta Glika 1685.–1694. gadā veiktais Bībeles tulkojums. Tas atstājis neizdzēšamas pēdas gan latviešu valodas izveidē, gan literatūrā. Gliks liek pamatus arī rakstu boksterēšanas mākslai, 1683. gadā Alūksnes pusē dibinādams skolas zemnieku bērniem (sagadīšanās pēc divas no skolām, ko esmu beidzis, savu vēsturi skaita tieši no šā brīža). Tādēļ grūti iztēloties latviešus kā tautu, kas Bībeli mācījusies lasīt tikai kopš 19. gadsimta.

Uz otro jautājumu, kaut netiešā veidā, manuprāt, sniedz atbildi stāsts par “kaunīgajiem” norvēģiem un ne tikai viņiem, jo vasaras saulgriežus līdzīgi svin arī daudzviet citur Eiropā. Viens no iedomājamiem iemesliem, kāpēc šī tradīcija izrādījusies tik noturīga arī mūsdienās, varētu būt saistīts tieši ar vēlmi paildzināt savas eksistences laiku pagātnē, atkāpjoties aiz robežas, ko novelk rakstu kultūras sākumi kristīgās Eiropas valstīs. Var jau iebilst, ka šāda vēlēšanās justies vecākiem ir ne vien latviešu, bet arī citu tautu juvenilisma apliecinājums, bet tādā gadījumā jāsecina, ka “cilšu cilvēki” daudzviet tomēr spējuši izveidot mūsdienīgas un pārticīgas demokrātijas.

Visbeidzot, ja mēģinām atbildēt uz jautājumu par to, vai kādas tautas senums, lai ar kādām metodēm izmērīts, dod īpašas priekšrocības attiecībā uz valsts nodibināšanu un prasmīgu pārvaldi, būtu vietā pievērsties ebreju piemēram. Kaut arī Izraēla ir attīstīta demokrātiska valsts, no kuras sasniegumiem daudz ko var mācīties, nevar apgalvot, ka tā būtu ideāls piemērs latviešiem stabilas valdības izveidošanā un korupcijas skandālu novēršanā. Rakstos saglabātās liecības par divpadsmit cilšu dibināto ķēniņvalsti pirms 3000 gadiem ir pamats lepnumam, bet to senums negarantē dzīvi bez kaunēšanās par šodien izdarītām kļūdām.