Jaunā viļņa negativus

Jaunā viļņa rīkotājiem varētu piedāvāt aicināt Latvijas režisorus, kas palīdzētu veidot pasākumu atbilstošāku Latvijas vērtībām.

Žaneta Jaunzeme-Grende, DELFI, 26. jūlijā

Mēdz uzskatīt, ka uz Saulkrastu pusi no Rīgas atrodas “latviskā” un pilsonisku vasarnieku iecienītā jūrmala, savukārt uz otru pusi no Rīgas – Jūrmalas pilsētā – vietu atraduši Krievijas bagātnieki ar savām villām, restorāniem un uzdzīves vietām. Tie ir divi virzieni, kas nesatiekas ne ģeogrāfiski, ne mentalitātes ziņā. Saulkrastu un Salacgrīvas puse joprojām atstāj latviska zvejnieku ciemata iespaidu, savukārt Jūrmalas pusē, pastaigājoties, teiksim, pa Jomas ielu, var nudien sākt šaubīties par ziemeļvalstu modeļa ieviešanas sekmēm Latvijā.

Minēto kontrastu starp abām jūrmalām parāda arī populārie estrādes festivāli – Positivus Salacgrīvā un Jaunais vilnis Jūrmalā. Uz Positivus ļaudis dodas ar telti un gumijas zābakiem, dzer alu un nejauši iepazīstas ar citiem apmeklētājiem. Uz Jauno vilni viesi ierodas ar privāto lidmašīnu un meitenēm neticami spicās augstpapēžu kurpēs, dzer šampanieti un uzdzīvo slēgtās “ballītēs”. Positivus ir latvisks un demokrātisks, savukārt Jaunais vilnis – slāvisks un elitārs pasākums vismaz tādā izpratnē, ka Krievijas jaunbagātnieku naudas vara ir kļuvusi par sociālo solidaritāti graujošu faktoru Jūrmalas pilsētā. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka “sezonas” laikā Jūrmala kļūst par Piemaskavas kūrortu, kas izpaužas itin visā – automašīnu un villu uzkrītošajā dārdzībā, apģērba bizantiskajā krāsu paletē, viesu uzvedības manierēs un galda kultūrā, sieviešu matu sakārtojumā un zelta ķēdēs, kas nokarājas pār apspalvotajiem vīriešu krūškurvjiem, kā arī noteikta veida leksikā, kuru neatrast Ļermontova poēmās. Kāds mans paziņa, kuram piemīt dīvaina liga apmeklēt Jaunā viļņa pasākumu, savus iespaidus pat mēdz salīdzināt ar nokļūšanu zooloģiskajā dārzā.

Lielākā daļa cilvēku – pat tie, kuri skatās Jaunā viļņa pasākumu vai tajā piedalās, – nenoliegs, ka šis konkurss atgādina svešķermeni, kaut ko Latvijā kopumā neiederīgu. Taču tam piemīt kāds vilinājums, plašāka “elpa”, kas garlaicīgajai ziemeļvalstij, par kādu, ceru, kļūst Latvija, ir sveša un nesasniedzama. Saskatot Jaunā viļņa pasākumā Krievijas “neoimpērisko kultūrpolitiku”, kritiķi nekļūdās, taču nepamana, ka visumā pelēcīgi demokrātiskās Latvijas iedzīvotājiem Jaunais vilnis piedāvā tādu kā lielpilsētas Maskavas mirāžu pie Rīgas jūras līča, kas nav un nebūs iespējama, publikai un auditorijai aprobežojoties ar Latvijas mērogu. Tajā norisē ir arī kaut kas grēcīgs – šovbiznesa un noziedzības saplūšana, kas parādās Aleksandra Laventa un Josifa Kobzona, Ivana Haritonova un Igora Krutoja klātbūtnē vienuviet, atsauc atmiņā, ka arī Frenks Sinatra bijis pietuvināts mafijai. Es nebrīnīšos, ja kādam skandināvu bankas darbiniekam vai latviešu arhitektam nokļūšana Jaunā viļņa mājas ballītē pie starptautiskā meklēšanā izsludinātā miljardiera Šeflera varētu likties kaut kas stipri fascinējošāks nekā iespēja apmeklēt žurnāla Ir telti Positivus laikā. Jaunais vilnis piedāvā estētiski atbaidošu, taču nepārprotamu izlaušanos no Latvijas mēroga un ļauj kaut nedaudz saprast, kādēļ daudzi inteliģenti latvieši savulaik aizrāvās ar padomju varu, jo tā vismaz ļāva izrauties no ulmaniskās Latvijas provinciālisma.

Žanetas Jaunzemes-Grendes “ideja” latviskot Jaunā viļņa norisi ir asprātīga – līdzīgi varētu ierosināt uzstādīt auseklīti Doma baznīcas gaiļa vietā, lai latviskotu mums svešo romāņu arhitektūras stilu un vācu bīskapa Alberta kristīgā kulta celtni. Man gan šķiet, ka Jaunais vilnis ir vajadzīgs tāds, kāds tas ir, un vajadzīgs tādēļ, lai mēs varētu pārliecināties, ka tas mums nav vajadzīgs. Tas ir, Jaunā viļņa pasākuma pieaugošā neiederība Latvijas vidē ir labākais apliecinājums tam, ka kaut kādas pozitīvas pārmaiņas šeit notiek. Skatoties uz Jauno vilni, mēs raugāmies tajā, pret ko savos labākajos mirkļos cīnījās Tautas fronte un Latvijas ceļš. Ir grūti atzīt, ka šo stafeti – pati to neapzinoties – ir vismaz daļēji pārņēmusi nevis Vienotība vai Reformu partija, bet gan nu jau viegli eiropeiskā Rīgas jaunatne, kas ieredzējusi Positivus, Kalnciema ielas tirdziņu, Pērli, Kaņepes centru, VEF, Stockpot, Satori, Kim? un Spīķeru koncertzāli, iečekošanos feisbukā un dažus mazus veikaliņus, kur centīgas jaunās apģērbu dizaineres cenšas pārdot savu iesācējuzņēmumu pašūto.