Kāpēc?

Pērn aizgāju uz piemiņas dievkalpojumu cilvēkam, kuru nekad nebiju saticis. Tas bija kāda drauga jaunākais brālis, kurš bija nomiris pēkšņi, iesāktu darbu vidū, atstājot sievu un divas mazas meitiņas. Dievkalpojuma programmiņā virs abiem gadskaitļiem (1968–2012) bija skatāma nelaiķa fotogrāfija. Viņš izskatījās smieklīgi jauns un dzīvības pilns – mazliet samiedzis acis spožajā saules gaismā, ar vieglu smaidu, kā cilvēks, kurš tikko sācis saprast dzirdētu joku. Traģiski, taču nāve bija vienīgais būtiskais un varonīgais fakts šajā īsajā mūžā, viss pārējais – tikai parasta priecīga ikdienība, kam aprises piešķīra runātāju stāstījums. Lūk, viņš no laivas ienirst Menas ūdeņos; lūk, viņš bērnībā kopā ar diviem brālēniem palaidnīgi čurā pa būdiņas logu; lūk, viņš Itālijā mācās itāļu valodu ar flirta palīdzību; lūk, viņš stāsta smieklīgu joku; lūk, viņš, dzīvespriecīgs draugs, smejas un piepilda istabu ar savu klātbūtni. Kā jau parasti šādās atvadu svinībās mēdz notikt, runātājiem bija grūti izvērst un noturēt šos skaisti banālos dzīves gabaliņus, aizpildot telpu starp abiem gadskaitļiem, 1968 un 2012, lai mēs no baznīcas varētu iznākt, domājot nevis par pirmo vai otro, bet gan par neskaitāmām nedatētām minūtēm, kas aizritējušas starp tiem.

Šī dīvainā privilēģija – iespēja aplūkot kāda cita cilvēka dzīvi visā tās garumā, no sākuma līdz beigām – var likties kategoriska, patvaļīga un familiāra. Šķiet, sēras nedod pietiekami lielas pilnvaras, lai mēs piesavinātos dievišķo spēju spriest par sākumu un galu. Mēs jūtamies neērti, saskaroties ar šādu visaptverošu viedumu. Attiecībā uz savu dzīvi mums tāds nepiemīt. Taču, lai gan šī spēja pārredzēt cilvēka mūžu visā tā kopumā šķiet dievišķīga, tā kalpo arī par priekšvēstnesi zināmam dumpim pret Dievu: tiklīdz cilvēka mūžs ir ievietots rāmjos un nobeigts, it kā saplacināts starp dienasgrāmatas lapām, tas tiek saspiests par kaut ko daudz sīkāku. Tā ir tikai dzīve, viena no miljoniem, tikpat nejauša kā jebkura cita – telpa, ko uz laiku aizņēmis bezvārda īrnieks; dzīve, kura – mēs ar šausmām apzināmies – tiks pilnīgi aizmirsta jau pēc dažām paaudzēm. Tajā pašā brīdī, kad mēs tēlojam Dievu, mēs pret Viņu arī saceļamies – nometam zemē savu lugas eksemplāru un, sašutuši par eksistences bezjēdzību un nepastāvību, noraidām šīs drāmas noteikumus. Nāve dzemdē pašu pirmo jautājumu – kāpēc? – un, šķiet, nogalina visas atbildes. Un šis pirmais jautājums, vārds, ko mēs izrunājam kā bērni, kad pirmo reizi aptveram, ka dzīvi mums agri vai vēlu atņems, tikpat kā nemainās dziļumā, tonī vai izteiksmē arī visu turpmāko mūžu. Tas ir pirmais un pēdējais jautājums, ko mēs izrunājam ar to pašu neizpratni, bēdām, niknumu un bailēm gan sešdesmit, gan sešu gadu vecumā. Kāpēc cilvēki mirst? Un, ja jau cilvēki mirst, kāpēc viņi vispār dzīvo? Kāpēc mēs šeit esam? Kam tas viss vajadzīgs? Moriss Blanšo to labi pateicis kādā no esejām: “Katrs reiz nomirs, bet visi ir dzīvi, un tas patiesībā nozīmē, ka visi ir miruši.”

Kad es biju bērns, šis “kāpēc” man bija ļoti aktuāls, un tam piemita zināma reliģiska pieskaņa. Es uzaugu intelektuāļu ģimenē, kas vienlaikus bija arī ticīga, un manī pamazām nobrieda zināma atskārsme, ka intelektuāla un reliģiska zinātkāre, iespējams, nav gluži dabiskas sabiedrotās. Mans tēvs bija zoologs un Daremas Universitātes pasniedzējs, māte – skolotāja vietējā meiteņu skolā. Abi vecāki bija aktīvi kristieši. Māte nāca no skotu ģimenes ar prezbiteriešu un evaņģēlistu saknēm. Svētie Raksti caurvija visu. Manas attiecības ar pirmo draudzeni tēvs nosauca par “neaudzinošām” (tiesa gan, lai pavēstītu šo draudīgo kirkegorisko atziņu, viņam nācās pārsteigt mani nesagatavotu mašīnā; tā viņš varēja izvairīties no nepieciešamības paskatīties man acīs). Mūsu mājās netika iedrošināta laicīgā vārda veiksme lietošana: mani mudināja to aizvietot ar svētību, kas krietni vairāk vedina domāt par kaut kādu dievišķo pirkstu. Es biju svētīts ar labām eksāmenu atzīmēm, muzikālu talantu, svētīts ar labiem draugiem un diemžēl arī ar iespēju apmeklēt baznīcu. Māte teica, ka mana nekārtīgā guļamistaba liecinot par bezatbildīgu attieksmi pret Dieva uzticēto mantību. Izmētāt netīras drēbes esot nekristīgi.

Kad es jautāju, no kurienes Dievs radies, māte parādīja savu laulības gredzenu un paskaidroja, ka, tāpat kā tam, arī Dievam neesot ne sākuma, ne gala. (Bet es taču zināju, ka gredzenu kāds uztaisījis.) Kad vaicāju par badu un zemestrīcēm, tēvs aizrādīja, ka paši cilvēki bieži vien ir politiski atbildīgi par pirmo, bet otrajā gadījumā vainojami par to, ka turpina dzīvot vietās, kas bēdīgi slavenas ar savu seismisko nedrošību. Bet kā tad paliek ar vēzi, garīgām slimībām un invalīdiem, šaušalīgiem negadījumiem un pēkšņo vīrusu, kas četrdesmit četru gadu vecumā aizrāva kapā mana drauga brāli? Man teica, ka tā Kunga ceļi esot neizdibināmi un ka, mācoties no Ījaba, vajagot sevī izkopt pazemību visa neizprotamā priekšā. Taču Ījabs bija vairāk čīkstulis nekā svētais vai stoiķis, un baidos, ka manas bērnišķīgās izprašņāšanas svira uz visiem laikiem iestrēga metafizisku žēlabu gropītē.

Mokošām pārdomām par nāvi es nodevos visai dedzīgi, jo divi manu vecāku draudzes locekļi vēl gluži jauni nomira ar vēzi. Viena no viņiem bija vientuļā māte; es rotaļājos ar viņas bērniem. Kad viņa saslima, mēs lūdzām Dievu. Lūgšanas palika neatbildētas. Bet tad vecāki man pateica: “Dievs pasaucis Kuras kundzi pie sevis uz Debesīm,” un es sāku prātot, vai tik Dievs kaut kādā prātam grūti aptveramā veidā nav uzklausījis mūsu lūgšanas, tās neuzklausot.

Tā nu izjautāšana tika iedrošināta līdz zināmai robežai un apklusināta, tiklīdz kļuva dumpīga. Ījabs nedrīkstēja kļūt par ķēniņu Ahābu. Šāda neliberāla attieksme savienojumā ar manu sajūtu, ka oficiālās zināšanas ir kaut kādā veidā slepenas, noslēpumainas, aizplīvurotas (ka mēs nezinām, kāpēc ir tā, kā ir, bet kaut kur ir kāds, kas to zina un šo zelta atslēgu patur pie sevis), mani pamudināja uz to atbildēt, ietinot savas domas tādos pašos slepenības un noslēpumainības plīvuros. Uz viņu ezoteriku es atsaucos ar savu, uz viņu oficiālajiem meliem – ar savām pašdarbnieka nepatiesībām. Viņi ticēja, ka pasaule ir pagrimusi, bet atlīdzību varēs saņemt citur, aizkapa dzīvē. Es biju pārliecināts, ka pasaule ir pagrimusi, bet nekādas aizkapa dzīves nav. Savas aizkapa dzīves detaļas viņi glabāja kā dārgu noslēpumu. Es tikpat uzticīgi sargāju atklāsmi, ka aizkapa dzīves nav. Es kļuvu par pārliecinošu meli – pašu labāko, kādu pazinu, izmanīgu un hronisku. Mani meli sniedzās līdz pēdējam sīkumam: es sāku, paturot pie sevis pašu lielāko patiesību, savu ateismu, un beidzu ar to, ka noklusēju pavisam niecīgus faktus – to, ka draugu sabiedrībā lietoju rupjus vārdus vai klausījos Led Zeppelin, vai iedzēru vairāk nekā vienu glāzīti, vai vēl joprojām turpināju attiecības ar savu “neaudzinošo” draudzeni.

Literatūra bija glābiņš no šī paraduma visu slēpt – daļēji tāpēc, ka piedāvāja pati savu atbildes versiju, grāmatu pasauli, kurā fikcija izmantota, lai sargātu svarīgas patiesības. Es vēl aizvien atceros pusaudža laimīgo satraukumu, atklājot romānu un stāstu kā absolūtās brīvības telpu, kurā drīkst domāt jebko, drīkst pateikt jebko. Romānā varēja sastapt ateistus, snobus, brīvdomātājus, laulības pārkāpējus, slepkavas, zagļus, trakos, kas auļo pa Kastīlijas līdzenumiem vai klaiņo pa Oslo un Sanktpēterburgas ielām, jaunus mīlas kārus vīriešus Parīzē, jaunas mīlas kāras sievietes Londonā, bezvārda pilsētas, bezvietas valstis, alegorijas un sirreālisma valstības, cilvēku, kurš pārvērties par kukaini, kaķi vēstītāja lomā, neskaitāmu zemju pavalstniekus, homoseksuālistus, mistiķus, zemes īpašniekus un sulaiņus, konservatīvos un radikāļus, konservatīvus radikāļus, intelektuāļus un vientiešus, intelektuālus vientiešus, žūpas un garīdzniekus, žūpojošus garīdzniekus, zibeņzeļļus un miroņus. Un, noraujot kanona aizsegu, atklājas, ka rakstnieki, kuri izpelnījušies nākamo paaudžu atzinību, godbijīgi iemūžināti universitāšu studiju programmās vai gluži vienkārši iemantojuši autoritāti, iekļūstot apgāda Penguin Books “mūsdienu klasiķu” sērijā (atceros, kā reiz, kad mēs ar brāli grozījāmies pie viņa grāmatplaukta, viņš svinīgi paziņoja: “Ja es kādreiz sarakstīšu grāmatu, tad gribētu, lai to izdod Penguin.”), ir zaimotāji, radikāļi, skandālisti un erotiķi.

Pēc grāmatveikala apmeklējumiem es, vecākiem neko ļaunu nenojaušot, pamanījos iestiept savā guļamistabā šos sējumus, kuru mīkstie vāki, sablīvētā satura enerģijas piesātināti, šķita izstarojam gaismu, kūsājot kā pornogrāfija. Vai gan mani vecāki zināja, cik Servantess slavens ar savu naidu pret baznīcu, – vai to, kā Dostojevskis, vārdos tiecoties uz kristīgo ticību, baroja manu ateismu? “Lēdijas Čaterlejas mīļākais” vēl joprojām oficiāli skaitījās “nerātna” grāmata, bet Lorensa agrāk sarakstītais skaistais romāns “Varavīksne” bija kaut kā pamanījies izsprukt cauri cenzūrai. Taču vajadzēja tikai pašķirstīt tā lappuses, un lūk – Vils un Anna savos pirmajos brīnišķīgi erotiskajos un skaistajos laulības mēnešos; lūk, Vils ievēro, ka viņa sieva mātes cerībās, tuvojoties dzemdību dienai, kļūst arvien apaļāka un “viņas krūtis kļūst svarīgas”. Lūk, Anna kaila dejo savā guļamistabā kā savulaik Dāvids – Tā Kunga priekšā, bet Ursula un Skrebenskis skūpstās mēnesnīcā. Un lūk, ainas, kurās Skrebenskis un Ursula aizbēg uz Londonu un Parīzi, – cik vienkārši un tīri Ursula iemīl seksu un sava iemīļotā augumu! Londonas viesnīcas numurā viņa noraugās, kā viņš mazgājas: “Viņš bija slaids un viņas acīm – nevainojami veidots jauneklis ar tīrām auguma līnijām, bez kripatiņas liekas miesas.”

Daiļliteratūra dara ko vairāk nekā vienkārši reproducē brīvību savā prātā domāt, ko vien tu vēlies. Tās devums ir divdabība, kas piemīt jebkurai izdomātai dzīvei. Kļūstot par lieciniekiem šai brīvībai kāda cita prātā, mēs atrodam sev sabiedroto – mēs esam citādības uzticības personas. Mēs vienlaikus piedalāmies un uzmanīgi vērojam; mēs esam un reizē neesam Raskoļņikovs, misis Ramzija, mis Broudija, Hamsuna “Bada” vēstītājs un Italo Kalvīno Palomars. Šai sajūtai vajadzētu būt satraucošai un vienlaikus arī mazliet nepiedienīgai. Daiļliteratūras lasīšana liekas radikāli intīms pārdzīvojums, jo mēs tik bieži it kā ielaužamies šo fiktīvo tēlu neveiksmīgi sargātajā personīgajā pasaulē. Tā ir nevis vienatnes, bet slepenas brālības intimitāte; lasītājs un viņa izdomātie paziņas apvienojas, lai veidotu jaunu kopību un piešķirtu tam balsi. Tēlu nenosargātā personīgā pasaule iekļaujas lasītāja intīmajā valstībā, kas daudz veiksmīgāk paslēpta no svešām acīm.

Doma, ka romāna ietvaros pieļaujams domāt un runāt pilnīgi jebko (kā dārzā, kur šis milzu “kāpēc?” paliek izaicinoši karājamies gaisā nenoplūkts), man ironiski simetriskā kārtā asociējās ar oficiālās kristīgās pasaules reālajām bailēm ārpus romāna žanra: proti, ka, Dostojevska vārdiem runājot, ja Dieva nav, atļauts ir viss. Izslēdziet Dievu, un pasaulē sāks valdīt haoss un sajukums; cilvēki pastrādās sazin kādus noziegumus un domās sazin kādas domas. Tas ir izplatīts konservatīvās reliģijas uzskats. Taču romāns no veselā saprāta pozīcijām mums šķiet sakām: “Viss tik un tā vienmēr bijis atļauts, arī tajos laikos, kad Dievs tepat vien vēl bija. Dievam ar to nav nekāda sakara.”

Protams, romāna dotā brīvība šķiet vieglāk apdzīvojama nekā tā, kas valda pasaulē, jo romāni taču ir izdomātas pasaules. Literatūra ir nebeidzams eksperiments ar neapkopojamiem datiem. Realitāte literatūrā vienmēr ir ticības jautājums – pārbaudīt un apstiprināt to paliek lasītāju ziņā. Literatūra dzīvo šaubu ēnā; tā pati zina, ka ir patiesi meli. Un tāpēc ticība literatūrai vienmēr ir it kā ticība un tālab metaforiska. Tas, kas reliģijā ir briesmas, literatūrā ir pati matērija.

Lasīt romānu nozīmē pastāvīgi pārslēgties no sekulārā uz reliģisko režīmu un atpakaļ – no tā, ko varētu saukt par atsevišķo, uz formu. Romāna laicīgais dzinulis orientēts uz dzīves izvēršanu un paildzināšanu; romāns ir veikls ikdienišķā akciju mākleris. Tas izvērš atsevišķus mūsu dzīves mirkļus par ainām un detaļām; tas tiecas savir­knēt šos mirkļus ritmā, kas tuvs reālajam laikam. Atcerieties, kā Henrijs Džeimss “Lēdijas portretā” velta veselu nodaļu piecām vai sešām stundām, ko Izabela Ārčere pavada, sēžot krēslā un domājot par savu neveiksmīgo laulību. Gandrīz pusgadsimtu vēlāk misis Ramzija romānā “Uz bāku” sēdēs pie loga, kavējoties pārdomās par saviem bērniem, par vīru, par visdažādākajām lietām, un aizmirsīs, ka viņai jāsēž nekustīgi, jo Lilija Brisko glezno viņas portretu. Būtībā misis Ramzija aizmirst, ka viņa ir portreta centrā, romāna centrā. Šai aizmiršanai ir sekulāra daba: romāns ir tik pilns pats ar savu dzīvi, ka cilvēka dzīve, kas skatīta mūžības acīm, ir bezrūpīgi atmesta. Nāve atgriezīsies un triumfēs, taču vēl ne – ne tagad.

Kad romāns rit šādā aizmāršīgā un laicīgā toņkārtā, tas vēlas, lai varoņi dzīvo mūžīgi. Atcerieties, cik negribīgi Servantess pasaka ardievas savam donam Kihotam, kurš jau guļ uz nāves gultas un dzīves beidzamajos mirkļos atsakās no savas bruņinieka misijas. Viņš atsauc pie sevis Sančo Pansu un lūdz piedošanu. “Nemirstiet, senjor,” Sančo caur asarām viņam atbild. Dons Kihots nodiktē savu testamentu, nodzīvo vēl trīs dienas un tad, “klātesošo līdzjūtības un asaru pavadīts, izlaida savu garu jeb, pareizāk sakot, nomira”[1. Tulkojusi Mirdza Ķempe]. Rodas iespaids, ka šis notikums pārsteidzis arī Servantesu, kurš pēc paša radītā varoņa nāves iegrimis vārdos neizteiktās sērās.

Turpretim mūžības jeb reliģiskajā toņkārtā romāns mums atgādina, ka dzīves robežas nosprauž nāve – ka dzīve ir tikai nāve, kas gaida savu kārtu. Ar reliģiju šai izteiksmei kopīga tendence raudzīties uz dzīvi kā uz vienkāršu nāves priekškambari – no šejienes Džona Donna doma par cilvēka dzīvi kā Dieva grāmatā jau iepriekš ierakstītu teikumu viņa sprediķī par Ījabu: “Mūsu dzīve ir tikai iekavas; saņemot savu dvēseli un atdodot to atpakaļ, mēs veidojam ideālo teikumu. Kristus ir Alfa un Omega, un mūsu Alfa un Omega ir viss, par ko mums jādomā.” Šādā izteiksmē romāns dara to, ko Dievs apsola 121. psalmā: “Vai tu iesi vai nāksi – Kungs sargās tevi ..”[2. No Bībeles jaunā izdevuma (2012). ] Tas mums māca par saikni starp atsevišķu notikumu un formu. Un tas ir sasniegums, jo vairumam no mums šāda savas dzīves izpēte sagādā grūtības. Mums lemts par savu iešanu un nākšanu spriest tikai pagātnes formā, it kā mēs airētu laivu un skaidri varētu novērtēt vienīgi attālumu, kas jau veikts. Es biju laimīgs šai pilsētā, mēs sakām, atgriezušies pēc vairāku gadu prombūtnes. Es biju nelaimīgs savā trešajā gadu desmitā. Tā īsti esmu mīlējis tikai vienreiz. Tagad es redzu, ka bija kļūda iet tur strādāt. Man ir četrdesmit astoņi gadi, un man vajadzēja nodzīvot tik ilgi, lai saprastu, ka neko nezinu par savu tēvu. Jau minētajā drauga jaunākā brāļa piemiņas dievkalpojumā es uzzināju, ka viņa tēvs uzrakstījis dzejoli, kurā apraud dēlu ar šādu aizkustinošu rindu: “.. brīnišķā vasara, kad neviens mūsu ģimenē nenomira.”

Dievkalpojuma laikā es domāju ne tikai par to, ka bēres ir liturģiskā mājvieta nelaimīgajai privilēģijai ieraudzīt kādu dzīvi tās kopumā, bet arī par to, ka literatūra piedāvā šīs viesmīlības pasaulīgo versiju. Man ienāca prātā Valtera Benjamina arguments esejā “Stāstnieks” – proti, apgalvojums, ka klasiska literāra darba sižeta centrā ir nāve. Benjamins saka, ka tieši nāve padara jebkuru stāstu saprotamu citiem. Mana sieva (viņa ir rakstniece) nesen rakstīja kādam draugam, kura māte tikko bija aizgājusi aizsaulē: “Cik dīvaini, ka dzīves stāstam trūkst kontūru – jeb, precīzāk izsakoties, iezīmējas tikai tagadne – līdz brīdim, kad tas beidzas; tad piepeši kļūst redzama visa trajektorija.” Viņa runāja par pašas pieredzi; pēdējo divu gadu laikā miruši abi viņas vecāki. Tālāk mana sieva citēja to, ko viņai pēc pašas tēva nāves bija teikusi kāda kanādiešu rakstniece: ka tagad, kad tēvs ir miris, viņai pēkšņi pietrūkst viņa visos vecumos. Viņai pietrūkst tēva tāda, kāds viņš bija meitas deviņu gadu vecumā, pusaudzes gados, kad viņai bija divdesmit astoņi, trīsdesmit pieci un tā tālāk.

Romāns bieži sniedz mums šo formālo priekšstatu par kāda cilvēka dzīves kontūrām: mēs redzam daudzu izdomātu dzīvju sākumu un galu, to attīstību un kļūdas, apstāju un pašplūsmu. Literatūra to dara dažādos veidos – gan ar mērogu un apjomu (garos, tēlu bagātīgi apdzīvotos romānos, kas pilni ar dzīves stāstiem, neskaitāmiem sākumiem un beigām), gan arī ar koncentrētību un lakonismu (novelēs, kas ietilpina sevī vienu atsevišķu radikāli saspiestu dzīvi no sākuma līdz galam, kā “Ivana Iļjiča nāvē” vai Denisa Džonsona “Vilcienu sapņos”). Un daļēji arī, pārvēršot tagadni pagātnē: lai gan mēs lasot pārvietojamies cauri stāstam, tas savā kopumā jau ir pabeigts – mēs taču turam to savās rokās. Šajā ziņā literatūra, dižā dzīves devēja, vienlaikus arī nogalina, un ne jau tikai tāpēc, ka romānos un stāstos cilvēki bieži mirst, bet galvenokārttāpēc, ka, pat ja viņi nemirst, tad tik un tā ir jau notikuši. Literatūra visos savos paveidos vienmēr ir kaut kādā mērā nāve, tieši tādā ziņā, kādā Blanšo aprakstīja reālo dzīvi. “Bija. Mēs sakām – viņš ir, un tad pēkšņi viņš bija, šis briesmīgais bija.” Tā saka Tomasa Bernharda romāna “Zaudētājs” vēstītājs, aprakstot savu draugu Vertheimeru, kurš izdarījis pašnāvību. Taču tā varētu raksturot arī laiku, kurā mēs sastopamies ar vairumu izdomāto dzīvju; mēs sakām – “viņa bija”, nevis “viņa ir”. Viņš izgāja no mājas, viņa paberzēja skaustu, viņa nolika grāmatu un aizmiga.Romānā bieži notiek cīņa starp tagadni un pagātni, piemēru un formu, brīvu gribu un determinismu, sekulāru izvēršanos un reliģisku saspiešanos. Tāpēc autora viszinības lomai ir tāda saspīlējuma pilna vēsture, jo šim nemieram ir daļēji teoloģisks raksturs; tam piemīt teoloģiska strīda neatrisinātā daba. Romāns, šķiet, mūžam svārstās, nespējot izlemt, vai vēlas izbaudīt šo viszinību vai atvainoties par to – izvirzīt to priekšplānā vai atņemt tai spēku. Vai romāna autoram vajadzētu iejaukties un pārtraukt savus varoņus vai noslēgties salti bezpersoniskā vienaldzībā? Nabokovs mīlēja atkārtot, ka literārie varoņi ir viņa vergi: kāds tēls šķērso ielu tikai tāpēc, ka viņš tam pavēl. Taču šķietami bezpersoniskais Flobērs nav mazāk Dievam līdzīgs kā pļāpīgi viszinīgais Henrijs Fīldings vai esejiski moralizējošais Džordžs Eljots.

Šie ir jautājumi, kas patapināti no teoloģijas, tāpēc nav īpašs pārsteigums, ka diezgan daudzi mūsdienu rakstnieki gluži konkrēti pievērsušies jautājumam, ko nozīmē pastāstīt stāstu – ko nozīmē šāda dievišķa vara pār kāda sākumu un galu un kā literāra darba varonis var atrast vietu savai personīgajai brīvībai, ja to nepārtraukti vēro gan autora, gan lasītāja modrā acs. Es domāju tādus literātus kā Vladimirs Nabokovs, Mjūriela Spārka, V. S. Naipols, V. G. Zēbalds, Žuze Saramagu, Tomass Bernhards, Havjers Mariass, Ians Makjuans, Zeidija Smita, Penelope Ficdžeralda, Dženifera Īgana, Edvards P. Džonss. Lieliskajā romānā “Māja misteram Bisvasam” Naipols, izmantojot mistera Bisvasa tēlu, izstāsta sava tēva dzīves stāstu. Tā ir nebrīva, ierobežota un dzelžaini iepriekš nolemta dzīve  – mūžs, ko nodzīvojis necils cilvēciņš, kurš tā arī nekad neatstāj Trinidadas salu un nomirst vēl jauns. Romāns sākas ar paziņojumu par mistera Bisvasa nāvi, un darba gaitā autors svārstās starp lēnu, pacietīgu un komiskā stilā izturētu mistera Bisvasa dzīves atstāstu un apkopojošu reliģisku aprakstu, kas nežēlīgi saspiež šo mūžu: “Pavisam misters Bisvass Čeisā nodzīvoja sešus gadus – gadus, ko garlaicība un bezjēdzība saplacināja tā, ka beigās tos jau varēja aptvert ar vienu pašu skatienu.” Tas ir reliģiskais laiks, kam pretī runā pats romāns, ar katru komisko sekulāro ainu pastāstot mums, ka mistera Bisvasa dzīvi nav iespējams aptvert ar vienu skatienu. Romāns aicina mūs nolasīt tā ironiju un turēties tai pretim, šādā veidā slepeni vienojoties ar autoru izbrīvēt vietu mistera Bisvasa komiskajai neprognozējamībai.

Pēdējos gados viens no skaistākajiem piemēriem lielajam kāpēc un romāna svārstībai starp gadījumu un formu bijis Penelopes Ficdžeraldas “Zilais zieds”, kas nāca klajā 1995. gadā. Tas ir vēsturisks romāns, kurš vēsta par īso mūžu, ko nodzīvoja jaunais cilvēks, kuru mēs pazīstam kā filozofu un dzejnieku Novālisu. Viņa īstais vārds bija Frīdrihs (Fricis) fon Hardenbergs, un, kad mēs viņu pirmo reizi sastopam Ficdžeraldas romānā, viņš ir kaismīgs universitātes students, kurš aizrāvies ar Fihtes teorijām. Viņš uzskata, ka nāve nav nozīmīga – tā ir tikai pāreja jaunā stāvoklī. Viņš domā, ka mēs visi esam brīvi iztēloties, kāda ir pasaule, un, tā kā ikviens no mums to droši vien iedomājas citādi, nav pamata ticēt kaut kādai nemainīgai lietu realitātei. Un tad viņu pašu notriec no kājām realitāte: ciemojoties kādās mājās, viņš iepazīstas ar divpadsmitgadīgu meiteni, vārdā Sofija fon Rokentīna. Viss vedina domāt, ka Sofija ir pavisam ikdienišķa padsmitniece, taču dedzīgais Fricis jau pēc piecpadsmit minūtēm nolemj, ka viņam meitene jāprec – ka “Sofija ir manas sirds sirds”. “Viņa ir mana gudrība.” Romāns līdztekus citām lietām ir arī stāsts par šo neticamo un sāpīgi īso mīlestību.

Fricis raksta romānu, kuram devis pagaidu nosaukumu “Zilais zieds”, taču līdz šim sarak­stītas tikai pāris rindkopu, un tās neizklausās īpaši daudzsološi: “Es esmu sastādījis amatu, profesiju un psiholoģisko tipu sarakstu.” Pašas Ficdžeraldas romāns ir pilns ar meistarīgi notvertām netipiskas dzīves ainām. Te ir Fricis un viņa flegmatiskākais brālis Erasms, viņu jaukā māsa Sidonija un brīnišķīgais fon Hardenbergu pastarītis, ģimenes brīnumbērns, kuru tuvinieki dēvē par “lielisko Bernhardu”. Taču šo laimīgo ģimenisko eksistenci vajā nāve. Drīz kļūst skaidrs, ka jaunajai Sofijai ir tuberkuloze un viņa neizveseļosies. Viņa nomirst divas dienas pēc piecpadsmitās dzimšanas dienas. Romāns beidzas ar šo neparasto notikumu apskatu:

“18. gs. 90. gadu beigās pienāca jauno Hardenbergu kārta citam pēc cita gandrīz bez iebildumiem padoties plaušu tuberkulozei. Erasms, kurš vienmēr apgalvoja, ka klepo asinis tikai tāpēc, ka pārāk daudz smejas, nomira 1797. gada Lielajā piektdienā. Sidonija nodzīvoja līdz divdesmit divu gadu vecumam. 1801. gada sākumā Fricis, kuram bija parādījušies tie paši simptomi, atgriezās vecāku mājās Veisenfelsā. Guļot uz nāves gultas, viņš lūdza, lai Karls spēlē viņam klavieres. Kad atbrauca Frīdrihs Šlēgels, Fricis viņam pastāstīja, ka esot pilnīgi pārstrādājis “Zilās puķes” plānoto sižetu.Lieliskais Bernhards noslīka Zālē 1800. gada 28. novembrī.”

Tā ir nevainojami izsvērta un pārdomāta rindkopa – no šķietamās vienaldzības frāzē “citam pēc cita gandrīz bez iebildumiem padoties”, kas liek nāvei izklausīties gandrīz vai pēc “muzikālo krēslu” spēles ģimenes lokā, līdz Erasma sirdi plosošajam apgalvojumam, ka atklepo asinis pārliecīgas smiešanās dēļ (turpinās asociācijas ar jautrām ģimenes izpriecām), Friča nepabeigtajam plānam pārrakstīt savu nepabeidzamo romānu un, visbeidzot, bezkaislīgajam, bezkrāsainajam un neizteiksmīgajam teikumam “Lieliskais Bernhards noslīka Zālē 1800. gada 28. novembrī.”. Ģimenes ģēnijam, kurš varēja kļūt daudz dižāks par Novālisu, bija tikai divpadsmit gadu.

Par romāna epigrāfu Ficdžeralda ņēmusi Novālisa rindu: “Romāni izaug no vēstures nepilnībām.” Un tik tiešām – viņas romāns mēģina izglābt no vēstures tos intīmos mirkļus, kurus vēsture nekad nebūtu varējusi iemūžināt, – intīmus mirkļus, kurus savās atmiņās, iespējams, nenoglabātu pat ģimene. Taču šie sekulārie momenti pastāv lielākās un stingrākās romāna formas ietvaros, un tas nozīmē apziņu, ka šīs ir īsas dzīves, nolemtas dzīves – ne vairāk kā vēstures iekavas.

Literatūra apbrīnojamā kārtā ļauj mums šīs iekavas vienlaikus izvērst un saspiest ciešāk. Šī spriedze starp sekulāro piemēru un reliģisko formu, iespējams, ir tas, kas romānam piešķir tādu varu. Tas ir iemesls, kāpēc romāns tik bieži iemet mūs šajā plašajā, skeptiskajā un šausminošajā kāpēc? brīvībā. Šo jautājumu ar pilnu jaudu izmanto romāna forma – ne tikai tāpēc, ka romāns tik labi prot uzburt dzīves ikdienišķās izpausmes, bet arī tāpēc, ka tas tikpat lieliski spēj apliecināt dzīves pabeigto, piepildīto formu. Ar apliecināšanu es domāju apstākli, ka varoņiem, par kuriem mēs lasām, nevajadzēja mirt – tie taču ir izdomāti. Romāna varoņi nomira tikai tāpēc, ka autors viņiem to pavēlēja. Tas ir jūtams pat tādā vēsturiskā romānā kā “Zilais zieds”. Antīkās pasaules vēsturnieks Robins Leins Fokss reiz piezīmēja, ka visā Vecajā Derībā ir tikai viena vienīga nejauša nāve, šādi norādot uz atšķirību no romānu un laikrakstu piedāvātajiem mūsdienu stāstiem par cilvēku dzīvi un nāvi. Tomēr, ja ar vārdu “nejaušs” mēs saprotam kaut ko tīši neparedzētu, tad, stingri ņemot, literatūrā nejaušas nāves nav vispār. Tas attiecas pat uz vēsturiskiem romāniem, jo tīri teorētiski rakstniekam dota vara vēsturi labot; turklāt autors to vai citu varoni izvēlējies ne tikai tā dzīves, bet arī nāves apstākļu dēļ. Turklāt, kad mēs lasām vēsturisku daiļliteratūru, varoņi pamazām sāk dzīvot paši savu dzīvi, mūsu prātā norobežojoties no vēsturē fiksētās realitātes. Kad vēsturiska romāna varoņi mirst, tā ir literāru tēlu, nevis vēsturisku personu nāve.

Un tomēr literatūra ir un paliek it kā spēle. Varoņi nepaliek miruši; tie pie mums atgriežas, kad pārlasām viņu stāstu otro un trešo reizi. Izdomātas dzīves smiekli skan ilgāk nekā nāves asiņainais klepus. Viena no “vēstures nepilnībām” ir tāda, ka reāli cilvēki mirst. Literatūra mums dāvā varoņu augšāmcelšanās iespēju, atkārtotu sekulāru atgriešanos. Šķiet, ka Italo Kalvīno sava romāna “Palomars” noslēgumā rotaļājas ar šo literāro nāves spriedumu un augšāmcelšanos, ironiski apsverot sava darba titulvaroņa nāvi:

“Cilvēka dzīve sastāv no atsevišķu notikumu kopuma, un pēdējais no tiem var mainīt arī visus pārējos, kopā ņemtus, – ne tāpēc, ka tas būtu svarīgāks par citiem, bet gan tāpēc, ka notikumi, tiklīdz tie iekļauti kādā dzīvē, sarindojas ne hronoloģiskā secībā, bet atbilstoši iekšējās arhitektūras principiem.”

Palomars vēlētos iemācīties būt miris, un Kal­­vīno mums atgādina, ka tas viņam nenāksies viegli, jo pats grūtākais nāvē ir aptvert, ka dzīve ir “slēgts veselums, kas no sākuma līdz galam palicis pagātnē un vairs nav nekādā veidā papildināms”. Kalvīno saka, ka Palomars sāk iztēloties visas cilvēka eksistences un paša laika galu. “Ja laikam ir jābeidzas, to var aprakstīt – mirkli pēc mirkļa,” Palomars prāto, “un katrs mirklis, kas aprakstīts, izplešas tiktāl, ka vairs nav saskatāms. Viņš izlemj, ka ķersies pie katra savas dzīves mirkļa aprakstīšanas un, kamēr nebūs tos visus aprakstījis, vairs nedomās par to, kā ir būt mirušam. Un šajā mirklī viņš nomirst,” Kalvīno raksta. Tas ir grāmatas pēdējais teikums.

The New Yorker, 2013. gada 9. decembrī
Tulkojusi Sabīne Ozola