Kas ir mīlestība?

1647. gada 1. februārī Renē Dekarts nosūtīja vēstuli Francijas vēstniekam Zviedrijā Pjēram Šanū, kurš 1646. gada decembrī bija Dekartam nosūtījis Zviedrijas karalienes Kristīnes trīs jautājumus: 1) kas ir mīlestība; 2) vai dabiskā [prāta] gaisma mums māca mīlēt Dievu; 3) kuras no divām kaislībām – mīlestības vai naida – nekārtīga un slikta lietošana izraisa lielāku kaitējumu?

Te tulkots Dekarta vēstules fragments ar viņa atbildi uz pirmo jautājumu.
(Tulkots no: Oeuvres de Descartes, éd. par Charles Adam & Paul Tannery.
Paris: J. Vrin,1964–19742, vol. IV, 601–606.)

Es atšķiru mīlestību, kas ir tīri prātna jeb saprātīga (intellectuelle ou raisonable), un mīlestību, kas ir kaislība (passion). Pirmo, manuprāt, raksturo tikai tas, ka tad, kad mūsu dvēsele uztver kādu labumu - klātesošu vai promesošu -, kuru tā atzīst par tīkamu, tā labprāt ar to savienojas, proti, tā sevi kopā ar šo labumu uzskata par vienu veselumu, bet sevi pašu - par šī veseluma vienu daļu un uztverto labumu - par šī veseluma otru daļu. Ja šis labums ir klātesošs, proti, tas vai nu pieder dvēselei, vai arī dvēsele pieder tam, vai arī, galu galā, dvēsele ar to ir savienota ne tikai gribā, bet arī īstenībā tādā veidā, kādā ir piemēroti ar to tikt savienotai, tad dvēseles gribas kustība, kas pavada tajā esošo atziņu, ka tas ir labums, ir prieks. Ja labums ir promesošs, tad dvēseles gribas kustība, kas pavada atziņu, ka tai šī labuma trūkst, ir skumjas, bet tā gribas kustība, kas pavada atziņu, ka tai būtu labi šo labumu iegūt, ir kāre (désire). Visas šādas gribas kustības, no kurām sastāv mīlestība, - prieks, skumjas un kāre - ciktāl tās ir saprātīgas domas un nevis kaislības, varētu atrasties mūsu dvēselē arī tad, ja tai nebūtu ķermeņa. Jo, piemēram, ja dvēsele uztvertu, ka dabā ir daudzas ļoti skaistas lietas, kuras var izzināt, tās griba nekļūdīgi mestos mīlēt šo lietu atziņu, tas ir, uzskatītu to par sev piederīgu. Ja dvēsele vēl arī ievērotu, ka tai ir šī atziņa, dvēselei būtu prieks; ja tā ņemtu vērā, ka tai tās nav, dvēselei būtu skumjas; ja tā domātu, ka būtu labi to iegūt, dvēselē būtu kāre. Visās šajās gribas kustībās nav nekā neskaidra, par ko dvēsele nevarētu iegūt pilnīgu atziņu, ja vien tā reflektētu par savām domām.

Taču kamēr mūsu dvēsele ir savienota ar ķermeni, šo saprātīgo mīlestību parasti pavada cita, kuru var saukt par juteklisku jeb jūtīgu (sensuelle ou sensitive) un kura [..] nav nekas cits kā izplūdusi doma, ko dvēselē izraisa kāda nervu kustība, kas to nostāda tā, ka tai var būt arī šī otra, skaidrākā doma, no kuras sastāv saprātīga mīlestība. Tāpat kā rīkles sausuma sajūta slāpēs ir izplūdusi doma, kas ieveido dvēselē kāri dzert, lai gan tā nav pati šī kāre, tā arī mīlestībā mēs jūtam nezin kādu karstumu ap sirdi un lielu asins pieplūdumu plaušās, kas liek atplest rokas tā, lai apņemtu kādu lietu, un liek dvēselei sliekties labprāt savienoties ar klātesošo priekšmetu. Taču doma, ar kuru dvēsele sajūt šo karstumu, ir atšķirīga no domas, kas to savieno ar šo priekšmetu. Reizēm pat gadās, ka šī mīlestības izjūta atrodas mūsos bez tā, ka mūsu griba traucas kaut ko mīlēt, tāpēc ka mēs nesastopam nevienu priekšmetu, kuru mēs uzskatītu par mīlestības vērtu. Tāpat var gadīties, ka, tieši pretēji, mēs zinām kādu labumu, kas būtu pelnījis mīlestību un ar ko mēs labprāt savienotos, taču mūsos nav nekādas kaislības uz to, tāpēc ka ķermenis nav tādā stāvoklī.

Taču parasti šīs divas mīlestības atrodas kopā, jo starp vienu un otru pastāv tāda saistība, ka tad, kad dvēsele spriež par kādu priekšmetu kā mīlestības cienīgu, sirds tūlīt pat tiek nostādīta kustībām, kas izraisa mīlestības kaislību, un tad, kad izrādās, ka sirdi tā nostādījuši citi cēloņi, dvēsele iztēlojas mīlamas īpašības priekšmetā, kurā citkārt tā redzēja tikai trūkumus. Nav nekāds brīnums, ka noteiktas sirds kustības ir tik dabiski savienotas ar noteiktām domām, kurām tās nemaz nav līdzīgas, jo, tā kā mūsu dvēselei ir tāda daba, ka tā spēj savienoties ar ķermeni, tad tai piemīt arī īpatnība, ka ikviena tās doma var tā saistīties ar ķermeņa kustībām un citiem stāvokļiem, ka tad, kad tie paši stāvokļi parādās ķermenī, tie pamudina dvēseli uz vienu un to pašu domu; un otrādi - kad atgriežas tā pati doma, tā sagatavo ķermeni ieņemt to pašu stāvokli. Līdzīgā veidā, kad mēs mācāmies valodu, mēs savienojam noteiktu vārdu burtus vai izrunu, kas ir materiālas lietas, ar to nozīmēm, kas ir domas - tādējādi, kad mēs atkal dzirdam tos pašus vārdus, mēs aptveram tās pašas lietas, un, kad mēs aptveram tās pašas lietas, mēs atceramies tos pašus vārdus.

Taču pirmajiem ķermeņa stāvokļiem, kas tā pavadīja mūsu domas, kad mēs ienācām pasaulē, bez šaubām, būtu jābūt daudz ciešāk savienotiem ar šīm domām nekā ar tām, kas tos pavada vēlāk. Lai izprastu ap sirdi jūtamā karstuma un citu mīlestību pavadošo ķermeņa stāvokļu izcelsmi, es uzskatu par ticamu, ka kopš pirmā brīža, kad mūsu dvēsele savienojās ar ķermeni, tā izjuta prieku un tūlīt pēc tam arī mīlestību; vēlāk varbūt arī naidu un skumjas. Tie paši ķermeņa stāvokļi, kas tolaik izraisīja dvēselē šīs kaislības, vēlāk dabiski pavada domas. Es spriežu, ka pirmā no šīm kaislībām bija prieks, jo nav ticams, ka dvēsele būtu ielikta ķermenī, kad tas nebija labā stāvoklī, un ķermenis, kad tas ir labā stāvoklī, mums dabiski dod prieku. Es saku, ka mīlestība nāca pēc tam, jo mūsu ķermeņa viela, tāpat kā ūdens upē, nepārtraukti mainās un ir nepieciešama cita viela, kas stātos tās vietā, un tāpēc ir maz ticams, ka mūsu ķermenis būtu labā stāvoklī, ja tā tiešā tuvumā nebūtu kāda viela, kas tam var kalpot par barību. Un dvēselē, kas labprāt savienojas ar šo jauno vielu, pret to bija mīlestība. Tāpat vēlāk, ja gadījās, ka šīs barības trūkst, dvēselē bija skumjas, un ja šīs vielas vietā nāca kāda cita, ķermeņa barošanai nepiemērota viela, dvēselē bija naids.

Lūk, šīs četras kaislības, manuprāt, mūsos bija vispirms, un tās ir vienīgās, kas mums bija pirms mūsu dzimšanas [t.i., mātes miesās]. Tāpat es uzskatu, ka tolaik tās bija tikai sajūtas jeb ļoti izplūdušas domas, jo dvēsele bija tā pieķērusies vielai, ka varēja gūt dažādus iespaidus tikai no tās.

Pēc dažiem gadiem tā sāka just citus priekus un citas mīlestības, kuras vairs nebija atkarīgas tikai no laba ķermeņa iekārtojuma un piemērotas ķermeņa barības, taču to, kas šajos priekos un mīlestībās bija prātns, vienmēr pavadīja pirmās izjūtas, kas tai bija bijušas, kā arī dabiskās kustības un darbības, kādas tolaik bija ķermenī. Tādējādi, tā kā pirms dzimšanas mīlestību neizraisīja nekas cits, kā vien piemērota barība, kas bagātīgi ienākdama aknās, sirdī un plaušās, tur izraisīja vairāk karstuma nekā parasti, tad tieši tādēļ šis karstums vienmēr pavada mīlestību, pat ja mīlestību izraisa pilnīgi atšķirīgi cēloņi. Ja es nebaidītos pārāk izplūst, es varētu izvērsti parādīt, ka arī visi citi ķermeņa stāvokļi, kas no mūsu dzīves sākuma bija kopā ar šīm četrām kaislībām, tās pavada joprojām. Es tikai pateikšu, ka iemesls, kāpēc mums ir tik grūti izzināt mīlestības dabu, ir mūsu bērnības izplūdušās izjūtas, kas joprojām ir savienotas ar saprātīgām (raisonnables) domām, ar kurām mēs mīlam to, ko uzskatām par mīlestības cienīgu. Es varētu piebilst, ka daudzas citas kaislības - prieks, skumjas, kāre, bailes, cerības utt. - dažādos veidos sajaucas ar mīlestību, traucējot ieraudzīt, no kā tieši mīlestība sastāv. To var īpaši pamanīt kāres gadījumā, jo parasti to pieņem par mīlestību. Tādēļ mēdz izdalīt divu veidu mīlestības - labvēlības mīlestību (amour de bienveillance), kurā šī kāre nav tik stipra, un iekāres mīlestību (amour de concupiscence), kas ir tikai stipra kāre un bieži vien balstās uz vārgu mīlestību.

Vajadzētu sacerēt veselu sējumu, lai iztirzātu visas lietas, kas piederas šai kaislībai, un, lai gan tā dabiski mums liek stāstīt vairāk nekā mēs spējam, tā ka tā mudina mani mēģināt jums teikt vairāk nekā es zinu, es no tā atturēšos aiz bailēm, ka šī vēstule varētu jūs garlaikot.