Sarunas, mainoties gadalaikiem

Berga Bazāra Birojnīcā 18. aprīlī notika publiska domu apmaiņa par izglītības kvalitāti Latvijā. Rīkotāji – portāls politika. lv un Konrāda Adenauera fonds – bija padomājuši, kā atstāt iespaidu. Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Marija Golubeva, eleganta dāma koši dzeltenā žaketē, vienmēr ir izcēlusies ar precīzu domas un runas manieri un aktīvi aizstāvējusi iekļaujošo izglītību – atbalstu skolēniem ar īpašām vajadzībām, nesekmīgajiem un no izglītības izkritušajiem. Bija uzaicināts arī Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntis Vasiļevskis – nosvērts un apdomīgs kungs, kura vadītā iestāde atbild par vispārējās un profesionālās izglītības saturu un kurš, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits zina, ko vērta ir bijusi, ir un būs vispārējā izglītība Latvijā. Zāli pildīja lielākoties nozares profesionāļi, un jutos mazliet kā starp savējiem. Es gribēju dzirdēt dalībnieku viedokli par skolēnu akadēmisko izcilību. Starptautiski salīdzinošajos pētījumos biju pamanījis, ka izcilu skolēnu īpatsvars Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropā. Ar to saistīta, bet mazliet atstatus bija tīri personīga ziņkāre: kāpēc starp Eiropas Savienības valstīm Latvija ir vienīgā, kurā vidējā izglītība, neatkarīgi no sekmēm, nav pietiekama, lai pretendētu uz studiju vietu Oksfordas universitātē. Varētu būt, ka jautājums par Oksfordu interesē vēl kādu. Latvijā ir plāns, bet jau pamanāms sociālais slānis, kas iegulda spēkus un naudu, lai sev vai saviem bērniem iegūtu labāku izglītību par to, kas ir pieejama Latvijā. Šī slāņa vēl plānākās, bet turīgākās daļas aktīvākie pārstāvji sūta bērnus uz Eiropas privātskolām, un ne bez pamata. Sarakstē ar Oksfordas universitāti noskaidroju, ka Lielbritānijā par izglītības standartiem atbildīgā valsts aģentūra UK NARIC vidējo izglītību Latvijā pielīdzina AS (Advanced Subsidiary) līmenim Lielbritānijā. Tas ir nepietiekams, lai pretendētu uz studiju vietu Oksfordas universitātē. Lai AS līmeņa izglītību ieguvušais varētu nokārtot labāko Lielbritānijas universitāšu pieprasītos A (Advanced) līmeņa vidējās izglītības eksāmenus, parasti ir nepieciešams viens mācību gads, mācoties klātienē. No Oksfordas universitātes puses skatoties, varētu teikt, ka Latvijā iegūta vidējā izglītība ir pusvidēja izglītība – vienu gadu par īsu.

Tomēr pieņēmums, ka vidējo izglītību vajadzētu iegūt ārzemēs, nav neapstrīdams. Arī Latvijas vidusskolu absolventi reizēm iestājas Lielbritānijas un ASV labākajās augstskolās. Esmu runājis ar vairākiem no viņiem, un ir uzkrītoši, bet arī pašsaprotami, ka, ārzemēs pavadītajam laikam pieaugot, viņu saites ar Latviju vājinās. Pirms studiju uzsākšanas atgriezties ir apņēmušies mazāk par pusi, bet pēc trim četriem ārzemēs pavadītiem gadiem viņu skaits sarūk vēl vairāk. Uzrodas iepriekš neparedzēti apsvērumi – profesionālās karjeras iespējas, cits draugu loks, cita sociālā dzīve, nepieciešamība atmaksāt studiju kredītus. Viņu vecāki un skolotāji, labu gribēdami, ierosinājuši kustību, kuras gaita ir neparedzama, un šaubos, vai kāds spēj apzināties, kādas tai varētu būt sekas. Taču pagaidām atgriezīsimies pie jautājuma par akadēmisko izcilību, kura ir nepieciešams nosacījums, lai iestātos Oksfordas līmeņa augstskolā. Izcilības kopšanai Birojnīcas domu apmaiņas dalībnieki pievērsās divas reizes, garāmejot un tikai kā iespējai. Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas direktors Valdis Jēkabsons izcilību pieminēja ar vieglu, slēptu siltumu balsī, it kā nevēlēdamies izpaust jūtas. Kad no zāles sāka uzdot jautājumus, aizdomājos: kā lai stādos priekšā – filozofs, bijušais skolotājs vai bijušais pasniedzējs? Nē, “bijušais” neskanēja labi. Kā būtu ar “pašdeleģēts vecāku pārstāvis”? Vai varbūt – “neatkarīgais pētnieks”? Taču stādīties priekšā nevajadzēja – tēma, kas mani interesēja, pazibēja un pazuda.

Sarunas vadītāja Baiba Strautmane iesāka ar vēl tikko jaušamu rotaļīgumu balsī: “Ko mēs gribam uzskatīt par kvalitatīvu izglītību, kā mums trūkst un kā pie tā nokļūt?” Šis jautājums, viņa atzina, izspraucas gandrīz katrā pēdējā laika diskusijā par izglītību. Šādi jautājot, nevilšus tiek pieņemts, ka dažāda līmeņa un profila izglītība ir kaut kas viens, kam piemērojami vienoti kritēriji, par kuriem var sakarīgi runāt, piemēram, šādā publiskā diskusijā. Piesardzīgu dara arī tas, ka izglītības kvalitāte, rādās, varētu būt uzskata jautājums un šis uzskats ir pakļauts kādu nenosauktu “mēs” gribai.

Kad Marija Golubeva tika aicināta sniegt īsu versiju par to, “kas ir mūsu izglītības kvalitātes lielākie klupšanas akmeņi šobrīd un kur tas ir redzams? Kā mēs varam pateikt, ka tie ir tādi?”, viņa smalki aptina jautājumu pašu ap sevi un otro daļu nemanāmi izlaida: “Lielākais klupšanas akmens laikam ir tas, ka mēs neesam vēl vienojušies par izglītības kvalitāti kā tādu – ko mēs ar to saprotam.” Publiskajā telpā šis jautājums ir viļāts jau kuro reizi. Pat Iespējamās misijas programmas attīstības vadītāja Zane Oliņa, kura aktīvi atbalsta skolēnus iedvesmojošos skolotājus un izcili artikulēti runā par izglītības jautājumiem, komentārā Rīgas Laikam 2011. gada janvārī pievienojās mērķu meklētājiem: “Mēs – sabiedrība – neesam pateikuši, ko īsti gribam ar izglītības sistēmu sasniegt, kādu rezultātu gaidām no skolas.” Golubeva šo apgalvojumu vēl papildina, kā vilkdama pavedienu no noslēpumu lādes: “Vai mēs ar to saprotam tikai starptautiskos salīdzinošos pētījumos redzamo līmeni – piemēram, kur mēs esam PISA un citos starptautiski salīdzinošos pētījumos –, vai mēs ar to saprotam pieejamu izglītību visiem, neatkarīgi no atrašanās vietas un sociālā stāvokļa, vai mēs ar to saprotam mūsdienīgu izglītību, kas ir vērsta uz sadarbību – respektīvi, sadarbības prasmes veicināšanu, audzināšanu –, vai tā ir vērsta uz radošumu, vai tā atbilst darba tirgus prasībām, un tā tālāk un tā joprojām.” Elpu aizraujošs ir vēriens, ar kādu iespējamā nākotne top šajā brīdī, un tik iedvesmojoši ir domāt, ka principā iespējams zināt, ko šis “mēs” grib – mazliet parunāsim, un tad varēs darīt. Tomēr diskusijām par izmaiņām pašos izglītības pamatos ir nevēlama blakus iedarbība – tās kavē to mērķu sasniegšanu, par kuriem iesaistītajām pusēm it kā nevajadzētu šaubīties. Iedvesmas skurbulī ir viegli nesaskatīt acīmredzamo, ka liela daļa no pat ļoti plaši saprastas vispārējās izglītības nozīmē skolēnu zināšanas un prasmes tajā vai citā mācību priekšmetā. Un šo prasmju labākais vērtētājs nav kāda nenosaukta sabiedrība, kurai ir neprognozējama izpratne par to, kā, piemēram, ar pamatizglītību iegūtais iespaido skolēna nākotni un valsts attīstību. Var strīdēties, kāds varētu būt samērs starp izglītības socializējošo, personību veidojošo un sabiedrību harmonizējošo lomu – un tas būtu īsta filozofa cienīgs uzdevums –, tomēr vismaz daļai sabiedrības ir nepieciešama izcilība lasītprasmē, spriestspēja, prasmes matemātikā un dabaszinātnēs. Nozarēs, kurās strādās akadēmiski izcilākie, šīs prasmes pieprasa universitātes un zinātnieku kopienas, kā arī standarti ikvienā industrijā. Neviens no klātesošajiem “mēs” tos neizvēlas, bet ietekmē ļoti pastarpināti. Atkal un atkal radikāli pārskatot, papildinot un pārspraužot izglītības mērķus, ir viegli zaudēt uzmanību un nepamanīt, ka jau ilgstoši Latvijā tiek skolota paaudze, kurai akadēmiska izcilība šķiet drīzāk dīvainība, nevis iekārojams mērķis, bet augstskolās, virknē industriju un valsts pārvaldē izteikti trūkst cilvēku ar izcilām akadēmiskām spējām un zināšanām.

Spriežot pēc publikācijām starptautiski recenzējamos žurnālos, Latvijā ir salīdzinoši maz konkurētspējīgu zinātnieku. To skaits Latvijā ir mazāks nekā kaimiņvalstīs, Igaunijā un Lietuvā. Turklāt kopš 90. gadu sākuma publikāciju skaita atšķirība nepārtraukti augusi. Akadēmiskā personāla sastāvs augstskolās atjaunojas nepietiekami. Laikā no 2006. līdz 2009. gadam doktoru skaits vecumā līdz 70 gadiem samazinājies no 3603 līdz 3462. Privātās sarunās doktoranti šaubās par mācību procesa jēgu un kvalitāti, un tas nevieš paļāvību uzlabojumu iespējai tuvākajā nākotnē. Jau šobrīd augstākās izglītības pienesums starptautiski konkurētspējīgai tautsaimniecībai ir apšaubāms. Latvijā “patenta pieteikšanas varbūtība ir vienāda uzņēmējiem ar maģistra grādu un uzņēmējiem ar vidējo profesionālo izglītību,” raksta Vjačeslavs Dombrovskis pētījumā par vairāk nekā tūkstoš Latvijas mazo uzņēmumu jauninājumiem 2007.–2008. gadā, par rādītāju izmantojot patenta pieteikumus. Sevišķi apkaunojošs ir fakts, ka “padomju laika augstākā izglītības līmeņa iegūšana asociējas ar lielāku patentu pieteikumu īpatsvaru” – pastāv lielāka varbūtība, ka izgudrojuma patentu pieteiks padomju laikā augstāko izglītību ieguvušais. Ja ir tiesa, ka augstskolās ir maz akadēmiski izcilu pasniedzēju, un nav skaidrs, kā to risināt, ir vēl grūtāk pierunāt retos akadēmiski izcilos vidusskolu absolventus studēt Latvijā. Viņi izvēlas citu profesionālās darbības jomu vai aizbrauc mācīties ārzemēs.Domāju, ka nav veikti pētījumi, kas ļautu salīdzināt Latvijas vidusskolēnu akadēmiskās prasmes ar citu Eiropas Savienības valstu skolēnu prasmēm, bet var izmantot 34 valstu apvienības OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) administrētā PISA (Starptautiskā skolēnu zināšanu novērtēšanas programma) pētījumu datus par piecpadsmitgadīgiem skolēniem. Saistība starp akadēmiskajiem rezultātiem pamatskolā, vidusskolā un vēlāk – augstskolā ir uzskatāma. Piemēram, Kanādas valdības institūciju un PISA pētījumā deviņus gadus tika sekots skolēnu prasmēm lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs, tāpat arī viņu iegūtās izglītības apjomam, sākot no piecpadsmit gadu vecuma; rezultāti ļāva labi prognozēt skolēnu izziņas spējas un prasmes nākotnē. “Lasītprasme piecpadsmit gadu vecumā,” teikts pētījuma analīzē, “ļauj ar lielu varbūtību paredzēt vēlāk iegūtās izglītības apjomu.” Lasītprasme ir īpaša, uz to balstītas citas akadēmiskās prasmes. Šeit būtu vietā atzīmēt, kas tiek saprasts ar lasītprasmi. Tās šķietamā vienkāršība ir mānīga. Saskaņā ar PISA, lasīšanas prasmē tiek pārbaudīts daudz vairāk spēju, iemaņu, attieksmju un uzskatu, nekā šis vārds liek domāt. Vienlaidus tekstos ir jāprot saskatīt un saprast vēstījuma secību laikā, izšķirt detaļas aprakstos un saprast saistību, skaidrot abstraktus jēdzienus, saprast argumentāciju un nodomu, precīzi lasīt instrukcijas, uztvert formalizētu informāciju dokumentos. Ne-vienlaidu tekstu grupā ietilpst grafiki un diagrammas, paskaidrojoši zīmējumi, tabulas, atsevišķi un kopā ar aprakstu vai instrukciju, kartes, veidlapas, shēmas, reklāmas, rēķini, sertifikāti – viss, kas ir attēlots grafiski un ko saprast ir svarīgi, lai varētu sekmīgi funkcionēt ekonomiski un sociāli attīstītā sabiedrībā. Pēdējais 2009. gada PISA pētījums ir kā kristāla bumba, kurā var redzēt nākotni. Pētījuma rezultāti parāda, ka Latvijā ir ļoti maz skolēnu ar izcilu lasītprasmi, izcilām matemātikas un dabaszinātņu prasmēm. Tas ar lielu varbūtību ļauj paredzēt, ka arī nākotnē šī gadagājuma cilvēku vidū akadēmiski izcilo būs maz.

PISA par izciliem uzskata lasītprasmes rezultātus piektajā līmenī un augstāk. “Šie skolēni būs konkurētspējīgas, uz zināšanām balstītas, globālas ekonomikas fronte [..], viņi spēj: sameklēt nepieciešamo informāciju, lokalizējot un organizējot tekstā dziļi integrētus informācijas fragmentus un izsecinot, kuri no tiem ir svarīgi; kritiski izvērtēt informāciju un veidot hipotēzes, izmantojot specifiskas zināšanas; attīstīt pilnīgu un detalizētu sapratni par tekstu, kura saturs un forma nav pazīstama; kā arī operēt ar konceptiem, kas ir kontraintuitīvi,” raksta testa sastādītāji. Latvijā piekto līmeni un augstāk sasniedza aptuveni četras meitenes un pusotrs zēns no simta jeb kopā – aptuveni trīs no simta, līdzīgi kā Bulgārijā, Horvātijā, Spānijā un Krievijā. OECD valstīs vidēji ir astoņi no simta, Igaunijā – seši no simta. Salīdzinājumam – Somijā katrs septītais ir izcils, Šanhajā katrs piektais jau stāv globālās ekonomikas frontes priekšējās līnijās. Argumentu līmenī jautājumu par izcilību apgrūtina tā sajūgšana ar jautājumu par izglītības pieejamību. Birojnīcā, turpinot atbildi par izglītības kvalitātes lielākajiem klupšanas akmeņiem, Marija Golubeva to izteica reti skaidri un drosmīgi: “Ir ļoti daudz kritēriju, un mēs nevaram tos visus vienlaikus apmierināt, jo dažreiz ir jāizvēlas: vai nu mēs gribam kaut kādu ārkārtēju izcilību, vai mēs tomēr gribam pieejamu izglītību visiem.” Patiešām, var pieņemt, ka izcilo atbalstam novirzītos resursus citi skolēni nevarētu izmantot, ja, piemēram, tiktu organizētas īpašas konsultācijas un mācību stundas izcilajiem skolēniem. Tomēr iespējami risinājumi, kas dotu ieguvumu visiem skolēniem, neatkarīgi no viņu spējām, un jautājums nav par resursu sadali starp izcilajiem un tiem, kas akadēmiskā ziņā ir vājāki. Piemēram, PISA testi apstiprina vairāku man pazīstamu pasniedzēju apgalvojumu, ka pirmā kursa studenti ne tikai vāji prot atrast vajadzīgo informāciju tekstā, apkopot to un analizēt, bet pat nav dzirdējuši, kā to darīt. Arī Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, spriežot no sarunām ar pašiem ģimnāzistiem, tam pievērš ļoti maz uzmanības. Tādēļ pat sekmju ziņā salīdzinoši labiem skolēniem, kas sava prieka pēc ir regulāri lasījuši daiļliteratūru un populārzinātnisko literatūru, iestājoties augstskolā, ir grūtības ar tekstu lasīšanu. Lasīšanas paņēmienu apgūšana noderētu visiem, bet īpašus rezultātus tā dotu tieši izcilo skolēnu gadījumā, un pat nav jāvaicā, kā Aristotelis to dara “Politikā”: kam pienākas labākās flautas? Uz brīdi aizmirstot, ka izglītības izcilība un izglītības pieejamība varētu arī nebūt savstarpēji izslēdzoši jēdzieni, un pieņemot, ka resursi tiešām ir strikti sadalīti starp izglītību, kas ir pieejama visiem, un izcilu skolēnu atbalstu, paskatīsimies, kādi Latvijā ir rezultāti labas izglītības nodrošināšanā visiem, neatkarīgi no skolēna ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa.

Spriežot pēc 2009. gada PISA datiem, pamatizglītība Latvijā ir viena no pieejamākajām Eiropas Savienībā. Vienīgi Somijā un Igaunijā skolēnu rezultāti PISA testos ir vājāk saistīti ar viņu ekonomisko, sociālo un kultūras statusu un mazāku daļu no rezultātu dažādības var izskaidrot ar šī statusa atšķirībām. Tas iepriecinātu, ja neliktu domāt, ka par tuvošanos pasaules labākajiem izglītības pieejamības standartiem ar zaudētām iespējām ir nesamērīgi maksājuši tieši talantīgie skolēni.

Ir vēl kāds izskaidrojums – ģimenes ar augstu ekonomisko statusu Latvijā iegūstamajā pamatizglītībā iegulda maz savu līdzekļu. Līdz ar to vecāku ekonomiskais statuss skolēnu sekmes Latvijā iespaido mazāk. To netieši varētu pierādīt salīdzinoši nelielais privātskolu īpatsvars. Vecāki, kuru ienākumi to atļauj, acīmredzot nav gatavi maksāt par pakalpojumu, ko pieticīgākā apjomā var saņemt par brīvu.

Nevaru atvairīt pieņēmumu, ka viduvējības kultūru uztur un atbalsta plašs privāto, valsts un sociālo institūciju tīkls. To neizraisa atsevišķas nepilnības, bet gan nerakstīta vienošanās starp iesaistītajām pusēm. Atsevišķi pašaizliedzīgi skolotāji un skolu direktori, kā arī atsevišķas vidusskolas, ģimnāzijas un augstskolu programmas ar augstām prasībām ir kā mazas saliņas okeānā. To rezultāts kopējā masā nav viegli pamanāms, bet tas nenozīmē, ka šāda rezultāta nav. Katru gadu mācību priekšmetu pasaules līmeņa olimpiādēs Latvijas skolēni iegūst godalgotas vietas. Pēdējo trīs gadu laikā – vidēji trīspadsmit gadā. Turklāt nebūt ne visi skolēni nāk no elitārām Rīgas skolām. Starptautiskajās matemātikas olimpiādēs Rīgas Valsts 1. ģimnāzija ir nepārspēta ar vienu vai divām medaļām un tikpat daudz atzinībām ik gadu, taču tā ir lielāka nekā vairākums skolu. Pārējos mācību priekšmetos pēdējos trīs gados Dobeles Valsts ģimnāzijas skolēni ir ieguvuši tikpat daudz trofeju, cik visu reitingu līdere. Pēc domu apmaiņas Birojnīcā vēl paspēju pajautāt Valsts izglītības satura centra vadītājam Guntim Vasiļevskim kāpēc, viņaprāt, Oksfordas universitāte neatzīst Latvijas atestātu par vidējo izglītību. Sākumā viņš iebilst, ka esmu pārskatījies, bet tad atzīst, ka ar šo jautājumu nav saskāries un labprāt to noskaidrotu. Viņš zina teikt, ka līdzīgas grūtības ir vairākās Skotijas augstskolās un padomā jau esot risinājums – interesentiem kā alternatīva esot jāpiedāvā īpašs centralizētais eksāmens matemātikā, kurš atbilstu šo augstskolu prasībām. Esot jau iestrādes. Vārdu sakot, gatavojieties uz Oksfordu!Publiskās diskusijās par izglītību šķiet pats par sevi saprotams runāt no sabiedrības interešu skatpunkta. Pieļauju, ka skolēni un viņu vecāki uzdod pavisam citus jautājumus. Pirms četriem gadiem, kad man bija jāatbild devītklasniekam no provinces uz jautājumu: “Kā tu domā, vai ir vērts mēģināt iestāties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā?” – es vispirms apdomāju, kas būtu laba izglītība tieši šim cilvēkam, ar viņa spējām, interesēm un mērķiem. Jautājums par izcilu izglītību apmet kūleni un apvēršas, līdzko tiek vaicāts no pirmās personas perspektīvas, un sadursme ar sabiedrības gaidām un vajadzībām ir tikai vienas izvēles attālumā. Pagājušā gada aptaujā, ko veica Dream Foundation – konsultāciju organizācija studijām ārzemēs –, vairāk nekā puse 9.–12. klašu skolēnu atbildēja, ka plāno vai apsver iespēju studēt ārzemēs. Katrs piektais kā galveno iemeslu minēja izglītības kvalitāti. Mazāk par pusi bija apņēmušies vai sliecās atgriezties Latvijā.

Izglītības likumā ir nostiprināti sabiedrības uzturētas izglītības sistēmas mērķi – nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu potenciālu –, tomēr mācību iestādes katapultē aptuveni ceturto daļu skolēnu virzienā, kurā jaunajiem pilsoņiem vairs nebūs saistoša turpat aiz komata likumā pielipinātā piebilde: lai veidotos par “demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli”. Ļodzīgā saistība starp teikuma daļām, kuras likuma pantā atrodas līdzās, kusli atgādina, cik tuvi, bet reizē vaļīgi turas kopā sabiedrības un individuālie mērķi. Katra centieni pēc izcilības ir leģitīmi, racionāli un izdevīgi katram atsevišķi. Tikpat likumīgas un racionālas ir prasības, ko pret katru var izvirzīt sabiedrība, kas ir sekmējusi šo mērķu izvirzīšanu un sasniegšanu, bet izglītoto pilsoni, kurš dzīvo ārzemēs, Latvijas sabiedrības prasības vairs neskar. Skolēnu aptaujā trešdaļa jauniešu iemeslu studēt ārzemēs saredz jaunā un interesantā pieredzē, jaunā kultūrā, jaunos “izaicinājumos”, neatkarībā no vecākiem. Var jau pieļaut domu par viņu un plašākas sabiedrības mērķu sakritību kādā tālā nākotnē, taču tā arī nav skaidrs, kā viņu ieguvums galu galā izsūksies līdz valstij, kas viņiem ir devusi labu izglītību atspērienam.

Pirms studijas ir uzsāktas, prātošana par sabiedrisko labumu ir pāragra, bet var izrādīties jau nokavēta, kad tās ir pabeigtas. Būtu neparasti, ja bakalaura studijās citā valstī pavadītie 3–4 gadi – un tas ir tikai augstākās izglītības pats sākums – neizmainītu jauna cilvēka mērķus. Tomēr ievērosim kārtību. Kad Latvijā izglītības iespējas ir izsmeltas, pirmais šķērslis ir iestāšanās labā augstskolā. Kļūdas ir dārgas, turklāt – burtiskā nozīmē..Artūru Saburovu, Sv. Lorenca universitātes absolventu, satiku ASV izglītības dienas svinīgi informatīvajā pasākumā. Pārtraukumā viņš stāvēja zāles malā, noskatīdamies jauniešu kņadā, un uz jautājumu par studiju nodomiem atbildes vietā pielika rādītājpirkstu pie krūtīm uz sarkanā krekla ar baltiem diegiem izšūtā St. Lawrence University – biju iedomājies, ka viņš ir viens no nākamajiem studentiem. Vēlāk uzzināju, ka nosaukumu universitāte ir ieguvusi no tuvējās upes un vietas vārda. Tā nav ar reliģisku ievirzi, bet gan piedāvā labu liberal arts programmu – izglītību, kura paredz vienlīdz intensīvas humanitāro disciplīnu, dabaszinātņu un sociālo zinātņu studijas, pēdējos divos no četriem studiju gadiem ļaujot izvēlēties specializācijas virzienu. Vārdā liberal salasās uzstādījums “ar uzviju”, it kā atgādinot vārda latīnisko izcelsmi – “brīvs no verdzības”, bet vārdā arts saskatāmas mākas, kurām jāpiemīt brīviem cilvēkiem. Ādažu vidusskolai, kur Artūrs mācījās, nav elitāras auras. Pēc sešiem gadiem absolvējot St. Lawrence universitāti ar izcilību – Magna Cum Laude –, viņš tika uzņemts goda biedrībā Phi Beta Kappa – “visprestižākajā, visvecākajā ASV goda biedrībā, kurā tiek uzņemti paši labākie liberal arts studenti visā valstī. Tur ir daudzi prezidenti, augstākās tiesas tiesneši, ļoti prominenti cilvēki, astronauti,” Artūrs neslēpj lepnumu, kad tiekamies svētdienas rītā. Sarunā pavadām visu dienu. “Viņi grib redzēt, pirmkārt, lai tu labi mācies – tas vienmēr paliek galvenais. Uzturi atzīmes, lai ir labs priekšstats, un pumpē visu pārējo – kļūsti aktīvs.” Jau vairākus gadus Artūrs īsajā laikā, ko pavada Latvijā, konsultē jauniešus studijām Amerikā. “Vai tā aktivitāte ir uzpumpējama?” šauboties vaicāju. “To var redzēt tajā pieteikumā, vai cilvēks vienkārši skraida kā bez galvas, vai viņam reāli rūp konkrētas lietas. Eksaktais vairāk izbrauks ar olimpiādēm, sabiedriskais izbrauks ar citām lietām, cilvēkam, kas teātra mākslu gribēs studēt, būs ļoti svarīgi, ka viņš ir darbojies šajā jomā, nevis tikai Dailes teātrī par apkopēju piestrādājis,” Artūrs ievelk elpu. “Viņi grib redzēt cilvēkus, kuri ir aktīvi – tas nozīmē, ka viņi ir aktīvi domātāji, viņi ir kaut kādu lietu mainītāji, viņi nav pasīvi patērētāji. Viņi negrib maksāt par to, ka kāds sēdēs solā un klusu visu pierakstīs.” Tad vēl padomājis, viņš piebilst: “Grūti ir tādiem cilvēkiem, kuri ir introverti. Tie varbūt spēs pierādīt sevi kādā eksaktā zinātnē, un tur skatīsies un redzēs: ak, dievs, šis cilvēks var raķetes mums būvēt – mēs viņu ņemam, bet viņš nekādas tautas dejas nedejo, un nevajag ar.”

Kā ieraudzīt nākamo raķešu būvētāju? – Pēc piedalīšanās mācību priekšmetu olimpiādēs, pēdējo trīs gadu atzīmēm un izciliem SAT vai ACT testa rezultātiem, ko prasa lielākā daļa ASV universitāšu un koledžu. Tikai dažās, St. Lawrence universitāti ieskaitot, bez tā var iztikt.

Artūra aprakstītais modelis ir pietiekoši vispārīgs, tomēr to var piemērot galvenokārt, lai uzsāktu iekarot Ameriku. Lielbritānijā katra universitāte izvirza savas prasības. Labākajās ar Latvijā iegūtu vidējo izglītību nepietiek. Otra iespēja ir iegūt vidējo izglītību pēc Starptautiskā Bakalaurāta programmas. Latvijā to dara Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas Starptautiskajā Bakalaurāta klasē, par kuru zina apbrīnojami maz skolēnu. Iekšējā lokā to sauc par SB vai IB klasi, izrunājot “ai-bī”, kā signālu angliskajam International Baccalaureate. Tajā nonāk jaunieši, kas vispirms iztur konkursu matemātikas eksāmenā, lai iestātos skolā, un tad nokārto angļu valodas eksāmenu. Konkurss ir liels, un tam ar vidusmēra pamatskolas zināšanām nepietiek, ir jāmācās papildus. Programmā mācības notiek angliski, pēc diviem gadiem ir jākārto eksāmeni. Ar labiem rezultātiem iespējams iegūt Starptautiskā Bakalaurāta diplomu. Ja eksāmena rezultāti ir izcili, var sekmīgi pretendēt uz studiju vietām labākajās Eiropas augstskolās, un laika ziņā tas ir īsākais ceļš, kā iegūt kvalitatīvu izglītību Eiropā, neatstājot Latviju vēl pirms vidusskolas.

Šo ceļu veicis Mārtiņš Vaivars, kurš gan, pirms uzsākt politikas, ekonomikas un filozofijas studijas Oksfordas universitātes St. Peter’s koledžā, pusotru gadu studēja Rīgas Ekonomikas augstskolā – tā saucamajos “zviedros”. Mēs runājam skaipā, un, kad vaicāju, kā atvērt Oksfordas durvis, viņš nebūt nesāk ar pārdabiskām lietām. Izklausās vienkārši – pēc kritiskās domāšanas un skaitļu testa nokārtošanas Latvijā seko intervija Oksfordas universitātē. Tomēr ir vēl kāds “sīkums”. “Bez manas debašu pieredzes – ne faktu zināšanas, bet spējas analizēt procesu – es noteikti nebūtu tās intervijas izturējis, jo intervijas bija tieši tādas – man iedod problēmu, ar ko es nekad neesmu saskāries, un skatās, kā es domāju, kā es mēģinu ar to problēmu tikt galā.” Studiju laikā iesaistījies debašu klubā, pēc gada starptautiskajos debašu turnīros Mārtiņš jau ieguva labas vietas. “Kad mēs uzvarējām komandu no Kembridžas universitātes... nu tad tā sajūta bija tāda mazliet dīvaina, jo it kā ir milzīgas bailes, bet, no otras puses, tu redzi, ka patiesībā tā starpība nav tik liela.” Man šķiet, to sakot, viņš joprojām mazliet brīnās. Debatēs tiek ievērota stingra kārtība, tās notiek zināmā secībā, ar ierobežotu laiku katram debašu elementam – tēmai, argumentiem un pretargumentiem –, noteiktā tempā. Domas precizitāte un ātrums, spēja pārliecināt auditoriju un tiesnešus, sadarbība komandā, aizstāvības un uzbrukuma stratēģijas plānošana – tas ir jāmācās. Prasmes tiek apgūtas, bet pārliecība labvēlīgos apstākļos atnāk pati. “Pirmkārt, es biju redzējis cilvēkus, kas kaut ko tādu dara, otrkārt, sapratis, kā kritiskāk domāt par procesiem, un, treškārt, ieguvis pārliecību, ka to varētu izdarīt,” gatavību intervijai analītiskā manierē skaidro Mārtiņš. Viņa izrunā ieskanas latviešu valodā svešādi skanošs patskanis “a” un “o”, bet, jo ilgāk runājam, jo tas dzirdams retāk. Video rīki mūsu sarunai nav pieslēgti, bet varu labi iztēloties viņu aktīvi žestikulējam un brīžos, kad jautājums prasa piepūli, paskatāmies augšup, kā tajā ISTHISAGOODTIME video intervijā atbildot uz jautājumu “Is this a good time for studying abroad?” – Vai šis ir labs laiks, lai studētu ārzemēs? “Oksforda un Kembridža intervijās uzdod tikai akadēmiska tipa jautājumus par pieredzi vai tamlīdzīgi,” viņš turpina. “Manā intervijā filozofijas pasniedzējs, ļoti labi zināms speciālists Hjūma jautājumos, mani vienkārši nosēdināja priekšā un jautāja: “Vai šimpanze ir persona? Vai šimpanze ir indivīds?” Mēs abi iesmejamies. “Tajā laikā es nebiju tik daudz par filozofiju lasījis, es sēžu un tā domāju: “Droši vien ir vajadzīga kaut kāda definīcija, kas, tavuprāt, ir persona. Tad tu domā, vai šimpanze atbilst kaut kādai šīs personas definīcijai. Jūt sāpes? – jā, droši vien. Kaut kādas emocijas? – droši vien. Un tad tu domā, vai tiešām ir tā, ka persona var būt tikai, nezinu, homo sapiens, kā varētu tas instinkts būt.” Man izdevās izdomāt piemērus, kuros cilvēki domā, ka tā ir persona, bet patiesībā viņa droši vien personas kritērijus neiztur, teiksim, cilvēks, kas ir komā, vai tamlīdzīgi.” Ekonomikas intervijas sākās ar it kā vispārīgiem, vienkāršiem jautājumiem par situāciju Latvijā, bet tad strauji iestiga sarežģītos, uz ko Mārtiņš, viņaprāt, vairs nespēja labi atbildēt. “Vairāk vai mazāk viņi iedod tev problēmu, reizēm tā ir problēma, kurai nav pareizās vai nepareizās atbildes, bet viņi skatās, kā tu domā, vai tu vari tā puslīdz sistemātiski izveidot kaut kādu procesu, vai tu vari kritiski izvērtēt savus aizspriedumus.”

Nedrošība un bailes pamēģināt daudziem Latvijā ir bijis nepārvarams šķērslis. “Man šķiet, liela daļa no cilvēkiem, ar ko es mācījos kopā “zviedros”, arī būtu varējuši tikt Oksfordā,” Mārtiņš saka gandrīz vai līdzjūtīgi. “Sākumā man tas likās šokējoši, bet esmu pārliecināts, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas varētu tikt Oksfordā, bet viņiem ir tāda mazliet pārspīlēta sajūta, ka tas ir neiespējami.”

Aiga Štokenberga šobrīd studē dabai draudzīgu pilsētplānošanu vienā no pasaules izcilākajām universitātēm – Stenforda universitātē ASV. Arī viņa sāka ar SB programmu un atceras, ka klasē bija vairāki ļoti talantīgi skolēni, kas tikai pēc daudziem gadiem saņēmās un aizbrauca studēt uz labām ārzemju augstskolām, taču ne visi. “Noteikti bija tādi gadījumi, kad ļoti gudri cilvēki kaut kādā ziņā varbūt bija vīlušies tajā, ka viņi nebija nekur aizbraukuši. Talants nenodrošina to, ka cilvēkiem ir spēja nodarboties ar parastu loģistiku. Lai tu iestātos skolā, tas aizņem gadu. Viss pieteikuma process, naudas meklēšana un tādas lietas, man šķiet, ir daudz svarīgākas – tas, kā tu mobilizē sevi tieši procesam, nevis atzīmei. Tas atbirums ir nevis tādēļ, ka viņi nevarēja, bet tādēļ, ka tas process likās pārāk iebiedējošs.” Lietu vēl vairāk sarežģī studiju apmaksāšana. “Man šķiet, ka nauda ir liela daļa no visa. Tajā laikā, kad es meklēju finansiālo atbalstu Latvijā, tas bija... vienkārši cilvēkiem nāca smiekli, kad es viņiem teicu, par kādām naudām es runāju. Droši vien daudzi no maniem klasesbiedriem, kas nekad neaizbrauca mācīties uz ārzemēm, būtu varējuši aizbraukt, ja viņiem būtu labāk veicies, meklējot finansējumu.” Aigai ir meitenīga balss, silta runas maniere un atraisīti smiekli. Skaipā viņa pa brīdim pasmaida, un sarunas nopietnība kļūst patīkama.

Par naudas lietām studenti runā nelabprāt un, ja runā, palūdz to nerakstīt. Daudziem ir milzīgas parādsaistības, un gandrīz ikvienam ir bijis “labs cilvēks” vai vecāki, kas palīdzējuši. Artūra gadījums, kad visus studiju izdevumus apmaksāja universitāte un iestāšanās izdevumus sedza īpaša programma, ir retums, lai gan Amerikā pastāv sakarība – jo prestižāka ir universitāte, jo lielākas iespējas ir saņemt pilnu finansējumu, bet līdz ar to pretendentam tiek izvirzītas arī augstākas prasības.

Droši vien ir pareizi par naudu domāt laikus, taču, sākot šo rakstu, es vēlējos saprast, kādi ir studējošo mērķi un kādi bijuši apsvērumi, uzsākot studijas. Tiem vajadzētu būt vēl pirms naudas. Pieņēmu, ka tieši augstu mērķu uzstādīšana viņus atšķirs no pārējiem. Aina izrādījās raiba un neskaidra. Līdzīgi kā par naudu, arī par lielajiem mērķiem, šķiet, viņiem nepatīk runāt un, iespējams, arī – domāt. Bet varbūt, ka tie arī nav domājami. Man rakstīt par tiem arī ir neparocīgi – grūti izdarīt vispārinājumus, skolēni ir dažādi, viņu mērķi, nodomi, apsvērumi – vēl dažādāki, turklāt – mainīgi. Labums, kļuvis individuāls, draud zaudēt kopīgās iezīmes, lai to mērotu ar citu. Iepriekš sagatavotie atbilžu varianti aptaujās individuālos mērķus sastindzina kā cilvēkus fotogrāfijā ar pavērtu muti un, pirms vēl jautājums ir saprasts, atbildēm liek izskatīties plakanām un paredzamām kā Mikipelei. Toties tās ir vispārināmas un labi izskatās krāsainā diagrammā. Tiklīdz sarunā izdodas atkāpties no iepriekš pārdomāta stāsta un padomāt, “jā” vairs nav tikai “jā” un “nē” – tikai “nē”. Mārtiņš uzreiz pasaka, ka vidusskolā viņam nebija konkrētu interešu vai domas par to, ko viņš dzīvē grib darīt. “Bija tāda sajūta, ka vajag vienkārši iestāties kaut kādā nākamajā līmenī, tikt kaut kādā labā augstskolā, bet nebija domas par to, kāda no tā visa ir jēga. Es ļoti apskaužu tos vidusskolēnus, kuri jau tajā laikā zina, kas viņiem patīk un ko viņi grib.” Pavērsiens notika, studējot “zviedros”. “Dzīve pilnībā izmainījās brīdī, kad man parādījās patstāvīgas intelektuālas intereses, kad man tiešām parādījās kaut kas, par ko man iedegās acis, un man gribējās ārpus skolas par to lasīt, interesēties, runāt ar cilvēkiem,” stāsta Mārtiņš par laiku, kad viņš sāka piedalīties debašu klubā. “Es sāku braukt uz debašu turnīriem un lasīt, interesēties. Pirmkārt, es satiku daudzus cilvēkus, kuri dara lietas, kas man varētu interesēt; otrkārt, es sāku mazliet vairāk lasīt un interesēties ārpus tām lietām, ko man ar karotīti baroja stundās vai lekcijās, – mani sāka interesēt analītiskā filozofija, tādas lietas kā valsts pārvalde, izglītība.”

Arī Artūrs atzīst, ka viņam vēl īsi pirms pieteikšanās Amerikas augstskolām tālāki mērķi nebija īsti skaidri. “Tajā brīdī man nebija nekādu baigo ambīciju, es pat nebiju izdomājis, kur Latvijā es studētu, ja es studētu. Es vienkārši zināju, ka šī ir lieliska iespēja.” Kad bija jāsūta pieteikumi uz Amerikas universitātēm, studiju virzienu viņam palīdzēja izvēlēties ASV izglītības centra pārstāvis. “Man ieteica mācīties environmental studies – vides studijas.” Tomēr viņa stāstā ir vēl viena līnija. “Es atceros ļoti skaidri, ka mana domāšana, mana loģika bija tā, ka es braukšu uz Ameriku studēt un ka man būs iespēja atgriezties Eiropas Savienībā un būt Latvijas pārstāvim. Man būs valodu zināšanas, es noteikti uzvarēšu tajos konkursos un es varēšu Latvijas intereses aizstāvēt Eiropas Savienībā, man bija tāda domāšana tajā laikā,” viņš saka pēc brīža. Pēdējais ir ticami, ņemot vērā ieguldīto darbu Eiropas klubā, piedalīšanos olimpiādēs, sekmes un intereses ģeogrāfijā, kultūras vēsturē un svešvalodās. Izkliedētas intereses vēl gadu pirms studiju uzsākšanas un vēlme pārstāvēt Latviju Eiropas Savienībā netieši atgādina par viņa šaubām tolaik.

 “Skatoties atpakaļ, viss liekas loģiskāk nekā tajā brīdī, kad es to visu plānoju. Man šķiet, nav vērts izlikties, ka var nospraust kaut kādus mērķus – ļoti konkrētus mērķus vidusskolas laikā, desmit gadu pārredzamā nākotnē. Kad es mācījos vidusskolā, šī programma, kurā es šobrīd esmu doktorantūrā, pat vēl neeksistēja,” Aiga prot pārliecinoši pamatot. “Es noteikti gāju uz kādu mērķi, bet es nevarētu teikt, ka gāju uz konkrētu mērķi. Man šķiet, ka ir tā, ka tu esi atvērts iespējām, kas var parādīties laika gaitā, un vidusskolas laikā tev nevajag sevi pārliecināt, ka tu jau visu zini un pilnīgi skaidri zini, ko tu gribi, jo tas tā vienkārši nevar būt. Laika gaitā var parādīties iespējas, kas tavu viedokli maina, un galvenais ir uzkrāt pietiekami daudzas dažādas iemaņas, kas tev vēlāk ļauj būt diezgan fleksiblam tajā, ko tu izvēlies.” Lūk, te varbūt arī varētu norādīt uz vienu no veiksmes stratēģijām. Jāatzīst, ka rakstu sāku ar ieceri noskaidrot, ko par izglītību Latvijā domā tie, kuri mācījušies labās ārzemju augstskolās. Iedomājos, ka būs redzamas kliedzošas nepilnības un iedarbīgi risinājumi lēkāt lēkās. Tā nebija. Par izglītības šaurajām vietām Latvijā sarunu biedri visbiežāk ir jāizvaicā kā nopratināšanā. Neviens, šķiet, nevēlas pateikt pārāk daudz – varbūt lai nenodarītu kādam netaisnību. Viņi visi ir izauguši un atspērušies šeit, viņi ir kaut ko sasnieguši, pateicoties saviem skolotājiem, bet vienlaikus iemantojuši trūkumus, ko tagad nes līdzi un ar ko cīnās. Ir iespējams arī vēl kāds skaidrojums. Tajās Latvijas vidusskolās un ģimnāzijās, no kurām nāk uzrunātie, var iegūt pietiekoši labu izglītību, lai turpinātu studijas pasaules līmeņa augstskolās. Ir trūkumi, bet tie šim mērķim nav būtiski. Klausoties studentu stāstos, rodas apjausma, ka atsevišķās skolās Latvijā ir vairāk iespēju, nekā pat spējīgākie jaudā izmantot. Augstskolas Latvijā ir pavisam cits stāsts. “Vienu lietu es varētu pateikt,” saka Artūrs. “Es jutos daudz spēcīgāks – labāk sagatavots – vidusskolā. Lai arī mums ir uzsvars uz iekalšanu – ļoti daudz kā zināšanu – un mazāks uzsvars uz domāšanu un spēju analizēt lietas. Man, salīdzinot ar maniem kursabiedriem, bija spēks tajā, ka es ļoti daudz zināju – es tiešām biju tā kā enciklopēdija, jo es biju mācījies un lasījis, un urbies, un meklējis. Bet man nebija attīstītas spējas domāt un izteikties par lietām, audzināt savu personību. Jā, es zinu, bet ko es par to domāju un kāds ir mans uzskats, un kur es esmu šajā pasaulē? Amerikāņiem tas izdevās labi – formulēt savu viedokli –, taču viņiem bieži vien šie viedokļi nebija pamatoti. Viņiem vienmēr bija tas... sākās ar I believe, ta, ta, ta, ta. Bet kāpēc tici tajās lietās, kāpēc? Nu, tāpēc, ka... un viņi tev vienmēr pateiks “tāpēc ka” – viņi jau arī ir iemācījušies formulējumus pateikt. Bet tu klausies, un tu saproti: nu, tas ir kaut kāds sviests, ko viņi saka, – viņi tiešām nezina, ko runā.”

“Runājot par matemātiku un zinātni – tām lietām, ko iemāca jebkurā Latvijas skolā no 1. līdz 9. klasei, – mācoties Amerikas skolās, man vienmēr ir licies, ka man ir ļoti paveicies ar to, cik labi iemāca matemātiku un zinātni Latvijas pamatskolās un vidusskolās,” stāsta Aiga. “Šejienes izglītības sistēma man patīk labāk, jo uzstādījums ir savādāks nekā Latvijas skolās, un varbūt, ka tas ir savādāks nekā lielākajā daļā Eiropas skolu tādā ziņā, ka ir daudz vairāk dialogs starp studentu un skolotāju, nevis tā, ka skolotājs ir uz pjedestāla un ir kaut kāda šausmīgi hierarhiska attiecība un ka studentam liekas, ka viņam jau nu gan nav tiesību kritizēt vai izlikties, ka viņš arī zina kaut ko tādu, ko skolotājs varbūt nezina.” Mārtiņš Aigas teikto vēl paplašina: “Es reizēm pasniedzu debates un publisko runu Latvijas augstskolās, un problēmas ir vairākas. Pirmkārt, redzu, cilvēki sociāli ir ļoti pasīvi – viņus nekas neinteresē. Viņi nav gatavi interesēties par kaut ko ārpus nodarbībām, viņi nav gatavi uzdot jautājumus. Otra lieta – Latvijā joprojām pastāv ļoti spēcīga pasniedzēju autoritāte, pasniedzējs ir pa pusei dievs, viņš stāv aiz katedras, viņa viedoklis ir kaut kādā ziņā patiesība. Šeit Lielbritānijā esmu novērojis, ka komunikācija starp pasniedzējiem un studentiem ir ļoti vienlīdzīga. Pasniedzēji nekad nedusmojas, ja es apstrīdu viņu idejas, viņi patiesībā to mēģina kaut kādā veidā stimulēt, un arī studenti ir daudz sociāli aktīvāki un intelektuāli aktīvāki. Viņi grib iesaistīties lietās gan akadēmiski, gan ārpus universitātes, un viņi grib kritizēt kaut kādus pieņēmumus, modeļus.” “Tur bija tāda ļoti pozitīva, tāda ļoti priecīga, tāda ļoti aktīva sabiedrība – tur bija tas klimats radīts, lai tu labi mācītos, lai tu tiešām censtos, lai tu būtu aktīvs, lai tev interesētu,” turpina Artūrs. “Profesori ir pieejami, ja kaut ko vajag, pieej un pajautā, un viņi tev būs labākie draugi, bet tajā pašā laikā viņi ir nenormāli objektīvi un viņi nekad – lai arī tu esi lielākais draugs un dzersi aliņu un runāsies kafejnīcās katru dienu ar viņu – viņš nekad nemainīs objektivitātes līmeni pret tevi. Viņš tev vienmēr iedos precīzi tādu atzīmi, kā viņš tev paskaidros – viņš tev uzrakstīs pus lapu, kāpēc tāda atzīme ir. Tur nebūs tikai ķeksītis, plus, mīnus un par skaistām acīm – šis man cenšas, šis man necenšas, šitam mēs pievilksim, šitam ne, šitas man saņēmies, šitas man... nav tādas muļķības – kaut kāda personības vērtēšana. Tur pastāv akadēmiskās spējas, domāšanas vērtēšana.”

Vai var vispārināt dažu cilvēku teikto? Droši vien nevar. Ne visiem ir bijusi laba pieredze. Par studentu un pasniedzēju saskarsmi Londonas Ekonomikas skolā, arī Ņujorkas universitātes Sterna biznesa skolā uzrunātie nepauda sajūsmu, un laba pieredze gadoties arī Latvijas augstskolās. Latvijā ir dažas skolas, no kurām laiku pa laikam kāds iestājas pasaules labākajās augstskolās, bet lielākā daļa iesūcas kaut kur tepat. Nemaz nav tik skaidrs, kas ir atšķīris pirmos no pēdējiem. Pat vislabākā skola var maz ko līdzēt, ja trūkst tā, kam īsti nav vārda un kas ikdienā tiek saukāts par motivāciju un nepieciešamām rakstura īpašībām. Labi skolotāji ir daudziem, taču tikai dažiem skolēniem to var redzēt rezultātos.

Artūram, tāpat kā viņa klasesbiedriem, bija vairāki labi, iedvesmojoši skolotāji. Neviens cits neaizbrauca studēt, pat nemēģināja, bet viņam jau 9. klasē “atnāca klikšķis liels”. “Mūs ļoti sabiedēja ar tiem eksāmeniem – mums Latvijā ir tā biedēšana ar eksāmeniem –, bet uz mani tas nostrādāja pozitīvā ziņā un varbūt arī negatīvā – uz nerviem bišķīt uzsita –, es sapratu, ka ir jāmācās, ka neviens beigās par mani neparūpēsies, man būs jāparūpējas pašam, un mācības būs tas veids, kā es dzīvē kaut ko sasniegšu,” atceras Artūrs. Citus šie draudi iespaidojuši citādi. “Es domāju, ka mani vecāki izdarīja ļoti labu lietu – mani vienmēr audzināja ar tādu domu, ka kaut kad būs jāizaug un kaut kad būs jārūpējas par sevi,” Artūrs atgriezīsies pie tā vairākkārt un uzsvērs, ka patstāvība ir tā rakstura īpašība, ko novērtēja arī viņa skolotāji.

Sarmīte Savicka – Eiropas kluba vadītāja skolā un kultūras vēstures skolotāja – viņa stāstā ieņem redzamāko vietu. “Viņa bija tā kā iedvesma un dzinējspēks,” Artūrs ierunājas, spēja dzīvīguma aizrauts. “Viņa teica – sēdies, rakstām! Re, kur ir projekts, darām, darām, darām! Nesanāks, neko, būs citi, bet ņemam!” Viņš turpina jau mierīgāk: “Viņa bija tā, kas ļoti ticēja. Un no kā viņa nāk? No padomju izglītības sistēmas. Bet viņai bija tā modernā domāšana, un viņu šausmīgi aizrāva šī Eiropas doma. Viņa redzēja, ka tā ir iespēja izrauties un darboties, un pēc tam kaut kādā veidā kļūt par spēcīgākiem pilsoņiem.”

Artūra stāstā atsaucas arī kāds pazīstams aizvainojums: “Bija klasesbiedri, kas gribēja no skaudības noēst vienkārši, saukāja par zubrīti, tur amerikānis baigais, un tā.” “Bija jau arī, kas ļoti lepojās, priecājās un atbalstīja,” viņš gan piebilst un, stāstā atgriežoties pie vecākiem un skolotājiem, atkal un atkal uzsver, ka tieši atbalsts, nevis aktīva palīdzība bija pats svarīgākais. Viņa teiktais iegūst plašāku nozīmi, ja to salīdzina ar Aigas piebildi, ka viens no spēcīgākajiem dzinuļiem vidusskolas laikā bijusi sacensība klasē. “Liela daļa spiediena SB klasē ir no pārējo skolēnu puses, kas visi ir izcili un ļoti godkārīgi, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki daudz strādā.” Klasesbiedru attieksme, iespējams, visvairāk atšķir skolas, kas atrodas skolu reitinga augšgalā, no tām, kas atpaliek. Varbūt, ka Artūrs izturēja, pateicoties spītam un spējai pārdzīvot neveiksmes. “Man bija tā go get it attieksme – ja es kaut ko daru, tad es daru līdz galam, ļoti kārtīgi, un es to dabūšu. Un ja nedabūšu, nu labi, nu nebija paredzēts, bet es iešu un izdarīšu to maksimālo, lai es justos pats labi, ka es... nu es centos, vienkārši nepaveicās...” Bet varbūt reizēm izšķirošs bija kas cits. “Ir vēl viena lieta, kas mani ļoti, ļoti dzina, kas man arī motivāciju deva,” viņš atzīst kādā atklātības brīdī. “Tie bija iedvesmojošu cilvēku stāsti. Tie cilvēki nāk no vēl trakākām situācijām, un, kā viņi tiek galā ar to visu, tas mani ir ļoti, ļoti iedvesmojis.” Viņš piemin Vangari Mataju – vides un politisko aktīvisti no Kenijas, pirmo Austrumāfrikas sievieti, kas ieguva doktora grādu un Nobela miera prēmiju. “Es viņas meitu esmu saticis, tas man jau bija tā kā pieskarties debesīm,” viņš to pasaka mazliet sapņaini.Valdis Jēkabsons sarunā ieminējās, ka pēc Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas beigšanas aizbrauc 15–20% skolēnu. Izglītības ministrs lēš, ka gadā no valsts studēt aizbraukušo skaits varētu būt ap četriem tūkstošiem. Jau tagad mazāk par pusi saka, ka atgriezīsies. Kas notiek, kad prom no Latvijas ir pavadīti vairāki gadi, kad saista parādi, ir uzsākta profesionālā vai akadēmiskā karjera, izveidojies draugu loks? Kādas ir iespējas, ka vismaz kādā pastarpinātā veidā viņi, kas ir pārauguši akadēmiskas izcilības iespējas Latvijā, kaut ko arī atdod valstij, no kuras nākuši, kurā skolojušies divpadsmit gadus un kuras pilsoņi, visticamāk, joprojām ir?

 “Es it kā vienmēr biju lepns, ka esmu eiropietis un latvietis un tamlīdzīgi, bet īstenībā es pilnībā pazudu kā latvietis, un, kad kontaktējos ar latviešiem, viņi mani vairs neuzskatīja par latvieti,” saka Artūrs. Viņš runā raitā latviešu valodā, bet reizēm veido neparastas gramatiskās konstrukcijas, it kā doma viņu vilktu, kur valoda nejaudā. Kādu laiku viņš uzturēšoties Latvijā, gadus divus varbūt. Viņš strādā tulkošanas birojā, ir zviedru valodas grupas vadītājs. Nē, ar Zviedriju līdz šim viņam nekāda sakara nav bijis, zviedru valodu viņš neprot. Šis ir tikai pagaidu risinājums. “Es, starp citu, iekļuvu Londonas Ekonomikas skolā, lai sāktu mācīties šajā pagājušajā rudenī,” viņš stāsta un smaida. “Bet neizdevās iegūt stipendiju. Man tas būtu nozīmējis kaut kādu 50 tūkstošu dolāru aizņēmumu, un, protams, kad runāju ar bankām, visas bankas pateica, ka tas ir neprāts un ka tādas lietas nenotiek – ka nevar tā aizņemties. Tas nozīmētu manu vecāku māju ieķīlāšanu. Es nevaru ar to visu riskēt, lai vienu gadu pamācītos Londonā,” viņš klāsta lietišķi, piesaukdams vairāku draugu pieredzi pēc studijām Londonas Ekonomikas skolā – vienā no prestižākajām Lielbritānijas augstskolām ekonomikas jomā. “Arī viņi, nabadziņi, tagad cīnās ar kaut kādām nevalstiskām institūcijām, kaut kādiem maziem finansējumiem, kaut kādām fonda naudiņām, ar brīvprātīgo darbu. Vēl vecāki palīdz.” Pēc universitātes beigšanas ASV Artūrs strādāja Ogdensburgas pilsētas Plānošanas un attīstības departamentā par enerģijas un ilgtspējas programmas koordinatoru. “Būtībā bija jāsāk rakstīt melnrakstu sustainability plānam,” viņš atceras, “ko mūsu pilsēta varētu darīt ilgtermiņā saistībā ar izmešu samazināšanu.” Īsi pirms jaunā gada, kad pilsēta nonāca tuvu bankrotam, viņš zaudēja darbu. Vīzu pagarināt bija tikpat kā neiespējami, un martā viņš atgriezās Latvijā. Sarunas laikā Artūrs atkal un atkal pievēršas Amerikai – tā viņu joprojām velk. “Tu neapzinies, ko nozīmē tā reālā pasaule, kamēr tu viņā ieskrien,” viņš iesāk no jauna. “Amerikāņu koledžas studentiem tas nozīmē, ka viņiem pēc pusgada ir jāsāk atmaksāt parādu. Ļoti daudzi mani kursa biedri nedabūja darbu, ļoti ilgi čakarējās un mocījās – strādāja darbu, kas viņiem nepatika. Viena meitene strādāja ar slimiem bērniem, kam ir autisms, pilnīgi kā trako namā bezmaz vai – ar veselu bērnu baru – un šausmīgi mocījās. Viņai ir lieliska izglītība, labas atzīmes, un viņai nav laika. Cits students bija zaļais aktīvists un strādāja vēju industrijā ar atjaunojamām enerģijām. Arī zaudēja darbu, un viņš, nabags, kādu pusgadu čakarējās, dzīvoja, kā saka, uz vecāku dīvāna un beigās dabūja par bārmeni piestrādāt. Tagad iet pa intervijām.” Darba meklēšana Latvijā bijusi pirmā mācību stunda pēc atgriešanās. “Es pieteicos uz vairākiem darbiem, un vienā vietā man konkrēti pateica,” Artūrs pāriet uz pamācošu intonāciju, “pa nopietno pateica: jūs esat pārāk gudrs priekš mūsu kompānijas, jums vajadzētu par premjerministru. Nu pilnīgi... jo tās divas sievietes, kas mani intervēja, nu varēja just, ka man bija piecas reizes labāka izglītība un pieredze nekā viņām.” Rēķinu, tas varēja būt noticis pēc trīs mēnešiem Latvijā, kad viņš turpina: “Tad es nolaidu latiņu zemāk.” Viņam šķiet, ka viņš neprasa daudz – “dabūt vienkārši labu, normālu darbu, kas man maksās rēķinus, kas man labi ļaus dzīvot un vienkārši padzīvot Latvijā. Man nebija domas, ka es tagad dabūšu numur viens darbu Latvijā un te visu izmainīšu. Es gribētu vēl kaut ko mainīt Latvijā un kaut kā palīdzēt, bet, pirmkārt, jāsaprot, kas te vispār notiekas, kā vispār te viss funkcionē, no kurienes katrām lietām kājas aug, kā saka, no kurienes viss nāk.” Par tālāku nākotni Artūrs runā vēl piesardzīgāk: “Tur man laikam vajadzētu būt spēcīgai gribai un spēcīgāk būtu jādomā, ka es gribu palikt tikai un vienīgi Latvijā un šeit kaut ko izdarīt. Parasti es esmu reālists – optimists un reālists –, es mēģinu domāt reālistiski, ko var izdarīt.”

“Es, protams, vēl neesmu izlēmusi, es esmu tikai doktorantūras pirmajā gadā, un lietas var mainīties, bet es melotu, ja es teiktu, ka plānoju pēc pieciem gadiem atgriezties Latvijā,” jau otrreiz atkārto Aiga. Es pamēģinu izspēlēt visvareno: “Ja tev kāds dotu varu, lai izveidotu institūciju vai radītu citus priekšnoteikumus, kas būtu nepieciešami, lai tu gribētu atgriezties Latvijā, kas tie būtu?” Aiga iesmejas. “Ir divas lietas. Viena lieta ir, vai tu atgriezies Latvijā, un otra ir, vai tavs darbs un tavas intereses ir saistītas ar Latviju. Es nezinu, vai tas ir pašmērķis, ka cilvēki atgriežas valstī vai ka viņu profesionālā darbība ir saistīta un nāk par labu Latvijai. Man šķiet, ka tas, kā man pietrūktu, būtu līdzīgi domājoši vai līdzīgās lietās ieinteresētu cilvēku loks, ko nevar radīt ar vienas institūcijas palīdzību, tas rodas laika gaitā. Kas man patīk šeit un kas ir arī unikāls šai vietai, un kas nav tipiski jebkurai Amerikas skolai – šī sajūta, ka ir pietiekami liels cilvēku loks, ar kuriem tu vari sakarīgi sarunāties,” Aiga smejas, it kā juzdamās neveikli, “un kuri tev spēj dot konstruktīvu padomu, ar kuriem tu vari kopā sadarboties, nejūtoties, ka esi vienīgais, kas darbojas kaut kādā specifiskā lauciņā.” Pēc brīža, it kā apdomājusi iepriekš teikto, Aiga vēl piebilst: “Tas, ko es saku, ka man pietrūktu profesionālā loka, varbūt ir tikai manas iedomas. Iespējams, ka jau šobrīd ir pietiekami daudz cilvēku Latvijā, kas ir ieinteresēti dažādos mazos gabaliņos no tā, kas mani interesē, un ka es kaut kādā veidā šo savu interešu loku spētu veidot, pat ja nebūtu cilvēku, kas ir ieinteresēti tieši tajā kombinācijā, kurā es.” Domāju, kā atšķirt racionālu lēmumu no jau izdarītas izvēles pamatošanas, bet viņa izmet vēl vienu cilpu. “Atgriežoties Latvijā, man nav sajūtas, ka atgriežos mājās no svešuma, kur man būtu kaut kādā ziņā neauglīga privātā dzīve vai kaut kāda vientulība. Man šķiet, ka, atgriežoties Latvijā, man diez vai būtu liels draugu loks un liela patstāvīga sociālā dzīve. Man tas būtu jāveido no jauna, jo arī daudzi mani draugi šobrīd nav Latvijā, daudzas lietas ir mainījušās. Tas būtu citādi, ja es nebūtu bijusi prom tik ilgi, un tās ir lietas, kas īpaši nepakļaujas kaut kādai oficiālai, apzinātai valsts politikai un ko valsts varētu mainīt, lai veicinātu cilvēku atgriešanos Latvijā. Šī privātā sfēra – privātais draugu loks un tā dinamika – tas nav kaut kas, ko valsts var virzīt.”Viesturs Celmiņš ir doktorants sociālajā antropoloģijā Kembridžas universitātē, kur ieguvis arī maģistra grādu. Pirms tam viņš bija Fulbraita stipendiāts maģistra studiju programmā socioloģijā New School for Social Research Ņujorkā, bet vēl pirms tam studēja Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē līdz maģistra grādam socioloģijā. Viņa pieredzē savienojas divas pasaules, un viņam ir iespēja spriest, kā tās sadzīvo. Kā cilvēks, kam laiks ir dārgs, viņš lūdza atsūtīt jautājumus, vēl pirms tiekamies tīklā, un sarunu uzsāk pēc saraksta; vēlāk arī palīdzīgi atsūta atbilžu apkopojumu rakstiski. Sarunas laikā fonā skan tik, tik-tik... un es iedomājos, ka viņš paralēli vēl raksta, sitot pa datora klaviatūras taustiņiem.

 “Es biju huligāns pilnīgi visu laiku un dzīvojos pa ielām, līdz kaut kādā 12. klasē attapos, ka man baigie sūdi draud, ja es nemainīšu kaut ko aktīvi savā dzīvē. Un tad, kad tu sāc to darīt, tad pašam kaut kāds motors iekšā ir, kurš tevi dzen uz priekšu,” droši un pārliecinoši stāsta Viesturs. “Es dzīvoju pa skeitparkiem un pie Raiņa pieminekļa un, kad sanāca, gāju uz skolu. Es gāju uz angļu valodas olimpiādēm rajonā, un tāpēc mani neizmeta ārā. Man liekas, mani interesēja vēsture un man vienkārši ir laba atmiņa, vēstures stundās es varēju atstāstīt paragrāfu vai veselu nodaļu. Tad viņi zināja – nu, esmu huligāns, bet es neesmu muļķis, vienkārši man nepatika un negribējās mācīties. Bet 11. vai 12. klasē visi gāja uz kursiem. Tad es sapratu, ka man arī kaut kas ir jādara, un sāku mācīties.”

Vaicāju Viesturam par iespējām dzīvot pilnvērtīgu profesionālo un personīgo dzīvi Latvijā pēc tam, kad vairākus gadus ir studēts ārzemēs. “Jāā...” viņš izelpo, un balss kļūst zemāka. “Dzīvot ārzemēs un taisīt karjeru man ir un būs kompromiss, bet dzīvot Latvijā man arī būs kompromiss.” Vēlāk viņš teiks, ka angļu vārds trade-off labāk izsaka, par ko ir runa. “Latvijā ir ļoti maza vai neeksistējoša akadēmiskā kopiena – cilvēki, ar kuriem tu kopā, tā teikt, to distanci skrien. Es tagad nerunāju par draudzību, es runāju par koleģialitāti. Ir ļoti grūti iedomāties, kā tu vari savu domāšanas veidu un izpratni par studijām, izpratni par mācīšanu, izpratni par pētniecību translēt uz Latviju. Tas nav neiespējami, bet tas ir grūti. Neviens manu tēmu,” pēdējos vārdus viņš skalda kā ar cirvi, nolaužot locījumu, “šeit neinteresējas Latvijā, un visi jau zina, ka tā ir – visi parasti prasa: nu ko tad tu domāji? – skaidrs, ka par tavu tēmu neviens neinteresējas. Man būtu grūti augt akadēmiski, jo nav jau tā globalizācija, lai ko tā arī nozīmētu, attīstījusies tiktāl, ka nav svarīgi ikdienā satikt cilvēkus, kas nodarbojas ar tev līdzīgām tēmām.” Viesturs ir pārdomājis sakāmo pa punktiem, bet katru no tiem runājot izvērš ar piepūli, klausītājā radot sajūtu par teiktā neviendabību – vietām milzīga pretestība, vietām slīd pēc inerces. “Otrs ir tas, ka manas studijas, protams, ir maksājušas daudz dārgāk nekā cilvēkam, kas vienkārši ir palicis tur – iekāpis tramvajā 1. kursā un ir izkāpis ārā ar doktora grādu Latvijas Universitātē – bez nekāda nicinājuma – tas ir vienkārši daudz dārgāk, punkts. Man ir jāspēj samaksāt. Man nemaksās universitāte lielāku algu tikai tāpēc, ka es esmu mācījies kaut kur ārzemēs – nu forši, good for you. Man jāspēj samaksāt savus rēķinus, kas man ir par studijām vienā un otrā augstskolā. Tas nozīmē, ka es paralēli strādāšu tā saucamajos projektiņos vai es vienkārši strādāšu vispār biznesā kaut kur, kas nozīmē, ka es esmu pārkvalificēts – es neesmu nekādā ziņā labāks cilvēks, es esmu vienkārši pārkvalificēts, un mani nevar izmantot – reklāmā, pieņemsim, kur es varētu strādāt. Līdz ar to es vēl mazāk varēšu akadēmiski kam pievērsties, un līdz ar to ir jautājums: priekš kam es esmu veltījis tik daudz laika? – es vienkārši esmu muļķis,” izveļas smagi krītošā intonācijā, “nu tādā konvencionālā izpratnē – es esmu muļķis, tāpēc ka es esmu darījis kaut ko, ko es pēc tam neizmantoju, – es resursus pūdēju kopā, un tas nav ne labi, ne veselīgi, nedz izdevīgi.”

Tiktāl par kompromisa pirmo pusi. “Otrā pusē ir kompromiss, paliekot dzīvot ārpus Latvijas. Kembridžā es taisu savu karjeru, es radu kodus un simbolus, kas ir starptautiski pazīstami. Es arī, protams, izciešu ģedovščinu, kas eksistē Kembridžā, – protams, ka viņa eksistē tur tikpat, cik Latvijā – bet es esmu: a) akadēmiski augošā augsnē, b) es varu samaksāt savus rēķinus un c) es izmantoju sevi pēc kvalifikācijas. Kompromiss, man dzīvojot Anglijā, ir tas, ka man ir grūti tur veidot ģimeni, jo nav infrastruktūras, kas ir Latvijā, – mani vecāki vai vecvecāki, vai brālis, kurš varētu palīdzēt. Atbilstoši manam vecumam jau būtu par to jādomā, un es vēlos to darīt. Anglijā mans bērns ietu angļu bērnudārzā, kurā es viņu audzinātu jau kā Anglijas subjektu, kas man ir kompromiss, jo man ir liela pieķeršanās Latvijas ainavai, valodai un, nezinu, kā to latviski pateikt, – krieviski ir tāds vārds bit – nu kaut kāds tas – anekdotes, kaut kas, kas man liekas svarīgs, kas man liekas foršs un ko es nevaru nekādā veidā transplantēt uz Angliju.” Kādā vārdā latviski sauc to kopumu, kas ikdienu dara nozīmīgu? “Es uzskatu, ka šie divi kompromisi nav manas akadēmiskās karjeras vērti, tādēļ apsveru braukt atpakaļ uz Latviju, jo man svarīgāk ir veidot ģimeni un redzēt vecākus, kamēr viņi vēl ir dzīvi. Tā es esmu atbildējis uz šo jautājumu.” To pateicis, viņš vaicā, vai tas ir skaidrs. Šāda izvēla gan šķiet visai skarba, tomēr atsaku, ka ir skaidrs, pat ļoti. Ko citu lai atbild? Neesot tādā situācijā, skaidrība var būt tikai iedomāta, un to var sadzirdēt manā balsī. “Nu, manā gadījumā tās izvēles,” viņš, šķiet, ir nolasījis neīstumu, “ir asiņainas jebkurā gadījumā. Es nezinu, vai viņas ir asiņainākas nekā cilvēkam, kuram ir divi bērni un sieva kaut kur Kārsavā, un viņš vāc sēnes Īrijā. Droši vien, ka nav.” Mazliet par strauju un līdz galam neizteikts šķiet noslēgums, tāpēc neapdomīgi pārvaicāju, vai viņa akadēmiskajai karjerai ir pielikts punkts. “Jā, tieši tā,” seko atbilde. Pārsteidzoši! Ar to būtu jābeidz, ja vien ne pretruna, kas saistīta ar Viestura atrašanos Tatarstānā un pārliecību, ka viņš tur veic izpēti doktora disertācijai, neliktu vaicāt vēlreiz par motivāciju turpināt darbu. “Jā... nē... nu,” viņš iegūst laiku. “Tāpēc jau tā saruna ir īsta, vai ne. Ja jau tās izvēles nebūtu īstas, tā saruna nebūtu interesanta. Tā izvēle starp akadēmisko karjeru, kam es esmu veltījis divpadsmit gadus no savas dzīves – un ne bez panākumiem –, ir pretī tam, ka man ir vecāki, kuriem nav, tā teikt, saules mūžs. Kā es atbildu uz šo – kā es kā raksturtēls no šīs situācijas izeju – ir tā, ka akadēmiskā karjera nebeidzas 40 gados. Paldies Dievam, nebeidzas. Protams, ir nokavēti momenti un viļņi, kas, kā raksta Šekspīrs, ir palaisti garām, un īstais vilnis vairs nekad nenāks, bet viņa nebeidzas četrdesmit gados. Tas, ka es būšu dzīvojis desmit gadus in an obscure country with an obscure name, nezināmā zemē ar nezināmu vārdu, kas īstenībā priekš pārējās pasaules mēs esam, pilnīgi noteikti – neizrunājamiem personvārdiem un nesaprotamām izcelsmēm. Tas tomēr nenozīmē, ka tās ir beigas. Ja es saņemos, es joprojām varu mēģināt aizbraukt uz divām trim konferencēm – man ir kaut kāds tīkls. Es mēģināšu būt kaut kādā puslaikā vai nu Norvēģijā, vai Zviedrijā, vai Helsinkos, kā pēdīgais gadījums, kur kaut kāda antropoloģiskā doma eksistē. Tas ir tā kā veids, kā es nu pilnīgi varbūt nenosprāgšu, ja var vulgarizēti izteikties. Ja es nebūšu pilnīgi kaut kā tur apvēlies intelektuāli, tad var arī turpināt lietas pēc 40 gadu vecuma... daudz, daudz grūtāk. Nav jau tā, ka tie cilvēki, kas paliek dzīvot tur un seko savam aicinājumam – un strādā par asistentiem, un vada nodarbības, un mēģina publicēties visu laiku –, nav jau tā, ka viņiem būtu baigi superīgā dzīve, un viņi katru dienu nelasītu Latvijas ziņas un savā sirdī nenopūstos. Tikpat labi es arī varu izdarīt izvēli palikt dzīvot Anglijā, bet es nopūtīšos, un nez vai nenopūtīšos vairāk, nekā dzīvodams Latvijā. Man liekas, tā nopūšanās ir vēl viens labs atslēgas vārds.”

 “Daudzi neatgriezīsies. Es uzreiz varu pateikt – es atgriezīšos,” saka Mārtiņš. “Es vismaz visus savus draugus mēģinu pārliecināt, lai mēs braucam atpakaļ,” un viņš mazliet smagnēji iesmejas. Vaicāju, ar kādiem argumentiem viņš mēģina draugus pārliecināt. “Mm...” Mārtiņš vilcinās, “man šķiet, ka tā mana sajūta ir tāda – šķiet, ka daudziem ir tāda sajūta –, ka mēs Latvijai esam kaut ko parādā. Mēs esam bijuši tie cilvēki, kuriem ir ļoti paveicies, ka valsts mums ir apmaksājusi ļoti labu izglītību. Viss – visas iespējas – mums ir bijušas, lai mēs būtu varējuši aizbraukt uz labajām augstskolām, un man ir sajūta, ka ir vienkārši mazliet negodīgi šīs visas lietas sev savākt un aizbraukt. Varētu teikt, ka ir kaut kāda morāla sajūta, ka vajadzētu atbraukt atpakaļ.” Laba vieta, lai par to beigtu. Bet Mārtiņš turpina: “Ja tu skaties tā ļoti šauri – skaties uz savu algu vai kaut ko tamlīdzīgu – nu skaidrs, ka argumentu atbraukt atpakaļ uz Latviju nebūs, bet ir vēl viena lieta, jautājums par identitāti. Ja tu esi uzaudzis kādā vidē, tad, visticamāk, tu tajā vidē jutīsies arī viskomfortablāk, un man arī tā ir.” Domāju, cik ilgi tā ir, bet viņš runā par ko citu: “Es domāju, ka spējīgiem cilvēkiem – visspējīgākajiem – nav īstu argumentu, lai nebrauktu atpakaļ, jo viņi arī Latvijā var ļoti normālu dzīvi sev paši veidot. Vienkāršiem cilvēkiem, kas aizbraukuši strādāt, nu tiem ir daudz grūtāk saprast, kāpēc viņiem būtu jābrauc atpakaļ.” Starptautiskā Bakalaurāta programma Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā darbojas klusi. Spriežot pēc aptaujātajiem skolēniem, lielākā daļa par programmu uzzinājuši īsi pirms iestāšanās skolā. Viņu angļu valodas prasmi un līdz ar to iespēju izturēt konkursu lielā mērā noteikusi pamatskolas izvēle. Tā, visticamāk, bija viņu vecāku, ne pašu izvēle. Programmas ierobežotais apjoms un nemanāmība varētu būt pazīme, ka izglītības politikas īstenotāji centušies neveidot izglītotas potenciālo aizceļotāju kopienas. Tā nu aizbraucēji tiek izkliedēti, un palēninās process, kad no valsts aizbrauc un pēc laika vairs nespēj atgriezties vesels sociālais slānis. Augsti izglītota sociālā slāņa veidošana un uzturēšana apvienojumā ar spēcīgām emigrācijas tieksmēm sabiedrību noplicina, tāpēc var saprast apsvērumu, ka sabiedrības interesēs nav ar nodokļu maksātāju naudu atbalstīt pārāk augstus personīgos un profesionālos mērķus un tie ir jāpiesien pie vietas un mēles. Arguments ir spēcīgs, bet secinājums – pāragrs. Daudzās valstīs pastāv īpašas programmas, lai sekmētu spējīgu jaunu cilvēku studijas ārzemēs, bet arī viņu atgriešanos, lai tie strādātu valsts dienestā un augstskolās.

Latvijā ar jauniešu piesaisti, atlasi un finansēšanu studijām ārzemēs nodarbojas Valsts izglītības attīstības aģentūra. Spriežot pēc publiski pieejamiem sarakstiem, pēdējos septiņus gadus ir apsaimniekotas tikai ārvalstu stipendijas. Šajā gadā lielākā daļa no tām ir uz dažām nedēļām vai dažiem mēnešiem – astoņas stipendijas, kas nav valodu apguvei un ir uz vienu akadēmisko gadu. Divas no tām mūzikā. Rodas iespaids, ka šī institūcija maz iespaido studentu plūsmu uz ārzemēm. Mārtiņš mūsu sarunā piemin, ka Singapūrā tiem, kas iestājas Oksfordas līmeņa universitātē, ir pieejami risinājumi – valsts apmaksā šo studentu mācības, izvirzot darba karjeras nosacījumus. “Es noteikti būtu bijis gatavs uzreiz braukt atpakaļ uz Latviju strādāt, un es zinu, ka citi cilvēki arī droši vien būtu tā darījuši, ja būtu bijusi tāda iespēja,” Mārtiņš nebūt nav vienīgais, kas ir kļuvis par studiju izmaksu ķīlnieku svešā valstī.

Birojnīcas diskusijā jautājumu par izcilu skolēnu atbalstu Valdis Jēkabsons beidzot izteica skaidri: “Es nepiekrītu Golubevas kundzes teiktajam, ka diferencētā izglītība ir negatīva pieredze Latvijas izglītības sistēmā – ka pēc 7. vai 9. klases iet uz mākslas skolām, uz valsts ģimnāzijām, uz arodskolām. Kad ministrs bija Piebalga kungs, ideja bija tāda: lai varētu strādāt ne tikai ar tiem, kam ir grūtības vai kas ir viduvējības, bet strādāt arī ar tiem, kam ir talanti, un tos īpaši attīstīt, ir vajadzīga šī diferenciācija.” Iekļaujošās un pieejamās izglītības aizstāvjiem “diferenciācija” ir kā trauksmes zvans. To pieminot vien, prātā sāk šaudīties “segregācija”, “diskriminācija”, “šķelšanās”, “konflikti”. Bet Marija Golubeva eleganti izturēja pauzi un pieņēma izaicinājumu: “Jā, es teikšu diezgan atklāti,” viņas balsī ieskanējās līksme, lai arī tā mazliet trīsuļoja, “man liekas, ka mums zināmā mērā tomēr jātiecas pēc zviedru modeļa, kad mēs cenšamies katram bērnam dot kvalitatīvu izglītību neatkarīgi no tā, vai viņš ir akadēmiski domājošs vai ne tik akadēmiski domājošs, nevis viņus šķirot jau salīdzinoši agrā posmā, tā ka viņi pēc tam nevar atgriezties pie citas karjeras – piemēram, ja viņš tagad aiziet uz arodskolu, bet pēc sešiem septiņiem gadiem izdomā, ka tomēr grib kļūt par juristu, mums viņam ir jādod vismaz tādas pamatprasmes, lai viņš varētu diezgan vienkārši pats saprast, kuru zināšanu viņam pietrūkst, kas viņam jādara, lai viņš pēc gada varētu panākt to līmeni, ko agrāk panāca viņa kolēģis, kurš aizgāja līdz 12. klasei vidusskolā. Nevis tā, ka pēc arodizglītības cilvēkam ceļš uz augstāko izglītību praktiski ir nereāls.” Šis ir viens no brīžiem, kad varētu teikt: mana sirds šķiras no prāta. Ļaujos Golubevas ideju valdzinājumam, bet prāts nelietis bremzē un saka: “Ja resursus, ko Latvijas nodokļu maksātāji var atļauties un grib veltīt izglītībai, izsmērētu plānā kārtā, lai trīspadsmit gadus ikvienu šīs valsts bērnu un jaunieti pildītu ar prasmēm un zināšanām neatkarīgi no viņa vēlmēm, interesēm, spējām un mērķiem, tad Oksforda vai Stenforda tikpat labi varētu atrasties arī uz Marsa – aizlidot jau var, bet kas par noņemšanos! Varbūt tiešām katram jāzina sava vieta? Nu nebūs tas latviešu puika no provinces parlamentārietis Lielbritānijā vai ASV prezidents, un nevajag arī.

Golubevai ir labāki argumenti. “Starptautiski pētījumi, kas ņem vērā ļoti lielus datu masīvus – ne tikai eksāmenus vai PISA, vai citus salīdzinošu pētījumu rezultātus, bet ņem vērā arī sociālus faktorus par attiecīgās valsts sabiedrību –, diezgan viennozīmīgi norāda, ka sabiedrības, kuras diezgan agri sadala skolēnus pēc arodizglītības ievirzes vai akadēmiskas izglītības ievirzes, sociāli ir sadrumstalotākas, notiek prasmju izkliede, ir daudz cilvēku, kuriem ir zemas prasmes, daudz cilvēku, kuriem ir ļoti augstas prasmes, bet liela prasmju izkliede noved pie tā, ka sabiedrība ir mazāk saliedēta. Tādas sabiedrības, kur visādi citādi saliedētība ir lielāka, varbūt var izturēt šādu pārbaudi, bet man liekas, ka Latvija, tāpat kā dažas citas sabiedrības Eiropā, diez vai var izturēt šādu pārbaudi.” Ar to arī, iespējams, skolēnu izcilnieku atbalsta programmām vajadzētu teikt ardievas, bet ziņkāres dzīts sāku meklēt pieminētos starptautiskos pētījumus. Tos atradu vienā no Golubevas šī gada publikācijām, kur viņa izsaka līdzīgu domu, tikai piesardzīgāk: “Izglītības sistēmās, kas vidusskolā šķiro skolēnus pēc akadēmiskām spējām (Vācija, Beļģija u.c.), izglītības rezultātu nevienlīdzība ir lielāka nekā neselektīvās vispārējās izglītības sistēmās, kas pastāv ziemeļvalstīs. Tajā pašā laikā nevienlīdzīgai izglītības sistēmai ilgtermiņā ir sakars ar pieaugušo iedzīvotāju prasmju izkliedi un rezultātā – ar zemāku uzticēšanās līmeni sabiedrībā.” Rakstītajā tekstā viņa neapgalvo, ka “liela prasmju izkliede noved pie tā, ka sabiedrība ir mazāk saliedēta”; sekojot avotos norādīto pētījumu rezultātiem, viņa nerunā par cēlonību, bet tikai par to, ka ir “sakars”. Golubeva atsaucas uz Londonā esošā pētījumu centra LLAKES direktora Endija Grīna (Andy Green) pētījumiem. Šī centra vietnē publicētajos materiālos par prasmju izkliedi noslēpumainais “sakars” ir mazliet paskaidrots: “Jo nevienmērīgāk izkliedētas prasmes, jo vairāk ir slepkavību un sociālo nemieru, mazāks uzticēšanās līmenis sabiedrībā un mazāk pilsonisko brīvību.” Tomēr šīs sakarības raksturs ir neskaidrs, un dati ļauj izteikt tikai minējumus – “vairākiem indikatoriem šis sakars ir ilglaicīgs, kas norāda, ka sakarības, iespējams, ir cēloniskas”. Var saprast, ka sarunas karstumā minējumi var kļūt par apgalvojumiem, taču pamatojumam tas nenāk par labu. Tiem, kas vēlas sabiedrības saliedēšanas nolūkā upurēt izcilo skolēnu atbalsta programmas, varētu pavaicāt, vai tas ir pareizais un iedarbīgākais līdzeklis sabiedrības saliedēšanai? Turklāt izcili spējīgiem skolēniem arī ir īpašas vajadzības. Šis jautājums jo skaudrāk izskan Latvijā, kur prasmju izkliede ir viena no mazākajām OECD valstu vidū. Kas tiks iegūts, ja izcilo skolēnu būs vēl mazāk? Vai tajā neparādās neprātīga vēlme apspiest atšķirīgo, novienādot un ierobežot, saturēt kopā izklīstošu un sarūkošu tautu? Tā varētu būt zaudētāju stratēģija. “Kad avoti izžūst un zivis paliek sausumā, tās saspiežas ciešāk un mitrina cita citu ar gļotām, slapina ar siekalām. Vai nebūtu labāk tām aizmirst citai citu upēs un ezeros?” pirms divarpus tūkstoš gadiem rakstīja kāds ķīnietis no mazas pavalsts.