Karaliska iziešana ārpus sevis
Foto: Gettyimages
Vīns

Ar vīndari Randalu Grāmu sarunājas Arnis Rītups un Uldis Tīrons

Karaliska iziešana ārpus sevis

“Ja jūs esat sācis dzert vīnu pavisam nesen un pēkšņi saprotat, ka jums patīk tieši paši lētākie vīni, nebēdājiet– sākumā tā ir visiem,” mierina laikam gan ekscentriskākais, vismaz ASV, vīndaris Randals Grāms. Atceroties savu vēlo padomju pieredzi, kad dzēru Monastirskaja izba, es sliecos viņam pievienoties. Septiņdesmitajos, kad sākās Grāma karjera, Štatos, kā raksta krievu Forbes vīna kritiķis Igors Serdjuks, “tikai sāka atradināties no stiprajiem un ļoti saldajiem vīniem, kurus viņi, tāpat kā mēs, sauca par portvīniem, un pārgāja pie pussausā zinfandela, ko viņi nez kāpēc sauca par balto”. Taču nekas nav nemainīgs un pirmām kārtām – gaume: pienāca laiks, un vīns kļuva par kaut ko būtiski citu salīdzinājumā ar pašaizliedzīgo vēlmi nokļūt izmainītas apziņas stāvoklī.

Pēc humanitāra rakstura studijām Kalifornijas Universitātē Randals Grāms (1953) savas darba gaitas iesāka, uzkopjot telpas vīna veikalā Beverlihilsā. Tieši tad nākamajam slavenajam vīndarim, iespējams, arī izveidojās savdabīga “filozofija”: “Esmu slikti adaptējies pasaulē, un vīns ir mana iespēja izpausties, mana saikne ar pasauli.” Grāms turpināja mācības tajā pašā Kalifornijas Universitātē, taču nu jau– enoloģijas fakultātē.

Vīndara darbības sākumā Randals Grāms nolēma, ka piespiedīs visu pasauli iemīlēt Kalifornijas Pinot noir, taču 80. gadu sākumā viņš no burgundieša pārmetās uz Ronas ielejas vīniem. Grāms pat izdomāja sev iesauku Ronas reindžers (Rhone Ranger), atvasinot to no vientuļā reindžera (Lone Ranger) tēla vecās kinofilmās, un kopā ar domu biedriem nodibināja kaujas enoloģisko ordeni Ronas reindžeri. Reindžeri pieteica krusta karu Kalifornijas vīnogulājiem, lai tos atkarotu no tradicionālistiem – kabernē un merlo piekritējiem.

Starptautisku pazīstamību Grāms ieguva ar “Lidojošo cigāru” (Le Cigare Volant) Châteauneuf-du-Pape stilā – kupāžu no Grenache, Syrah un Mourvèdre vīnogām. Tiesa, nav izslēgts, ka vīnam slavu atnesa ne tik daudz tā kvalitāte kā etiķete, uz kuras bija redzams pār vīnogulājiem slīdošs lidojošais šķīvītis (“lidojošais cigārs”, kā 19. gadsimta beigās NLO iesauca amerikāņi). Saskaņā ar Grāma izdomāto leģendu 50. gadu sākumā Dienvidronas apvidū risinājušies kosmosa kuģu izmēģinājumi. Pārbiedētie zemnieki tos noturējuši par lidojošajiem šķīvīšiem un atteikušies strādāt vīnogulājos, tādēļ Šatonefdipapas municipalitāte pieņēmusi likumu, kas aizliedz lidojošajiem šķīvīšiem lidināties vīnogulāju tuvumā.

Randala Grāma slava sāka augt. Louela observatorija Arizonā Grāma vārdā nosauca asteroīdu – 4934 Rhôneranger. Grāms sāka rakstīt presē, 2009. gadā viņa raksti un komentāri par vīnu iznāca atsevišķā grāmatā “Tik ilgi Dūnā: Randala Grāma vintoloģija” (Been Doon So Long: A Randall Grahm Vinthology). Tajā Grāms ne tikai filozofē par tādu jēdzienu kā teruārs, bet arī visnotaļ asprātīgi parodē Kafku, Selindžeru, pat izpaužas rokoperu libretu žanrā.

Savā vīna ceļā Grāms pagūst arī pieteikt karu tradicionālajiem vīna pudeļu korķiem, aizstājot tos ar skrūvējamajiem, – par Grāma uzņēmuma Bonny Doon Vineyard devīzi kļūst lozungs “Nāve korķim!”. 2002. gadā Bonny Doon Vineyard saražoja tobrīd lielāko vīna partiju, kurā pudeļu noslēgšanai izmantots skrūvējamais vāciņš, – 80 tūkstošus kastu.

Lai nu kā, 2006. gadā Bonny Doon Vineyard pārdošanas apjoms sasniedza 5 miljonus pudeļu, taču te pēkšņi Randals Grāms kompāniju pārdeva, pārtrauca ražot savus vīna bestsellerus, kurus tagad uzskatīja par tīri komerciāliem, un samazināja produkcijas ražošanu vairāk nekā 10 reizes – no 450 000 līdz 35 000 kastu gadā. Visa ražošana tagad norisa nelielā vīna darītavā Santakrūzā, kas apvienota ar vīna restorānu, kurā arī notika šī intervija.

Grāms nolēma izveidot patiešām īstu teritorijas ziņā unikālu Kalifornijas vīnu, audzējot vīnogas nevis no franču stādiem, bet no kauliņiem – mēģinot no jauna saradot vīnogulāju ar zemi. “Teruārs runā ļoti klusi, tādēļ to tikpat kā nav iespējams sadzirdēt, ja vīnā to nomāc 100% jauna ozola, 15% alkohola un neprātīgi spēcīgi tanīni.” Tādējādi ekscentriskais Randals Grāms atgriezies uz paša iesāktā vīna ceļa: “Asfalta un iepirkšanās centru cilvēkam vīns atgādina, ka ir arī klintis, akmeņi, augsne, flora, fauna... – ka pastāv arī dabiskā pasaule.”

U.T.

Rīgas Laiks: Kā jūs šodien jūtaties?

Randals Grāms: Nedaudz pārkarsis... Bet ir labi, tas ir pārbaudījums. Mana dzīve... Es negribu sūdzēties, bet... Es raizējos, ka netieku uz priekšu ar saviem projektiem tik ātri, cik gribētu. Tie ir tādi ilglaicīgi projekti, kas prasa daudz laika. Laika un naudas.

RL: Un viens no šiem projektiem ir vīna audzēšana no kauliņiem. Cik tālu jūs esat ticis ar to?

Grāms: Esmu vēl tikai pašā sākumā.

RL: Vai sēklas jau esat iesējis?

Grāms: Esam iestādījuši dažus Grenache stādus, kurus izaudzējām no sēklām. Tomēr tā nav vislabākā prakse. Vislabāk ir hibridizēt, dažādu šķirņu krustošanas ceļā iegūstot jaunas šķirnes. Pirms dažām nedēļām es biju Teksasā – aizbraucu uz Frederiksbērgu, kas atrodas uz ziemeļiem no Ostinas, un savācu savvaļas vīnogas, no kurām izņēmu kauliņus. Tos mēs tagad diedzējam, un tas būs interesanti. Ne hibridizācijai, bet potcelmu iegūšanai. Tā tāda vēl viena traka ideja.

RL: Un kāpēc Ostinā?

Grāms: Tieši tur aug noteikta suga – berlandjēri, tai ir divas interesantas īpašības: tā ļoti labi aug kaļķainā augsnē un labi panes sausumu. Visas manas pūles caurvij apsēstība ar divām lietām. Pirmkārt, tā ir stādu noturība – patiesa noturība. Otrkārt, tas ir teruārs – tas, kā vīnā sevi izpauž vietas raksturs. Un man šķiet, ka abi šie aspekti ir saistīti. Kad vīnogulājam daudz kas jādod no ārpuses, kad tas ir jālaista, jāmēslo, tiek deformēts teruārs – un nekādu vietas izpausmi vīnā jau vairs nevar iegūt, tāpat kā arī noturību. Līdz ar to, lai iegūtu vīnu, kurā izpaužas vietas raksturs, ir jārada pašpietiekama, pašregulējoša sistēma.

RL: Jūs esat bijis teruāra piekritējs jau ilgi.

Grāms: Jā, ir lieliski būt piekritējam, bet kādā brīdī jāsāk kaut ko reāli darīt, nevis tikai jārunā par kaut kā darīšanu.

RL: Un tagad jūs saprotat, cik tas ir grūti. Vai jūs aizvien vēl neesat radījis nevienu vīnu, kuru pats būtu ar mieru saukt par teruāru?

Grāms: Nē, neesmu. Šie ir labi vīni, mēs varam dažus no tiem nogaršot, bet tie nav vin de terroir. Pagaidām.

RL: Vai jūs varat nespeciālistam izskaidrot, kas ir vin de terroir?

Grāms: Jēdziens vin de terroir tiek lietots kā pretstats jēdzienam vin d’effort – tātad piepūles vīns. Par vīnu var domāt kā par spektru ar divām galējībām, un droši vien daudz kas ir arī tām pa vidu. Bet “piepūles vīnam” piemīt spēcīgs vīndara nospiedums, kas rodas no tā, ka vīndaris kontrolē pēc iespējas vairāk mainīgo lielumu un uzspiež vīnam savu stilu. Arī teruāra gadījumā vīndarim joprojām ir ļoti smagi jāstrādā, bet viņa pieskāriens ir piesardzīgāks. Viņa darbs ir atklāt konkrētās vietas unikālās īpašības un palīdzēt tām izpausties vīnā. Protams, katram vīndarim ir atšķirīga interpretācija. Līdz ar to var rasties paradokss – ja aplūkojam divus Šambertēnas vīndarus, katrs no viņiem varbūt atklāj Šambertēnas teruāru, tomēr vīni būs nedaudz atšķirīgi, jo katram no viņiem būs sava interpretācija. Tomēr es ticu, ka noteikti teruāri ir, teiksim tā, izcilāki, ģeniālāki, daiļrunīgāki. Ja vietai ir spēcīgs raksturs, vīndaris to nevar pavisam noslēpt. Tas sitas cauri. Citi teruāri ir daudz neuzkrītošāki, un vīndarim jāiegulda liels darbs, lai pastiprinātu vietas iezīmes. Tas ir gluži kā ar elektromagnētisko signālu – vīndara darbs ir to pastiprināt, vienlaikus to neizkropļojot.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela