Millija

Jādzīvā ir

Pļava ieaugusi māja. Vispirms parādās balts šunelis, kas uzsāk bezgalīgu rējienu. Mājā ieskanas dīvaina švirkstoņa, kas tuvojas, līdz parādās Millijas tante. Viņai ir septiņdesmit septiņi gadi, un jau gadiem viņa pārvietojas rāpus uz rokām.

Šķiet, ka Millija viltīgi piemiedz vienu aci — taču tas no lasīšanas ar otru, labi redzošo aci. Patiesībā es nezinu, kā tas būs, kad Millijas tantes vairs nebūs.

RL: Skaistā vietā dzīvojat...

Millija: Vieta jau skaista, jā, visi priecājas, kas te ienāk. Bet viss ir izputējis no vi­siem tiem laikiem.

RL: Vai jūs viena pati dzīvojat?

Millija: Viena pate patreiz. Brālis divus gadus atpakaļ mira. Brāļa sieva tur attā­lāk dzīvā, tā jau man atnāk un atnes — maizīti tāpat, cukuru. No pagasta jau ar' tāpat rūpējas. Nevaru žēloties. Kas to zina, kā dažam tā dzīve. Kā brā­lis stāstīja — laikam bija kādā avīzē lasījis — tev jau vēl ir labi, bet dažā vie­tā esot tā, ka pat ūdens pilienu no akas nedabūjot izsmelt laukā, cik švaki cil­vēki. Un uz veikalu netiek. Autobusi jau nenāk garām. Kā tik katram nav jādzīvā!

Vai pensija ir?

Ir jau, man pabalsts ir.

Cik kopā sanāk?

Trīsdesmit lati pa mēnesi. Elektrība jāmaksā, zemes nodoklis jāmaksā.

Kam jums tagad zeme?

Nu kā, kam tad es viņu atdošu, ko, uzdāvināšu to zemi?

Valstij. Latvijai.

Nu, Latvijai jau viņa paliks. Kur tad citur viņa paliks, kad es vairs ne­būšu.

Sājos pašos kapos?

Jā, Gaujienes. Gaujienes draudzei piederīga. Jā.

Vai jūs tiekat arī mazliet tālāk vai tikai ap māju?

Pa māju vien, nekur tālāk. Dzīvāt savā mājā — tas visjaukāk ir.

Cik jums bija liela ģimene?

Mēs bijām pieci cilvēki.

Ko tad jūs te bildes — no veca mēr­kaķa! Te jau vairāki gadi atpakaļ arī ienāca vīrietis un sieviete. Es nezinu, vai tas vīrietis nebija tādu gaišu bārdu, un viņam bija ļoti gari mati, bet te pliks spīdēja. Un ar' mani fotografēja. Tad vēl es uz kūti braucu ar vāģi- šiem. Un ar' sacīja, ka no Rīgas esot. Tā viņš fotografēja un aizbrauca atkal, un nebija nekā tālāk. Sieviete bija līdz, tā vēl prasījās par seno laiku vecām dziesmām. Prasīja, vai esot korī dziedā­jusi, vai. Es saku, nē, tā te dzīvājām, un visi kopīgi vakaros dziedājām tās dziesmiņas.

Kādas domas mācās virsū, kad viena pati šeit sēžat pie mājas?

Kas par domām, nekādas domas ne­mācās. Dzīvo tik. Ja var pastrādāt vēl, tas vislabāk.

Jums ir kaķītis un sunītis?

Jā, jā. Kaķītis man ir un sunītis. Bez sunīša jau nevar dzīvāt. Es jau vienmēr uz sava Bobīša saku: "Tu jau man te esi saimnieks." Tā dzivā — iet uz mūža vakarpusi.

Vai nav bail vienai pašai?

Nēe, es esu pieradusi. Dažs cilvēks jau gan saka, vai! kā tev bailes nav. Bet dzivā jau vairāk kopā, un ar' kāda nelaime notiek tāpat. Nav jau, ka tev vienai vien notiek. Tā taču visur ira. Tāpat dzīvā.

Kad jums gadījās ar tām kājām?

Nu, es jau, jāsaka, daudzus gadus tā. Strādāju par daudz, pļāvu sienu ar ro­kām un visu darīju. Un laikam jau se­vi samociju par daudz, un pamazām pa-liek švakāk. Bobīt, ko tu tur rej?

Kad jūs pēdējo reizi bijāt Rīgā?

Es? Es tik vienu reizi savā mūžā esu Rīgā bijusi. Kara laikā, kad brāļus sau­ca karā, un tad tur bija tāda Suzumuiža, vai.

Kā tad jums tā dieniņa paiet?

No rīta ceļos augšā, tad atkal taisu ēst, apkopies atkal lai...

Televizora ar' nav, nevarat kino paskatīties.

Man nepatīk. Man nepatīk, ka tur daudz ko visu tādu stāsta, tā ka ar ner­viem paliek.

Ko tad stāsta?

Man nepatīk. Un daudzi cilvēki arī saka, ka televizoru nevajag nemaz ska­tīties. Labāk tad dzīvāt mierīgi. Tā es

arī pēc viņa necīnos nemaz. Radio ir, bet diez kā man nepatīk tas radio. Es tikai vairāk ziņas noklausos.

Millijas tant, vai tad balsosiet ari?

Vai tad būs atkal, vai?

Būs, būs.

Nu ko ta es zin' balsot? Es tak neko nezin balsot. Līdz šim jau nāca mājā, bet kā tagadiņ, es jau nezin. Nu, un par ko tad tagad balsos?

Visādi: vecais Latvijas ceļš, ir Zemnieku savienība, ir Šķēles parti­ja...

Nu jā, bet vai tad es ko par viņiem zinu? Es tak neko par viņiem nezinu, ja kāds te nāks kaut ko stāstīs, tas ir cita lieta. Kolhoza laikā, tad jau nāca mājā visu izstāstīja, par ko un kā. Vai tad kādu valdību jaunu, vai?

Būs, būs jauna.

Vai tad to Ulmani vēl atstās vai neatstās? Kāds tad viņš ir līdz šim, vai ta labs?

Smuks.

Nu tā jau smuks, bet kā viņš darbā?

Grūti pateikt. Nav jau nekāds jaunais. Vai jūs to veco atceraties?

To es atceros. Kārli Ulmani.

Un kā tas patika?

Tas jau nu bija labs cilvēks, tādā zi­ņā. Nekā slikta par viņu ar' nezinu sa­cīt. Ne ar daudz ko labu. Strādāja un strādāja. Jā, nu šitais jau ir viņam brā­ļadēls.

Brāļa mazdēls, laikam.

Brāļa mazdēls? Es tak domāju, ka brāļa dēls viņš ir, ak, nav nemaz tad tā? Ak ta šitais... Ta velns viņu sazin,

kas ar šito tad būs... Kad dzīvāsim, tad redzēsim, ja dzīvāsim tik ilgi.

Kā tad ir, vai labāk bija tad, kad krievi bija, vai tagad, kad Latvija at­kal neatkarīga?

Nu, nekā nevar saprast. Nekāda la­buma jau nav tagad. Ne tad bija labi, ne tagad. Ne šā, ne tā. Kā ir, tā ir jā- dzīvā.

Bet tais pirmajos laikos?

Bijušā, vecā Latvijā? Nu, tāds la­bums tagad nav kā tais laikos. Tad bija daudz labāki dzīvāt. Visas tās ērtības bija daudz labākas. Tagad jau tā nav. Tāpēc jau saka — šitā jaunā Latvija nav vecā Latvija.

Bet pļavas tās pašas un koki tie paši. Kaimiņienes tās pašas.

Tas pats, tas pats. Jādzīvā ir, kā ir.

Vai tad pie Dieva ar' vēršaties?

Es jau nevaru iet. Es tāpat mājās pielūdzu Dievu.

Kurš ir smukākais laiks dzīvē?

Jaunības laiks jau katram ir vis tas smukākais. Tā jau ir, un tāpat jau lai­kam arī jūsim visiem.

Ko jūs darījāt, kad meita bijāt?

Tēva saimniecībā strādāju. Mums bij visa saimniecība apstrādāta. Nekas atmatā nepalika. Nopļauts viss tika ar rokām, mašīnu jau tad nebija. Diezgan grūti jau gāja. Tā ja ir...

Uz ballēm gājāt?

Uz ballēm tāpat gāju, kad bij' tās balles, ar'. Kā jau visi, tad es gāju: mēs jau bijām te daudz jauni cilvēki. Vasu- kalns, te jau bija ap sešdesmit cilvēku pavisam! Viss jau kara laikā nodega.

Jauni cilvēki bij'! Un visi saticīgi bij', un gājām visi uz ballēm un dzīvājām. Nu jau vairs ne māju, ne cilvēku. Tuksne­sis.

Vai tad gribē­tos, lai dzīve būtu gājusi citādi, vai ir labi tāpat, kā ir?

Tāpat jādzīvā vien ir, labāk neko mēs nesagaidīsim. Kā ir, tā ir labi.

Mazbērnu nav?

Nav, nav. Kāpēc tad ne­iznāca apprecē­ties?

Nebij' pa prā­tam. Bij' gan, bet karā aizgāja. Karš uznāca, kas paņē­ma jaunos cilvē­kus projām. Un ari, lai pie kaut kāda pieietu — nepatika. Ja nav pa prātam. Un tas jau laikam tāpat kat­ram ir. Ja nav pa prātam, tad neies. Tā ja...

Ko jūs te fotografējat tik daudz vecu cilvēku!

Veci cilvēki ir skaisti.

Veci cilvēki jau nekur vairs nav de­rīgi.

Bet ko tad tie jaunie...

Jauni cilvēki dzīvā dzīvi un valda savu valdīšanu. Kā viņiem patīk dzīvāt.

No nāves nav bail?

Nav bail. Es tā domāju, ka no nāves jau neviens cilvēks nevar izbēgt. Tā tak visiem pienāks.

Tā jau ir.

Nekur jūs ar' neizbēgsat. Reiz pie­nāks jums ar' diena, bet tā ir nezinā­ma, kad viņa pienāks, tā diena.

Jauni mirst.

Mirst jauni, mirst veci, mazi bērni mirst. Visādi. Tā jau notiek pasaulē, ka jāiet i veciem, i jauniem.

Vai avīzes iznāk palasīt.'

Man avīzes nenāk, un es avīzes ne­lasu. Kad jau kaimiņi atnes, tad visu izlasu. Man nekas nelasīts nepaliek. Tā ja, nu ko ta darīsi, tā ir...

Ko jūs darītu, kur ietu, ja būtu jaunāka un pie veselības?

Man patīk darbu strādāt, vairāk ne­kas. Man patīk zemes darbs, lopiņus

Ko tur mēs tik daudz runāsim par viņiem visiem, lai nu viņi visi dzīva. Kur katrs ir. Jā. ta ja.

turēt, vai atkal pa zemi strādāt. Man zemes darbs patīk. Laukā iet gan nekur — lai blandītos pa pasauli. Sakiet, kam cilvēki dzīvo? Kā, nu tas tak ir pasaulē tā iekārtots. Cilvēkiem ir jābūt. Kā tad tā pasaule turēsies, ja to cilvēku nebūs? Tad jau pasaulei ir beigas, ja nav tie cilvēki. Dievs tā visu ir radījis. Jūs Bībeli lasāt? Lasām.

Nu vot, es ar' lasu Bībeli. Dievs ir radījis cilvēkus, visu ko ir radījis pa­saulē.

Ko pa Jāņiem darījāt?

Ko tad nu dara — paskatos, kā kai­miņi dedzina ugunskuru. Vairāk nekā. Tā. Ko tu darīsi — i Jāņi ir aizgājuši, un tā tālāk būs atkal, nu jau citu svēt­ku nebūs, kamēr atkal Ziemassvētki nāks. Tie jau ir tic svētīgākie. Vai tāpēc, ka Kristus, vai...

Nu ja nu, mūsu Pestītājs Jēzus Kris­tus ir dzimis. Noraudāšu...

Par ko tad nu jāraud?

Nu tāpat. Visam žēli ir jau tāpat.

Ko sapņos redzat?

Oi, sapņos es nekā neredzu. Es jau, jāsaka, vairāk kur dzīvājusi visu savu mūžu, pa Aumeistari te dzīvāju, un sap­ņos vairāk tur rādās, kur es dzīvāju. Man prātā — man tēvs stāstija, viņi Toroškās dzīvājuši. Pārnāca šite dzīvāt, un viņš tur savu bērnību un jaunību dzīvājis, un viņš vairāk reiz tik vienmēr saka: es jau biju Toroškās atkal sapņos. Kur ir dzīvājis agrāk. Un es jau nezinu, kā citiem cilvēkiem, vai citiem ar' tā — kur dzīvājuši, nīdās vairāk, vai...

Un kura vieta Bībelē labāk patīk?

Šitā Jāņa atklāsmes grāmata.

Tur jau diezgan traki — pa gaisu, un eņģeļi...

Nu eņģeļi, jā, nu... Tas jau labi, ka eņģeļi. Eņģeļi mums ir labi, tie jau nav slikti.

Vai jums ari ir savs eņģelis?

Debesu tēvs ir mūsu eņģelis. Jā. Vai dieniņ... Ko tur mēs tik daudz runāsim par viņiem visiem, lai nu viņi visi dzī­vā, kur katrs ir. Jā, tā ja.

Kura ir mīļākā dziesma?

Vairāk Ziemassvētku dziesmas. Pa­saulīgas dziesmas es nedziedu. Man pa- tik tās svētku dziesmiņas vairāk. Kād­reiz es tās uzdziedu, viena pati kad esu. Visas pēc kārtas dažreiz ņemu. Tās man patīk, tās iet pie sirds, kad tā pa­domā. Šitā pati, "tuvāk pie Dieva vēlos būt", kad brālis nomira, cik tā bija sāpīga, kad es viņu dziedāju! "Viena ce­rība, kas mani mierina, tuvāk pie Die­va būt." Tā raudāju toreiz, tā man iet visvairāk pie sirds. Cilvēkam vairs spē­ka nav, un vēl tu domā, ka tev jā­mirst... Pie Dieva vien jāaizieti. Aiziet augšā. Jā. Tā man viss izliekas, vairāk reizes dziedāju. Tā ja.

Vai lakatiņu katru dienu galvā sienat?

Tā labāk, ka lakatiņš galvā ira. Tāds plāns jau ir, kas tad tur nu ir. Pli­ku galvu negribas dzīvot — vecs cil­vēks. Lai nu jaunie iet ar plikām gal­vām.

Dievs dos, tad jau redzēs, kā tā dzīve aizies.

Tā ja, gan Dievs redzēs. Dievs jau katru cilvēku redz. Un katram palīdz, cik var.

Vienam dzīvot, citam — mirt.

Kas katram ir lemts no Debesu Tēva. Tās dienas man ilgi lemtas. Gan jau es ar' iešu projām. Kas jau laikus nomirst, tas jau aizejot debesīs, bet kas paši darot sev galu — tie jau ellē. Tā stāsta.

Kāds ta' sitam uzvārds?

Sitam? Krieviņš.

Es domāju, ka Jakubāns.

Raksts no Septembris, 1999 žurnāla