Kabala un sieviete

Leonīds Macihs, Kijevas Sālamana Universitātes vicerektors, studējis franču literatūru Zaporožjes Valsts pedagoģiskajā institūtā, studijas šajā virzienā turpinājis Morisa Torēza Maskavas Valsts pedagoģiskajā institūtā, ieguvis doktora grādu. Kopš 90. gadu sākuma studējis jūdaiku Šaloma Hartmana institūtā Jeruzālemē, vēlāk papildinājies doktorantūrā Amerikas Savienotajās Valstīs. Izraēlas valsts kultūras un jūdaikas studiju veicināšanas programmu pārstāvis Krievijā, Ukrainā un citās bijušās Padomju Savienības valstīs. Pēdējos gados nodarbojas ar Kabalas tradīcijas pētījumiem un tās piemērošanu mūsdienām.

Ilmārs Zvirgzds: Paskaidrojiet, kādēļ mani vienmēr kaitinājusi askēze, kādēļ vienmēr šķitusi pretīga jebkura askēzes forma?

Leonīds Macihs: Es domāju, ka askēze ir pretrunā cilvēka dabai, un tādēļ cilvēkos, kas mīl dzīvi visās tās izpausmēs, tā izsauc noraidošu reakciju. Askēze ir dzīves noliegums, es pat teiktu – bēgšana no dzīves. Taču tie, kas dzīvē piedalās un to mīl – kā, piemēram, jūs – tiem, protams, askēze izraisa nepatiku. Askēze ir cilvēkam neraksturīgu noteikumu uzspiešana, ķermeniskuma un baudas noraidījums, tādas dzīves uzspiešana, kas vēršas nāvē, iracionālu grēku uzspiešana. Agrīnās kristietības mūks Prokopijs no Cēzarejas rakstīja kādam citam mūkam: “Lūk, brāli, tu lielies, bet es esmu mirušāks par tevi.” Nezinu, vai vajadzētu lielīties ar to, ka kāds ir mirušāks par citu. Lielīties jau var ar dažādām lietām, taču, kad cilvēks priecājas un gūst baudu no tā, ka ir gandrīz līķis, tad mums, dzīvajiem tas izraisa riebumu. Mironim starp dzīvajiem ir grūti izlikties dzīvam un kaislīgam, un mums, dzīvajiem ir grūti izlikties pa pusei mirušiem.

Zvirgzds: Vai kabala nav vairāk tāda tekstuāla dzīve?

Macihs: Tā, protams, ir dažāda, taču kabalas skatījumā askēze neiederas. Mūki un vientuļnieki tiek nosodīti. Tiesa, tur bija hasīdej aškenaz, 14. gadsimta Vācijas un Austrumeiropas hasīdi, kuri atradās kristietības ietekmē un mēģināja īstenot askēzes ceļu, taču tas nav galvenais kabalas novirziens, tikai tāda tendence. Kabalai ir daudz aspektu, ir daudz tekstuālu lietu, protams, taču tās neprasa no cilvēka pasaules noraidījumu. Tā ir vēl viena bauda, vēl viens kaifs. Tas domāts tiem, kam šis kaifs ir pieejams – palasīt tekstus. Kabala vienmēr apgalvojusi, ka bauda un kaifs ir viens no galvenajiem cilvēka dzīves aspektiem, tā ir tīrs un klasisks intelektuālā baudījuma veids. Ne jau visiem, bet tiem, kam tas pieejams, tiem kaifa ir pietiekami.

Zvirgzds: Bet kā tad ar tradicionālo attieksmi, ka ar kabalas studijām var nodarboties tikai tie, kas vispirms apguvuši Talmūda tekstus, kā arī sasnieguši noteiktu vecumu. Ja tagad ar kabalu nodarbojas tie, kas izkrituši no tradīcijas aprites, vai neiznāk tā, ka viņi nesagatavoti nodarbojas ar to, ko citi apguvuši pēc daudzu gadu studijām?

Macihs: Tas taču ir parastais mācekļa un studiju ceļš. Ir viens ceļš tiem, kas ir izglītotāki, un cits tiem, kas ir iesācēji. Divdesmitajā gadsimtā, pateicoties kabalas popularizācijai, ir sabrukušas daudzas barjeras – gan šķiriskās, gan dzimuma, gan īpašuma, gan arī nacionālās, tādēļ ar kabalu var nodarboties visi, kas to vēlas. Pie kabalas sākuši tiekties daudzi lieliski visu nacionalitāšu cilvēki, un tas ir vienreizēji bagātinājis kabalu. Jauns mistiskais skatījums, jauns redzējums, pati šo cilvēku klātbūtne un interese ir lielisks fakts. Pilnīgi cita atmosfēra. Dažādi cilvēki ienes kabalā savu pieredzi – milzīgu neebrejiskās pieredzes slāni. Kabalai piepulcējas cilvēki, kas itin nekā par to nezina, taču viņiem ir vēlme uzzināt, viņiem nav pilnās krūzītes kompleksa. Viņi nedomā, ka zina visu uz pasaules, un viņi ir gatavi daudz mācīties. Protams, ar tekstuālajām baudām sākumā ir grūti, un tās spēj sasniegt tikai tie, kas nolēmuši virzīties tālāk, iemācīties valodu. Tādu ir maz, bet jebkuri sasniegumi sakārtoti pēc piramīdas principa. Jo augstāki sasniegumi, jo mazāk cilvēku, bet pašā virsotnē ir pavisam nedaudzi. Kabala ir atbrīvojoša zinātne, nevis sasaistoša, tā izved cilvēku ārpus robežām un dāvā brīvību, un labi, ka ar to aizraujas arvien vairāk cilvēku.

Zvirgzds: Ebreju mistikas pētnieks Moše Idels par viduslaiku kabalistu Abulafiju reiz rakstīja, ka Abulafija nav nekāds kabalists, ka viņš esot vienkārši ebreju mistiķis. Ar ko kabala atšķiras no parastas ebreju mistikas?

Macihs: Tas ir labs jautājums. Moše Idels rakstījis daudz īpatnēja. Viņš ir īpatnējs domātājs, pēdējā grāmatā “Messianic Mystics” viņš diezgan savdabīgi raksta par mesiāniskajām kustībām, un šie darbi izraisījuši daudz strīdu. Bet runājot par Abulafiju, grūti viņam piekrist. Abulafija bija ne tikai mistiķis, bet arī kabalists. Agrīnajā periodā, protams, bija ebreju mistiķi, kas nebija kabalisti, tolaik kabala tika saprasta kā vienots zināšanu kopums. Tradīcija bija tikai viens no elementiem. Tikai vēlāk kabala kļuva par patstāvīgu mistisko tradīciju. Vai pastāvēja ebreju mistika ārpus kabalas? Es pieļauju, ka viduslaiku Itālijā un Spānijā, kur valdīja stipra arābu ietekme, pastāvēja mistiķu aprindas, kurās svarīgākas bija nevis tekstuālas, bet ķermeniskas prakses. Sekss. Meditatīvi vingrinājumi, kas kabalā stingro aizliegumu dēļ nebija iespējami. Tas ir maz pētīts. Es pieļauju, ka tieši Itālijas dienvidos, kur dzīvoja Abulafija un bija stipra arābu ietekme, pastāvēja ebreju mistika ārpus kabalas ietvariem.

Zvirgzds: Īsts mistiķis vienmēr ir vientuļš. Abulafija bija spiests atzīt, ka viņam tik ļoti pietrūcis skolotāja, ka viņa vienīgais skolotājs bijis pravietis Elija, kas lējis ūdeni uz viņa rokām. Kas lēja ūdeni uz jūsu rokām?

Macihs: Abulafija, tāpat kā citi mistiķi, no psihiatrijas viedokļa atradās uz normas un patoloģijas robežas. Ne jau mums spriest par to, kādi viņi bija patiesībā, taču atcerēsimies kaut vai tādus cilvēkus kā Šlomo Molho[1. Šlomo Molho – (īstajā vārdā Djego Piress,1500–1532, pseidonīms ebreju valodā nozīmē “Sālamans ir viņa eņģelis”), kristietībā pārgājušu ebreju dēls, kurš pieņēma jūdaismu un pasludināja sevi par mesiju, tādēļ tika sadedzināts sārtā.] vai Dāvidu Reubeni[2. Dāvids Reubeni – (1490–1535/1541), piedzīvojumu meklētājs un jūdu viltus mesija.], kuri apgalvoja, ka ir mesijas – viņi patiešām ticēja, ka tādi arī ir. Arī Abulafija sevi uzskatīja par debesu sūtni, un droši vien izturējās nopietni pret šo pārliecību.

Zvirgzds: Viņš arī uzskatīja sevi par mesiju – atcerēsimies kaut vai viņa gājienu pie Romas pāvesta ar lūgumu atbrīvot ebreju tautu...

Macihs: Protams, viņš uzskatīja sevi par mesiju un tālab cieta. Šādi ļaudis bija gatavi ciest par savu ticību un nebija nekādi šarlatāni. Piemēram, rabi Lucato apprecējās ar šehinu, dievišķo klātbūtni, bet Šabtajs Cvi[3. Šabtajs Cvi – (1626–1676), savā mācībā apvienoja jūdaisma, kristietības un islāma elementus. 1648. gadā pasludināja sevi par mesiju, uzsvērdams, ka viens no viņa galvenajiem uzdevumiem ir svētās tetragrammas (D-va vārda saīsinājuma, ko ebreji neizrunā) izrunāšana, pasludinot to visiem ebrejiem.] apprecējās ar Toru. Un tā nebija individuāla mistiska nodarbe – tas notika publiski, kāzās piedalījās simtiem cilvēku. Mūsdienu skatījumā šī norise līdzinātos masu psihozei vai kino filmēšanai. Prātam nav aptverama tā enerģija, ko šādi ļaudis spēja inducēt pūlim.

Zvirgzds: Savulaik aizliegums nodarboties ar kabalu cilvēkiem bez tradīcijas pamata radās tādēļ, ka tas spēj izraisīt psihiskus traucējumus. Tagad ar kabalu nodarbojas daudzi. Vai visi sajukuši prātā?

Macihs: Vienkārši mazinājušās bailes, ka iespējams sajukt prātā. Svērtenis no vienas galējas pozīcijas pārvietojies uz otru. Tolaik vājprātu izraisīja ne tik daudz nodarbošanās ar kabalu, cik mesiāniskās gaidas. Bija liels skaits jukušo, kas pasludināja sevi par mesijām, un vēl vairāk trako bija gatavi viņiem sekot. Kabalai bija palīgfunkcija, galvenais bija mesiāniskās gaidas. Mesiāniskās gaidas bija tik kaislīgas, ka simtiem cilvēku varēja sekot kādam šarlatānam un noslīkt jūrā. Piemēram, kad kāds viltvārdis no Sicīlijas mēģināja ļaudis vest uz Izraēlu cauri jūrai. Mesiāniskās ilgas taču nevarēja atcelt, tas ir viens no jūdaisma stūrakmeņiem. Un tad cilvēki ķērās pie galēja līdzekļa – paziņoja, ka visi viltus mesijas ir tik traki tādēļ, ka nodarbojušies ar kabalu. Un pēc sabatiešu kustības radās aizliegums, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam, ka kabalistam jābūt precētam vīrietim, kas ir iemantojis ļaužu uzticību. Aizliegums radās nevis baidoties par to, ka kāds varētu kļūt mistiķis, bet gan tādēļ, lai neviens nekļūtu par kārtējo viltus mesiju. Mesiāniskās kustības radīja šaušalīgu iztukšojumu, ne tik daudz fizisku, cik garīgu. Un tādēļ sekoja aizliegumi. Mūsdienās mesiānisms nav aktuāls, neviens taču tam netic. Lūk, Habada kustības līderis Šneiersons bija pēdējais, kas pasludināja sevi par mesiju, taču pat viņa sekotāji, maigi sakot, pret to izturas skeptiski. Kabala vairs netiek saistīta ar viltus mesiju kustībām un personībām, vēlmi visu iznīcināt un radīt jaunu anarhistisku pasaules kārtību – mūsdienās kabala tiek uztverta kā tīru zināšanu kopums. Tās ir atbrīvojošas zināšanas, kas ļauj cilvēkam pārsniegt robežas. Vecās briesmas ir aizmirstas, par tām zina vienīgi šaurs speciālistu loks.

Zvirgzds: Runājot par ekstāzi, viens no ekstātisko stāvokļu veidiem savulaik bija komunikācija ar tekstu. Tas bija viens no baudījuma veidiem. Kāda veida ekstāzi gūst cilvēki, kas apmeklē jūsu kabalas kursus? Kas viņiem ir ekstāze? Diezin vai viņi sarunāsies ar grāmatām.

Macihs: Gan jau ar laiku sarunāsies. Tipoloģiski tas ir viens un tas pats, atšķiras tikai dziļuma līmenis, un teksti ir dažādi. Agrāk mistiķis dziļi pazina tekstu un nonāca ekstāzes stāvoklī, atklājot tur iepriekš nezināmu, ezotērisku jēgu. Varbūt tas vairāk bija saistīts ar vārdu spēlēm un literatūru, nekā mistiku un teoloģiju. Mūsdienu simpātiskie jaunie cilvēki, kas apmeklē mūsu kursus, tekstu atklāj no jauna – viņi Bībeles tekstus nekad nav lasījuši, nav komunicējuši ar tiem. Viņi atklāj sev ko jaunu un nonāk tādā ekstāzē, ka man rodas skaudība par viņiem, bļin, tas taču ir atklājums! Viens mirklis un viņi atklāj tekstu ar mūžības pieskārienu. Un šis teksts gan attiecībā uz iepriekšējo laiku mistiķiem, gan attiecībā uz mums glabā to pašu dievišķo klusēšanu, divina silentio. Taču pirmie zināja par tekstiem bezgalīgi daudz, ja runājam par ekstāzi seksuālās kategorijās, viņi bija izcili mīlētāji. Viņi guva izsmalcinātu baudu. Bet šiem mīlestība vispār ir terra incognita, viņiem attiecības ar Bībeli ir pirmais šādu kontaktu veids. Tā ir tā pati mīlestība, vienkārši mazliet agrīnākā stadijā, arī viņi vēlāk kļūs par izsmalcinātiem mīlniekiem. Viņu tālākais ceļš var būt dažāds, jo kabala ir saistīta ar izvēles brīvību. Vieni atradīs sevi tekstos, bet citi mistiskajos vingrinājumos un meditācijā par sefirotām. Citi izraudzīsies sevis pilnīgošanas ceļu, kas ir faktiski bezgalīgs. Citi pievērsīsies praktiskiem darbiem – tikkun olām[4. Tikkun olām– burtiski “pasaules uzlabošana”, jūdaismā izplatīta ideja, ka jo vairāk baušļu cilvēks izpilda, jo pasaule kļūst labāka. Šis priekšstats saistīts arī ar ideju, ka pasaule ir radīta nepilnīga, un cilvēkam ar savu rīcību jādara viss, lai to uzlabotu.] jeb pasaules pilnīgošanas baušļa pildīšanai, piepildīs savu sūtību prakstiskā rīcībā. Kabala ir ļoti daudzpusīga. Ir sacīts, ka Torai ir septiņdesmit atziņas avotu, kabalai tādu ir ne mazāk. Katram savs ceļš. Reāli raugoties uz lietām, ar tekstiem noteikti darbosies mazākums. Lai tos saprastu, jāpārzina ne tikai ivrits, bet arī aramiešu valoda, kā arī plašs kultūras konteksts. Ņemot vērā mūsdienu humanitāro zinātņu krīzi, grūti iedomāties, ka daudzi izvēlētos iet šo ceļu. Nu un tad? Viņi vismaz kaut ko uzzinās. Viņi varbūt nekļūs par Kleopatras mīļākajiem, toties to meiteni, ko mīl, viņi spēs mīlēt.

Zvirgzds: Kleopatra jau sen ir beigta, bet runājot par tikkun olām – vai tas vispār vajadzīgs? Cilvēki nemaz nav tik slikti, īstu neliešu taču ir maz.

Macihs: Nē, runa nav par to, ka cilvēki būtu slikti. Saskaņā ar kabalu, pasaule ir nepilnīga un to nepieciešams uzlabot. Nepieciešams uzlabot radīto. Krieviski tas labi skan: so-tvorenije mira – pasaules līdzradīšana. Es domāju, ka mūsdienu cilvēkam apzināta tikkun olām baušļa pildīšana nepieciešama daudz lielākā mērā nekā, piemēram, Abulafijas laikabiedram. Mūsdienu cilvēks vispār nezina, kālab dzīvo. Viņš mehāniski pavada laiku no viena televīzijas klipa līdz otram, pa vidu ir reklāma. Šodien viena labi situēta un gudra sieviete Rāmavā, kur notika mūsu nodarbības, man sacīja: “Kādēļ es dzīvoju – lai apēstu vēl tonnu zupas un novalkātu vēl piecas kleitas?” Un tieši tādēļ, ka ir maz izteiktu neliešu, bet daudz sakarīgu un meklējošu cilvēku, nepieciešams tikkun olām. Ir sasniegts brīdis, kad patērētāju sabiedrības locekļiem savs sabiedrības modelis ir kļuvis neinteresants. Viņi uzdod jautājumu: “Kādēļ es īsti dzīvoju? Vai tiešām es esmu dzimis tikai tādēļ, lai pirktu veikalā gaļu, vārītu zupu, pirktu zeķbikses un tādā garā. Tas taču ir absurds.” Tikkun olām šādiem cilvēkiem palīdz, viņu dzīve iemanto jēgu, piepildījumu un mērķtiecību. Kas cits, ja ne tikkun olām to spēj piedāvāt? Agrāk šo jēgu piešķīra idejas, piemēram, komunisma vai nacisma ideja, taču pašlaik šīs idejas ir sakompromitētas. Bet reliģija vairs cilvēkus nepiesaista, jo tā tiek uztverta caur baznīcu kā institūciju, bet baznīca ir viskorumpētākā sabiedrības daļa. Ar kabalu ir citādi – te ir vispārējā priesterība, visi viens otram ir pāvesti, visi ir brāļi un māsas. Kabala lieliski atbilst mūsdienu Rietumu pasaules garīgajām vajadzībām.

Zvirgzds: Vienmēr, kad esmu Krievijā, mani pārņem sajūta, ka Maslova piramīdas likumsakarības par to, ka vispirms jāpaēd, jāatrod mājoklis, jāapmierina dzimumtieksme un tikai tad var domāt par garīgumu, šajā valstī nedarbojas. Cilvēki gatavi lasīt grāmatas badā un viņiem tas patīk.

Macihs: Es domāju, ka šis fenomens pastāv ne tikai Krievijā, tas raksturīgs arī Eiropai un Austrumeiropai, arī Latvijai un Ukrainai. Varbūt Krievijā šādu cilvēku procentuāli ir vairāk, varbūt viņi vienkārši vairāk izceļas. Tas ir saistīts ar pareizticīgās kultūras tradīcijām, kas garīgumu vienmēr stādīja augstāk par materiālo, kā arī ar Krievijas kultūras tradīcijām, kur vienmēr tikuši augstu vērtēti dažādi garīgie meklējumi. Tā tas ir joprojām, un man tas patīk, kaut gan reizumis iemanto smieklīgu izpausmi – cilvēkam nav ko ēst, viņš staigā salāpītās biksēs, toties lasa Platonu... Krievu garīgumu es iztēlojos kā brīnišķīgu baznīcu ar krāšņām ikonām un freskām, kurai apkārt ir tāda dubļu jūra, ka neizbrist. Tāda nu ir krievu kultūra.

Zvirgzds: Kabala ir pilsētas parādība, visi tās aizsācēji bija pilsētnieki. Latvijā pilsētas dzīves tradīcijas taču nesniedzas gadu tūkstošos kā Tuvajos Austrumos?

Macihs: Vilks viņu zina, te ir daudz vairāk pilsētnieku nekā Ukrainā, kur gandrīz visi ir laucinieki, un pilsētas bijušas krievu, poļu, grieķu vai ebreju kultūras centri. Baltijas valstis, it īpaši Rīga, ir pilsētas dzīves paraugs. Es domāju, ka te dzīvo pilsētnieki daudzās paaudzēs, un Rīgā cilvēki neierodas no laukiem, bet gan no mazpilsētām un savā ziņā pārstāv pilsētas dzīves tradīciju. Kabala ir pilsētas parādība, lai gan kabalas pamatā ir Bībele, kas principā ir pilsētas kultūru noraidoša grāmata. Pilsētu pilsēta Bābele tajā tiek nolādēta, idealizējot ganu un klejotāju dzīvi. Izraēlieši raksturoti kā klejotāju tauta, kas dzīvo teltīs. Idealizēta pastorāla idille, kāda nekad nav pastāvējusi, bet ko teksti to izceļ kā lielāko vērtību. Paši pilsētnieki radīja šādu idilli, pilsētām veltot lāstus. Pilsēta ebreju tekstos tiek saistīta ar izvirtību, dzeršanu, nevienam nevajadzīgiem amatiem un nodarbēm, prostitūciju, vardarbību, slimībām un tikumības pagrimumu. Bet kabala vienmēr apgalvojusi, ka pilsēta ir zināšanu un brīvības iemiesojums. Lai ko arī kāds neteiktu, brīvība un zināšanas ir iespējamas tikai pilsētā. Ne jau velti Eiropā ir pazīstams izteiciens, ka pilsētas gaiss dara brīvu. Pilsētā ir viegli samulst un pazaudēt sevi, taču pilsēta pēc definīcijas ir brīvu cilvēku kopiena, bet laukos ir svarīgas cilvēku saistības un savstarpēja atkarība. Tur ir savas priekšrocības, bet arī daudz trūkumu. Un tikai pilsētā ir koncentrētas dažādas zināšanas – gan vajadzīgas, gan nevajadzīgas. Tādēļ kabala vienmēr tiekusies uz pilsētu. Rabi Ichāks no Geronas reiz sacījis: “Kabala nav domāta ganiem.” Viņš neteica, ka tā nav domāta malkas cirtējiem vai ūdens nesējiem. Jo gani ir galvenie kultūras varoņi Bībelē. Ābrahāms devās projām no pilsētas un kļuva par ganu. Mozus bija galminieks, bet D-vs viņam neatklājās, un viņš devās ganīt sievastēva ganāmpulkus. Ķēniņš Dāvids, rabi Akiba, visi ebreju kultūras varoņi ir gani. Bet kabala saka, ka ne sūda, es esmu nevis ganiem, bet pilsētniekiem. Pilsētnieks, pirmkārt, ir materiāli neatkarīgs, otrkārt, izglītots un zinošs. Ebreju viduslaikos citāds cilvēks nemaz pilsētā nebūtu izdzīvojis. Turklāt pilsēta ir multikulturāla, kamēr lauki monokulturāla vieta. Ņemsim kaut vai viduslaiku Spāniju – tur pilsētās dzīvoja franki, arābi, almohādi, mežonīgi musulmaņi, ebreji. Viens kabalists rakstīja, ka Toledo no baznīcu zvaniem var mācīties debesu mūziku. Baznīcu zvani saistīti ar kristietību, bet tā viņš rakstīja. Īsts sajaukums, un arī kabala ir dažādu tradīciju sakausējums, kas iespējams tikai pilsētā. Pateicoties pilsētas atmosfērai notika sieviešu emancipācija, jo laukos sieviete joprojām ir verdzene un ganāmpulka papildinājums, bet pilsētas sieviete ir brīva. Kabala paredzēta brīviem pilsētniekiem, kas spēj neatkarīgi domāt. Tādiem cilvēkiem, kas spēj pretoties dogmām.

Zvirgzds: Man kabalā vienmēr ir likušās interesantas vārdu spēles. Kaut vai ēzelis hamor, un matērija homar – gandrīz viens tas pats vārds. Kā no ēzeļa dabūt matēriju? Mūsdienu cilvēki neprot spēlēties, viņi vēlas instrukciju. Ja tekstā būtu aprakstīts dzimumakts, tad atrastos cilvēki, kas to saprastu kā instrukciju, kur jāpiespiež un jāpaglauda, viņi nevēlētos fantazēt paši. Vai iemācīsiet saviem klausītājiem ļauties fantāzijai?

Macihs: Nu, neprot ļaudis fantazēt. Lielākā daļa manu klausītāju vēl nav tik izglītoti un neprot tā spēlēties, bet viņi to panāks, ja vēlēsies.

Zvirgzds: Bet vai viņi vēlēsies?

Macihs: Nezinu. Mani klausītāji ir jauni ļaudis, viņiem nav pieredzes. Viņi maz saskārušies ar tādiem autoriem kā Borhess, Pavičs, bieži vien nav lasījuši pat Koelju. Ko darīt, tāda ir mūsdienu dzīve. Bet viņi izlasīs. Starp citu, mūsu nodarbes raisīs viņos interesi par tādiem autoriem, ko viņi agrāk nav lasījuši. Viņi iepazīs labu literatūru, Kafku, Mūzilu, un viņiem radīsies laba gaume. Tas nenotiks vienā dienā, bet jau tagad viņi devušies pareizā virzienā, spēruši pirmo soli. Taču jātrenējas. Arī vieglatlētikā neviens tūdaļ nenoskries desmit kilometrus pasaules rekorda līmenī.

Zvirgzds: Kādiem motīviem jūsu kabalistiskajā pulciņā cilvēki visvairāk pievērš uzmanību?

Macihs: Mums taču nav pulciņa, mums ir kabalistiskais treniņš.

Zvirgzds: Uz ko tad cilvēki ķeras, kas viņus piesaista?

Macihs: Viņi neķeras, neviens viņus neķer, tas ir neveiksmīgs vārds. Cilvēku galvenais dzinulis ir interese. Vienīgais, ko cilvēks var darīt bezgalīgi, ir tas, kas viņam ir interesanti. Kabala viņiem šķiet interesanta. Kad viņi atnāk un klausās, tad aizraujas ar to, viņiem viss liekas tik negaidīts un aizraujošs, un mūsu treniņš ir veidots tā, ka atšķirībā no kabalistu pulciņiem, kur visu laiku ļaudis ņemas ar tekstiem, un cilvēki nogurst, mūsu treniņā intelektuāla informācija un darbs ar tekstu tiek apvienots ar tā saucamajām targīlijām, tā ir tāda kabalistiska prakse, kam pateicoties, viņi ne tikai uzzina, bet arī izdzīvo. Tā ir kolosāla pieredze, ko ne ar ko citu nevar aizvietot. Kabalistisks pulciņš būtu garlaicīga lieta, kur būtu tikai grāmatas, teksti un sarunas, tas arī viss. Mūsu know how ir tas, ka jāiesaista visi cilvēka organisma resursi, ne tikai intelektuālie. Ebreju mācību sistēmas problēma ir, ka tā balstīta tikai uz intelektuālajiem resursiem. Bet ir taču arī emocionālā un intuitīvā sfēra. Emocionālā ir reliģiskā un jūtu pieredze. Intuitīvā – maģijas un mākslas pieredze. Mēs mēģinām visu sasaistīt, un ļaudis ļoti aizraujas, laiks it kā sarūk. Intensificējas visas organisma spējas, un cilvēki atklāj sevī to, ko nekad nav zinājuši. Viņi paši brīnās par to, cik daudz spēj iemācīties vienas dienas laikā. Zināmā veidā tā ir iespēja nodzīvot vēl vienu dzīvi.

Zvirgzds: Bez emocionālā un intelektuālā ir taču arī dažādi ķermeniskie aspekti, piemēram, elpošana. Mediķis un kabalas pētnieks Arje Kaplans par to rakstījis.

Macihs: Mēs neesam īpaši Arjes Kaplana adepti. Viņa grāmatas gan lasām ar patiku. Viņš bija pārāk aizrāvies, un jāņem vērā, ka visi aizrautīgie ir savu konceptu vergi. Attiecībā uz ķermenisko sfēru es teikšu tā – mēs pagaidām esam izstrādājuši trīspakāpju treniņu un dažus seminārus. Piemēram, kabala sievietēm un kabala biznesam. Nākotnē mēs gribētu nodarboties ar ķermeņa sakrālo arhitektūru. Tie būtu kabalistiski vingrinājumi, kas apvienoti ar Kaplana aprakstītajām tehnikām, un vēl bija tāda brīnišķīga dāma – francūziete Sjūzena Ela, kas sarakstījusi grāmatu par cilvēka ķermeņa simboliku. Viņa tikusi tālāk par visiem, domājot par mistiskās pieredzas saistību ar ķermeni. Pagaidām mēs vairāk orientējamies uz mentālo sfēru intelektuālā, garīgā un emocionālā plāksnē, bet ķermeniskajiem aspektiem nepievēršam tik lielu uzmanību.

Zvirgzds: Vārds ķermenisks man asociējas ne tik ļoti ar elpošanu, cik ar seksu. Vai ir tāds kabalistiskais sekss?

Macihs: Ir arī tāda lieta. Runājot par ķermenisko, mēs galvenokārt domājam par ķermeniskumu kā garīguma pretstatu. Ķermeniskais ir viss somatiskais – elpošana, ķermeņa resursu kāpināšana, dažādi fiziski vingrinājumi. Ar seksu kabalai viss ir kārtībā, tā nekad nav mudinājusi cilvēkus uz dzīvi bezlaulībā. Mistiskā pieredze bieži vien saistīta ar seksuālo pieredzi. Kabala uz seksu raugās plaši un brīvi – gan uz seksu laulāto starpā, gan uz seksu ārpus laulības. Šajā ziņā kabala tiešām piesaista mūsdienu cilvēkus, kam ir brīvāki tikumi. Taču nevajadzētu kabalu saistīt ar izlaidību. Kabala raugās uz seksu kā vienu no lielākajiem baudas avotiem. Kabala neslavē tos, kas saka, ka vispār var iztikt bez seksa. Kabala iet cilvēcisko ceļu. Un vairums cilvēku nespēj iztikt bez seksa. Taču lielākajai daļai cilvēku ir problēma, ka viņi ne pārāk daudz zina par seksu. Kabala viņiem par to izstāstīs no savas kanceles. Sekss ir labs, un bezlaulība, askēze, sieviešu nīšana, jaunavības glabāšana kabalas skatījumā ir nevis tikumi, bet drīzāk vardarbība. Kabala uzsver, ka sekss ir svarīgs laulībā. Bet tā lieliski saprot, ka vienmēr ir bijis arī pirmslaulību sekss. Un arī ārpus laulības.

Zvirgzds: Tas jau izklausās pēc tāda klasiska jūdaisma prū urvū – augļojieties un vairojieties – principa.

Macihs: Protams, ka tas ir pārņemts, tas ir ļoti svarīgs aspekts.

Zvirgzds: Bet kāds ir mērķis?

Macihs: Lai rastos jauni cilvēki. Jauna paaudze, kas pati radīs jaunu paaudzi, un tā cilvēku dzimums neies zudumā.

Zvirgzds: Ebreju tradīcijas ietvaros tas ir saprotams, jo mūsu ir maz, bet viņu daudz, bet pārējām tautām?

Macihs: Ne tikai tādēļ. Arī tāpēc, ka tas ir kaifs, un kas gan tas par cilvēku, kam nav ģimenes, kas tas par cilvēku, kas nekad nav glāstījis sievieti, nav pazinis mīlu un kaisli, dzirdējis bērna smieklus, tas jau ir cilvēks tikai pa pusei. Kabala uzskata, ka cilvēkam jādzīvo pilnvērtīga dzīve, bet bez mīlestības un ģimenes – vai tad tā ir dzīve? Tas tā, starp mums runājot. Nu, protams, ir jau tur visādi askēzes varoņdarbi, esmu runājis ar daudziem mūkiem, grieķu un pareizticīgajiem. Ar katoļiem ir pavisam interesanti, es saprotu viņu viedokli, taču nekādi nespēju tam piekrist. Un kabala šai ziņā daudz vairāk atbilst cilvēka dabai.

Zvirgzds: Kad pats pirmo reizi sajutāt interesi par kabalu? Varbūt jūs pamudināja kāds pravietis kā Abulafiju?

Macihs: (Smejas.) Man gan neviens uz rokām nav lējis... Diemžēl pravieši mani nepamana, es viņiem esmu pārāk sīks gariņš. Varbūt vēlāk, bet pagaidām nav izrādījuši interesi. Man kabala vienmēr likusies interesanta, pirmkārt, esmu rabīna mazdēls, un kaut gan mans vectēvs nomira, kad man bija 12 gadu, kaut kādas saraustītas sarunas es atceros. Varbūt kaut kas pārmantots ģenētiski. Mans vectēvs bija Ternopoles hasīds. Bet viņi bija ļoti pieķērušies kabalai. Man vienmēr interesējusi teoloģija. Ir maz trako, kas par tādām lietām interesējas, bet man tāda interese vienmēr bijusi. Interesēja reliģijas vēsture un sarunas par reliģiju, kaut gan pats es nebiju īpaši reliģiozs. Šķita interesanti ne tik daudz piederēt kādai reliģijai, cik uzzināt par to. Jau kopš jaunības dienām interesējos par to visu, tikos ar vecticībniekiem, musulmaņiem, budistiem, tolaik vēl nebija krišnaītu. Nez kādēļ reliģiskā dzīve mani vienmēr piesaistījusi no izziņas viedokļa, es nevēlējos kādai no ticībām piederēt. Tā kā esmu uzaudzis Padomju Savienībā, krievu kultūrā, kas balstīta pareizticībā, dabiski, es aizrāvos ar pareizticības pētījumiem, bet drīz vien uzzināju, ka tā nav vienīgā kristietības forma, un katolicisms un protestantisms – it īpaši katolicisms – ir daudz interesantākas un bagātākas reliģijas formas. Es tiešām tā domāju – lai pareizticīgie neapvainojas – un drīz vien sapratu, ka kristietības saknes meklējamas jūdaismā. Es sāku diezgan cītīgi studēt visas šīs lietas, man palīdzēja labās svešvalodu zināšanas, galu galā esmu absolvējis svešvalodu institūtu ar franču un angļu valodas novirzienu. Varēju lasīt grāmatas, kas maniem vienaudžiem nebija pieejamas. Mani fascinēja Mirča Eliade ar savu reliģiju salīdzinājumu. Ļaudis caurām naktīm lasīja “Meistaru un Margaritu”, bet es lasīju Mirču Eliadi.

Zvirgzds: Pārņem sajūta, ka fundamentālās reliģiskās idejas ir zaudējušas vērtību. Pirms dažām dienām pusdienojot krišnaītu templī, kur uz plauktiņiem saliktas dažādas tējas pakas, piemēram, Frauentee, Meditationstee un citas, man sāka šķist, ka šīs tējas pakas ir mūsdienu panteons, jo vecie dievi nogājuši no skatuves. Tradicionālie priekšstati ir zuduši un absurdām sakritībām ir lielāka ietekme nekā klasiskajiem tekstiem. Vai tas veicina kabalas ideju ietekmi?

Macihs: Ļoti interesants novērojums. Smalki. Jūs esat vairāk iesaistīts literārajā vidē nekā es, es jau nelasu daiļliteratūru, tikai grāmatas, kas skar manu specialitāti. Bet savā ziņā tā ir patiesība, jo tagad cilvēki tekstus uzlūko caur daiļliteratūras prizmu. Caur Borhesu, Eko, Paviču, reizēm arī caur Koelju vai Peļevinu, kas arī nav slikti. Klasiskie reliģiskie teksti ir aizgājuši no garīgās esamības. Starp citu, viens no mūsu treniņu uzdevumiem ir atdot cilvēka garīgajai dzīvei Bībeli. Taču vairākums cilvēku to lasa pastarpināti, caur daiļliteratūras prizmu. Daiļliteratūra ir mūsdienu reliģiozitātes pamats. Piemēram, par kristietību cilvēki uzzina no “Meistara un Margaritas”, tikai pēc tam seko evaņģēliji un baznīctēvi. Par hasīdismu un jūdaismu cilvēki uzzina no Martina Bubera grāmatām. Tie ir stilizēti teksti, kam ir kaut kas kopējs ar pamata fenomeniem, bet tie ir ļoti tāli no patiesības. Ar kabalu cilvēki iepazīstas no Koelju, piemēram, lasot “Alķīmiķi”. Smieklīgi, bet tāda ir mūsu dzīve. Tā ir maksa par to, ka kultūra ir kļuvusi par masu fenomenu, un masveidīgais nevar būt tik kvalitatīvs, kā nelielā tirāžā radītais. Agrāk katrs ciema amatnieks radīja šedevrus, piemēram, vienus seglus gadā. Bet tagad tiek ražotas plaša patēriņa preces, kas visiem ir pieejamas, bet to kvalitāte ir viduvēja. Tas pats attiecas arī uz garīgo kultūru – cilvēki pārtiek nevis no oriģinālajiem gara dzīves darbiem, bet no surogātiem.

Zvirgzds: Universitātes un intelektuāļu aprindās ir daudz cilvēku, kuri gaužas par Rietumu kristīgās civilizācijas galu. Liekas, ka viņi to izbauda.

Macihs: Man neliekas, ka šādam melnam pesimismam ir pamats. Kaut kādā ziņā Špengleram bija taisnība, ka Rietumi piedzīvo norietu, bet Eiropas vērtības ir pārcēlušās aiz okeāna, uz Ameriku un Kanādu. Rietumi nemirst, tas gan ir pārspīlēts. Varbūt Eiropa ar savu politkorektumu izskatās mazliet komiski. Es pats esmu ilgi dzīvojis Amerikā, un man liekas, ka tā tagad ir Rietumu civilizācijas balsts. Turklāt arī Tālie Austrumi, Japāna, Ķīna un Koreja arvien vairāk pieņem un sen jau pieņēmuši eiropeiskās vērtības. Mentāli Rietumi ir nevis miruši, bet gan atrodas augšupejā. Bet negācijas, piemēram, zemā dzimstība, ir maksa par komfortu.

Zvirgzds: Bet kāpēc strīdos tradicionālās vērtības parasti aizstāv visai nepatīkami ļaudis?

Macihs: Vairumam jau ir vienalga, kādas vērtības uzvarēs – kristietība vai Holivuda. Par vērtību glabātājiem parasti kļūst fundamentālisti. Tā ir visās reliģijās. Sekularizācija ir izskalojusi reliģiju no plašām masām, un atlikusi saujiņa, kas par tradicionālajām vērtībām cīnās ar putām uz lūpām. Kristietībā un jūdaismā šie fundamentālisti ir normālāki, bet islāmā tie ir bruņojušies līdz zobiem. Krīzes laikā visi aizstāvas jebkuriem līdzekļiem.

Zvirgzds: Tradicionālās reliģijas ir mirušas. Vai nebūtu laiks dibināt jaunu reliģiju?

Macihs: It kā jau būtu, bet to nevar izdarīt pēc pasūtījuma.

Zvirgzds:Vai pie jums nevar pasūtīt?

Macihs: Domāju, ka nē. Tas jau nav tas pats, kas izgudrot jaunu modes tendenci.

Zvirgzds: Tas taču nav sarežģīti, atliek vienam nogriezt matus uz nulli, un pēc pusgada tā staigās visa pilsēta.

Macihs: Nav tik vienkārši, īsta mode izplatās kā meža ugunsgrēks. Pilnīgi neizskaidrojami dažādās pasaules vietās, pat Padomju Savienībā, kurai bija ierobežota komunikācija ar ārpasauli, drīz vien parādījās vienas un tās pašas modes tendences. Simtiem tūkstoši sieviešu visā pasaulē sajūt to, kas rīt būs modē. Nezinu modes radītāju amata noslēpumus, bet ja viņi saprastu, kas ir reliģija, viņi droši vien būtu tie, kas radītu ko jaunu. Varbūt īsta reliģija ir jau radīta, bet mēs to nezinām. Kādi piecdesmit cilvēki Madridē, piemēram, nodarbojas ar to, par ko pēc simt gadiem runās visa pasaule. Bet mēs šiem fenomeniem esam pārāk tuvu laika ziņā un nekad to neieraudzīsim.

Zvirgzds: Bet dažus fenomenus mēs varam ieraudzīt jau tagad, piemēram, sieviešu skaita palielināšanos jebkurā reliģijā, arī kabalā. Ko tas dod reliģiskajai tradīcijai?

Macihs: Sievietēm ir milzīga loma, es domāju, ka tikai pozitīva, un es esmu pārliecināts feminists. Tas paplašina izziņas robežas. Sievietes uz lietām skatās savādāk. Metafizikā ieplūst cilvēciskā dimensija, jo reliģijā un doktrīnā ir bīstamība atrauties no īstenības, bet sieviete pēc savas dabas daudz lielākā mērā ir saistīta ar zemes dzīvi, viņa it kā sazemē metafiziku. Turklāt ir daudz patīkamāk darboties kopā ar skaistām sievietēm. Sieviešu skatījums uz daudziem eksistenciāliem jautājumiem, varbūt ne par dzīvību un nāvi, bet, piemēram, par mīlestību un seksu, atšķiras. Feministes lielākoties ir sakarīgas dāmas un viņu grāmatas, piemēram, par ekofeminismu un tekstu interpretāciju, ir visai baudāmas.

Zvirgzds: Mans sievietes ideāls ir Fanija Kaplāne, kura šāva uz Ļeņinu. Zināja, ka nesanāks, bet vienalga šāva. Vai sieviete kabaliste ir šādas sievietes prototips, un ja jā – pa ko viņa šaus?

Macihs: Sieviete kabaliste ir maz līdzīga Fanijai Kaplānei. Par to Gubermanam[5. Interviju ar Igoru Gubermanu lasiet šeit] ir dzejolītis, varbūt ne pārāk piemērots, bet tēmai atbilstošs: “Za vsjo na evreja najdetsja sudja,/ za sovestj, za um, za sutulostj,/ za to, cto evrejka streljala v vozhdja,/ za to, cto ona promahnulasj.” [6. Par visu ebrejam atradīsies tiesātājs, par sirdsapziņu, par prātu, par kumpumu, par to, ka ebrejiete šāva uz vadoni, un par to, ka netrāpīja (krievu val.).] Fanija Kaplāne nebija garīgi vesela. Sievietes, kas nodarbojas ar kabalu –, un es tādu pazīstu diezgan daudz, gan jaunas skaistules, gan ģimenes mātes cienījamā vecumā – ir psihiski veselas, nobriedušas personības. Kabalā nav baznīcas aprindām raksturīgas izjūtas, ka sieviete turp dodas nesakārtotas dzīves vai nelaimīga likteņa dēļ. Attieksme ir principiāli cita. Te sievietes ir pašpārliecinātas sava likteņa lēmējas.

Zvirgzds: Bet nav nekāda revolucionārā elementa! Man ir nepieciešama Fanija Kaplāne, kas izšautu pa vadoni.

Macihs: Bet kabala jau arī vēršas pie nodrošinātiem pilsētas iedzīvotājiem. Kabala nav revolucionāra, kabala ir evolucionāra. Sliktākā un neizglītotākā kabalas sekotāju daļa, viltus mesijas un viņu piekritēji vai vēlāk radikālākie no brīvmūrniekiem bija revolūcijas un vardarbības piekritēji, bet kabala šādu virzienu noraida. Kabala ir komfortabla, jo tur viss ir cilvēcīgi. Faniju Kaplāni nevajag meklēt starp kabalistēm. Varbūt fundamentālistu aprindās.

Zvirgzds: Man jāmeklē reliģiska cioniste?

Macihs: Pat ne pārāk reliģioza. Atcerēsimies Jigalu Amiru, kas nošāva Ichāku Rabīnu, pie viņa uz cietumu nāk sieviete, izceļotāja no Minskas. Kaut kāda Larisa, trīs bērnu māte, reliģiska fanātiķe. Jigals Amirs interesē viņu nevis kā vīrietis, bet kā simbols un ideja. Tā ir Fanija Kaplāne, to es saprotu, bet no kabalas tas ir tālu.

Zvirgzds: Tradicionāli kabala ir ebreju kultūras sastāvdaļa, tagad tā nokļūst mijiedarbē ar citām kultūrām – kas no tā visa iznāks? Vai radīsies cilvēki, kas kabalas studiju dēļ pievērsīsies jūdaismam? Bet varbūt kādam noriebsies un viņš kļūs par antisemītu?

Macihs: Nedomāju vis, ka tā varētu notikt. Kabala drīzāk ir zāles pret antisemītismu.

Zvirgzds: Vai interese par kabalu ir saistīta ar judofiliju?

Macihs: Nē, drīzāk tā ir iecietības un tolerances pazīme. Kabala nav interesanta ne deklaratīviem judofiliem, ne profesionāliem ebrejiem. Tā reāli maina cilvēkus, un cilvēki sāk raudzīties viens uz otru caur savu īpašību prizmu, nevis nacionalitāti. Īpaši mūsdienu sabiedrībā. Un es varu teikt, ja kāds sajutīs interesi par jūdaismu, tad laipni lūgts, bet cits varbūt vairāk izjutīs sevi par krievu vai latvieti. Kabala nav saistīta ar nacionalitāti, kā jebkurš mistikas paveids tā pārsniedz reliģiozitātes un etniskuma robežas, jebkuras robežas. Kāda, velns ar ārā, starpība, kas cilvēks ir pēc tautības, tam nav nozīmes. Kabala jau kopš viduslaikiem pārstājusi būt tikai ebreju kultūras daļa. Kā piemēru varētu minēt kaut vai kristīgās kabalas novirzienu, ko renesanses laikā sāka Piko della Mirandola. Pat Johanness Reihlins, kurš mācīja ivritu Luteram, bija kabalists! Tas nav saistīts ar jūdaismu. Borhess arī nodarbojās ar kabalu, labi, viņš bija judofils, bet Umberto Eko judofils nebija, kaut arī kabalai veltī daudz uzmanības. Par ebreju identitāti lai uztraucas “pareizticīgas” ebreju organizācijas, pārējiem par to galvu nav vērts lauzīt.

Zvirgzds: Kabala kļuvusi par popkultūras sastāvdaļu, un, piemēram, jaunizceptā kabaliste Madonna sāka ievērot košer ēšanas principus.

Macihs: Katram savs ceļš. Madonna bija saistīta ar kādu rabīnu, kam pat nopirka villu Londonā. Viņš pārliecināja, ka viņai jāstaigā apsegtu galvu, jāiet uz mikvu, rituālo baseinu – kaut kādas lietas jau viņa ievēro. Bet tās vairāk tādas salona izdarības. Tam nav nekāda sakara ar kabalu, jo tās ir ārišķīgas lietas, bet kabalai ir sava sistēma un priekšraksti, kas nav saistīti ar ebreju vai kristiešu reliģiskajiem aizliegumiem.

Zvirgzds: Kā jūs formulētu kabalas būtību, kamēr es stāvu uz vienas kājas?

Macihs: Kabalas būtība ir trīs lietas: pirmkārt, kabalu var apgūt jebkurš. Jāatceras, ko teicis Einšteina skolnieks Leopolds Einfelds– lai studētu matemātiku, nevajag būt trīsstūrim. Otrkārt, svarīgs kabalas postulāts ir tas, ka tā savieno trīs pasaules izziņas ceļus – racionālo caur intelektu, emocionālo caur dvēseli un intuitīvo – caur maģiju un mākslu. Un kabala dod cilvēkiem dzīves jēgu, proti, bioloģiskā esamība pārvēršas par apzinātu un piepildītu misiju šai pasaulē – tas ir bauslis tikkun olām, tas arī būtu trešais aspekts.