Kam jūs kalpojat ar savu mākslu?
(Foto - Uldis Tīrons)

Ar Vagriču Bahčanjanu sarunājas Uldis Tīrons un Arnis Rītups

Kam jūs kalpojat ar savu mākslu?

Kad Parīzē jautājām Marijai Rozanovai–Siņavskai, kurš no krievu emigrantiem Ņujorkā būtu intereses vērts, viņa atbildēja: “Tikai viens. Vagričs Bahčanjans.” Pagājušogad Krievijā iznāca Vagriča Bahčanjana grāmata Muh uima; tās ievadā Aleksandrs Genis raksta: “Siņavskis pilnīgi pamatoti Bahčanjanu uzskatīja par pēdējo futūristu. Vagričs ir dzīvs izraktenis. Pēc viņa var pētīt tā revolucionārā laikmeta garu, kuru mīlēt viņu neatradināja pat Amerika. Man šķiet, ka Bahčanjans vēl joprojām vēlas, lai pasaule būtu taisnīga, bet cilvēki – godīgi. Viņam patīk Majakovskis, nepatīk buržuji, un pats viņš atgādina Platonova varoņus.”
Vagričs Bahčanjans ir no Harkovas, un Genis zina stāstīt gadījumu, ka vāciešu virsnieks bija uzsēdinājis četrgadīgo Vagriču uz tanka un kaklā tam uzkāris žāvētas desas luņķi, kuru nākošais mākslinieks tūlīt pat iemanījies apmainīt pret krāsainajiem zīmuļiem. Nepabeidzis astoto klasi, Vagričs sācis strādāt rūpnīcā, bet, kad emigrācijas draugi Braitonbīčā nolēmuši nopirkt viņam vidusskolas diplomu, Vagričs paziņojis, ka nolēmis mirt neizmācījies – “kā Brodskis”.
Mūsu saruna ar Vagriču nevilšus skāra viņa leģendāros – Harkovas dzīves gadus, kurus grāmatā Jaunais nelietis detalizēti aprakstījis Eduards Ļimonovs; starp citu, tieši Bahčanjans arī jaunajam dzejniekam avangardistam ar neizdevīgo uzvārdu Savenko izdomāja pseidonīmu Ļimonovs. Var jau būt, ka Bahčanjana jeb Baha kaislības potenciālu atspoguļo Ļimonova aprakstītie dzēruma gadījumi: “Reiz pēc pāris glāzēm vīna viņš tā noreiba, ka izrāvās no paziņu rokām un, kliegdams: “Komunistu maukas!”, aizskrēja pa ielu. (..) Citreiz piedzērušais kamikadze pēkšņi ieķērās karogā, kas karājās pie kādas rūpnīcas ieejas. Ieķērās un noplēsa, tad, izkliedzis kareivīgu saukli, metās skriet. No sargu telpas izmetās sargi un šaudami metās pakaļ piedzērušajiem draugiem. Taču bija jau tumšs un nevienu nenoķēra un neievainoja. Karogu Vagričs iemeta no tilta Harkovas upītē, un tas, piemirkstot netīrajā ūdenī, lēni un neveikli grima.”
Jau no Maskavas Vagričs Bahčanjans emigrēja uz Rietumiem, kā raksta Genis – dzīvokļa jautājuma dēļ. Jebkuram, kurš kādreiz sapņojis par bēgšanu no PSRS, šāds emigrācijas pamatojums varētu šķist gandrīz vai aizvainojošs. (Lai gan kur dzīvot bieži vien patiešām nebija.) Satiekot Bahčanjanu viņa Manhetenas dzīvoklī, neatstāj sajūta, ka, patiesību sakot, māksliniekam ir vienalga, kur dzīvot, ja vien viņu liek mierā.
Nevarētu teikt, ka Amerikā Bahčanjans būtu sasniedzis slavas virsotnes. Tiesa, arī tur, tāpat kā Harkovā un Maskavā klīst viņa izdomātās anekdotes, apmēram tādas: “Satiekas van Gogs un Bēthovens. Van Gogs jautā: “Kurā ausī man džinkst?””
Bahčanjana darbus aprakstīt šķiet neiespējami, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bieži ir saistīti ar kādu sen izgaisušu propagandas klišeju vai balstās krievu valodas spēlēs. Es patiešām labi varu iztēloties viņu mierīgi sēžam Centrālparkā un ar šņorīti dīķī ķeram karūsas, kā par viņu raksta liecinieki; izdoma no viņa plūst it kā pati no sevis, un, ja kāds reiz apgalvojis, ka mākslas vairs nav, bet ir tikai mākslinieki, tad Vagričs Bahčanjans tam ir dzīvs piemērs.

Vagričs Bahčanjans un Anatolijs Urs kopā ar Jozefu Boisu 1980. gadā
Vagričs Bahčanjans un Anatolijs Urs kopā ar Jozefu Boisu 1980. gadā

Rīgas Laiks: Esmu dzirdējis, ka jūs katru dienu sevi fotografējat.

Vagričs Bahčanjans: Nē, tas bija divus gadus, mani katru dienu fotografēja sieva. Ideja bija tāda: “Ira, tu esi par mani jaunāka, pēdējais kadrs būs zārkā.” Viņai, šķiet, tas ne sevišķi patika. Un tad notika tāds dīvains gadījums – tieši pēc diviem gadiem mēs atdevām kārtējo filmiņu attīstīt, taču tā visa bija melna. Mistika, nekad tā nebija bijis. Un es sapratu, ka tā ir zīme, vajag apstāties.

Bet šeit man ir izstāde – katru dienu pa darbam. Jau desmit gadus. Pašos darbos nekādas jēgas nav, es cenšos netaisīt nekādas idejas, dažreiz tā ir kaut kāda abstrakcija, dažreiz kaut kāda kolāža, bet vienmēr – pilnīga anarhija, pilnīga brīvība. Kā gribu, tā arī daru, nedomājot par to, ko darīju vakar, un kas būs rīt.

RL: Jūs kaut kā vienlaikus esat līdzīgs gan Hruščovam, gan Pikaso…

Bahčanjans: O, un vēl arī Saharovam… Pikaso – visbiežāk. Vasarās es mēdzu staigāt tādā svītrainā jakā un šortos, un tikai vēlāk es sapratu – ir tāda fotogrāfija ar Pikaso pludmalē, svītrainā jakā un īsās biksēs, un, kad man bija mazliet vairāk matu, līdzība patiešām bija šausmīga. Reiz es agri no rīta pastaigājos Centrālparkā, ap kādiem septiņiem, neviena nav, vienīgi skrien viens džogeris un no attāluma man māj. Es paskatos riņķī – it kā neviena nav, es un viņš skrien pretī. Nodomāju – droši vien, kukū. Viņš skrien garām un kliedz: “Hai, Pikaso!” Un aizskrien tālāk. Citreiz mēs ar Iru iegājām kādā nakts veikalā, es gaidīju uz ielas, iznāk kaut kāds vīrs no veikala – nu, vienkāršs vecis, nekāda pensneja, nav inteliģents, parasts cilvēks – un pēkšņi saka: “Neticu! Pikaso augšāmcēlies!” Garām iet kāda sieva ar somām un iesaucas: Jā! Jā! Pikaso!” Bet tas vēl nav viss. Ir tāds kinodokumentālists Andrejs Zagļanskis, viņš te vietējai televīzijai taisīja tādas minūti garas filmiņas par dažādiem māksliniekiem un dzejniekiem. Un es teicu, ka mājās negribu, iesim uz parku, paņēmu līdzi dažas bildes… Un es sēdēju uz soliņa, viņš ar operatoru stāvēja uz celiņa, pa kuru karietēs vadā tūristus, un garām brauc kariete un pēkšņi tās važonis atkal kliedz: “Hai, Pikaso!” Es pat gribēju izdomāt leģendu, ka es esmu Pikaso ārlaulības dēls, bet nevarēju neko izdomāt. Es esmu dzimis Harkovā 1938. gadā, bet 1936. gadā, ja nemaldos, Harkova bija Ukrainas galvaspilsēta. Un tajā notika Pasaules inteliģences kongress. Pikaso tur nepiedalījās, taču bija Aragons, Bretons, viss kreisais zieds. Ja tur būtu bijis Pikaso, es varētu… Bet tā nekas neiznāk, un mana mamma arī nekad nebija bijusi Parīzē.

RL: Kurš ir bijis slavenākais cilvēks, ar ko jūs esat saticies?

Bahčanjans: Reiz es nejauši biju iegājis mākslas galerijā uz 57. ielas, tur notika viena no popārta dibinātāja, Džima Dajeva, izstādes atklāšana. Es paņēmu tādu kartīti, piegāju pie viņa un palūdzu parakstīties. Pēc tam es izeju uz ielas, nogriežos no Medisona avēnijas uz 5. ielu – tur arī atrodas dažādas galerijas –, skatos – pretī nāk Trūmens Kapote ar diviem tādiem ambāļiem, vai nu mīļākajiem vai vienkārši miesassargiem. Un atkal – man uznāk periodi, kad es kļūstu nekaunīgs –, es sasveicinājos, atvainojos, paskaidroju, ka esmu krievu mākslinieks, ka viņš kā rakstnieks man ļoti patīk, ka esmu viņu lasījis krieviski. Un viņam tas šausmīgi patika, viņš tiem saviem ambāļiem saka: “Skatieties, mani pazīst arī tur, Krievijā!” Nu un viņš parakstījās uz tās pašas kartītes, kur jau bija Džims Dajevs. Eju tālāk pa ielu – pretī nāk Vudijs Alens un kopā ar viņu pazīstams intervētājs Diks Kovers. Es diemžēl vairs nepiegāju klāt. Pusstundas laikā! Pagriežos ap stūri uz mūsu 82. ielu, satieku Luīzi Nebelzoni, toreiz viņa vēl bija dzīva, tāda pazīstama moderniste, tēlniece, no Kijevas…



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs, 2004 žurnāla