Donalds Lopess

Kā domāt par Tibetu?

“...rupja spēka pakļautībā vienotību un stabilitāti labākajā gadījumā var panākt tikai uz laiku, bet tas nepalīdz atrast paliekošu mierīgu risinājumu.Tāpēc es aicinu Ķīnas vadību izbeigt lietot spēku un pievērsties ilgu laiku gruzdošajai Tibetas tautas neapmierinātībai, sākot dialogu ar Tibetas tautu.”

Dalailama, LETA, 2008. gada 15. martā

Domājiet par Tibetu kā par Latviju ar ļoti augstiem kalniem. Latvija savulaik bija pati rietumnieciskākā no padomju republikām, kurai bija visai maz kopīga ar Krieviju. Valoda, ticība, literatūra, ēdieni, sabiedrība – viss bija pilnīgi citāds. Lielāko daļu savas garās vēstures Latvija saistīta ar Rietumiem un Eiropu. Un tomēr 19. gadsimtā Krievija ieguva kontroli pār šo zemi. Krievijas revolūcijas laikā Latvija kļuva neatkarīga, taču 1940. gadā nonāca Staļina varā. 1991. gadā PSRS sabruka, un Latvija pēc 50 padomju režīma gadiem atguva neatkarību. Vairākums tibetiešu nekad mūžā nav pat dzirdējuši Latvijas vārdu. Tomēr paralēles ir satriecošas. Šodien tā saucamais Tibetas autonomais apgabals ir Ķīnas Tautas Republikas dienvidrietumu province; ķīnieši Tibetu apzīmē ar vārdu Sjidzana – “Rietumu dārgumu krātuve”. Lai gan mūsdienu lingvisti piesauc “sinotibetiešu valodu saimi”, ķīniešu un tibetiešu valodu radniecība ir stipri vien baltiem diegiem šūta. Tibetā budisms ienāca no Indijas krietni pirms šīs reliģijas izplatīšanās Ķīnā; no 8. gadsimta sākuma tibetieši savos literārās un reliģiskās kultūras meklējumos parasti pievērsās Indijai, nevis Ķīnai, un pat savu alfabētu veidoja, par pamatu ņemot indiešu rakstību. Tibetieši ēd grauzdētus miežus, samērcējot tos slavenajā “jaku sviesta tējā”, kas ķīniešu garšai šķiet netīkama. Un tomēr 18. gadsimtā lielākā daļa Tibetas ārlietu bija Ķīnas galma pārziņā. Pēc Cjinu dinastijas krišanas Tibeta kļuva par neatkarīgu valsti un šo statusu saglabāja no 1913. līdz 1951. gadam. Kopš 1951. gada Tibeta ir ĶTR sastāvdaļa. Tas, ko šodien dēvē par Tibetas autonomo apgabalu (TAA), ir tikai daļa no tibetiešu kultūras reģiona. Pārējais tika iekļauts ĶTR Sičuaņas, Juņnaņas, Gaņsu un Cjinhajas provinču teritorijās. 1959. gada 10. martā Tibetas galvaspilsētā Lhasā izplatījās baumas, ka pilsētu okupējušais ķīniešu karaspēks grasās izrēķināties ar dalailamu. Sanāca liels pūlis, ielenca valdnieka vasaras pili, lai neļautu ķīniešiem tajā iekļūt, bet dalailamam – no tās iznākt. 17. martā ķīnieši pili apšaudīja; tajā pašā naktī dalailama no tās izbēga, pārģērbies par tibetiešu karavīru, un aizkļuva līdz Indijai, kur sāka savu trimdinieka dzīvi. Viņš Tibetā nav atgriezies.

10. martā trimdas tibetiešu kopiena un Tibetas neatkarības atbalstītāji visā pasaulē svin Tibetiešu nacionālās sacelšanās dienu. Tibetā šis datums netiek publiski atzīmēts. Taču šogad aptuveni simt mūku no Drepungas klostera (līdz okupācijai – pasaules lielākā klostera ar vairāk nekā 10 000 mūkiem) devās 8 km gājienā uz Lhasu, lai protestētu pret pērnā gada oktobra notikumiem, kad pēc ASV Kongresa Zelta medaļas piešķiršanas dalailamam Ķīnas varas iestādes aizturēja vairākus mūkus. Gājienu apturēja ķīniešu drošības spēki, un daži mūki tika piekauti. Tibetiešu sabiedrība pret mūkiem vienmēr izturējusies ar dziļu cieņu; kopš Tibeta nonākusi ķīniešu rokās, būt mūkam nozīmē būt Tibetas patriotam. Oficiāli ateistiskajā Ķīnas valstī mūku sarkanie tērpi un skūtās galvas ir zināma izaicinājuma zīme. Laicīgie tibetieši uzskata par savu pienākumu mūkus sargāt un aizstāvēt. Kad ķīniešu funkcionāri 1950. gadā mēģināja kolektivizēt Austrumtibetas klosteru zemes, sadursmēs starp tibetiešiem un ķīniešu komunistiem notika pirmā asinsizliešana. Pēc tam ieradās arī ķīniešu Tautas atbrīvošanas armija.

2009. gada 10. martā apritēs 50. gadskārta kopš tibetiešu sacelšanās. Taču Drepungas mūki labi zināja, ka 2008. gada 10. marts būs pēdējais pirms Pekinas Olimpiskajām spēlēm. Viņi uzdrīkstējās izmantot šo iespēju, lai pievērstu pasaules uzmanību situācijai Tibetā, kur kopš 2006. gada augstkalnu dzelzceļš uz Lhasu atvedis tūkstošiem ķīniešu strādnieku un tūristu, un kur pērn Ķīnas varas iestādes paziņoja, ka turpmāk to apstiprinājums būs nepieciešams visu augsta līmeņa lamu (tātad arī dalailamas) inkarnāciju atzīšanai. Mūki apzinājās, kas likts uz spēles. Mūki un mūķenes bija 1987. un 1989. gada nemieru pirmajās rindās. Toreiz protestiem sekoja aresti un spīdzināšana; simtiem cilvēku piesprieda garus cietumsoda termiņus. Pagājušajā nedēļā ķīniešu drošības spēkus pavadīja kinooperatori, kas iemūžināja protestu dalībnieku sejas – nākotnes vajadzībām. Un tā Tibetā uzliesmojusi vardarbība. Ziņu kanāli un prese vēsta: “Tibetiešu protesti sasnieguši arī Ķīnas provinces.” Taču tibetiešiem Sičuaņas, Juņnaņas, Gaņsu un Cjinhajas provinces, kurās izplatījušies nemieri un vardarbība, nav “Ķīnas provinces” – tās pieder tibetiešiem. Ķīnas politika šajos reģionos lielākoties bijusi liberālāka nekā Tibetas autonomajā apgabalā, tāpēc fakts, ka protesti tik strauji izlauzušies ārpus TAA robežām, ir vēl jo nozīmīgāks un liecina par to, kādu līmeni sasniegusi etnisko tibetiešu neapmierinātība plašajā reģionā, ko reiz sauca par Tibetu. Tibetas vēsturē ir papilnam vardarbības. Tibetiešu karavīri 763. gadā sakāva ķīniešu imperatora armiju un ieņēma viņa galvaspilsētu. 1642. gadā piektais dalailama Tibetas tronī sēdās ar mongoļu karaspēka palīdzību. Kad pašreizējais dalailama tibetiešu partizāniem, kas gadiem ilgi bija vajājuši ķīniešus, deva rīkojumu atteikties no cīņas, daži izdarīja pašnāvību. Šodien (18. martā) dalailama mudināja tibetiešus neizmantot vardarbīgus līdzekļus pret ķīniešiem, paskaidrojot, ka briedis nevar mēroties spēkiem ar tīģeri. Viņš zina, kādas ciešanas pagātnē atnesuši līdzšinējie pretošanās mēģinājumi.

Vai atliek vēl kas cits kā vienīgi gaidīt? Latvija atguva neatkarību līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. Tā vien šķiet, ka arī Tibeta savu neatkarību var atgūt vienīgi pēc Ķīnas Tautas Republikas sabrukuma. Budismā laiku mēra nevis gadsimtos, bet gan radīšanas, pastāvēšanas, iznīcināšanas, tukšuma un jaunas radīšanas ciklos.

Donalds Lopess ir Mičiganas universitātes budisma un tibetoloģijas profesors

Raksts no Aprīlis, 2008 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">