Kāpēc tik dumji?

Mūsdienu pasaule ir pilna ar dažādiem prāta un spēju uzlabošanas kursiem, kuru beidzēji iegūst vien serifikātu par tiesībām pasniegt šādus kursus citiem. Sertifikāta vērtība un attiecīgi – kursu cena ir cieši saistītas nevis ar apgūto spēju kvalitāti, bet gan ar kādām pilnīgi netveramām parapedagoģiskām īpašībām, harizmu, veiksmi vai pareizi izvēlētu zīmolu un mārketinga stratēģiju. Viens no 20. gadsimta dārgākajiem šādu kursu elementiem ir Edvarda de Bono izdomātās radošās domāšanas tehnoloģijas – “laterālā domāšana”, “sešu cepuru sistēma”, “ūdensloģika”.

Edvards de Bono ir dzimis 1933. gadā Maltā, studējis fizioloģiju un medicīnu, izvirzījis vairākas oriģinālas idejas par cilvēka domāšanas mehānisma darbību, sarakstījis vairāk nekā 60 dažāda satura grāmatas un savu mūžu veltījis, mācot radoši domāt visdažādākajām auditorijām – uzņēmējiem, zinātniekiem, ekonomistiem, valdībām, māksliniekiem, cietumniekiem un bērniem. Latvijā viņš bija ieradies, lai nosvinētu Jāņus un nolasītu vienu lekciju reklāmas aģentūru darbiniekiem. Piecas stundas, ko viņš, praktiski nepakustoties, pavadīja uz skatuves, viss teiktais tika ilustrēts, ar sešu krāsu flomasteriem zīmējot un rakstot uz projektora plēves.

Rīgas Laiks: Kas jūs esat? Vai varat sevi definēt?

Eduards de Bono: Vislielākās problēmas sākas tad, kad es aizeju uz grāmatu veikalu un mēģinu tur sameklēt savas grāmatas. Pārdevējas gluži vienkārši nav zinājušas, kurā plauktā mani ievietot!

RL: Jūs atrodaties ārpus klasifikācijas?

De Bono: Viņiem nav tādas kategorijas! Dažas manas grāmatas novietotas kategorijā “Bizness”, taču es tajā neietilpstu, ir kategorijā “Filozofija”, taču es nerakstu par filozofiju. Mums pietrūkst kategorijas, tēmas vai šķirkļa, kas sauktos “Domāšana”. Nav tādas profesijas kā domātājs. Sabiedrība ir pieņēmusi (un maldīgi!), ka ar domāšanu nodarbojas filozofija, taču tā nav tiesa. Tas, ko dara filozofija, ir analīze, jēgas noskaidrošana, jēgas jēgas noskaidrošana un tā tālāk. Tai ir diezgan maz sakara ar praktisko domāšanu. Tā ka, ja jūs jautājat, ar ko es nodarbojos, es teikšu – ar domāšanu.

RL:Jūs sevi uzskatāt par domātāju?

De Bono:Ko? Jā, es esmu domātājs. Nu, precīzāk būtu teikt, ka es esmu domātāju audzinātājs. Un domātājs. Taču domātājs nevis tajā nozīmē, ka es domātu un analizētu to, kas notiek pasaulē. Es radu un veidoju rīkus un procesus, kas paredzēti domāšanai. Radošai domāšanai. To var salīdzināt ar programmētāja darbu, kurš izstrādā programmnodrošinājumu datoriem.

RL:Lorija Andersone reiz stāstīja par gadījumu, kad viņa ieradās Izraēlā uzstāties koncertā un robežsargs uzdeva jautājumu, kāda ir viņas nodarbošanās. “Es esmu avangarda māksliniece,” atbildēja Andersona. “Ko tas nozīmē?” jautāja robežsargs. “Es radu mākslu, kas atrodas priekšā savam laikam.” – “Kāpēc jūs to darāt?” – “Jo tas ir aizraujoši.” – “Kāpēc tas ir aizraujoši?” – “Jo...” Un viņu saruna turpinājās tik ilgi, līdz Andersone saprata, ka nedrīkst atbildēt uz jautājumu ar atbildi, Izraēlā uz jautājumu jāatbild ar citu jautājumu. Es gribēju jums pajautāt – kāpēc jūs nodarbojaties ar domāšanu? Kāds no tā labums?

De Bono:Tam ir vairāki atšķirīgi līmeņi. Viens līmenis ir tad, kad jums ir kādas radošas problēmas. Tad jums ir nepieciešama radoša domāšana. Un tur nav trešā varianta – vai nu jūs šīs problēmas atrisināt, vai arī tās paliek neatrisinātas. Ja jums ir konflikts, jums nepieciešama radoša domāšana, lai to atrisinātu.

RL:Tā nepieciešama vienkārši kā instruments?

De Bono:Jā, kā instruments. Tad ir cits līmenis, kurā jūs varat teikt – nav nekādu problēmu, taču situāciju varētu uzlabot. Kaut kas varētu būt vēl labāk. Un to iespējams panākt ar radošu domāšanu. Labi, jūs varat teikt, ka jums nav nepieciešams neko uzlabot, ka ir labi, kā ir. Taču arī šādās situācijās daudz ko var vienkāršot. Es nesen ierosināju Apvienotajā Karalistē likvidēt pasu kontroles punktus cilvēkiem, kas izbrauc no valsts. Kāpēc ir nepieciešama pasu pārbaude, izbraucot? Ja jūs pieķerat kādu, kuram nav vīzas vai kādu, kas pārsniedzis uzturēšanās termiņu valstī, jūs varat viņu arestēt, tiesāt, sodīt ar naudas sodu, bet beigu beigās jūs gluži vienkārši izraidāt viņu no valsts. Kāpēc uzreiz nepateikt šiem cilvēkiem uz redzēšanos? Kāpēc tērēt naudu robežpunktu uzturēšanai? Vai ne? Vienmēr, kad mums ir kaut kas jāvienkāršo, jāpadara labāks, jāpievieno vērtība, mums ir nepieciešama radoša domāšana. Mēs visu laiku balansējam starp divām iespējām – pieņemt apstākļus tādus, kādi tie ir, vai uzlabot šos apstākļus. Ja mēs vienmēr būtu izvēlējušies pirmo variantu, mēs joprojām dzīvotu akmens laikmetā.

RL:Bet cilvēki bieži vien apgalvo, ka pagātnē ir bijis labāk.

De Bono:To sakot, viņi vienmēr aplūko kādu vienu nelielu aspektu. Piemēram, viņi var teikt, ka cilvēki kādreiz izturējās viens pret otru ar lielāku cieņu. Bet tas bija, pirmkārt, tāpēc, ka sabiedrība agrāk bija daudz lielākā mērā sadalīta klasēs. Un viņi aizmirst, ka viens no izplatītākajiem nāves cēloņiem kādreiz bija tuberkuloze, kas šobrīd lielā daļā valstu vairs nav problēma. Jūs vienmēr varat aplūkot kādu vienu aspektu – agrāk sievietes dzīvoja mājās, gatavoja ēst un pieskatīja bērnus. Ja jūs vēlaties, lai jūsu sieva dzīvotu mājās un gatavotu ēst, jums var šķist, ka agrāk dzīvot bija labāk.

RL:Jūs pieminējāt problēmu risinājumu kā vienu no radošas domāšanas uzdevumiem. Bet vai pati ideja par problēmu nav kaut kas salīdzinoši jauns Rietumu sabiedrībā? Senajiem grieķiem problēma nozīmēja tikai fizisku šķērsli, kas gadījies ceļā. Viņi nenodarbojās ar “problēmu risināšanu”, viņu domātājiem svarīgāk šķita atrast patiesību.

De Bono:Ziniet, kas ir patiesība? Es jums izstāstīšu kādu līdzību – divi draugi brauc ar mašīnu. Brauc tik ilgi, kamēr beidzas benzīns. Viens no viņiem izkāpj un saka – mēs esam galā. Mēs esam sasnieguši savu mērķi, jo mums ir beidzies benzīns. Gluži tāpat situācijā, kad mums beidzas domāšanas dotās iespējas, mēs sakām, ka esam atraduši patiesību! Bet jums taisnība – senos grieķus neinteresēja problēmas, viņi vēlējās analizēt, klasificēt un tā tālāk. Nevis radīt kaut ko jaunu.

RL:Kāpēc mūsdienu Rietumu cilvēks izvēlas meklēt problēmas?

De Bono:Ir atšķirība starp problēmu un uzdevumu. Problēma ir tad, kad jūs sastopaties ar šķērsli vai jums kaut kas neizdodas. Uzdevums ir tad, kad jūs izvirzāt sev mērķi kaut ko sasniegt situācijā, kad nekādas problēmas nav. Es personīgi izvairos lietot vārdu problēma, kad runāju par domāšanu. Manā izpratnē problēma ir novirze no normas vai ārējs šķērslis. Pavisam citādi ir tad, kad jūs situāciju izveidojat pats, kad jūs radāt lietas.

RL:Sabiedrībā, kurā ierasts ikdienā uzdot tādus jautājumus kā “Kādas tev ir problēmas?”, cilvēks, kurš apgalvo, ka viņam nav nekādu problēmu, visdrīzāk tiek uztverts kā jucis.

De Bono:Bet parasti jau ar problēmām tiek saprasts kaut kas ikdienišķs – bērns saslimis vai īre nav samaksāta, reti kad cilvēki, jautājot, kādas tev ir problēmas, ar to domā – kādus mērķus tu esi sev izvirzījis, ko tu vēlies sasniegt? Ja tev sāp galva, tu to dēvē par problēmu, bet, ja tu vēlies kļūt par parlamenta deputātu, to reti kurš nosauc par problēmu.

RL:Jūs skatāties uz mūsdienu sabiedrību kā uz uzdevumu un sasniegumu sabiedrību?

De Bono:Sauksim to par uzlabošanu. “Uzlabojumu sabiedrība”.

RL:Vai nevar būt tā, ka šī ir tikai kārtējā mode, tāds kultūras periods, kas pēc kāda laika beigsies?

De Bono:Vienu no manām pēdējām grāmatām sauc “Kāpēc tik dumji jeb kā cilvēku rase tā arī pa īstam nav iemācījusies domāt”. Mēs tā arī neesam paspēruši soli uz priekšu kopš seno grieķu “Triju bandas” laikiem (par Trīs grieķu bandu de Bono dēvē Sokratu, Platonu un Aristoteli). Bet pārmaiņas mūsu dzīvē ir neatgriezeniskas, tās nekad nevirzīsies atpakaļgaitā, bet kļūs aizvien lielākas un lielākas.

RL:Tomēr ir bijuši daudzi domātāji arī Rietumu vēsturē, kas izstrādājuši savas, jaunas metodes – par domāšanu ir domāts gan teorētiski, gan praktiski.

De Bono:Jā, bet tas viss lielākoties ir noticis tās pašas sistēmas ietvaros. Neviens necentās mainīt domāšanas sistēmu.

RL:Jūs domājat, ka tur pie vainas ir Aristotelis?

De Bono:Cik mēs zinām par Aristoteļa klasifikācijas un kategoriju sistēmu, jā. Bija arī citi domātāji – Zenons, piemēram, taču baznīcai bija nepieciešama sokratiskā argumentācijas metode un Aristoteļa kategorijas, tāpēc tieši viņi ir kļuvuši par visietekmīgākajiem.

RL:Jūsuprāt, mēs joprojām dzīvojam kristīgās baznīcas izveidotā kultūras telpā?

De Bono:Bez šaubām.

RL:Vai ir kaut kas tāds, ko var nosaukt par reliģisku domāšanas tipu?

De Bono:Es šodien seminārā citēju Muhamedu, vai ne? Viņaprāt, domāšana ir kaut kas svarīgs, taču es nezinu, vai to māca mūsdienu medresēs. Reliģijai vienmēr ir bijušas svarīgas divas lietas. Viena no tām ir – kā pierādīt, ka otram nav taisnība? Kā pierādīt, ka ķeceri maldās? Un otra lieta ir – kā uzsvērt un pamatot savu personisko reliģisko sistēmu?

RL:Man šķiet, ka dažādas reliģijas tomēr lieto atšķirīgas domāšanas metodes, vismaz tajā, kas attiecas uz mērķu sasniegšanu. Un kristietībā ir priekšstats par to, ka visas problēmas jau ir atrisinātas līdz ar pestīšanu. Kristus jau ir atrisinājis visas iespējamās problēmas, vismaz attiecībā uz ticīgu personu. Citās reliģijās uzsvars uz cilvēka paša atbildību par savu likteni ir lielāks. Jūs esat daudz ceļojis. Vai esat jutis domāšanas atšķirības dažādu reliģiju sabiedrībās?

De Bono:Ir dažādi, es esmu lasījis lekcijas visdažādākajām grupām, taču, tiklīdz cilvēki ierauga to, ka mana domāšana ir konstruktīva, viņi pārstāj no tās baidīties. Viņi saka: “Mums ir vajadzīgas jaunas idejas.”

RL:Ja mēs salīdzinām domāšanas metodes ar kādu rīku, teiksim, āmuru – tam ir rokturis, kas izveidots noteiktai plaukstas formai, un būtne ar savādākas formas plaukstu to nevarēs lietot tikpat ērti. Vai ar domāšanas metodēm nav tāpat?

De Bono:Esmu saskāries ar korejiešiem, ķīniešiem, austrāliešiem, malaiziešiem. Esmu strādājis ar dienvidamerikāņiem un ziemeļamerikāņiem. Un viņi visi spēj lietot šos procesus. Es neesmu saskāries ar grupu, kas teiktu – tas ir par grūtu mūsu kultūrai, vai – ir neiespējami mūsu kultūrai izmantot kaut ko tādu.

RL:Cilvēku prāta struktūra ir vienāda?

De Bono:Jā, jā.

RL:Un atšķirīga izglītība to neietekmē?

De Bono:Izglītība pamatos visur ir vienāda.

RL:Gan Āfrikā, gan Hārvardā?

De Bono:Tā izglītība, kas tur ir, lielākoties ir rietumnieciskā stila izglītība. Man nekad nav bijis problemātiski runāt ar citas kultūras cilvēkiem. Un es nekad neesmu dzirdējis apgalvojumu, ka viņu kultūra viņiem traucētu kaut ko uztvert vai izmantot.

RL:Kā jūs zināt, ka viņi nav jūs pārpratuši?

De Bono:Protams, tas ir iespējams. Kā gan jūs vispār varat pateikt, vai kāds nav jūs pārpratis? Kamēr tas nekļūst acīmredzami, jūs nekad nevarat būt pilnīgi drošs. (Smejas.)

RL:Vai jūs esat kādreiz pārbaudījis, kā jūsu metode darbojas, atgriežoties vēlreiz pie kādas cilvēku grupas, ar kuru esat strādājis?

De Bono:Jā, tas notiek visu laiku. Esmu ticies ar cilvēkiem, ar kuriem esmu runājis pirms daudziem, daudziem gadiem. Pirms kāda laika Austrālijā es biju Viktorijas štata ekonomikas padomdevēju komitejā. Un kāds vīrs pienāca pie manis pēc semināra un teica – es jaunībā izlasīju jūsu grāmatu, izmainīju savu domāšanu un rezultātā saņēmu Nobela prēmiju. Vai kāds cits vīrs no Īrijas – viņš man izstāstīja, ka skolā bijis ar diagnozi “disleksija” (grūtības apgūt lasītprasmi), skolotāja viņu nosēdinājusi pēdējā solā un teikusi, ka viņš neko iemācīties nav spējīgs, tāpēc visu mūžu pavadīs, rokot grāvjus. Un tad viņš izlasījis vienu no manām grāmatām, izmainījis savu domāšanu un tagad viņam ir savs veiksmīgs bizness. Es šos stāstus uzzinu nepārtraukti! Ja bērnam, kuram skolā ir iestāstīts, ka viņš ir dumjš, kāds pasaka – nē, tu neesi dumjš, tu vari domāt, – tas izraisa milzīgas pārmaiņas! Viņš atgūst pašcieņu, pārliecību par sevi, viņš spēj kaut ko darīt! Un es esmu pārliecināts, ka nākotnē ikvienā skolā tiks mācīta domāšana. Nevis tikai kritiskā domāšana, bet domāšana vispār. Mēs joprojām atrodamies grieķu domāšanas slazdā, ko mums izlikusi kristīgā baznīca. Lai gan grieķu domāšanā ir arī labas lietas – piemēram, ideja par iespējamību, hipotēzes koncepts, tas ir no grieķiem, un tas ir lielisks!

RL:Grieķiem jau bija arī sofisti.

De Bono:Jā, tur bija dažas jaukas lietas, taču lielākoties tā bija tikai spēlēšanās ar vārdiem.

RL:Jūsu ieteikumos arī ir daudz kas no spēlēšanās.

De Bono:Jā, es jau minēju, piemēram Zenons, viņa metode izmantot paradoksus, tas bija ļoti labi, ļoti labi... Bet, ziniet, es uzskatu, ka nākamajos piecdesmit, simt gados mēs pieredzēsim lielas pārmaiņas attieksmē pret domāšanu. Lielas pārmaiņas. Katram bērnam katrā skolā vismaz divas stundas nedēļā būs jāvelta radošai domāšanai. Tas būs noteikts ar likumu.

RL:Un kas tad mainīsies?

De Bono:Kas mainīsies? Es domāju, ka mēs uzbūvēsim sabiedrību, kas būs daudz konstruktīvāka. Cilvēki viens pret otru būs taisnīgāki. Paskatieties uz palestīniešiem un izraēliešiem! Klasisks domāšanas nabadzības piemērs! Viss, kas viņiem būtu jāizdara, būtu jāsamaina vēlēšanu rezultāti – ja izraēlieši ievēlētu Palestīnas parlamentu, viņi nekad nebūtu nobalsojuši par “Hamas” grupējumu, ja palestīnieši ievēlētu Izraēlas parlamentu, viņi nenobalsotu par Šaronu. Būtu ievēlēti konstruktīvi cilvēki un tas būtu pamats virzīties uz priekšu. Taču tam nepieciešams izstrādāt modeli, radīt jaunu dizainu. Tas ir vistiešākais piemērs radošas domāšanas nepieciešamībai politiskā līmenī.

RL:Pēdējos gados aizvien vairāk valstīs vēlēšanās dominē rezultāts 50:50 un rodas situācija, kur nav īsta uzvarētāja.

De Bono:Jā, un tā ir demokrātijas izgāšanās. Es savulaik ieteicu prezidentam Mušarafam daudz labāku demokrātijas sistēmu. Pirmkārt, ir jānoskaidro, kas satrauc valsts iedzīvotājus, kādas ir galvenās problēmas. Otrais solis – jāizstrādā politika, kas šīs problēmas atrisinātu, un tas jādara cilvēku komandai, kuru stiprā puse ir radoša domāšana un politiskais dizains. Tiem nav obligāti jābūt vēlētiem pārstāvjiem. Trešais solis ir lēmumu pieņemšana, ko veic vēlēti pārstāvji, izvēloties no piedāvātajām iespējām. Un tad seko lēmumu ieviešanas struktūras, kas ir sabiedriskais sektors. Un tieslietu sistēma, kas ir nošķirta no tā. Taču politiskā dizaina komandai nav obligāti jābūt vēlētai.

RL:Tie būtu algoti speciālisti?

De Bono:Jā. Čērčils jau teica, ka demokrātija ir visai slikta sistēma, taču labāka par visu pārējo. Labi, tā ir, taču tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu censties radīt kaut ko labāku.

RL:Centieni radīt labāku valsts iekārtu bieži vien ir beigušies ar visai bēdīgiem rezultātiem. Vai šāda sabiedrības dizainēšana nevar kļūt bīstama?

De Bono:Nē, dizains nozīmē darīt lietas, kas rada vērtību. Tas nenozīmē pavēlēt cilvēkiem – dari to un nedari šo. Dizains nozīmē, piemēram, uzlabot izglītības sistēmu. Viss, kas neatkārto rutīnu, ir saistīts ar jauna dizaina iespējām. Ja mēs tikai atkārtotu rutīnu, nebūtu iespējams nekāds progress.

RL:Un jums ir risinājums, kā izlabot demokrātijas pieļautās kļūdas?

De Bono:Man ir tikai ierosinājums. Cits ierosinājums, piemēram, ir mainīt ASV finansējuma piešķiršanas kārtību Tuvajos Austrumos. Amerikāņi dod Izraēlai 45 miljardus dolāru gadā.
Es ierosinu dot palestīniešiem 3 miljardus dolāru, taču par katru nogalinātu izraēlieti samazināt šo finansējumu par 50 miljoniem. Jūs redzētu, ka drīz vien tur vairs nebūtu neviena terorista!

RL:Kā jūs izskaidrojat, kāpēc ASV ir tik liela ietekme mūsdienu pasaulē?

De Bono:Amerikāņu joprojām ir ļoti motivēti, viņiem ir pārliecība, ka uzlabot pasauli ir viņu uzdevums. Viņi iesaistās karos un procesos, no kuriem negūst nekādu taustāmu labumu, taču viņiem ir šī sociālā pienākuma sajūta. Eiropu Otrajā pasaules karā izglāba amerikāņi. Viņi karoja Vjetnamā, Korejā, Bosnijā – vietās, kurām nebija tiešas ietekmes uz pašu amerikāņu labklājību. Un teikt, ka tagad viņi ir Irākā naftas dēļ, ir pēdējā muļķība! Nafta ir starptautiska prece. Nevienai valstij no naftas nav nekāda labuma, ja to nav iespējams pārdot citiem.

RL:Kāpēc viņiem ir šī motivācija?

De Bono:Viņi acīmredzot ir pārliecināti, kā tā ir tāda kā dievišķa misija – izplatīt visā pasaulē to, kam viņuprāt ir vērtība. Iespējams, ka tas ir naivi, nē, protams, ka tas ir naivi. Reizēm tas ir neveikli, jā, reizēm tas ir neiejūtīgi pret citiem, jā, taču tā ir viņu motivācija.

RL:Vai jums pašam arī nav līdzīga misijas apziņa?

De Bono:Man? Es nāku no vissenākās civilizācijas pasaulē. Maltā ir atrasti senākie cilvēka būvētie akmens laikmeta tempļi pasaulē. Es te nerunāju par alu zīmējumiem, bet par tempļu būvēm. Protams, ka man kā vissenākās civilizācijas pārstāvim ir misija civilizēt visu pārējo pasauli! (Smejas.) Un man ir kauns par to, ka saistībā ar domāšanu mēs esam izdarījuši tik maz pēdējos divarpus tūkstoš gados. Ja mēs nebūtu apstājušies, pasaule šobrīd būtu daudz, daudz savādāka. Cilvēki būtu daudz konstruktīvāki, daudz radošāki, daudz labāk sadzīvotu viens ar otru.

RL:Vai viņi būtu laimīgāki?

De Bono:Bez šaubām. Manu metožu pasniegšana cietumos samazina atbrīvoto cietumnieku atgriešanos cietumā par 25 procentiem.

RL:Vai jūs visu laiku domājat?
De Bono:Jā, es te nesen izdomāju principiāli jaunu šaha spēles metodi. Un jaunu veidu, kā spēlēt golfu.

RL:Priekš kam?

De Bono:Tas taču ir interesanti!

Dažas no Edvarda de Bono sarakstītajām grāmatām:

1967 Laterālās domāšanas izmantošana, (ievieš laterālās (sāņus) domāšanas jēdzienu)
1968 Piecu dienu domāšanas kurss, (ievieš jauna tipa galda spēli – L game)
1969 Prāta mehānisms, (apraksta prātu kā modelējošu mehānismu)
1971 Praktiskā domāšana
1971 Laterālā domāšana uzņēmumu vadībā
1972 Po: Instruments veiksmīgai domāšanai (ievieš terminu Po kā apzīmējumu idejai, kas dod iespēju meklēt problēmas risinājumu jaunā līmenī; atvasināts no “provocējoša operācija”)
1973 Po: Viņpus Jā un Nē
1976 Kā iemācīt domāt
1976 Dižie domātāji: trīsdesmit prāti, kas izveidoja mūsu civilizāciju
1977 Vārdspēks
1977 Laimes mērķis
1981 Menedžmenta domāšanas atlants
1985 Taktika: panākumu māksla un zinātne
1985 Domāšanas meistara rokasgrāmata
1985 Sešas domāšanas cepures, (ievieš sešu cepuru metodi radošas domāšanas katalizācijai)
1990 Man ir taisnība, tev nav: no šī uz jauno renesansi, no akmens loģikas uz ūdens loģiku, (ievieš ūdens loģikas jēdzienu)
1991 Sešas darbības kurpes
1992 Nopietnā kreativitāte: laterālās domāšanas spēka izmantošana jaunu ideju radīšanā
1998 Kā kļūt interesantākam
1999 Vienkāršība
1999 Domāšana jaunajā tūkstošgadē
1999 Kāpēc es gribu kļūt par Austrālijas karali
2003 Kāpēc tik dumji: kā cilvēku rase tā arī pa īstam nav iemācījusies domāt, (šai 384 lappušu grāmatai cietos vākos pārdošanas cena tika noteikta 250 eiro; atkārtots izdevums mīkstos vākos iznāca tikai 2006. gada aprīlī, tā cena ir 30 eiro)