Kā es pirku laivu Ēģiptē

“Tagad es laikam beidzot saprotu, kāpēc Eiropas cilvēki ir tik steidzīgi un nervozi. Vai tiešām jūs iepriekš plānojat, ko darīsiet katru dienu un stundu? Tā jau var sajukt prātā! ” šķirstot manu kalendāru, nosaka Jasers. “Ja es nedzīvotu pēc šīs grāmatas, šeit nesēdētu un par jauno laivu mēs nevarētu pat sapņot! Redzi, pat tagad es tajā pierakstu, ko mēs rīt teiksim un ko jautāsim laivas īpašniekam.”

Ir klusa novakare Kubanijas nūbiešu ciematā Nīlas krastā, kilometrus piecpadsmit lejpus Asuānas. Mēs sēžam uz pīteņiem Jasera mājas pagalmā, malkojam tēju un pārrunājam gaidāmos notikumus. Rīt paredzama svarīga diena — braucam pirkt (vai vismaz apskatīt) Nīlas buru laivu — feluku.

Pirms četriem gadiem, kad pirmo reizi ieraudzīju feluku graciozi slīdam Nīlas straumē, sapratu — ja pasaulē vispār ir kāda man patiešām vajadzīga lieta, tad tā ir šī laiva — joprojām dzīvā faraonu laiku lieciniece. Bet ko gan es viens iesāktu ar laivu, kas atrodas tūkstošiem kilometru tālu no Latvijas, bez uzraudzības un pienācīgas aprūpes? Atrisinājums radās pēc diviem gadiem Asuānā, kad es sastapu Jaseru — laivas kapteini, kurš bija gatavs dalīties laivas izdevumos un uzņemties par to rūpes.

2002. gada pavasarī es atkārtoti ierodos Asuānā jau ar ciešu apņēmību iegūt savā īpašumā kāroto mantu.

14. marts, Kubanija

14. marta rītā Asuānas dzelzceļa stacijā mani sagaida Jasers un jau pirmajās minūtēs nepacietīgi dīc: “Atceries, tu man solīji palīdzēt nopirkt laivu! Nu, kā tad būs ar to laivu?”

Bet es esmu pārāk noguris, lai runātu par biznesu. Prāmis mūs pārved uz Nīlas kreiso krastu, vēl 20 minūšu brauciens līdz ciematam, un mani jau sagaida kuplā Jasera ģimene — māte, tēvs, divas māsas un pieci brāļi.

Man patīk Jasera mājas minimālisms — plašais pagalms, citronkoks, tukšās istabas. Tajās ir tikai pašas nepieciešamākās lietas — gultas ar segām, daži skapji, gāzes pavards, ledusskapis, radio, televizors, divritenis, ūdenspīpes, Korāns. Vienīgie naudas pelnītāji ģimenē ir Jasers ar tēvu. Pats viņš nebeidz atkārtot: “Mēs esam bagāti, mums vismaz katru mēnesi ir nauda, tēvs ūdens sūknēšanas stacijā nopelna 250 mārciņas (55 dolārus), es — kā nu kuro reizi, tas atkarīgs no tūristiem. Dažas ģimenes kaimiņos iztiek tikai no dārza.”

No piecpadsmit gadu vecuma Jasers strādā par kapteini uz svešām laivām. Tomēr ar sešos darba gados sataupītajiem 500 dolāriem pašam savas laivas iegādei vēl nepietiek.

Pie pusdienām vietējā etiķete prasa vispirms iztaujāt par ģimeni, radiem, draugiem. Beidzot tiekam līdz laivai. Kleopatru (tā sauc noskatīto laivu) Fārisas ciemā viņam esot palīdzējuši sameklēt kādi labi cilvēki. Saimnieks par laivu prasot 6000 Ēģiptes mārciņas — ap 1250 ASV dolārus, pastāvot iespēja kaulēties. “Labie cilvēki” manī gan tūlīt izraisa zināmas aizdomas, jo pēc pieredzes zinu — tie visdrīzāk ir nevajadzīgi starpnieki un komisijas naudas tīkotāji. Mani uztrauc arī citas lietas — kā būs ar remontiem, cik tie izmaksās, un kā būs ar papīru nokārtošanu necaurredzamajos ēģiptiešu birokrātijas džungļos.

“Kā būs, kā būs? Gan jau viss būs kārtībā! Māliš! Bukra, inšaallā!” — Jasers tikai atmet ar roku.

Atkal šis IBM! Gandrīz jau biju aizmirsis, ka Ēģipti pārvalda un katru cilvēka soli pilnībā kontrolē IBM — ne jau elektronikas kompānija, bet gan cilvēku dzīves veids, ko raksturo trīs vārdi: “inšaallā” — ja Dievs dos, “bukra” — rīt, un “māliš” — neņem galvā. Vai šajā zemē maz ir iespējams noslēgt kādu darījumu?15. marts, Fārisa

Agrā rītā par 10 dolāriem salīgstam “servisa taksi” (kaut kur Taizemē ražots Nissan ar grabošu kulbu) un gar Nīlas krastu dodamies uz 30 kilometrus attālo Fārisas ciemu. Šoseja ved cauri tuksnesim, ik pa brīdim labajā pusē cauri palmu birzīm pavīd Nīlas ūdeņi. Upes kreisais krasts ir reti apdzīvots — visā ceļā izskrienam cauri tikai dažiem nūbiešu ciematiņiem.

Fārisā uz galvenās ielas sastopam ņipru večuku — laivas īpašnieku. Bet ne jau viņu vien. Turpat blakus ganās trīs braši vīri pusmūža gados — starpnieki, “labie cilvēki”. Pēc dažām pieklājības frāzēm dodamies uz Nīlu, kur mūs gaida Kleopatra — jau mazliet paplukusi (trīs gadus par to neviens nav rūpējies), bet joprojām gracioza un eleganta. Tomēr tai ir kāds būtisks trūkums — laiva ir pārāk maza, lai varētu uzņemt lielākas tūristu grupas — uz tās var pārgulēt tikai pieci cilvēki.

Pēc apskates laivas īpašnieka mājās jau pie tējas glāzēm sākas kaulēšanās. Beigās nodiņģējam cenu līdz 5600 Ēģiptes mārciņām, kas man gan šķiet mazliet par dārgu, turklāt laivas remonts prasīs vēl vismaz 400 dolārus — lielā bura vien maksā kādus divus simtus. Kaut kas man šajā lietā tomēr nepatīk, it īpaši, uzbāzīgie starpnieki, kuri nepārtraukti strīdas ar laivas īpašnieku — acīmredzot cenšas izspiest lielāku komisijas naudu. Spiežam rokas, tomēr ar nosacījumu, ka vēl padomāsim un galīgo atbildi dosim pēc trim dienām. “Baraka, baraka, baraka!" [1. "Svētīts, svētīts, svētīts!” (arābu val.)] apkārt bubina klāt pieaicinātie liecinieki.

Pirms šķiramies, es vēl drošības pēc precizēju: “Tātad tiekamies aizparīt Asuānā desmitos no rīta peldošajā restorānā Emy. Bet tikai english time, nevis egyptian time!" [2. Angļu laiks, ēģiptiešu laiks (angļu val.).]

“Inšaallā...”

Vakarā piezvanu kapteinim Mohammedam, kuru pazīstu no iepriekšējā Asuānas apmeklējuma: “Atnāc arī tu uz nākamajām sarunām — tā ap kādiem divpadsmitiem.” Mohammedam kopā ar kādu vācieti pašam pieder divas laivas, bez tam starplaikā viņš ir paspējis apprecēt meiteni no Anglijas. Kuram gan es vēl varētu vaicāt padomu, ja ne viņam?

16. marts, Germela

Pēcpusdienā dodamies ciemos pie Jasera drauga Ahmeda, kurš dzīvo netālajā Germelas ciematā. Uz ielas mūsu taksometru aptur Jasera brālēns Salems, kuru es redzu pirmo reizi. Viņš strādā Saūda Arābijā un Ēģiptē iegriezies apciemot ģimeni. Jasers nav redzējis savu brālēnu trīs gadus — abi ilgi apskaujas, un pēc minūtes mēs jau soļojam uz netālo Salema māju. Mēģinu vēl bikli iebilst: “Bet ko teiks Ahmeds, mēs taču apsolījām...”

“Neko, māliš!”

Liels ir mans izbrīns, Salema mājās sastopot... Ahmedu, kurš, uz zviļņiem (matračiem un spilveniem pārsegti koka soli) izlaidies, smēķē ūdenspīpi un pļāpā ar Tariku — Salema jaunāko brāli. Šķiet, Ahmeds jau pilnīgi aizmirsis, ka šajā brīdī mums vajadzēja atrasties viņa mājā, un nemaz nav pārsteigts par mūsu ierašanos. Kā nekā Salems vis katru dienu no “Saudijas” nepārrodas!

Drīz mums pasniedz vakariņas — vārītus rīsus, tomātu mērcē sautētus dārzeņus, pupiņas, baklažānus, piparu salātus ar eļļu, ceptas liellopa aknas. Ēdam ar rokām, mērcējot plakano ēģiptiešu maizi pēc kārtas vienā vai otrā šķīvī. Gaļa ir greznība, tāpēc šķīvim ar ceptajām aknām pieskaras pašās maltītes beigās, kad rīsi un dārzeņi jau gandrīz notiesāti.

Man līdzi ir ciemakukulis — Rīgas lidostas Tax free veikalā iegādātā viskija pudele. Ahmeds piešauj Salema pirktajam alum pa mēriņam viskija — nūbiešiem negaršo alkohols, viņiem tas ir tikai apreibināšanās līdzeklis.

Pie tējas un cigaretēm atraisās sarunas — viens no mīļākajiem laika kavēkļiem Ēģiptē. Tēmas — par tām var nojaust katrs, kas zina kaut pārdesmit vārdus arābu valodā: “murkab” — laiva, “havādža” — tūrists, “filūs” — nauda, “gamāl” — kamielis, “samak” — zivs, “arabia” — automašīna, “harīm” — sievietes. Cilvēku prātus aizņem arī politika — “Falestīn”, “Israel”, “Amrīka”, “Šāron”, “Arafat” — šie vārdi komentārus neprasa. Mani interesē, kāpēc Tariks nestrādā, vai tiešām pat Asuānā nav iespējams atrast kādu gadījuma darbu. Izrādās, viņš esot aizņemts — “gaidot armiju”.

“Kad tad tevi iesauc, vai pēc mēneša?” es uzmanīgi iejautājos.

“Nē taču, Tarikam ir tikai astoņpadsmit, tātad pēc diviem gadiem!” man paskaidro Jasers.

“Bet viņam tak nav pat sava dārza, ko viņš visu dienu var sadarīt mājās?”

“Bagāta ģimene — brālis strādā ārzemēs, arī tēvam ir darbs. Skatās televizoru, pļāpā ar draugiem, aiziet uz veikalu, dzer tēju, uzspēlē futbolu.”

Bet kas būtu noticis, ja mēs tomēr būtu aizgājuši pie Ahmeda? Mana Ēģiptes pieredze liecina — nekas sevišķs. Pa “džungļu telegrāfu” tiktu nodota ziņa par mūsu ierašanos, sievietes uzvārītu tēju, un, kamēr mēs to malkotu, būtu gatavas vakariņas. Drīz ierastos arī pats Ahmeds — visticamāk, kopā ar Salemu un Tariku.18. marts, Asuāna

Desmitos rītā (english time!) sēžam Nīlā noenkurotajā peldošajā krodziņā Emy, dzeram kafiju un gaidām laivas saimnieku. Paiet pusstunda, tad stunda, bet no īpašnieka joprojām nav ne vēsts. Krastmalā kā maitasputni slaistās jau pazīstamie komisijas naudas tīkotāji. Jasers tikai rausta plecus: “Vecs cilvēks, laikam nevarēja atnākt, māliš, bukra, inšaallā!”

Mans pacietības mērs ir pilns: “Pietiek! Nekādus bukra!” Bet īstenībā atviegloti nopūšos — vismaz atrasts iemesls bez sirdsapziņas pārmetumiem atteikt darījumu.

Toties Mohammeds ierodas precīzi — minūte minūtē! Tieši divpadsmitos, braši vicinādams mobilo telefonu, viņš pēc arābu paražas četras reizes mani apskauj un tūlīt lepni iepazīstina ar savu jauno sievu — kaut gan Džūlija ar saviem divdesmit septiņiem ir piecus gadus vecāka par viņu.

Mohammeds uzklausa manu bēdu stāstu un tūlīt pat piedāvā mums ar Jaseru kļūt par kompanjoniem laivas iegādē. Izrādās, Džūlija strādā firmā, kas organizē Austrālijas tūristu braucienus ar felukām posmā no Asuānas līdz Edfū. Pieprasījums esot tik liels, ka ar divām paša laivām vairs nepietiekot un firma esot spiesta īrēt citiem piederošas laivas. Viņam esot zināma kāda patiesi izcila laiva dzimtajā ciemā blakus Edfū pilsētai — uz tās varot pārgulēt desmit cilvēki. Laiva gan prasot pamatīgu remontu, bet to varētu paveikt viņa ģimene — tēvs un brāļi.

Piedāvājums liekas interesants, turklāt Mohammeds izraisa uzticību, šķiet, ar viņu varēs sastrādāties — kaut vai angļu sievas dēļ.

“Labi, braucam uz Edfū — nekavējoties, rīt, bukra!”

“Labi, braucam rīt. Inšaalā.”19. marts, Ramādī

Mohammeda dzimtais Ramādī ciemats Edfū pievārtē pārsteidz ar cilvēku izskatu — slaidie, tumšbrūnie arābi, šķiet, drīzāk iederētos Somālijas vai Etiopijas lauku ainavā. Kā gan var saglabāties šādi “gēnu rezervāti”? Acīmredzot lielākā daļa iedzīvotāju savas dzīves laikā vispār neatstāj ciematu — vienīgais izņēmums ir puiši armijas gados. “Mana māte savas dzīves laikā bijusi Edfū reizes desmit, kad vajadzēja braukt pie ārsta, māsa — varbūt piecas, sešas” — par savu ģimeni stāsta Mohammeds. Vecākā māsa pat dārzā parādoties reti, un arī tad tikai tēva vai brāļu pavadībā — citādi nejaušu sarunu uz ielas ar kādu puisi visu redzošās ciema sievas varētu iztulkot kā “divdomīgu”.

Pēc krietnām pusdienām Mohammeda vecāku mājās (cepti Nīlas asari ar fritētiem kartupeļiem) dodamies uz ciema nomali, kur neuzkrītoši aplūkojam upes krastā izvilkto laivu. Pat es saprotu — laiva gan ir veca, tomēr pamatīgi un rūpīgi būvēta. Tā ir deviņus metrus gara — pietiekami, lai varētu izmitināt desmit tūristus un divus kapteiņus.

Vakarā Jasers, Mohammeds un viņa tēvs dodas pie laivas īpašnieka. Es uz sarunām iet nedrīkstu, jo “bagātā ārzemnieka” parādīšanās var nesamērīgi paaugstināt laivas cenu. “Ja kāds uz ielas jautā par tavas ierašanās iemeslu, saki, ka esi no manas tūristu grupas un gribi tikai apskatīt ciematu,” — brīdina Mohammeds.

Trijotne priecīga atgriežas pēc divām stundām. Īpašnieks esot ar mieru šķirties no laivas par 4600 mārciņām (1000 dolāriem), tā gan esot pēdējā cena. Vienojamies, ka šo naudu samaksājam mēs ar Jaseru, savukārt Mohammeda ģimene apsolās ieguldīt laivas remontā darbu un vēl ap 300 dolāriem naudā nepieciešamo materiālu iegādei. Tradīcija prasa, ka pēc visu darbu beigšanas jānokauj jērs un jāsarīko pusdienas ciema trūkumcietējiem — šo svinību izdevumus apņemos segt es uz pusēm ar Mohammeda tēvu.

Norunājam tikties parīt vienos dienā Asuānā, kafejnīcā blakus Rosewan viesnīcai — tad arī samaksāsim naudu un parakstīsim kontraktu. Vai tiešām viss noritēs tik ātri un vienkārši?

21. marts, Kubanija — Asuāna

Agri rītā mani modina stipri vēja brāzieni. Spilgtā rīta saule tikko samanāma cauri brūni pelēkai dūmakai. Paiet pāris minūtes, līdz saprotu — tas ir hamsīns, pavasara vējš. Kaut kur Lībijas tuksnešos saceltie smilšu putekļi beidzot ir sasnieguši arī Nīlu. Kā par brīnumu, citkārt tik lēnīgais Jasers steidzina ātrāk doties uz prāmi — ja vējš nerimšoties, policija slēgšot satiksmi Nīlā.

Diemžēl Jasera bažas apstiprinās — prāmji ir slēgti. Daži paziņas nīkstot piestātnē jau divas stundas. Netālajā pļaviņā satupušās sievietes kaut ko tērgā nūbiski. “Interesanti, par ko viņas runā” mani intriģē melnās galabijās tērptie, pingvīniem līdzīgie stāvi.

“Nu ne jau par diplomātiju. Par bērniem, par māju, aprunā mūs.”

Vējš pieņemas spēkā, acīmredzot tuvāko stundu laikā nekas nemainīsies. Es jau kļūstu pavisam nervozs: “Mohammeda tēvs ar laivas īpašnieku jau sēž autobusā un brauc uz Asuānu. Mēs taču nevaram vienkārši pateikt — atvaino, netikām. Ko darīt?”

Jasers tikai parausta plecus: “Neko! Māliš, bukra!”

Tomēr mana “eiropeiskā” mērķtiecība liek rīkoties un meklēt izeju: “Paklau, bet ir taču apkārtceļš — pāri dambim. Tikai jāatrod taksis, un uz priekšu!”

Mums palaimējas — kā uz burvju mājienu atrodas šoferis, kurš par pieciem dolāriem ir ar mieru aizvest līdz Asuānai pa divdesmit kilometrus garo apvedceļu. Pēc pusstundas es jau spiežu Mohammeda roku: “Viss kārtībā, esam klāt, lai arī, atvaino, nedaudz aizkavējāmies!”

“Jauki, bet tēvs šodien nevarēja ierasties, arī laivas īpašniekam bija kādas citas darīšanas...”

Arī tu, Mohammed! Esmu pilnīgi satriekts: “Kāpēc nebrīdināji, kāpēc nepiezvanīji — kaut vai no automāta?”

“Aizmirsu! Piedod. Don’t worry, māliš, bukra inšaallā everything will be tamām!" [3. "Neņem galvā, rīt viss būs kārtībā, ja Dievs dos!” (jaukta angļu un arābu valoda)]

Mohammeds raugās manī brūnām nevainīgas stirniņas acīm, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, un es vairs nesaprotu, ko darīt — lamāties vai smieties. Kafejnīcas magnetola atskaņo Bobu Mārleju:

“Don’t worry about a things

Everything will be all right" [4. "Neraizējies ne par ko, viss būs kārtībā" (angļu val.).]

IBM! Laiks Ēģiptē ne tikai rit lēnāk — šķiet, dažkārt tas pārvēršas izplūdušā, amorfā masā, kas lēnām, bez steigas iet savu gaitu. Cilvēkam vienkārši jāļaujas šai straumei — jo galu galā viss, kam jānotiek, agrāk vai vēlāk tāpat notiks.

Iespējams, man ir dota privilēģija ieskatīties cilvēces bērnībā, kad laiks vēl nebija sinonīms naudai un ļaudis iztika bez pilsētai raksturīgās telpas un laika strukturēšanas — ar precizitāti līdz metram un minūtei. Pēc mazākās vēja pūsmas, pēc niecīgākās Nīlas virsmas ietrīcēšanās nūbieši spēj pareģot rītdienas laiku, bet lielpilsētā Kairā zaudē orientāciju jau pirmajās minūtēs. “Kad biju Kairā kārtot savus armijas papīrus, pilsētā braucu tikai ar taksi — citādi neizbēgami apmaldītos,” atzīstas Jasers.

Es nopūšos: “Labi, tiekamies aizparīt pusdienlaikā šajā pašā vietā. Bet apsoli, ka ieradīsies english time, nevis egyptian time!”23. marts, Asuāna

“Šodien esam ielūgti vakariņās pie Džemīla,” pusdienlaikā paziņo Jasers. Painteresējos, kas notiks, ja ceļā sastapsim Salemu — vai atkal skriesim ciemos pie viņa? Bet es jau zinu, ka tā nebūs — Jaseram patīk Džemīla māsa Leila, meitene tieši precību gados. Kad Jasers ierodas Asuānā, viņš katrreiz zvana Leilai no telefona automāta — abiem tā ir vienīgā iespēja netraucēti sarunāties.

Džemīla ģimene dzīvo parastā blokmājas dzīvoklītī Selā — putekļainā Asuānas priekšpilsētā. Brīdī, kad mēs priekšnamā velkam nost apavus, no kādas sānu istabas izslīd jauna meitene. It kā nejauši viņa nav paspējusi uzsiet lakatu, ko tagad neveikli vīsta rokās. Šo mirkli Leila uzdāvina Jaseram — redzēt sevi bez lakata, redzēt skaistās kastaņbrūno matu cirtas. Jauniešu acis uz mirkli sastopas, un tajās iemirdzas neslēpta kaisle. Vēl sekunde, un Leila nozūd virtuvē. Vairāk viņa neparādīsies — ēdienus mums pienesīs Džemīla māte.

Jasers ir satraukts — izrādās, viņš pirmoreiz redz Leilu bez lakata. Vakara gaitā sarunas vērpjas ap sievietēm un precēšanos. Iejautājos, kāpēc Jasera māsa vēl nav izgājusi pie vīra, kā bija iecerēts pirms gada. Izrādās — līgavainim esot pietrūcis naudas.

Nūbijā līgavaiņa ģimenei kāzas ir dārgs pasākums — kopumā tās izmaksā ap 10 tūkstošiem Ēģiptes mārciņu ( 2200 ASV dolārus). Par vienu tūkstoti nākamajai sievai jāuzdāvina zelta rotaslietas, divus tūkstošus skaidrā naudā saņem līgavas vecāki. Apaļu summiņu izmaksā pašu kāzu sarīkošana (orķestris, divi liellopi svētku galdam, Coca-Cola). Uz svinībām, kā likums, aicina visu ciemu. Esmu viesojies nūbiešu kāzās un savām acīm pārliecinājies — prieks un līksmība iespējami arī bez lāses alkohola. Tā ir viena no retajām reizēm, kad meitenes izrādās un visdrosmīgākās pat uzdejo.

Džemīls apgalvo, ka “labais tonis” prasot svinību drūzmā iekniebt dažai dibenā — neiespējama lieta parastās dienās. Esmu pārsteigts par tik neticamām vaļībām konservatīvajā Ēģiptē: “Bet ko tad meitenes par to saka?” Džemīls smaida: “Neko, tikai iespiedzas!”

Bet Džemīla brālēnam Huseinam ir citas rūpes. Puspajokam, pusnopietni viņš griežas pie manis: “Es gribu aizbraukt no šejienes. Palīdzi man apprecēties, tev taču ir pazīstama kāda meitene Eiropā — blonda, zilām acīm un lielām krūtīm, kā žurnālos. Pusgadu mēs varētu dzīvot Asuānā, pusgadu — tavā zemē.”

“Ar Eiropas blondīnēm tev jābūt uzmanīgam,” es brīdinu. “Ko tu teiksi, ja kāzu naktī izrādīsies, ka jaunā sieva ir gulējusi jau ar kādu citu pirms tevis?” Huseins tikai atmet ar roku: “Ja viņa ir no Eiropas, tas nekas!” “Bet ja tā gadītos ar ēģiptieti?” “Neiespējami!” “Un tomēr?” — es pratinu tālāk. “Check out — bukra!" [5. "Vācies ārā — rīt!” (jaukta angļu un arābu valoda)]

"Tu zini, kāpēc Huseinam rokas vienās tulznās?” — Jasers sazvērnieciski piemiedz ar aci. “Kad vecāki guļ, viņš slepus pagriež satelīta šķīvi un skatās jūsu televīziju. Bet tur rāda tik skaistas plikas meitenes, ka viņš nekādi nevar iemigt un visu nakti darbojas ar savu daiktu.”

“Ko tu muldi — tas man no airēšanas!” — un tomēr Huseins izskatās pavisam apjucis un atmaskots...

“Bet kad tad tu pats domā precēties, Jaser?” — ar pretjautājumu cenšos kaut nedaudz atvieglot samulsušā Huseina stāvokli.

“Vēlāk, pēc kādiem četriem gadiem, un man būs tikai trīs bērni.”

Vēlu vakarā, kad esam jau atgriezušies ciematā, Jasers izlūdzas no manis mobilo telefonu (tikai vienu minūtīti!) un čukst klausulē: “Habībi, habībi..." [6. "Mīļā, mīļā...” (arābu val.)]

Vējš pierimst un dzidrajās tuksneša debesīs aizvien spožāk iekvēlojas dienvidu nakts zvaigznes. Sakoncentrēju savas trūcīgās valodas zināšanas un mēģinu uzkonstruēt šim mirklim piemērotu vārdu spēli: “Leila džemīla," [7. Leila — meitenes vārds, arābu valodā nozīmē arī “nakts”, Džemīl — zēna vārds, nozīmē arī “brīnišķi, skaisti".] cerot, ka viņš sapratīs manu mājienu.

“Kā, tu runā arābiski? Vai tik neesi spiegs?”24. marts, Asuāna

Pusdienlaikā gaidām Mohammedu jau pazīstamajā ielas kafejnīcā blakām Rosewan viesnīcai. Tur sastopam Henriju — gadus piecdesmit vecu, saulē un vējos izkaltušu dāni. Jasers pačukst: “Viņš ik pārdienu ierodas manā ciematā, meklē lētākas kaņepes.”

“Kādi vēji atpūtuši uz Asuānu?” es cenšos iesākt sarunu.

Henrijs savelk seju viszinīgā sirmgalvja smīnā: “Pēc tam, kad kruķi sāka interesēties par kaņepēm mana dārziņa siltumnīcā, sapratu, ka Dānijā man vairs nav ko meklēt. Ceļoju pa pasauli jau piekto gadu. Ko es daru te Asuānā? Gaidu Sudānas vīzu. Jau otro mēnesi. Nolādētie birokrāti! Pēc Sudānas plānoju doties uz Keniju, tad uz Tanzāniju un Mozambiku, bet no turienes ar kādu kravas kuģi uz Indiju. Jauno gadu sagaidīšu Nepālā. Bet, ja nopietni, īstenībā vienkārši te vadu savas dienas — lasu, braukāju ar riteni, dzeru tēju, smēķēju — pats saproti, ko — tā manta te lēta. Viesnīca maksā tikai trīs dolārus dienā, tā ka dzīvot var. Man vairs nav māju — visa mantība mugursomā. Iztieku no veciem uzkrājumiem un sociālā pabalsta. Kad kādreiz satieku dāņus, es šiem saku — strādājiet vēl sirsnīgāk, maksājiet vairāk nodokļu, jo gribu tā pavadīt visu atlikušo mūžu!”

Jasers nošausminās — ko par to saka viņa radi, ģimene, vecāki, kā viņi to atļauj? Viņš nespēj noticēt, ka Eiropā cilvēki var individuāli pieņemt lēmumus un dzīvot tā, kā paši uzskata par vajadzīgu. Ko nozīmē “iztikt no sociālā pabalsta”, Jasers, saprotams, nezina.

Bet Henrijs tikai vītero tālāk: “Man tagad ir arī otrās mājas — kāda zemnieka ģimenē Nepālā. Savulaik es tur jau nodzīvoju pusgadu. Aizbraucot viņiem uzdāvināju govi. Saproti, Nepālā zemnieki strādā gadiem, lai meitai varētu iedot līdzi pūrā sūda sienas pulksteni, kas Eiropas supermārketā maksā varbūt kādus pārdesmit dolārus. Mēs esam cūkas, mēs izmantojam visas šīs nabadzīgās zemes. Tagad man vismaz ir vieta, kur varu aizbraukt nomirt. Jau tagad zinu, kā es miršu — vienatnē, augstu kalnos, ar hašiša cigareti rokā. Apkārt mirdzēs ledi, ziedēs puķes un dziedās putni... Vai nav skaisti?”

“Crazy man, very, very magnūn," [8. "Traks cilvēks, ļoti, ļoti traks” (jaukta angļu un arābu valoda).] Jasers nogroza galvu. Mirkli padomājis, viņš piebilst: “Bet sirds viņam laikam laba...”

Gaidītā kompānija ierodas ar pusstundas nokavēšanos — pēc Ēģiptes standartiem gandrīz laikā. Beidzot sastopu arī laivas īpašnieku — stiegrainu, gadus septiņdesmit vecu zemnieku. Mēs nododam naudu, kas tiek rūpīgi pārskaitīta, tad kopā ar pieaicinātiem lieciniekiem parakstāmies Mohammeda tēva ar roku sastādītajā pirkšanas-pārdošanas līgumā. Edfū zemnieks uz tā vēl atstāj treknu īkšķa nospiedumu — laikam nav īsti drošs par savu parakstu. Seko svinīgs gājiens uz laivu reģistrācijas iestādi, kur birokrāti iekasē valsts nodevu un uzpiež papīram savus zīmogus. Laiva ir mūsu!30. marts, Kubanija—Asuāna

Aizrit mana pēdējā diena Kubanijas ciematā. Rīta cēlienu pavadām pie Nīlas — tur kādā atstraumē izdodas nomakšķerēt pāris ūsainus samiņus. Jasera prātu joprojām pilnībā aizņem laiva — viņš sapņo, kāda tā izskatīsies pēc remonta, par to, kādās krāsās būs karogi mastā un cik daudz tūristu viņš izvadās.

Pēcpusdienā kļūstu mazliet tramīgs — vakar sarunātais taksis joprojām nerādās. Šoreiz nepalīdzēs nekādi “bukra, inšaallā”, lidmašīna negaidīs — tas nu ir skaidrs pat Jaseram. Tomēr brīnumainā kārtā viss atkal nokārtojas — pēc mirkļa šoferis jau nepacietīgi taurē pie mājas durvīm. Arī Nīlas prāmis ir padots kā uz paplātes — mums pat atliek krietna pusstunda glāzei tējas stacijas laukuma kafejnīcā. Man kāpjot vilcienā, Jasers atvadoties vēl paspēj uzsaukt: “Nākamreiz lidostā nopērc labi daudz viskijus! Un atved Latvijas karogu, ko uzvilkt laivas mastā! Neaizmirsti paņemt naudu, jo ciemā par godu laivai būs jākauj jērs!”

Tas mani mazliet nokaitina. Es saņemu sevī spēkus un beidzot izrunāju maģiskos burvju vārdus, kas ir pilnīgā pretrunā ar manu audzināšanu, raksturu un visas līdzšinējās dzīves pieredzi:

“Māliš! Bukra, inšaallā!”

Foto - Juris Lorencs