Kā es ieguvu vidējo izglītību

"Mēs nemaz neesam tādi idioti, par kādiem tu mūs visus uzskati,’ nobļāvās klases tuklākā parādība Andrē, kad es ienācu vācu literatūras nodarbībā. Andrē no mums, sešdesmit trijiem viena gada skolas biedriem, bija visīsākais, toties brangi izpleties horizontālā labumā. Andrē spēlēja arī skolas teātrī. Vienmēr galvenās lomas. Pēdējo mēs nospēlējām kopā: viņš bija Pērs Gints, es - pianiste. Es uz skatuves biju visu laiku, kamēr viņš tikai paretam. Sīpolu monologs un tā. Tiesa gan, pianiste no divām pirmizrādēm es biju tikai vienā, jo uz otru aizmirsu atnākt. Nez kur jau atkal klīdu. Hektāros mērāmie skolai piegulošie meži, pļavas, parki ar dzīvžogu slēptajām ejām, jahtu un burukuģu piestātnes tuvējās Šleijas krastos piedāvāja daudz iespēju aizmirsties. Manu partiju no lapas nolasīja klarnetists - gēlu izcelsmes angļu valodas skolotājs. Herr Kaskī. Vīrietis - enkurs.

Tā bija ļoti dīvaina skola, kurā man bija sanācis nokļūt. Tās sludinājumam kādā laikrakstā bija uzdūrusies vācu kundze, pie kuras tīrīt māju gāja mana Minsteres Latviešu ģimnāzijas draudzene Tīna. Minsteres Latviešu ģimnāzijā pavadīju tās pēdējo mācību gadu - 1997/1998. Pēc tam ģimnāziju slēdza.

1997. gadā man ļoti gribējās prom no Latvijas. Janvārī, divu gadu garumā vēža metastāzes pārcietusi, nomira mana mamma. Kaķis no bēdām un nierēm pašparalizējās, to iemidzināja. Vecmāmiņai sajuka pasaules, tētim - ūdens ar alkoholu. Vārdu sakot, gribējās prom. Uz Norvēģiju. Visi lasīja žurnālu Draugs. Tajā reiz bija redzētas elpu aizraujošas fjordu fotogrāfijas. Valsts līmenī organizētajā konkursā uz mācību vietām Norvēģijā konkurence bija 200 skolnieki uz vienu vietu, savukārt Minstere ņēma pretī atplestām rokām. Turklāt jau kopš 5. klases mācījos vācu valodu pie labas skolotājas. Minsterē es vadīju kori un velosipēdu, kā arī ik vakaru tīrīju vāciešiem mājas. Un tā ar draudzeni Tīnu aiztīrījāmies līdz Luīzenlundas sludinājumam. Nebūtu Tīnas uzstājības, mūžam nepieteiktos. Nejaušais sludinājums piedāvāja veicināšanas stipendijas skolēniem ar sportisku vai kultūras ievirzi un solīja atmaksāt piekto daļu no skolas mācību maksas. Es aizrakstīju. Tā un tā. Es te esmu īsts Latvijas zelts. Vai nu maksājiet visu, vai arī es nebraucu. Samaksāja.

Nekā ērmota jau šajā skolas vajadzībām pārbūvētajā pilī nebija. Kā daždien klasiskā internātskolā, tajā mācījās tikai aristokrātu un pārtikušu vecāku bērni, kas pats par sevi nebūtu nekas mulsinošs. Taču manas internātskolas īpatnējo gaisotni veidoja nevis pastāvīgas naudas peldes, bet gan lielā atstumtība un negribētība, kas nemitīgi strāvoja no šīm dižozolu atvasēm. Likās, vecāki samaksā, lai kāds beidzot pievēršas bērna audzināšanai. Atstumtības un nepiederības ziņā es biju jaunajiem klasesbiedriem vairāk nekā līdzīga. Īsi pēc mammas aiziešanas mana puskukū vecmāmiņa, uzskatīdama, ka esmu kaimiņiene, pastāstīja, ka es esot pieņemts bērns. Nez, kā ta’ Margitiņai ejot. Viņai jau tagad grūti. Mammīte nomira. Bet Margitiņa jau nezināja, ka tā nebija īstā mammīte, tā kaut kā viņa sacīja. Vēl es viņu pie izdevības nedaudz iztaujāju, kad tad tā Margitiņa uzradās un kā uzvedās. Izrādījās - atsevišķas ainas no dzīves bērnu namā es visu laiku biju atcerējusies, tikai nebiju zinājusi, kuros atmiņu failos tās iekārtot. Starpposmā starp Minsteres Latviešu ģimnāziju un Luīzenlundas vācu aristokrātu skolu es ar Bērnu tiesību centra palīdzību atradu un sastapu savu bioloģisko radītāju. Tikāmies diennakts ēdnīcā Lauvas nams, iepretim Dailes teātrim. Viņa dzīvo Rīgā. Vairāk nekad neesam tikušās.

Tā nu es ļoti labi sapratu savus jaunos klasesbiedrus, vismaz man tā šķita. Sapratu, kāpēc nedēļas nogalēs viņi nemaz tik ļoti nerāvās pie saviem grāfu vecākiem, muižu zemēm un vectēvu kontiem, kurus līdz ar 21. dzimšanas dienu lielākā daļa iegūs savā īpašumā. Mani skolas biedri mazās kompānijās, sporta vāģus piekrāvuši ar lētiem aliem un nodomiem, šķēla tuvējo provinces pilsētiņu gaisus un pirmdienās par visām varītēm mēģināja vispirms sevi un tad apkārtējos pārliecināt par kārtējo izdevušos kodienu. Vīrieškārtas skolas biedriem naudas tērēšanu ievērojami biežāk izdevās pielīdzināt mākslas darbam. Viņu izklaidēs ietilpa gan zirgi, gan lidaparāti, gan kazino un biržas, gan uzvalki un luksusauto, gan jaunākās tehnoloģijas un internets, gan ēdamlietas un ceļojumi. Vārdu sakot, eleganti, un kāpēc ne. Viens mans klasesbiedrs uz pārbaudes darbiem nāca ar mazu klēpjdatoru un vēl mazāku printerīti, no kura, pametot klasi, klusi izdūdināja savas atbildes uz jautājumiem. Turīgās topošās grāfienes tālāk par minisolāriju guļamistabā un Chanel bikškostīmu neaizfantazējās. Nabadzīgi. Šajā dīgstošo aristokrātu pasaulē bija itin skaidri nodalīts, ka kreatīvais pieder vīrietim.

Kreatīva drīkstēja būt tikai vecā trakā Marī Aliksa Šlēsvigas-Holšteinas hercogiene. Tas viss ir viņas vārda īsais variants, kas katrreiz tā arī jāpasaka: Marie-Alix Herzogin zu Schleswig-Holstein. Reiz devāmies ar viņu kopā Sarkanā krusta palīdzības braucienā uz Kaļiņingradu dalīt humāno palīdzību. Krievu robežsargs izsauca hercogieni no busiņa ārā. Gribējis paskatīties uz dzīvu hercogieni, kuras vārds pases ailītē stiepjas pa trīs rindiņām. Bet tieši Hercogiene, kā visi viņu dēvēja, viņai klāt neesot, bija viens no patīkamākajiem cilvēkiem, ar ko man jebkad nācies sastapties. Viņa jau kopš kara laikiem visu mūžu bija pasniegusi vingrošanu šajā pašā skolā un uzskatīja, ka slikts garastāvoklis nozīmē neekoloģisku dzīvesveidu. Hercogiene ir cilvēks, kura sabiedrība vienmēr atbrīvo, bet reizē neizlaiž. Braucot uz Kaļiņingradu, viņa, piemēram, cītīgi sekoja un rūpējās par to, kad un cik bieži kuram vajadzēja nokārtoties. Tā viņa izdarīja secinājumus par katra līdzbraucēja veselības stāvokli - un rīkojās.

Luīzenlunda un viņas iemītnieki mani pieņēma savā skolā, visticamāk, lai pārbaudītu paši savu iecietību. Domāju, dažiem no viņiem nācās to lietot savā dzīvē iepriekš nebijušā koncentrācijā. Es biju šķīsts, nesamaitāts Austrumeiropas paštaisnuma paraugdemonstrējums. Turklāt savā augstprātībā neticami šaurpierīgs. No Austrumiem, manuprāt, nāca gaisma. Viņuprāt, smaka. Par mani runāja ne tikai to, ka esmu lezbiete, bet arī to, ka smirdu. Katrs par pienākumu uzskatīja atnākt mani apošņāt. Labi, par to lezbieti - tas jau klasisks internātskolu jājamzirdziņš. Katrs otrais it kā tika pieķerts otram kaut ko intīmu darot. Un būt redzētam pašapmierinoties pat nodrošināja sava veida nokļūšanu augstākā kastā. Manā klasē bija tāda maza meitene Izabella, kas trīs reizes bija pārlēkusi uz augstāku klasi - pavisam to bija 13 - un jau 16 gadu vecumā beidza skolu, visus gadus saglabājot labākās skolnieces titulu. Pat viņa jutās pagodināta, kad mani klasesbiedri pēc skolas 50 gadu jubilejas ballītes viņu acīmredzami apmeloja publiskās intīmās izdarībās ar ugunsdzēsēju pulciņa vadoni. Viņa staroja no lepnuma kā meitene, kurai pirmās mēnešreizes. Runām par manu smakošanu man tiešām trūka pretargumentu. Turklāt daži no viņiem laida tādus balodīšus, ka līdz Parīzei nesa. Brīvs pirdiens brīvā cilvēkā. Bet es, cilvēks pēc vairāku gadu nemazgāšanās, tik ātri nevarēju pierast pie pārspīlētās higiēnas, ko pieprasa Rietumi, turklāt vēl kādi Rietumi. Nedomāju, ka Latvijā kāds izcili smaržoja, stilojās un formējās godmaņkrāsniņu periodā. Jēkabpilī pēdējos dažus gadus mītējos kopā ar diviem vecākiem, diviem vecvecākiem, klavierēm un kaķi tādā jaunuzbūvētā daudzdzīvokļu mājā, kurai apkārt vēl šobaltdien stāv trīs nepabeigtas stroikas. Šajā jaunās Latvijas cerību ciematā siltā ūdens nebija no deviņdesmit ceturtā līdz manas aizceļošanas gadam, deviņdesmit septītajam. Drēbes arī neviens nepūlējās lieku reizi pamazgāt. Sestdiena ar veļasmašīnu Rīga - tas bija vesels varoņdarbs. Es dotu katrai ģimenei morālo kompensāciju par tiem netīrās veļas murgu gadiem. Labāk ne pēc kā nesmaržot, nekā smaržot mīlīgi. Tā man likās. Un daža dižciltīgā reizēm smaržoja tā, it kā viņa tajā smaržā būtu marinēta. Baisi.

Vairāki iejūtīgāki skolotāji man jautāja, kāpēc es paliekot šajā skolā, ja man tik acīmredzami nepanesami ir mani klasesbiedri. Patiesībā man bija vienalga, kur mācīties. Dažreiz pat nepamanīju, kurā klasē esmu. Tā nevilšus nomācījos divreiz 11. klasē - vienreiz Jēkabpilī, otrreiz Vācijā. Man patika viss ārpus nodarbībām. Ikdiena - mani lielākie svētki. Ko tik ar vienu dienu nevar izdarīt, ja to nesagandē ar pārcentīgiem pūliņiem pievilināt laimi! Manā pašorganizētajā dzīves skolā bija septiņi priekšmeti: tuvākā paciešana, asjūtība, joku dzīšana, fantāzija, ticība, nesavtīgs prieks un pateicība. Bet, jāatzīst, man vienmēr ir bijusi sasodīti zema vidējā atzīme. Godīgi sakot, arī savā dzīves skolā es regulāri biju nesekmīga. Un šī aristokrātu skola man atklāti iegrieza, izceļot tieši to, kā man trūkst. Visupirms jau piekliboja tuvākā paciešana. Tāpēc es izvairījos no kontakta ar saviem klasesbiedriem un dažreiz nonācu tiktāl, ka nedēļām ilgi vienīgie cilvēki, ar kuriem sazinājos, bija mani skolotāji un istabiņas biedrene, korejiete Hī Džū Šima.

Viņa mani ienīda kopš pirmās dienas, kad viņai bija pavēlēts sagaidīt mani stacijā. Pirmkārt, tāpēc, ka par paklausīgu uzvedību Hī Džū bija apsolīta istaba bez otra iemītnieka. Bet tad uzrados es. Otrkārt, viņa bija cerējusi, ka es būšu mazāka par viņu augumā. Mēģināju viņu mierināt, ka man toties ir mazākas acis. Un ka tad, kad es smejos, man vispār acu nav. Tādā garā. Bet ar acīm nekas nebija līdzams. Tā nu es pirmo gadu nolauzu vienā istabā ar Korejas nīdējtīģeri. Dienā mēs jaudājām sastrīdēties līdz kapa malai vidēji divreiz, parasti pēcpusdienās, starp skolu un brīvā laika nodarbībām. Mana ģimene Jēkabpilī, kā jau godīgi darbaļaudis, neizvirta garās, asās diskusijās, attiecības ieturēja bēšos un pārejas toņos. Vecāki nesaskaņas slēpa, un par to es viņus cienu. Es arī tā darīšu. Pie pirmās izdevības.

Taču Hī Džū man pirmo reizi atrāva vaļā strīdu slūžas. Es kā tāds mazais Sokrats putoju, disputa mākslas valdzināta. Turklāt es vāciski runāju labāk, kārtis ne tikai auguma ziņā bija iedalītas man par labu. Hī Džū lielākā izprieca, starp citu, bija uzdot man jautājumu un skatīties, kā es dienām ilgi uz to meklēju atbildi. Viņai patika tā mani nerrot. Nav nekā saistošāka par divu kultūru sadursmi pārprastā individuālismā. Mēs sitāmies šaurajā istabiņā kā divi bezizejas mākti nāvinieki savā kamerā, līdzīgi tiem zirnekļiem, kuri nāca mūsu jumta istabā katru vakaru un kurus es bezsirdīgi ievilināju stikla tarā. Katru vakaru ieradās kādi deviņi gabali. Pirmās nedēļas baidījos. Bet tad viņu saradās tik daudz, ka nācās ieviest zirnekļu viņsaules rituālu - es tajā biju tāds kā Hārons, kas ar ziepjūdeni piepildītā pudelē pārceļ izredzētos uz Laimīgo zemi. Zirnekļu debesīs pēc šī genocīda gada garumā, protams, man netikt. Bet vai vajag? Sodu saņēmu jau zemes virsū - reiz nepamanīju, ka manā bļodā ir tās pašas šķidrās bezkrāsas ziepes (kuras tur, protams, bija ielējusi Hī Džū), un es tās naski iztriecu kopā ar svaigi vārītiem rīsiem. Domāju, ir samaksāts.

Skola piedāvāja arī brīvā laika nodarbes. Lūk, uz tām es rāvos pa vējam vai pret, vienmēr izvēloties tās, kur ir pēc iespējas mazāk vai, vislabāk, - nav vispār neviena dalībnieka. Tātad golfa, tenisa, polo, zelta pulēšanas, zirgu jāšanas, grāmatu iesiešanas, burāšanas un vēl kādas 30 citas grupas nederēja. Skolasbiedru iecienītākais pulciņš pilnīgi noteikti bija ugunsdzēsēji. To vadīja no Bavārijas atceļojušais Akstmana kungs, kura ūsas bija piedalījušās ne vienā vien ūsu frizūru festivālā dzimtajā Vācijas pavalstī. Neatceros tikai, ka ugunsdzēsēju pulciņš būtu kaut ko patiešām dzēsis, bet noteikti šī bija iespēja zēniem izspēlēt iestērķelētajās dzimtu tradīcijās apslāpētās karnevāliskās tieksmes. Meitenes savukārt bija biežākas florbola un dīkdienības pulciņa apmeklētājas. Tikai retās nopietni burāja vai skraidīja pa tenisa kortiem.

Bēgot no liekas sabiedrības, man atlika tādas lietas kā keramika un ekoloģijas pulciņš. Keramikā mēs ar skolotāju Zīgrunu regulāri pametām pils teritoriju un devāmies pie viņas uz māju, kas bija izbūvēta vecā stallī - pa vidu ieeja, uz vienu pusi keramikas studija, uz otru - mana literatūras skolotāja doktora Šmita bibliotēka. Grāmatas bija arābu valodā. To viņš bija jaunībā izstudējis; arī pēc principa - lai būtu vienīgais students kursā. Mēs sapratāmies bez vārdiem - tas ir, patiesībā doktors Šmits bija mans mīļākais sarunu biedrs.

Ekoloģijas pulciņā man bija divi lieli projekti. Izveidoju 10 metrus dziļu alu un izklāju tās griestus ar speciāliem porainiem ķieģeļiem - kur sikspārņiem pārziemot. Bet pavasaros es glābu vardes. Skats man likās iespaidīgs - klasesbiedri dodas ar BMW uz tuvējo pilsētu pēc picas, bet es cilpoju nopakaļ vardēm. Kāpēc viņas bija jāglābj? Vardēm (ne viņām vien) ir tā, ka pavasaros vajag pāroties. Bet viņām instinkts liek lekt uz citu dīķi. Savā nav ļauts. Un tad viss milzīgā pils parka varžu arsenāls galopa solī meklē savu īsto mīlas dīķi. Atšķirībā no naktīm ar zirnekļiem, šajā situācijā es biju uzmetusies par satrakoto abinieku masu glābēju. Gar ceļa malu cītīgi dzinu mazus pāļus. Kādu kilometru turp, tad pa ceļa otru pusi atpakaļ. Pie pāļiem stiprināju plēvi, bet pirms plēves ik pa gabaliņam raku zemē spaiņus. Kad varde, dzīvesdziņu vadīta, lec un lec, tā nonāk līdz plēvei, lec gar plēvi un kādā brīdī ielec spainī. Es tad katru rītu, cip, cip, esmu klāt - pārnesu spaiņus pāri ceļam un iztukšoju otrā pusē. Dažreiz vardes, liekules, nebija nocietušās līdz kaimiņu dīķim un bija jau sākušas dzīvesprieka aktu turpat - manā spainī.

Dabas izzināšanas starplaikos es pievērsos volejbolam un badmintonam, kā arī nenoturējos un aizgāju uz vācu kabarē pulciņu. Tur mani uzreiz savāca vadītājs un mēs sākām dziedāt duetus no 30. gadu Vācijas repertuāra. Tad nu ik pa laikam uzmetu boa un patirināju kājas samulsušās dižciltības priekšā. Kabarē pulciņš bija - kā jau pulciņš. Ceturtdienās sanācām skolas pagrabiņā. No tuvējās Hamburgas mūzikas augstskolas brauca fantastisks pianists Volfgangs Ēks, bet pašu pulciņu vadīja fizikas, ķīmijas un matemātikas pasniedzējs - doktors Švarcs. Daudzi skolotāji Luīzenlundā bija apvienojuši savu privāto dzīvi ar skolu - pasniedza mācību priekšmetus, kā arī dzīvoja kopā ar skolniekiem. Katram skolotājam bija māja vecās pils saimniecības ēkās. Vienam bijusī mežsarga māja tālāk mežā, otram bijusī zvanu liešanas darbnīca, citam - mīlīgs dārznieka namiņš. Pusi mājas apdzīvoja skolotājs ar ģimeni, otru pusi vai namiņā kaimiņos - pieskatāmie skolnieki. Arī doktors Švarcs bez skolas un kabarē vēl bija atbildīgs par kādiem septiņiem automobiļiem pagalmā.

Doktors Švarcs tad nu mūs iešūpoja kabarē mākslā. Nesa notis, izvēlējās repertuāru. Un es pirmo reizi uzzināju, ka man tik ļoti patīk dziedāt. Labi, es diriģēju kori Minsterē, regulāri biju tikusi Jēkabpilī pie ērģeļu spēlēšanas, piedalījos konkursā “Ko tu proti?” un visas tādas lietas. Normāls bērns. Bet kabarē pulciņš mani burtiski inficēja ar skatuves sērgu. Vēl tagad kājas ļogās, kad ieraugu vientuļu un ieslēgtu mikrofonu. Tā nu es pulciņā palēnām tiku stutēta uz lielākām vai mazākām skatuvēm, jo mums ar doktoru Švarcu ļoti saderēja balss tembri. Godīgi sakot, arī pati rāvos. Vardes un kabarē - tā tomēr bija mana iespēja apstiprināt savu šeit un tagad. Trīsdesmito gadu Vācijas dziesmas bija labākais veids vācu valodas zināšanu papildināšanai. Ikdienā taču netika izmantoti tādi vārdi kā “kodes”, kas ir, piemēram, Marlēnas Dītrihas dziesmā “Esmu no galvas līdz papēžiem radīta mīlai”, kur viņa dzied: “Vīrieši zumēt zum ap mani kā kodes ap liesmu.” Dažreiz kabarē vadītājs mūsu duetos dziesmām patvaļīgi mainīja vārdus. Tas gan man īsti nepatika. Piemēram, “skūpstīšanos” viņš vienmēr nomainīja pret “satikšanos”. “Nekad nebūtu domājis, ka tu esi tik aizraujoša, pirms es tevi...” - un te viņš dziedāja “satiku”, nevis “noskūpstīju”. Loģikas maz, bet tā viņam likās drošāk. Es gan domāju - ja dzied laikmetu, tad dzied. Ar visām kodēm un skūpstīšanos. Visa mana sirds pieķērās dziesmās attēlotajam laikam. Šīs dziesmas bija ķecerīgākais, ko cilvēks uzdrīkstējās vēstīt nacismu auklējošajai pasaulei, un tas sākotnēji bija iespējams vien kādos samtiem tapsētos, kristāliem lustrētos slēgtajos salonvakaros. Nezinu, cik daudz no 30. gadu mūzikas saprata manas kabarē pulciņa biedrenes. Viņas pat kārtīgi neuzpucējās uz uzstāšanās reizēm. Par vīriešu ..., kas aug kā sparģeļi pavasarī, viņas dziedāja tajos pašos skolas bruncīšos un blūzītēs. No šīm dziesmām strāvoja aizliegtība, un es to tiešā veidā identificēju ar savu situāciju, jo man kā ārzemniecei nepienācās saprast vācu bohēmas smalkumus. Tāpat kā man nepienācās klases labākās atzīmes vācu literatūrā un filozofijā. To centīgākās klasesbiedrenes nekādi nevarēja sagremot un taisīja visdīvainākās grimases pēc katras pārbaudes darbu rezultātu paziņošanas.

Bez manis uzņemšanas šajā skolā notika arī citas iecietību audzinošas akcijas, piemēram - Kenijas akcija. Tika nolemts palīdzēt Kenijas badacietējiem. Vienu dienu jebkurš skolnieks var pieteikties konkrētā laikā skriet apkārt skolas stadionam, tas ir, kādus 300 metrus pa iekšējo celiņu. Par katru jebkura skolnieka noskrieto riņķi skola pati savā Kenijas kontā iemaksā vienu Vācijas marku un pēc tam kopējo pa dienu savākto summu aizskaita Kenijas badacietējiem. Proti, neviens nekādu naudu neredz, bet visa skola skrien. Antropoloģiska pētījuma cienīgs notikums - vācu aristokrāti riņķo pa stadionu, ideālu vadīti, cerot, ka Kenijā kāds par to tiks pie miltiem. Mana rinda pienāca ap četriem no rīta, un es arī kādus 40 kilometrus nosteberēju. Tīri aiz tā prieka, ka stadions man turpat pie mājas, ka neviena cita tur vairs nav un ka tāpat citreiz nekad to vairs nedarīšu. Skats, kas pavērās nākamajā dienā, bija vēl iespaidīgāks par skrējienu un pašu Keniju kopā. Visa skola stutējās gar sienām, jo neviens lāgā nevarēja paiet. Zēni bija Keniju ņēmuši nopietni, un katrs bija noskrējis vismaz 80 kilometrus bez iesildīšanās.

Kā paštaisnam latviešu indivīdam man par vāciešiem nav bijis un nekad nebūs nekādu ilūziju. Viņuprāt, visi dāņi ir skopāki par visiem itāļiem. Visi latvieši zog. Visi bulgāri smird. Visi rumāņi ir drosmīgāki par visiem francūžiem, un visi krievi šmugulē naudu. Katrs vācietis atsevišķi saprot, ka tā nav, bet kolektīvo pārliecību nereproducē tikai mēmais, un tā vienmēr ņem virsroku. Par mani skolā panesās ziņa, ka esmu stāvoklī. Pat pie direktora izsauca. Viss sākās ar to, ka savā daudziem citiem no National Geographic izgrieztiem attēliem es pievienoju arī skaistu, 9. nedēļā uzņemtu embrija attēlu. Laba pēcapstrāde. Pasaules sāls vienā mazā kukurznītī. Turklāt bioloģija bija mans profilpriekšmets, cēlos un gūlos ar ģenētiku, putnu migrāciju un botānikas eksperimentiem galvā. Tāds nieka embrijs pie sienas bija izlikts vien par ēsmu garāmejošai pirmelementu apcerei. Izrādījās, biju embriju novērtējusi par zemu. Uz ēsmas uzķērās nevis manas domas, bet gan manas istabas uzraudzītāja, neganta vecmeita ar zirgaudzēšanas skunstei plaši atvērtu sirdi. Nāca vairākkārt tincināt, vai es neesot stāvoklī, un apgalvoja, ka ar viņu varot atklāti par visu parunāt. Es paklusēju. Klusēšana kā jau klusēšana - nereti tā apkārtējo pasauli pievelk kā magnēts. Drīz ikvienam bija viedoklis, kas ar mani notiek un kurā nedēļā esmu. Visu kopīgās aizdomas pastiprināja arī fakts, ka devos vasaras brīvdienās agrāk nekā paredzēts. Mājas man ir tur, kur man negribas ēst, gribas vingrot un domāt par Dievu. Šie divi gadi patriciešu kārtā manu austrumeiropeiskā stoicisma pārliecību savā veidā tikai nostiprināja. Sevis mocīšanu un apzināto vientulību uzskatīju par loģisku nepieciešamību, gan pirms, gan pēc skolas. Vientulība savienojumā ar skaidru, asjūtīgu apziņu bija mana vienīgā pārliecība, un mana vienīgā prasme dabūt kaut cik elpojamu elpu. Tomēr žēl, ka savus skolasbiedrus nepavēroju ar ieinteresētāku un rāmāku skatienu. Piemēram, mans klasesbiedrs Jans Kristofers reiz nāca runāties un stāstīja, ka viņam apnikušas tās sarunas par apģērbu, esot taču pilnīgi vienalga, kas katram mugurā. Viņš vienkārši tajos turīgo ļaužu zīmolos ģērbts kopš šūpuļa. Tikai pēc tam pamanīju sakarību - jo naudīgāks bija kāds no jauniešiem, jo vienaldzīgāks pret ārieni. Pats Jans Kristofers divus gadus nostaigāja vienās vecās, nošķiebtās kurpēs. Ko padarīsi, ja ērtas. Protams, ka turīgajiem neviens neko nepārmeta, toties tie, kas vēlējās būt turīgi, bet līdz galam nepavilka, apģērba cenas un izcelsmi uzskatīja par sabiedriskas diskusijas vērtu tematu. Bet ko nu vairs par to. Mani, atskatoties uz šiem diviem gadiem, skumdina tikai fakts, ka man līdzās bija bezgala interesanti tipāži, bet es, akla savā tā laika domāšanā, palaidu garām iespēju iepazīt mūslaiku dižciltības ieražas. Arvien vēl uzskatu, ka daudzi no viņiem tik un tā bija idioti, bet daudzi tādi nebija. Jo īpaši vīrieškārtas klasesbiedri, kas savos 20 gados bija ārkārtīgi redzīgi, kompetenti ģeogrāfijā, vēsturē, tautsaimniecībā un politikā, turklāt bez mazākās ārišķības spēja diskutēt par sarežģītiem sabiedrības procesiem kopumā.

Skolas diskusiju klubā “Pro et Contra” jaunieši profesionāla pasniedzēja vadībā apguva diskutēšanas mākslu pēc klasisku tiesas prāvu paraugiem. Daudzi vairākus gadus bija pavadījuši ārzemēs apmaiņas braucienos, tāpēc, skolu beidzot, jau bija pāri 20 gadu slieksnim. Lai gan daži no divdesmitgadniekiem bija arī uz otru gadu palikušie. Vācijas ģimnāzijās palikt uz otru gadu skolnieks izvēlas pats, un bieži to izmanto kā iespēju nostiprināt zināšanas - ģimnāziju programmas ir vissarežģītākās no visām vidējās izglītības programmām un nokārtot gala eksāmenus ir tiešām grūti.

Kopumā izolētību un tuvredzību pārmest es varēju vienīgi pati sev. Bet kāds esi, ar tādu jādzīvo. Pienāca izlaiduma laiks, visi bija uzpucēti un svaigi, bet es nespēju sevi motivēt, lai izsvemptos no gultas. Man turklāt bija jādzied izlaiduma ceremonijā “Time to Say Good-Bye”. Piecpadsmit minūtes pirms svinīgās koppbildes uzņemšanas Hī Džū mani ar varu piespieda piecelties un uzvilkt kaut ko mugurā. Izlaiduma tērpam iekrāto naudu biju iztērējusi guļammaisam un ceļa somai, ko lietoju vēl tagad. Toties biju atlicinājusi naudu sejas brūnuma krēmam. Uztriepu to pa ceļam, skrienot uz pēdējo kopbildi. Tikai vēlu vakarā, jau stipri pēc visiem svinīgajiem atvadu tuvplāniem, ieskatījos spogulī. Manu seju klāja brūni, nevērīgi mākslinieciski plankumi, līdzīgi daudzkrāsu kaķu kažoku faktūrai, un pārliecinoši kontrastēja ar balto kaklu un žaketi. Un tomēr viņi visi runāja tikai par manu nodziedāto “Time to Say... ” Pirmo reizi šo divu gadu laikā man radās izlīguma sajūta. Varbūt es noticēju, ka es te tiešām biju un ka man tieši te un nekur citur bija jābūt.