Kas ir laba dzīve?

Higiēnas zinību pasniedzējs un Hārvardas studentu veselības aprūpes dienesta vadītājs Dr. Ārlens Boks 1938. gadā sāka pētījumu, kura objekts bija 268 Hārvardas 2. kursa studenti (protams, visi vīrieši), izraudzīti kā labākie un apdāvinātākie starp tiem, kuriem universitāti vajadzēja beigt laikā no 1939. līdz 1944. gadam. Bija paredzēts, ka pētījums ilgs 15–20 gadu un atbildēs uz jautājumu, kā definēt pašu labāko iespējamo veselības stāvokli; tika uzskatīts, ka minētā privileģētā jauno cilvēku grupa ar to varēs ārkārtīgi lepoties. Finansiālo atbalstu pētījumam sniedza Viljams Grānts, lēto preču veikalu ķēdes īpašnieks, kuram pašam gan bija konkrētāki plāni – noskaidrot, kas ir labs veikala menedžeris.

Neraugoties uz sākotnējo nodomu pēc divdesmit gadiem pētījumu beigt, kā arī uz naudas grūtībām, kas sākās 1947. gadā, kad Grānts projektu pameta, tas turpinās vēl šobaltdien (un vēl aizvien ir pazīstams kā Hārvardas Grānta pētījums, lai gan tā oficiālais nosaukums ir “Hārvardas pētījums par pieaugušo attīstību”). Pētījuma mērķis kļuvis plašāks: noteikt, kādas cilvēka iezīmes ir drošākā liecība, ka viņam būs veiksmīga dzīve. Vairākumam pētījuma dalībnieku, kas vēl ir dzīvi, ir pāri deviņdesmit. Tātad tas ir viens no visu laiku garākajiem pieaugušo attīstības pētījumiem un pilnīgi noteikti – visizsmeļošāk dokumentētais.

Visā šo vīriešu mūža gaitā vesela pētnieku brigāde ievāca par viņiem milzīgu informācijas daudzumu. Viņi tika rūpīgi pārbaudīti gan fiziski, gan psihiski un pildīja IQ testus; viņiem veica dažādu medicīnisko un laboratorisko izmeklēšanu. Datu vācēji sīki izvaicāja viņu vecākus un vēlāk arī sievas un bērnus, kā arī atkārtoti sarunājās ar pašiem vīriešiem. Ne retāk kā reizi divos gados zinātnieki izmantoja izsmeļošas anketas, lai iedziļinātos pilnīgi visā viņu dzīvē – sākot no fantāzijām un beidzot ar to, vai viņi ir apmierināti ar saviem padotajiem darbā. Pētnieku un pētījuma objektu kontakti bija tik bieži un dziļi personiski, ka starp viņiem izveidojās cieša saikne; izņemot nāves gadījumus, reti kāds izstājās.

1954. gadā, kad likās, ka pētījumam līdzekļu trūkuma dēļ tiks pielikts punkts, palīgā nāca Tabakas industrijas pētnieciskā komisija, kas aptuveni desmit gadus nodrošināja gandrīz visu projektam nepieciešamo finansējumu – it kā tāpēc, ka vēlējās noskaidrot “pozitīvos iemeslus”, kuru dēļ cilvēki smēķē. (Vai tas komisijai izdevās, nav skaidrs.) Vēlāk nauda nāca no vairākiem avotiem, ieskaitot Nacionālo pārmērīgas alkohola lietošanas un alkoholisma izpētes institūtu, kas pieprasīja, lai pētījuma veicēji pievērš īpašu uzmanību ar grādīgajiem dzērieniem saistītām problēmām. Patlaban Grānta pētījumu gluži saprotamu iemeslu dēļ atbalsta Nacionālais novecošanas izpētes institūts.

75 pētījuma gadu laikā tam bijuši tikai četri vadītāji: Klārks Hīts (1938–1954), Čārlzs Makārturs (1954–1972), Džordžs Valjants (1972–2004) un pašreizējais direktors Roberts Voldingers (kopš 2005. gada). Valjants pētījuma vadībā nostrādājis visilgāk, un tieši viņš uzspiedis tam visspilgtāko zīmogu. Tagad, 78 gadu vecumā, pirms tam sarakstījis virkni pētījumam veltītu zinātnisku darbu un trīs grāmatas, Valjants cer, ka viņa jaunākais darbs, “Pieredzes triumfs – Hārvardas Grānta pētījuma vīri” (Vaillant, George E. Triumphs of Experience: The Men of the Harvard Grant Study), kļūs par šī projekta atzinumu noslēdzošo apkopojumu.

Tātad – ko pētījums īsti ir noskaidrojis? Kā izrādās – pārāk daudz. Valjants pats atzīst, ka darba uzdevums nav bijis pārbaudīt kādu noteiktu hipotēzi, tāpēc bez kāda īpaša mērķa sakrāts milzīgs informācijas kalns. Pētījums bijis “alkatīgs datu vācējs”, viņš raksta, “bet ne vienmēr pietiekami apdomīgs attiecībā uz to, ko iesākt ar rezultātiem”. Vēl Valjants piemin “izmisīgus centienus atrast publicējamus materiālus”. Turklāt līdz 1969. gadam nebija pieejami datori, kas palīdzētu organizēt un analizēt rakstīto materiālu grēdas, tātad pirms tam datus to apjoma dēļ vien nebūtu iespējams sakārtot, pat ja pētnieku rīcībā būtu bijusi skaidra hipotēze. Taču Valjants salīdzina pētījumu ar Lūisa un Klārka vēsturisko ekspedīciju no Sentlūisas līdz Klusā okeāna piekrastei vai Darvina ceļojumu ar kuģi Beagle, norādot, ka “Grānta pētījums nebija skaidri fokusēts eksperiments, bet drīzāk pētniecisks ceļojums (lai gan daži ne pārāk glaimojoši nosaukuši to par zvejas ekspedīciju)”.

Bez konkrētas definīcijas, kas īsti ir laba dzīve, un ar tik daudziem iespējamiem prognozes elementiem bijis grūti izdarīt kaut kādus viennozīmīgus secinājumus – izņemot dažus ļoti būtiskus, kuriem es pievērsīšos vēlāk. No šāda datu kalna vairāk vai mazāk iespējams izvilkt visu, ko attiecīgajā brīdī meklē, turklāt var teikt, ka pētījuma temats visos laikos bijis populāru teoriju priekšmets. Senāk domāja, ka panākumus lielā mērā nosaka cilvēka fiziskā uzbūve, tāpēc viens no kritērijiem, pēc kuriem jaunos vīriešus izraudzījās par pētījuma dalībniekiem, bija mezomorfiska (muskuļota) miesasbūve, ko uzskatīja par raksturīgu cilvēkiem, kuriem lemts gūt panākumus. Laikā, kad pētījuma vadību pārņēma psihiatrs Valjants, uzsvars tika novirzīts uz personīgo attiecību kvalitāti, īpaši bērnībā. Tagad, kad projekta priekšgalā ir jauns direktors un pieejamas jaunas tehnoloģijas, atdzimusi interese par fizisko aspektu, tikai nu vairs nevis par muskuļiem, bet gan smadzenēm, ko iespējams aplūkot ar skeneri.

2009. gadā, cenšoties ieviest zināmu kārtību, Valjants mēģināja definēt, kas īsti ir laba dzīve vīrietim 60–80 gadu vecumā, un izgudroja mērauklu, ko pats nosauca par “labklājības dekatlonu”. Tas sastāv no 10 rādītājiem, kuru skaitā ir šķirklis biogrāfiju krājumā “Kas ir kas Amerikā”, ienākumi pētījuma augšējās ceturtdaļas līmenī un izdevusies laulība. Pielietojot šos rādītājus, katram vīrietim varēja piešķirt 0–10 punktus. Tad Valjants atgriezās pie agrākajos gados ievāktajiem datiem, lai noskaidrotu, kādus faktorus vislabāk iespējams saistīt ar augstu punktu skaitu dzīves nogalē.

Tas bija drosmīgs mēģinājums, taču radās problēmas. Daudzas iespējamās korelācijas tika atzītas par nebūtiskām, taču vīriešu nelielā skaita dēļ kāds patiesi ietekmīgs faktors varēja arī neaizsniegt parasto statistiskā nozīmīguma slieksni. Valjants secina – tā kā personīgo attiecību kvalitāte (piemēram, “sirsnīga bērnība”) ir spēcīgākais faktors, kas ļauj prognozēt lielu punktu skaitu, tad uz vēlāku vispārējo labklājību pārliecinoši lielākā ietekme ir mīlestībai. Iespējams, ka tā ir taisnība, tomēr man liekas, ka šeit ir darīšana ar apļveida loģikas paraugu, jo “dekatlons” ietver vairākus personīgo attiecību panākumu rādītājus un visai nedaudzus, kas attiektos uz noderīgumu sabiedrībai kopumā vai apmierinātību, ko sniedz vienatne.

Taču par dažām atziņām nekādi nevar sacīt, ka tās būtu neviennozīmīgas vai pieskaitāmas pie apļveida loģikas. Grānta pētījuma vīriešu mūžs bija neparasti garš. Veseli 30% pārsniedza 90 gadu vecumu – salīdzinājumā ar 3–5 procentiem tās paaudzes vīriešu vispār. Jau sen zināms, ka pārticība un laba izglītība ir labākā garantija teicamai veselībai, taču šo faktoru iespaids, ko nodemonstrē Grānta pētījums, ir pārsteidzošs. Saikne ar izglītību ir tik spēcīga, ka tie Grānta pētījuma vīrieši, kuri studējuši maģistrantūrā vai doktorantūrā, nodzīvojuši vēl ilgāk par tiem, kuri apmierinājušies ar bakalaura grādu.

Viena no Valjanta pētījuma galvenajām tēmām ir atziņa, ka pieauguša cilvēka attīstība turpinās vēl ilgi pēc pusaudzības. Grānta pētījumā panākumus veicinošie faktori mainās līdz ar vecumu: tie, kas bijuši ļoti svarīgi jaunībā un pusmūžā, nebūt obligāti nespēlē izšķirošu lomu arī mūža nogalē. Vēl vairāk – daudzu faktoru ietekme izrādījusies tik nepastāvīga, ka man ir šaubas par to, cik lielu nozīmi tiem vispār var piedēvēt (tā saucamās “datu bagarēšanas”, data-dredging, sekas). Tomēr kopumā paliek iespaids, ka vīrieši novecojot jutušies arvien apmierinātāki ar dzīvi (Valjants šajā jautājumā nesniedz izsmeļošus datus, toties atsaucas uz citiem pētījumiem, kas to dara) un arvien pozitīvāk raksturojuši savu laulību – vai nu runa bijusi par garu pirmo laulību, vai par nesen izveidotu jaunu ģimeni. Liekas, vissvarīgākā viņiem šķitusi situācija aptuveni 70 gadu vecumā. (Valjants, kurš atklāti atzīst, ka viņa paša attīstība gadu gaitā nopietni iespaidojusi pētījuma datu interpretāciju, pavēsta: “Laikā, kad rakstu šo grāmatu, esmu nesen no jauna apprecējies.”)

Vēl viena Valjanta tēma ir alkohola postošā ietekme. Viņaprāt, alkoholisms šo vīriešu vidū bijis nelaimes cēlonis, nevis sekas. Lielākā daļa no 62 reģistrētajiem laulības šķiršanas gadījumiem saistīti vai nu ar vīriešu, vai viņu sievu alkoholismu; tas pats attiecas uz neveiksmīgu karjeru un pāragru nāvi. Valjants ir pilnīgi pārliecināts, ka alkoholisms ir, viņa vārdiem runājot, zirgs, nevis vezums. Pēc viņa domām, vīrieši nevis slīcināja bēdas alkoholā, bet gan bija mantojuši iedzimtu uzņēmību pret alkoholismu, kas savukārt kļuva par viņu bēdu avotu. (Man gan šķiet, ka viņš pārāk aizraujas, visu izskaidrojot ar iedzimtību.) “Visā pasaules literatūrā nav otra tik gara un pamatīga pētījuma par pārmērīgas alkohola lietošanas ietekmi mūža garumā,” viņš raksta. Valjants uzskata, ka šis pētījuma aspekts ir “varbūt tā lielākais ieguldījums”.

Grānta pētījuma galvenais spēks, proti – tā ilgums, vienlaikus ir arī viens no tā lielākajiem trūkumiem. Šie cilvēki bija dinozauri – tādā izpratnē, ka pasaule, kurā viņi pavadīja lielāko mūža daļu, ir zudusi uz visiem laikiem. Teiksim – Valjants konstatēja, ka “sirsnīga bērnība” ļauj prognozēt panākumus turpmākajā dzīvē, tomēr 20. gadsimta 20. gados tas gandrīz pilnīgi noteikti nozīmēja kaut ko citu nekā tagad. Vecāki toreiz bija stingrāki. Atšķirībā no mūsdienu dievinošajiem tētiem un māmiņām viņi, visticamāk, nebeidza katru norādījumu ar “labi?”, piemēram, “Nu jau gan laiks iet gulēt, labi?”. Un ģimenes dzīves centrā droši vien bija vīrs, nevis bērni. Arī laulība tolaik bija citāda. Lai gan Valjants to nepiemin, jādomā, ka vairākuma Grānta pētījuma vīriešu sievas bija mājsaimnieces. To reti var teikt par mūsdienu Hārvardas absolventiem. Tādējādi liela daļa datu ir tā novecojuši, ka pat gadījumos, kad secinājumi ir nepārprotami, tie maz attiecināmi uz mūsdienu cilvēkiem.

Savas jaunās grāmatas pielikumā Valjants apraksta divus citus ilgtermiņa projektus, kas veltīti pieaugušo attīstībai, – Gliku geto rajonu vīriešu pētījumu un Tērmana apdāvinātu sieviešu pētījumu. Abu dati izteikti kontrastē ar Grānta darbu. 40. gados Bostonā pazīstamie kriminologi Šeldons un Eleanora Gliki sāka sekot 500 baltu vīriešu dzimuma pusaudžu attīstībai; šie jaunekļi, lielākoties īru un itāļu imigrantu dēli, bija nosūtīti uz mazgadīgo noziedznieku labošanas iestādēm. Salīdzinājumam Gliki izraudzījās kontrolgrupu – 500 līdzīgu pusaudžu, kuri, cik zināms, likumu nebija pārkāpuši. Abu grupu vidējais IQ bija 95 (salīdzinājumam – Grānta koledžas studentu vidējais intelekta koeficients bija 135), un vairākums nebija pabeiguši vidusskolu.

Gliki savu darbu pārtrauca 1962. gadā, kad viņu pētījuma objektiem bija nedaudz pāri trīsdesmit, bet 1970. gadā Valjantam izdevās iesaistīt Glika kontrolgrupu (tos, kuri nebija noziedznieki) par paralēlu grupu Grānta pētījumā. Kopš tā laika šiem noziedzībā neiesaistītajiem geto rajonu vīriešiem sekots tieši tāpat kā bijušajiem koledžas studentiem. Rezultāti ir ievērojami sliktāki. Glikieši mirst vidēji par desmit gadiem jaunāki nekā grāntieši, un viņu veselība ir sliktāka. Taču 25 no viņiem tomēr pabeidza vidusskolu un pat koledžu, un šīs apakšgrupas veselības stāvoklis un dzīves ilgums neatšķīrās no Grānta pētījuma vīriešu rādītājiem, lai gan viņu vidējais IQ bija par 30 punktiem zemāks un viņi bija studējuši mazāk prestižās augstskolās. Pēc Valjanta domām, “pietika ar līdzvērtīgu izglītību, lai iestātos līdzsvars arī fiziskajā veselībā”. Un tomēr šiem cilvēkiem jau agrā jaunībā vajadzēja izcelties ar ko citu, kas licis tiekties pēc augstākās izglītības par spīti nelabvēlīgajai videi. Citur Valjants atsaucas uz apzinīgumu kā īpašību, kas palīdz gūt panākumus; varbūt tieši tā piemitusi arī konkrētajiem Glika jaunekļiem.

Tērmana pētījums bija pilnīgi atšķirīgs. 1920. gadā Stenfordas psihologs Lūiss Tērmans sāka pētīt aptuveni 1500 pamatskolēnu grupu. Tajā ietilpa bērni no Oklendas, Sanfrancisko un Losandželosas, visi ar IQ, kas pārsniedza 140. Kopš tā laika viņi reizi piecos gados aizpildījuši pētījuma anketas. Projekts ir vēl senāks nekā Grānta pētījums, taču ne tik intensīvs. No visiem Tērmana apsekotajiem bērniem 672 bija meitenes, kuru vidējais IQ bija 151. 1987. gadā Valjants izskatīja šos dosjē un izvaicāja aptuveni 40 no tolaik jau gandrīz 80 gadus vecajām sievietēm. Tas ļāva viņam “kaut kādā mērā papētīt dzimuma socioloģisko ietekmi” un konstatēt, ka tā ir vērā ņemama.

Labā ziņa ir tāda, ka, tāpat kā Grānta vīrieši, arī Tērmana sievietes bija garīgi un fiziski veselīgākas par savām mazāk apdāvinātajām klasesbiedrenēm un dzīvoja ilgāk nekā vidusmēra baltā amerikāniete ar līdzīgiem dzimšanas datiem. Gandrīz puse no viņām lielāko mūža daļu bija uz pilnu slodzi strādājušas algotu darbu un lielākā daļa – studējušas augstskolā laikos, kad tas sievietēm nebija pierasts; daudzas pēc koledžas bija turpinājušas studijas maģistrantūrā un pat doktorantūrā. Neraugoties uz to, viņu vidējie augstākie ienākumi bija 30 000 dolāru gadā (1989. gada dolāros), tāpat kā geto vīriešiem, kuru vidējais IQ bija par 56 punktiem zemāks un kuri lielākoties nebija beiguši vidusskolu.

Interesants (un skumjš) piemērs ir abi paša Tērmana apdāvinātie bērni, dēls un meita, kuri arī bija iekļauti izpētes grupā. Abi pabeidza Stenfordu un palika strādāt universitātē – dēls kļuva par rektoru, bet meita – par sekretāri vienās no kopmītnēm. “Un tā no visām trim mūsu kontrolgrupām tieši Tērmana pētījumā iekļautās koledžas izglītību saņēmušās vidusšķiras sievietes, kuru ģimenes lielākoties jau daudzās paaudzēs dzīvojušas Savienotajās Valstīs, visuzskatāmāk parāda sociālo dubultstandartu negatīvo ietekmi uz cilvēka izaugsmi.”

Visi trīs pieaugušo attīstības ilgtermiņa pētījumi pievērsās grupām, kuras kaut kādā mērā baudījušas zināmas priekšrocības. Pat Gliku pētījuma kontrolgrupa aprobežojās ar geto rajonu zēniem, kuri nebija pārkāpuši likumu. Nav ne jausmas, ko parādītu ilgtermiņa reprezentatīva amerikāņu sabiedrības šķērsgriezuma pētījums. Un tomēr, neraugoties uz Grānta pētījuma vājajām vietām (hipotēžu pārbaudīšanai dati netika savākti sistemātiski, pētījums aprobežojās ar pievēršanos visai privileģētiem vīriešiem – tas tika iecerēts kā pētījuma stiprā puse – un tā noderīgums mūsdienu pasaulē ir apšaubāms), tas tomēr piedāvā kārdinoši bagātīgu materiālu dažādiem pieņēmumiem.

Pats intriģējošākais man likās jautājums, kāpēc Grānta pētījuma vīrieši, par spīti veselajam saprātam, kas liktu gaidīt ko citu, šķiet, gadiem ritot, kļuva apmierinātāki ar dzīvi, nevis otrādi. Galu galā, nav šaubu, ka pēc 70 gadu vecuma viņi izjuta daudzus vecuma uzspiestos ierobežojumus. Šie cilvēki nevarēja nezināt, ka viņiem atvēlētais laiks tuvojas beigām – kuru katru dienu viņi var nopietni saslimt un sākt nenovēršamo lejupslīdi, kas noved pie fiziska sabrukuma un nāves. Kāpēc viņi jutās laimīgāki, nekā viņiem, šķiet, bija pamats justies? (Lai gan iespējams, ka pāragra nāve aizsaukusi viņsaulē tos, kuri jutušies nelaimīgāki, ar to nepietiek, lai izskaidrotu šo fenomenu.)

Viena iespējamā atbilde ir tāda, ka viņi bija iemācījušies dzīvot tagadnē, nevis nākotnē. Un tagadnē viņu vairākums bija uzkrājuši pietiekamus iztikas avotus, lai dzīvotu ērti, taču nebūtu spiesti strādāt (vai strādāt tik smagi), ja to nevēlētos. Un profesionālās konkurences spriedze bija atslābusi, bērni, visticamāk, jau bija precējušies un paši pelnīja iztiku, un šie cilvēki bija ieguvuši jaunu brīvību. Tie bija cilvēki ar lieliem mērķiem, un karjeras kāpnes viņiem droši vien nozīmēja ļoti daudz. (Ceturtā daļa no katra izlaiduma kļuva par juristiem vai ārstiem, 15% – par skolotājiem vai – lielākā daļa – koledžas līmeņa pasniedzējiem,
20% pievērsās biznesam, bet atlikušie 40% darbojās citās jomās. Četri no viņiem kandidēja uz ASV Senātu, viens ieņēma amatu ASV valdībā, viens bija gubernators, viens – prezidents Džons Kenedijs.)

Pēc aiziešanas pensijā varbūt bija atvieglojums nemitīgi nedomāt par nākamo profesionālo pakāpienu un nepārdzīvot par karjeras mērķu un reālo sasniegumu nesakritību. Tāpat kā Voltēra Kandids, šie vīrieši varēja atrast sirdsmieru, kopjot dārzu – vai pievēršoties glezniecībai, amatniecībai vai kā citādi paplašinot savu interešu loku brīvajā laikā. Protams, dzīve tagadnē palīdz nedomāt par tuviem eksistenciāliem slimības vai nāves draudiem.

Fakts, ka pēc 70 gadu vecuma viņu laulības bija laimīgākas, neapšaubāmi vairoja vispārējo apmierinātību ar dzīvi. Bet kāpēc tās bija laimīgākas? Vai vienkārši bija izdevies atrast īsto dzīves biedreni (apmēram trešdaļa no laimīgākajām laulībām nebija pirmās), vai varbūt, tik ilgi vienam pret otru “berzējoties”, bija nolīdzinājušies negludumi? Iespējams, iemesls bija cits – tāds, kurš bijis īpaši nozīmīgs laikā, kad vīrieša un sievietes vieta ģimenē tika stingri nodalīta un vīrietim piederēja noteicošā loma. Sievietēm dažādu iemeslu dēļ ir tendence ar gadiem kļūt neatkarīgākām, turpretim vīrieši novecojot kļūst atkarīgāki – īpaši pēc aiziešanas pensijā, kad viņi vairāk laika pavada mājās (tradicionāli – sieviešu valstībā). Grānta pētījuma vīriešiem un viņu sievām kļūstot vienlīdzīgākiem un, jādomā, atrodot vairāk kopīgu interešu (gluži vienkārši tāpēc, ka kopā tiek pavadīts vairāk laika), viņi droši vien sāka vairāk izbaudīt viens otra sabiedrību. Valjants runā par “hormonālām izmaiņām, kas “feminizē” vīrus un “maskulinizē” sievas”, taču es neuzskatu, ka tās būtu jāpiesauc, lai izskaidrotu šo tuvināšanos. Tāpat Valjants domā, ka “tukšā ligzda bieži vien ir vairāk svētība nekā nasta”, un es sliecos viņam piekrist.Vēl viena iespēja, kas drīzāk ir minējums: man liekas, ka vairumu vīriešu vecums pārsteidz nesagatavotus – tas pielavās nepamanīts un tādēļ sagādā vēl jo nepatīkamākus pārdzīvojumus. Atšķirībā no viņiem sievietes lieliski apzinās, ka pamazām noveco – sākot ar pirmo sirmo matu vai grumbiņu. Ap to laiku, kad viņām ir pāri piecdesmit, sievietes ir paguvušas pierast pie tā, ka vecums nāk ar dažādiem zaudējumiem. Iespējams, tāpēc viņas labāk var palīdzēt saviem vīriem un atbalstīt viņus, kad atklājies, ka visuma pavēlnieka statuss nepasargās viņus no vecuma.

Šis laimīgais iznākums – lielāka apmierinātība un laimīgāka laulība – būtiski atkarīgs no tā, vai cilvēkam ir līdzekļi, kas nepieciešami ērtai dzīvei. Bez tiem grūti iedomāties šādu iekšēju mieru vecuma priekšā. Ja cilvēks nav drošs, vai nākamajā ziemā varēs samaksāt par apkuri un medicīnisko aprūpi vai noalgot palīgu, ja kļūs nespējīgs, vecums ir ļoti smags dzīves posms. Finansiālā nodrošinātība neapšaubāmi ir faktors, kas Grānta vīriešus atšķīra no citiem, ne tik privileģētiem – piemēram, Gliku pētījumā iesaistītajiem. Grānta pētījuma pamatlicēji jau sākumā bija paredzējuši pievērsties tieši lielākajiem veiksminiekiem, un būtu kļūdaini pieņemt, ka citi novecos tikpat nesāpīgi. Labas vecumdienas atkarīgas arī no apmierinošas veselības, un arī šajā aspektā grāntiešiem veicās visai labi, lai gan aptuveni ceturtā daļa no tiem, kuri nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam, cieta no demences.

Man, tāpat kā Valjantam, ir jau pāri septiņdesmit, un grāmata par novecošanu manī izraisa īpašu interesi. Grozi kā gribi – vecums, protams, nav nekas priecīgs, un es daudz labprātāk būtu jauna. Taču, tāpat kā daudzi Grānta pētījuma vīrieši, arī es saskatu zināmas kompensējošas priekšrocības, pie kurām pieskaitu arī spēju asāk izjust, kas dzīvē patiešām ir svarīgs. Varbūt te var saskatīt līdzību ar Semjuela Džonsona novērojumu: “Ja cilvēks zina, ka pēc divām nedēļām viņu pakārs, tas lieliski palīdz koncentrēt domas.” Lai nu kā, es tiešām uzskatu, ka tagad skaidrāk saprotu, kas ir svarīgi, bet kas nav.

Arī mani prieka avoti tagad ir citi, turklāt ievērojami daudzveidīgāki. Teiksim, lielu baudu man sagādā skaistas ainavas; kad biju jaunāka, tās man bija daudz vienaldzīgākas. Vienkāršas ikdienas nodarbes, piemēram, avīzes lasīšana un jaunāko ziņu apspriešana ar vīru pie brokastu galda, tagad sagādā vēl papildu apmierinājumu – vienkārši tāpēc, ka kļuvušas par rituālu. Lai gan es vēl joprojām darbojos savā profesijā, tomēr vairs tik ļoti necenšos visur piedalīties un paspēt, un es ar prieku gatavojos sākt mācīties itāļu valodu, noklausīties lekciju kursu astronomijā un beidzot izlasīt “Karu un mieru” (man nav ne mazākās vēlēšanās iekopt īstu dārzu).

Un tomēr, lai gan manā mikrokosmosā viss ir gluži labā kārtībā, esmu kļuvusi krietni pesimis­tiskāka attiecībā uz makrokosmosu – situāciju, kāda valda pasaulē. Mums jāsaskaras ar iedzīvotāju skaita nenoturīgu pieaugumu, potenciāli katastrofālām klimata izmaiņām, dabas resursu izsīkumu, okeānu piesārņojumu, arvien pieaugošu nevienlīdzību gan atsevišķās valstīs, gan visā pasaulē un vardarbīgu tribālismu, kas izpaužas dažādās formās – gan nacionālās, gan reliģiskās. Lai atrisinātu šīs problēmas, nepietiks ar nesvarīgām reformām, un es pagaidām neredzu, kā tas varētu notikt. Īpaši ASV, bet arī citur pasaulē noteikumus diktē naudas maisi, un tos vairāk par visu interesē nākamā ceturkšņa peļņa. Lai gan lielāko daļu mūža esmu publikācijās uzstājusies pret naudas korumpējošo ietekmi uz medicīnu, tagad tas man šķiet arvien bezjēdzīgāk – šī cīņa liekas veltīga. Bažas par to, kādā pasaulē nāksies dzīvot manām meitām un mazdēliem, ir pats nepatīkamākais manā mūža nogalē.

Gandrīz katrs, kurš sasniedzis zināmu vecumu, pamana, ka laiks sācis ritēt straujāk. Es neesmu nekāds izņēmums. Šis paātrinājums ir tik spēcīgi sajūtams, ka es pat sāku domāt, vai tā tiešām ir tikai uztveres īpatnība – vai tas nav kāda fizikas likuma rezultāts. Varbūt tas ir kaut kas radniecīgs Einšteina atklājumam, ka, ātrumam pieaugot, laiks palēninās. Varbūt tas ir pretējais process – organismam kļūstot gausākam, laiks paātrinās. Šā vai tā, manu dienu steiga šķiet gluži pretēja maģiski bezgalīgajām bērnības dienām. Un vēl, par spīti fiziskajām pazīmēm, man ir grūtības atcerēties, ka es vairs neesmu jauna, – es taču vēl joprojām esmu tā pati un daudzējādā ziņā uz lietām reaģēju tieši tāpat kā senāk. Īpaši nepatīkami atcerēties, ka daudzi cilvēki un vietas, ko senāk pazinu, tagad eksistē vairs tikai manās atmiņās. Tomēr – lai gan man nepatīk, ka manas dienas aizrit tik strauji, tā tas vienkārši ir. Un es esmu labi dzīvojusi. Tāpat kā tie cilvēki no Grānta pētījuma.

The New York Review of Books, 2013. gada 9. maijā
Tulkojusi Sabīne Ozola