Ivars Mazurs

Ir pienācis laiks džezam

Foto: Pauls Bankovskis Foto: Pauls Bankovskis

Kopš bērnības atminos, ka reizēm vēlu vakaros no virtuvē pie sienas piestiprinātā apaļā melnas plastmasas radio atskanēja noslēpumainā un grūti ar kādu citu sajaucamā hipnotiskā balsī izrunāta frāze: “Skan raidījums džeza mūzikas mīļotājiem. Ar jums runā Ivars Mazurs." Drīz vien, līdzīgi vairāku paaudžu Latvijas radioklausītājiem, arī man Mazurs, viņa balss un džezs kļuva gandrīz vai par sinonīmiem. Šopavasar Ivaram Mazuram tika piešķirta Nacionālās radio un televīzijas padomes balva par mūža ieguldījumu radio. Mazurs turpina veidot raidījumus džeza mūzikas mīļotājiem.

Ivars Mazurs: Cilvēks ar kaut ko nodarboties var visu mūžu tikai tad, ja tas viņam patīk. Bet es taču darbojos iestādē! Un ja iestāde mani ir piecietusi tik ilgus gadus, un es neesmu saņēmis nekādus aizrādījumus, tikai labas atsauksmes no klausītājiem, tad es domāju, ka varu būt zināmā mērā apmierināts.

Rīgas Laiks: Vai jūs atceraties pirmo reizi, kad dzirdējāt džezu?

Mazurs: Džezu pirmoreiz es dzirdēju sen, četrdesmitajos gados. Man bija piecpadsmit, sešpadsmit gadu.

RL: Cik jums gadu tagad?

Mazurs: Tagad ir gandrīz astoņdesmit, septiņdesmit deviņi jau ir. Šī mana aizraušanās ar tā saukto vieglo mūziku, - jo daudzi džezu pieskaita pie vieglās mūzikas, lai gan es uzskatu, ka džezs nebūt nav viegla mūzika, un tas tikai tāds žanrisks iedalījums, lai to atšķirtu, piemēram, no Bēthovena simfonijas, - šī mana aizraušanās sākās vācu laikā, kad es vēl gāju skolā. Vāciešiem bija ļoti daudz muzikālo filmu. Ar Hansu Mozeru, ar Ilzi Verneri. Un man tie šlāgeri patika.

RL: Vai jūs mācījāties mūzikas skolā?

Mazurs: Nē, es mācījos privāti pie tādas skolotājas Tīlmanes, viņa bija pazīstamajam arhitektam Tīlmanim sieva, un viņai bija sava studija. Viņa bija manai mammai draudzene, tā nu mamma mani tur ieskapēja. Es, protams, ne par ko negribēju tās etīdes spēlēt, kā jau tas visiem ir bijis. Pēc daudziem daudziem gadiem, - tagad viņa gan diemžēl jau ir mirusi, - bet tad viņa vēl bija ļoti lielā vecumā, un es jau labu laiku biju darbojies šinī nozarē, es aizbraucu pie viņas un pateicu lielu paldies, par to, ka viņa mani piespieda tur sēdēt un vingrināties. Tā pielekšana jau bieži vien notiek krietni par vēlu. Tad pienāca kara beigas, bieži notika nakts balles, jo bija komandantstunda, nedrīkstēja staigāt pa ielām līdz pieciem rītā. Un es sāku spēlēt tajās ballītēs.

RL: Vai jūs spēlējāt kādā vienā vai vairākās vietās?

Mazurs: Es spēlēju dažādās vietās. Ja jūs interesē konkrēti, es pat no mājām paņēmu sarakstu, kur es tikai neesmu spēlējis (noportfeļa izņem un rāda kantorgrāmatas lapu ar darba vietu sarakstu).

RL: Pusaugu puika krogos?

Mazurs: Jā, pusaugu puika. Tos vācu šlāgerus tad jau vairs ne, karš bija cauri. Klubos un ballēs mēs tajā laikā galvenokārt spēlējām džeziņu. Spēlējām pasaulslavenus džeza evergrīnus. Tur bija arī muzikanti no padomju armijas, un viņiem bija bijuši sakari ar amerikāņiem, viņiem bija amerikāņu notis. Latviešiem tolaik deju mūzikas un estrādes nebija nekādas, vēl jau nebija ne Pauls, ne kas. Bītlu arī vēl nebija, nekādu roku nebija. Bija vajadzīga kaut kāda deju mūziciņa. Un mēs spēlējām tās pašas džeza tēmas. Mani tas ļoti ieinteresēja, gribējās uzzināt par to sīkāk. Tā es sāku klausīties radio. 1945 — 1946. gadā bija tāda plaši pazīstama radio stacija AFN - “American Forces Network”, kas no rīta līdz vakaram spēlēja amerikāņu džezu, un tikai ar to nodarbojās. Nu un tas man stāvēja ieslēgts visu laiku. Tie bija pirmie soļi. Paklausīties un pašam pamēģināt kaut ko. Un tā kā drusciņ man tā apdāvinātība bija, es vienkārši klausījos radio un rakstīju notis, liku tos meldiņusuz papīra, nesu kolēģiem, un tā mēs sākām paši spēlēt. Bet tā mūzika bija ļoti dažāda. Vieni spēlēja tādā stilā, citi citādā, un mani sāka interesēt, kāpēc tas tā ir. Tā sākās žanra iepazīšana, pamazām es dabūju grāmatas un pamazām sāku saprast, ka džezs, tāpat jā jebkurš cits cienījams mākslas virziens, ir ar tādām pašām īpašībām, kādas piemīt, piemēram, glezniecībai. Tā ir konsekventa, aptuveni pa gadu desmitiem nošķirama stilistiska atgrūšanās. Es vācu literatūru, sāku strādāt radio...

Ivars Mazurs Latvijas televīzijā. 60. gadi (Foto no Ivara Mazura arhīva)

RL: Kā jūs nonācāt radio?

Mazurs: Mani uzaicināja. Godīgi sakot, vienu brīdi es biju mācījies Medicīnas institūtā. Es sāku studijas 1947. gadā. Pēc vidusskolas uz medicīnu es aizgāju tāpēc, ka tāda bija manu vecāku vēlēšanās. Abi mani vecāki bija ārsti. Tēvs bija bērnu slimnīcas rentgenologs Mazurs, māte - galvenā bērnu ārste, un viņi ļoti vēlējās, lai es to turpinātu. Nelaimīgā kārtā man tā mūzika iepatikās arvien vairāk. Un jo dziļāk es tajā mūzikā ielīdu, jo vairāk interesanta atklājās. Tā nu es no tās medicīnas aizgāju, jo sapratu, ka nekas labs neiznāks, ja es būšu dakteris, kurš visu mūžu domā par mūziku, nevis par to, kā labāk ārstēt. Es domāju, ka tas nebūtu bijis nekāds labais dakteris. Vecāki sākumā bija ļoti neapmierināti, sevišķi tēvs. Taču ar gadiem, kad viņi redzēja, kādi ir mani panākumi un darba rezultāti gan kā džeza izpildītājam, gan stāstītājam, tad viņi apmierinājās, viņi redzēja, ka es vismaz neroku grāvjus, nedzeru pa kaktiem kortelīšus vai vēl kaut ko.

RL: Es atvainojos, mēs palikām pie tā, ka jūs uzaicināja strādāt radio.

Mazurs: Medicīnu es studēju kopā ar vienu Jāni, Jāni Princi. Viņš pabeidza studijas, es laikam 1952. gadā aizgāju no Medicīnas institūta, tomēr mēs turpinājām draudzēties ilgus gadus. Iznāca pavisam vienkārši. Viņam sieva... pagaidiet, nefotografējiet, es šitā nelabi izskatos, es novilkšu jaku... viņam sieva strādāja radio mūzikas redakcijā par vecāko redaktori. Ar viņu arī es biju ticies, viņai bija zināms, ka es sirsnīgi nodarbojos ar šo mūziku, esmu jau, kā sacīt, apvēlies un zinu šo un to, un viņa tam Jānim teica - pasaki Ivaram, lai atnāk aprunāties. Atsevišķas estrādes nodaļas radio nebija, bet bija vajadzīgs redaktors, kas varētu būt kompetents par estrādi. Par džezu vēl nebija runa! Bija padomju laiks un saistībā ar džezu nevienu nevarēja pieņemt darbā.

RL: Džezs Padomju Savienībā tolaik it kā nemaz vēl neeksistēja?

Mazurs: Tā bija kaitīga buržuāziska māksla. Tā nu mani uzaicināja, es pastāstīju, ko es zinu, ko es daru, arī to, ka pats spēlēju. Tad viņa nosprieda, ka es varētu būt derīgs kādu estrādes raidījumu veidošanā, mani pieņēma darbā par estrādes redaktoru. Tā tas viss sākās. Bet par džezu es nebiju aizmirsis nevienu mirkli. Tanī laikā Latvijas radio fonotēkā nebija neviena džeza mūzikas ieraksta, vai jūs to varat iedomāties? Bija varbūt kāds vecs ieraksts no Ulmaņa laikiem, kāds pianists kaut ko spēlēja, bet no pasaules džeza izpildītājiem nebija nekā. Es varu būt lepns arī par to, ka man izdevās piesārņot ēteru ar džezu tikai tādā veidā, ka man bija paziņas, kam no ārzemēm nāca plates, un es tās plates radio sāku pārrakstīt, un tā sāka krāties džeza fonotēka. Tagad viena daļa no tā, ko es tolaik savācu, jau ir pārdzīta kompaktdiskos, jo lente jau bojājas. Taču tad man nāca prātā, ka vajadzētu arī kaut ko stāstīt. Es sāku rakstīt raidījumus. Pirmais laikam bija cikls par džeza vēsturi. Toreiz paši raidījuma autori nedrīkstēja runāt, drīkstēja runāt tikai oficiālie diktori.

RL: Kurā brīdī jūs sākāt runāt pats?

Mazurs: Pats es sāku no kāda 1965. gada. Sākumā es nerunāju, tikai gatavoju raidījumus. Vienubrīd manus raidījumus ierunāja aktieris Rolands Zagorskis, arī citi vēl.

RL: Zagorskis tajā laikā bija pavisam jauns.

Mazurs: Es taisni tādus jaunus meklēju, lai būtu jauneklīga balss. Bet vēlāk palika mīkstāka tā lieta, tad es sāku pats runāt.

Pa šitiem gadiem man ir sakrājusies pamatīga fonotēka, vēl man ir paziņu loks, kam arī ir kompaktdiski un kam vēl desmit divdesmit gadus atpakaļ bija skaņuplašu krājumi, kur es varēju dabūt pārkopēt plates un izvēlēties ko un par ko stāstīt, lai nebūtu vienveidība. Tanī laikā, 50.-60. gados bija ļoti populārs ‘Amerikas balss” raidījums Music USA. Tur bija tāds Konovers, viņš vienreizēji komentēja džezu. Tas man visu mūžu bijis paraugs, godīgi atzīšos. Es centos pielāgoties, izveidot to stilu, jo tas man bija ļoti patīkams, lai pēc iespējas viņam līdzinātos.

RL: Vai balss arī viņam bija līdzīga?

Mazurs: (vēl zemākā balsī) Viņam balss bija zema, varbūt drusku sonora.

RL: Vai savu balsi jūs esat apzināti veidojis, lai viņam līdzinātos?

Mazurs: Nē, nē, es neesmu veidojis. Es ar jums runāju tādā pašā balsī kā raidījumos. Es taču, nākot uz studiju, nesākšu pārtaisīt balsi, kā es runāju, tā es runāju. Ar to balsi ir visādi humoristiski gadījumi bijuši. Dēļ balss mani ir pazinuši visur kur. Reiz es aizeju uz ķīmisko tīrītavu, darbiniece raksta kvīti, tā un tā, un saka: ‘Ā, es zinu, jūs esat Mazurs.” Es saku: “Kā tad tā?” Viņa saka: ‘Es klausos, kā jūs par džezu stāstāt. Man jau tas džezs vispār tā nepatīk, bet kad par viņu pastāsta, sāk patikt.”

RL: Tā ir gandrīz kā piespiešana, mācot klavierspēli.

Mazurs: Pasaulē jau nav tā, ka kaut kas nāktu pats no sevis. Nenāk pats no sevis. Es vēl tagad, - man ir klavieres mājās, - es pēc iespējas cenšos dabūt jaunāko skaņdarbu notis, jaunas interesantas interpretācijas, ko pasaules labākie džezisti ir spēlējuši. Tās ir ļoti grūtas. Un lai gan tik daudzus gadus jau strādāju, es vēl tagad spēlēju un mācos, analizēju un mēģinu, cik mana tehnika atļauj, spēlēt, piemērojoties dažādiem stiliem. Tā esmu tuvāk nokļuvis stilu dažādībai. Tāpat visa tā materiālu vākšana. Man ir mapes ar tekstuāliem materiāliem par visiem džezmeņiem. Vienā, divās, trijās ir saksofonisti, tad ir pianisti, vokālisti un tā tālāk, viss pēc alfabēta. Ja man kaut ko prasa, varu atrast minūtes laikā.

RL: Vai jums nav bijusi doma to apkopot kādā enciklopēdijā vai uzziņu grāmatā?

Mazurs: Ir, ir bijuši tādi piedāvājumi. Taču pēdējā laikā vairs nav spēka, māc tāda smaguma sajūta.

RL: Džezam ir pielipis priekšstats, ka tā ir intelektuāla mūzika, lai gan mūziku vispār bieži vien uzskata par vienu no nepastarpinātākajām emociju izpausmēm. Kā radusies šāda pretruna, ja vispār tā ir pretruna?

Mazurs: Džezs, tādā formā, kādā tas ir mūsdienās, ir intelektuāla mūzika. Salīdzinot, teiksim, ar 30. gadiem, tas ir ļoti bagātinājies. 30. gadi bija svinga periods, 40. gadi - bibopa, pirmā modernā džeza stila periods, pēc tam nāca 50. gadi ar cool jazz, pēc tam nācis brīvais džezs ar brīvām improvizācijām, pēc tam džeza kooperācija ar roku, džezroks un fusion, sākot ar 80. gadiem vispār vairs nav atsevišķa džeza stila, visi iepriekšējie džeza stili ir sajaukti tā, ka bieži vien vairs nevar pateikt, kādā stilā cilvēks spēlē. Taču līdz ar to mūzika kļūst daudz interesantāka.

RL: Bet vai šādas sajaukšanās iespaidā vēl vispār var droši noteikt, kas ir un kas nav džezs? Vai jūs varat paskaidrot, kas ir džezs?

Mazurs: Ir tādi neskaidri gadījumi atzīmēti, bet tie nav bijuši ilgdzīvotāji. Kopš seniem laikiem džezam ir dažas pamatpazīmes. Viena no galvenajām īpašībām ir improvizācija. Bez improvizācijas nav džeza. Tad vēl īpatnējā toņa veidošanas maniere. Teiksim, katram pianistam ir sava faktūra, un ja ir pietiekami dziļi džeza mūzikā iekšā, var pateikt klausoties vien, kas tas ir, kas spēlē.

RL: Bet abas šīs pazīmes nebūt nav raksturīgas tikai džezam.

Mazurs: Nē, nē, protams, taču tā ir vēl viena pazīme, ka džezs nebūt nav vērtējams zemāk par citiem žanriem. Pati galvenā džeza īpatnība ir tā saucamais svings. Tā ir vārdos ļoti grūti definējama īpašība, ko mūziķis nevar iemācīties. Svinga izjūtai mūziķim ir jābūt no dabas, un tikai tad viņš būs labs džeza mūziķis. Svingot nevar iemācīties.

RL: Varbūt tomēr pamēģiniet aprakstīt.

Mazurs: Vienkārši sakot, tas ir tad, kad tempa ziņā pārklājas vairākas plāksnes - teiksim, ritms iet kā pulkstenis, bet pārējais, piemēram, solists spēlē brīvi, peldot virs pamatritma. Arī veidojot aranžējumus bigbendam, visur tiek izmantotas sinkopes, aiztures un tamlīdzīgi, lai tikai izvairītos no spēlēšanas, vienkārši izsakoties, uz taisno ceturtdaļtakti. Lai tikai garām, lai ātrāk vai vēlāk, bet tad, - un tas ir tas interesantākais, - kādas dažas taktis viņš tomēr nospēlē precīzi uz sitienu. Tas ir kolosāls kontrasts! Pamats ir konstants, bet tas solists vai viss bends virs tā pamata peld, un tas sagādā tādu īpašu spraigumu, tik īpašu, ka nevar mierīgi nosēdēt. Tas ir tas svings. Nospēlēt frāzi tā, lai tā būtu svingojoša frāze - tas cilvēkam ir jājūt, iemācīties to nevar. Amerikā, piemēram, ir bigbendi, kas mums ir pilnīga utopija, kur ir nolasījušies visi ar simtprocentīgu svinga izjūtu. Saprotiet, ko tas nozīmē! Tas nozīmē, ka diriģentam nav jāsaka priekšā, kā izpildīt to vai citu frāzi, viņi jau zina un jūt, ka to citādāk nevar, ka tas jāspēlē taisni tā.

RL: Bet kur tad tas intelektuālisms, ja jau viss tomēr tik ļoti balstīts uz iedzimtu jušanu?

Mazurs: Tas tiek prasīts vairāk no klausītāja. Mūsdienu džeza mūzika nav vienkārša, aranžējumi ir ļoti sarežģīti. Lielā daļā gadījumu, pat improvizācijās, nav melodijas klasiskā izpratnē. Man meita arī saka: “Nu cik tu viņus vari klausīties, tur tak nekāda meldiņa nav, nekā nav” Es saku: “Bet nevar mierīgi nosēdēt, tu paklausies kā viņi svingo, visi šitie te.”

Ivars Mazurs [centrā] Salacgrīvas zvejnieku kolhoza "Brīvais vilnis" estrādes ansamblī. 70. gadu sākums (Foto no Ivara Mazura arhīva)

RL: Vai tomēr var sacīt, ka esat autodidakts?

Mazurs: Konservatorijā vienu gadu neklātienē bija estrādes orķestru vadītāju kurss, tomēr tā bija augstākā izglītība. Klātienē jau es nevarētu, es strādāju - gan radio, gan spēlēju orķestros kā muzikants un vadītājs. Pat restorānā “Korso” es vienu laiku biju orķestra vadītājs. Pēc tam vadītājs Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas klubā, tas bija tā saucamais “Armatūras orķestris”. Kādreiz tā bija ļoti populāra vieta, vienmēr to gāza apkārt, jo mēs spēlējām tikai džezu, simtprocentu džezu, un toreiz Rīgā tādu vietu nemaz nebija tik daudz un to nebija viegli izdarīt. Pēc tam mēs pārvācāmies uz kultūras namu “Draudzība”, tur spēlējām to pašu. Un daudzi cilvēki nemaz nenāca dejot, viņi vienkārši sēdēja un klausījās. Bet es nodomāju, kāpēc gan lai man nebūtu augstākās izglītības papīrs? Es, protams, aizgāju uz konservatoriju. Pēc viena gada to kursu likvidēja, un cauri. Tur bija visi tie paši konservatorijas pedagogi. Es, teiksim, pie Jura Karlsona mācījos fūgas rakstīt. Tolaik jau ik pa laikam bija tāda attieksme - kas viņš tāds ir, kaut kāds diletants, kas džeziņu vien spēlē. Man tas viss nepatika, tāpēc es izdomāju, ka džeziņu spēlēšu šā vai tā, bet ja reiz tādi apstākļi ir, es gribu to grāmatiņu cietos vāciņos. Saņēmos, aizgāju, pabeidzu visus noslēguma eksāmenus uz pieciniekiem, dialektisko materiālismu un zinātnisko komunismu ieskaitot.

RL: Jūsu darba vietu sarakstā minēta arī Rīgas Estrādes koncertu apvienība. Vai jūs bijāt tajā komisijā, kas pieņēma mūziķu programmas un varēja neatļaut uzstāties?

Mazurs: Apvienība kontrolēja, kā darbojas orķestri Rīgas krogos un restorānos. Komisijās es esmu neskaitāmas reizes bijis, tolaik bija tās tarifikācijas komisijas, kas noteica, vai drīksti spēlēt Rīgā, vai drīksti spēlēt visā republikā un tā tālāk.

RL: Tas nozīmē, ka jūs esat lēmis daudzu tā laika Latvijas mūziķu likteni.

Mazurs: Es vairākus gadus nostrādāju arī Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas namā, un Tautas mākslas nams bija tā organizācija - tur bija deju sektors un visādi sektori, un bija arī estrādes sektors - un tas atbildēja par visiem šitiem te. Tautas mākslas namā es strādāju arī tajā laikā, kad Juris Kulakovs ar savu “Pērkonu” uzstājās slavenajā pasākumā Ogrē, pēc kura izdemolēja vilcienu. Man bija jāiet uz ceku pie visiem cekas pirmajiem sekretāriem.

RL: Vai jūs skaitījāties līdzvainīgs?

Mazurs: Nu jā, es kā tāds visu šo ansambļu priekšnieks. Viņi bija dabūjuši ierakstu. Tur viņi visi sēdēja, Anatolijs Gorbunovs un pārējie, un tad bija kolektīvi jāklausās un jāvērtē.

RL: Un kāds bija jūsu vērtējums?

Mazurs: Es teicu, ka nezinu, kāds te ir sakars ar vilcienu dauzīšanu, bet uzskatu, ka šis ansamblis spēlē profesionāli, un stila ziņā tas ir tāds stils, kādā patlaban visi spēlē. Tad bija klusuma brīdis, un pēc tam Gorbunovs teica: “Nu jā, tā jau laikam spēlē.”

RL: Bet vai visi tie funkcionāri jūs ņēma par pilnu? “Pērkonam” tāpat atņēma nosaukumu un aizsūtīja trimdā uz kolhozu.

Mazurs: Viņi jau neko nesaprata. Tas pats bija arī radio. To džeza mūziku liela mērā es dabūju cauri tāpēc, ka neviens neko nezināja. Cik reizes toreizējais direktors Pēteris Jērāns, - vēlāk viņš bija Enciklopēdiju redakcijā, bet nu jau ir nomiris, lai viņam vieglas smiltis, - sauca mani uz savu kabinetu. Par visu ko - par mūziku no amerikāņu filmas “Doktors Živago”, par Jingle Bells, ko es spēlēju 24. decembrī. No “Doktora Živago” tas pazīstamais meldiņš tai-rū-ru-rū... tā-rā-rā- ramm... Es biju dabūjis plati, tur bija vairāki izpildītāji - Sinatra, vēl citi, un es visus variantus spēlēju. Kamēr viens bija atklājis un piezvanījis. Bet uz plates jau nekas nebija rakstīts. Skaņdarbu sauc Somewhere My Love. Un tad vēl es viņam stāstīju, lai iedomājas, kas radījis džezu. Tie taču ir Amerikas nēģeri. Un kāda dzīve ir Amerikas nēģeriem, viņi taču ir apspiesti, taču neraugoties uz to, viņi saglabājuši savu mākslu. Kāpēc gan es šo mākslu nevarētu parādīt?

RL: Kādu mūziku jūs mēdzat klausīties?

Mazurs: Es, jāteic, neko daudz vairs neklausos. Es no klausīšanās nogurstu arī. Tāpat es daudz laika patērēju, atkārtoti klausoties to, par ko man jātaisa radio raidījumi. Man ir trīs raidījumi nedēļā, pa pusstundai katrs. Katram raidījumam ir vajadzīga mūzika. Man vienmēr jāplāno uz priekšu, lai neatkārtotos. Ja vienreiz ir bijis saksofonists, lai nākamais būtu pianists, pēc tam trompetists - lai cilvēkiem būtu interesanti. Šodien es ierakstīju trīs nākamos raidījumus un tagad zinu, ka pāris dienas džezu neklausīšos. Uz darbu gan būs jānāk, jo divas trīs dienas nedēļā no septiņiem līdz vienpadsmitiem vakarā es spēlēju klavieres viesnīcas Hotel de Rome restorānā Otto Schwarz. Pēc tam, jāatzīstas, es bieži vien gribu tikai klusumu. 

Raksts no Augusts, 2008 žurnāla